Jūnijs. Šis ir gada gaišākais brīdis – pat pēc pusnakts ar labu dienas optiku var saskatīt medījumu. Kad nožūst varenas pērkona lietusgāzes samērcētas smilgas, pļavās vīst pirmie siena vāli, pasauli piepildot ar neparastu smaržu, kas liek aizdomāties pat laika ritumu. Gaiss smaržo pēc vasaras pilnbrieda, un sirds sitas kā negudra, tālumā pamanot stirnas sarkanbrūno muguru. Stirnāzis saullēktā, pacēlis galvu, tramīgi ieklausās rīta skaņās. Kas tur, tajā tālajā pļavas malā, iečabējās? Kā medniekiem šajā laikā klājies?
Skaistu stirnāzi Diāna atvēlējusi Mārtiņam Salmiņam, kurš medī Skrīveros. Vēstulē viņš raksta:
“Bija 2. jūnijs, ceturtdiena. Biju darbā, un domas par medībām nedeva mieru – šovakar jābrauc, tāpēc kolektīva vadītājam pieteicu medības. Jau iepriekš biju nopētījis labu izcirtumu ar bagātīgu augāju un dabisku paaugstinājumu grāvja malā, no kura varētu pārredzēt izcirtumu, nolikt makšķernieka krēslu un ieroča atbalstam trijkāji, kas medībām ļoti noder. Pulkstenis rādīja septīto stundu – saulains un silts vakars. Paņēmu līdzi buka svilpi, ik pa laikam uzsvilpoju un gaidīju kādu kustību. Taču visapkārt bija klusums un miers. Domāju piecelties kājās un apskatīt apkārtni, kad trīsdesmit metru attālumā ieraudzīju briežu govi. Protams, viņa pamanīja mani. Es nekustējos. Dzīvnieks pamanīja mani, taču īsti nesaprata, esmu bīstams vai ne. Kad govs aizgrieza galvu, apsēdos. Ik pa laikam atkal uzsvilpoju. Pēkšņi sadzirdēju, ka caur kārkliem kāds tuvojās. Ieraudzīju stirnu āzi, bet īsti nevarēju novērtēt ragus. Āzītis rīvēja pret kārkliem ragus kā briedis pirms riesta.
Buks tuvojās, un sapratu, ka to vērts nofilmēt. Pienācis desmit metru attālumā, pamanīja ko aizdomīgu, apstājas un sāka pētīt. Laikam pamanīja telefonu, kuru turēju. Norēja mani un aizmuka! Adrenalīna deva bija ļoti patīkama!
Ik pa laikam turpināja riet, bet tālu nemuka. Atkal izmantoju svilpi un pēc trim minūtēm dzirdēju, ka caur kārkliem skrien man tieši virsū. Tad nu gan cēlos kājās jau ar karabīni rokās… Taču piecos metros no manis izskrēja briežu govs. Izbīlī nogāzos no paaugstinājuma grāvī un muku izcirtumā! Ar acs kaktiņu pamanīju, ka govs aizmūk, un tad ieraudzīju arī nesen dzimušo teliņu, kurš meklēja mammu. Medības pārtraucu un sev apsolīju, ka nekad nesēdēšu krūmos uz paaugstinājuma.
Vakarā mājās noskatījos video un sapratu, ka āzis ir pietiekami vecs un sirms, ragiem pērļojuma praktiski nav, un pieņēmu lēmumu, ka šis ir medījams.
5. jūnijā vakarā pēc darba braucu uz meža barotavu, kur man atrodas pārnēsājamas četrus metrus augstas trepes ar krēslu. Tās aiznesu uz izcirtumu. Nākamajā dienā pieteicu medības. Atkal ideāls medību vakars!
Sēdēju četru metru augstumā kā karalis un pārredzēju visu, tikai sajūtas, ka iznāks medījums, nebija. Ik pa laikam svilpoju, bet kustības nekādas. Garlaikojoties atcerējos televīzijā redzēto, ka cilvēki ēd egles jaunos dzinumus. Ar WhatsApp pajautāju labam draugam, kurš dien bruņotajos spēkos, vai drīkst ēst un kāpēc. Saņēmu apstiprinošu informāciju, ka tur ir daudz C vitamīna un citas vērtīgas vielas. Protams, sēžot trepē, blakus ir jaunie dzinumi, tāpēc pamēģināju. Garša interesanta un laba līdz laikam, kad sāk just kaklā krekšķi. Klepot nevaru, jo esmu medībās. No somas centos ātri izvilkt ūdens pudeli, taču klepus bija stiprāks. Padzēros un domāju – medījums ir iztraucēts, jābrauc mājās. Bet mednieka intuīcija čukst ausī, ka vēl jāsēž. Buka svilpi lietoju ik pēc desmit minūtēm un pamanīju stirnu āzi 200 metru attālumā. Atkal kasīja ragus pret kārkliem un lēnām tuvojās. Nespēju noticēt, ka tas ir tas pats āzis! Tuvāk par 150 metriem nenāca, pat lēnām attālinājās. Nospiedu sprūda mēlīti, un āzis palika uz vietas.
Dīvaina sajūta, ka licences vairs stirnu āzim nav, jo stirnas ir medījamas nelimitēti…”