Medniekam Arvidam Baumanim mežacūku medības, līdzīgi kā daudziem citiem medniekiem, šķiet vienas no interesantākajām. Īpaši medības uz gaidi. Neraugoties uz to, ka mežacūka mēdz vārtīties pa dubļiem un varētu šķist kā visai briesmīgs medījamais dzīvnieks, tā ir apveltīta ar diezgan augstu intelektu, piemēram, pieredzējušās sivēnmātes un padzīvojušie kuiļi. Jāatzīst, ka ne vien mednieks gadu gaitā veic novērojumus un gūst pieredzi, bet to pašu dara arī mežacūkas.
Arvida medību karjerā ir daudz dažādu interesantu medību epizožu, taču visspilgtāk viņš stāsta par kādu atgadījumu 2015. gadā, savā pirmajā medību sezonā.
Melns bumbulis, kas veļās pār lauku
Arvīds par svaigizceptu mednieku kļuva 2015. gadā un iegādājās savu pirmo gludstobra ieroci. Turklāt arī tētis neilgi pēc tam uzdāvināja karabīni. Kļuvis par pilntiesīgu mednieku, Arvids uzsāka savas medību gaitas Limbažu pusē, jūras piekrastē, kur medīja teju katru rītu un vakaru. Un iemesls tam bija tieši mežacūkas, jo mazliet attālāk no jūras pletās vareni kukurūzas lauki. Un, protams, kur kukurūza, tur mežacūkas. Tad nu atradis veca mednieka pusizčākstējušu torni, kuru mazliet pilnveidojis ar striķa palīdzību un atzinis par labu esam, nolēma beidzot medīt. “Kad pirmo reizi apsēdos tornī, sapratu, ka dzīvnieku kustība notiek, turklāt ar acs kaktiņu piefiksēju īpatni, kas no mežmalas lēnā solī iegāja kukurūzas laukā. Pēc īpatņa uzvedības šķita, ka tas ir kuilis, bet par tā lielumu/vecumu, pieredzes trūkuma dēļ, nebija ne jausmas. Ar aci redzu tādu melnu bumbuli, kas kūņojas pāri laukam, arī optikā redzēju tieši tikpat daudz, bet tas nebija pietiekami, lai izdarītu precīzi tēmētu šāvienu uz skaidri redzamu mērķi, kas būtu harmonijā ar regulējumu un ētiku,”,” stāsta Arvids, vien piebilstot, ka tajā reizē nebija līdzi paņēmis lukturi. Pēc pāris dienām atgriezies savā medību vietā, šoreiz bija ņēmis vērā mācību un no medību biedra aizņēmies lukturīti. Un ne šādu tādu, bet vārda tiešā nozīmē – lukturīti. Situācija bijusi precīzi tāda pati kā pirmajā reizē. Kuilis iznācis tieši tajā pašā laikā un pa to pašu trajektoriju. Ar acīm redzējis melnu plankumu, bet, uzspīdinot lukturīti, konstatējis, ka apgaismojuma pietiek vien kādiem četrdesmit metriem. Viss, ko izdevies ieraudzīt, bijis blāvs acu atspīdums, bet ne skaidri redzams mērķis, lai raidītu šāvienu.
2015. gada 13. septembris, svētdiena
“Atceros, ka tajā dienā ģimenē svinējām Tēvu dienu. Bija nepatīkams laiks ar stipru vēju, turklāt tā virzienu saprast nebija iespējams. Zemapziņā kaut kas kūdīja un teica, ka ir jābrauc medībās. Aizbraucu, apsēdos, konstatēju, ka vējš laukmalā ir vēl nepatīkamāks, dzirdamība pilnīgi nekāda, tā nu grēkoju un sēdēju, spaidot telefonu. Pēkšņi atkal pamostas kaut kāda īpašā maņa, kas mudina paskatīties virzienā, kur iepriekšējās dienās bija gājis kuilis. Un tik tiešām – viņš tur bija. Toreiz gan biju paņēmis līdzi krietni nopietnāku lukturi un galvā pa vietām salikās mana medību skolotāja ieteiktais, tāpēc darīju visu pēc plāna,” skaidro Arvids. Pagriezis ieroci pret debesīm, ieslēdzis lukturi un lēnām laidis virsū dzīvniekam, kad sagatavojies, raidījis šāvienu. Šāviena brīdī atcerējies Viļņa Jaunzema vārdus, ko viņš teicis šaušanas apmācībās: neapstājies, neaizrauj, nepārrauj, nenorauj kustību. Taču pirmais šāviens kuilis turpina kustību.
Zibenīgi, pat neapzinoties pārlādējis un raidījis otro šāvienu. Pēc otrā šāviena mežakuilim iestājusies manāma demobilizācija. Pārlādējis un šāvis trešo reizi, un šāviens precīzs. “Tas bija pirmais nomedītais mežacūku īpatnis manā medību karjerā. Zvanīju medību kolēģim, informējot par nomedītu mežacūku un aicinot palīgā. Uz jautājumu, vai cūka liela, atbildēju, ka cūka kā cūka. Taču, kad kolēģis ieradies, viņš saķēris galvu un teicis, ka tik lielas vien ālavas bijušas viņu kolektīvā,” stāsta Arvids, norādot, ka teju desmit gadu medību praksē nav izdevies nomedīt tik lielu mežakuili ar 20,5 cm gariem ilkņiem. Aizvien trofeja stāv goda vietā, un atmiņā šis stāsts noglabāts uz visiem laikiem.