Sandija Grandberga stāsts.
Ir 28. jūnija rīts, mēs ar vairākiem medību kolektīva biedriem devāmies uz Ziemeļkurzemes medību platībām, lai tās apsekotu. Kad darbi bija paveikti, vienojāmies, ka aizkavēsimies un dosimies uz gaides medībām, jo bija līdzi stirnāžu savilcēji. Ēdot vakariņas, apspriedām medību gaitu un to, kurā tornītī katrs sēdēs.
Pieredzējušie mednieki man ieteica doties uz ozola trepi ļoti skaistā meža ielokā, jo pēc novērojumiem mednieki secinājuši, ka tieši tajā meža ielokā ir ļoti zemi kultūraugi. Kad bijām sagatavojušiem medībām, mani aizveda līdz man norādītajai vietai. No ceļa līdz tornītim man bija jādodas 300 metrus gar grāvjmali. Gāju klusu, jo varēja gadīties, ka kāds meža iemītnieks jau atrodas uz lauka. Uzkāpis koka trepē, iekārtojos pēc iespējas ērtāk un ik pa laikam uzmetu aci laukam.
Bija pagājis neilgs laiks, kad uz lauka ieraudzīju īpatnēju siluetu un, ieskatoties optikā, nevarēju saprast, kas tas ir par zvēru. Sakumā nodomāju, ka tā ir lapsa, pacēlusies uz pakaļkājām, varbūt pat lācis. Biju patiesi apjucis.
Pēkšņi neskaidrais meža iemītnieks pagriezās sāniski pret mani un es sapratu, ka tas ir stirnāzis ar anormāli lieliem parūkveida ragiem. Mana sirds sāka sisties daudz ātrāk, es gatavojos veikt šāvienu, bet pēkšņi āzītis nogūlās rapšos. Baidīdamies, ka āzītis aizies, nolēmu piesaukt to ar pašdarinātu mānekli, bet āzītis nereaģēja. Pieņēmu lēmumu ar nelielu troksni piecelt āzīti, lai to varu veiksmīgi nomedīt. Esot uz paaugstinājuma, sāku lauzt nelielus sausus zariņus sev blakus. Tad nu āzītis piecēlās kājās un nostājās ar sānu pret mani.
Es nomedīju buciņu. Iedams tam klāt, vēl neaptvēru, cik ļoti kolosāla trofeja tā ir, piegājis pat nedaudz nobijos, redzot ko tādu. Stirnāža ragi pārsniedza galvas lielumu un bija klāti ar apmatojumu. Saku paldies Diānai par mana mūža, iespējams, izcilāko trofeju.
Video ar jau taksidermista sagatavoto trofeju
Parūka pamatā novērota stirnāžiem
Parūka ir ragu anomālija, kas rodas hormonālo traucējumu dēļ. Bet tos var izraisīt iedzimtas patoloģijas, traumas, stress vai kādu citu iemeslu ietekmēta hormonālā fona nojukšana. Pie iedzimtajām patoloģijām minams kriptorhisms jeb sēklinieku aizture, kad viena vai abas oliņas nenoslīd maisiņā, bet paliek vēdera dobumā vai cirkšņa kanālā. Vienpusējs kriptorhisms vērojams biežāk nekā abpusējs. Tādā gadījumā dzīvnieks visbiežāk ir neauglīgs, jo ķermeņa iekšienē temperatūra ir pārāk liela, lai notiktu normāla spermatoģenēze. Ar laiku nenoslīdējušie sēklinieki atrofējas un samazinās, to funkcionēšana sabremzējas vai apstājas pilnībā.
Cita iedzimta novirze ir hermafrodītisms. Izšķir patieso hermafrodītismu, kad viena īpatņa organismā ir abu dzimumu dzimumorgāni un raksturīgās īpašības, un šķietamo, kad īpatnim ir viena dzimuma primārās seksuālās īpašības, proti, dzimumorgāni un dziedzeri, bet ārienē daļēji vai pilnībā novērojamas pretējā dzimuma iezīmes.