Auces pusē vilka plānus nomedīt kādu briedi izjaucis Jānis Vilks. Medniekam izdevās pelēci pārsteigt ar vairākiem trāpīgiem šāvieniem.
“Zināju, ka tajā apkaimē vilki ir. Mans kolēģis pirms pusotras nedēļas raidīja šāvienu uz vilku, taču tas bija neprecīzs. Rīta agrumā biju devies paklausīties bauri. Rīts bija pasakains – bauroja visās pusēs. Devos uz pļavu meža ielokā, kur dzirdēju rupjāku balsi. Nedaudz pēc pieciem biju uz vietas. Tumsiņā redzēju stirnu, kas ganījās, un tālāk uz lauka briežu siluetus. Gaidīju, kad kļūs gaišāks. Līdz tornim netiku un iekārtojos pie krūma.
Pie manis pienāca jenotsuns. Stāvēja triju metru attālumā un brīnījās, kas tur tāds sēž zem krūma! Noburkšķēja kaut ko un aizskrēja. Pēc brīža atlēca zaķis un arī brīnījās. Optikā varēja sākt saskaitīt briežu buļļa ragu žuburus. To bija četrpadsmit. Brangi, skaisti ragi ar lielām rozetēm. Tomēr ar šāvienu kavējos. Nolēmu bulli nemedīt. Varbūt var atrast vēl ko lielāku. Bullis sāka badīties ar jaunāku bullēnu. Tas apmeta līkumu un skrēja man tieši virsū. Metros trīsdesmit apstājās un vēroja lielo bulli, bet mani nepamanīja. Tad lēnā riksītī aizskrēja projām. Lielākais bullis turpināja ganīt savas govis. Paskrēja uz izcirtuma pusi, kur atskanēja vēl viena bullēna balss. Pēkšņi briežu bars saskrēja kopā un metās uz meža pusi. Mežmalā apstājās, apmetās riņķī un paskrēja uz manu pusi. Visi skatījās it kā uz mani, taču mazliet garām pa labo pusi. Paliku soli uz priekšu un ieraudzīju vilku, kas skatījās uz briežiem. Jāglābj brieži! Spiežu sprūda mēlīti, bet šāviena nav! Drošinātājs! Atdrošinu un spiežu otro reizi! Vilks sabruka uz vietas! Tomēr dzīvnieks mēģināja celties. Raidīju vēl pāris šāvienu. Vēlāk sapratu, ka visas trīs reizes trāpījums bijis nāvējošs,” atceras Jānis Vilks.