Vēl pagājušā gada decembrī skaistu vilceni viesmedībās izdevies nomedīt Artim Lambam, kurš ikdienā medī Burtnieku novada Ēveles pagastā:
“Biju aizbraucis ciemos pie draugiem uz dzinējmedībām Baldones apkaimē. Vēl no rīta līnijā medību vadītājs brīdināja, ka ir iespēja mastā sastapties ar vilku. Biju mazliet skeptisks par šo paziņojumu – Pierīga tomēr! Taču vietējie situāciju pārzina labāk. Tā nu mani norīkoja izcirtumā uz neliela uzkalniņa ar norādījumu, ka tur ir briežu pārejas vieta.
Pa labi no manis priežu jaunaudzīte, pa kreisi – retinātas egles. Vieta pārnadžiem laba, šaušanas distance samērā neliela. Novērtēju šaušanas sektorus, pietēmēju un apsēdos uz celma. Sākās dzīšana. Pēc brīža masta pretējā pusē atskanēja šāviens. Turpinu gaidīt. Pēkšņi saklausu zāles švīkstoņu. Cēlos kājās. No retinātajām eglēm jau gar jaunaudzi pa pērno zāli kāds skrēja. Galvā pazibēja doma – suns.
Taču tad sapratu, ka medībās šāds suns nepiedalās un tas var būt tikai un vienīgi vilks. Vienā mirklī ieplecoju, paņēmu mazliet apsteigumu un izšāvu.Mazliet nodarbojos ar sporta šaušanu, un treniņi noteikti bija tie, kas man ļāva gūt panākumu, visu izdarot automātiski vienā acumirklī. Vēlāk uzzināju, ka mednieki masta otrā pusē arī bija redzējuši vilku. To pašu vai citu, nav zināms. Šis manā mednieka karjerā ir otrais vilks – aptuveni divus gadus veca vilcene. No trofejas izgatavošu izbāzni, kas greznos manu mājokli.”
