Laikam tikai retais Latvijā nezina hokejista un hokeja trenera Normunda Sējēja vārdu. Īpaši Liepājā, kur viņš bija hokeja kluba Liepāja galvenais treneris. Taču tikai retais zina, ka Normunds ir arī ļoti aizrautīgs mednieks un, kā pats saka, par medību dievietes Diānas labvēlību nevarot sūdzēties. Kas zina, varbūt arī viņa brīvajā laikā jūt līdzi latviešu hokejistiem? Galu galā hokejā, tāpat kā medībās neiztikt bez veiksmes!
Kāpēc tu esi mednieks?
Es nemaz neesmu tik sens mednieks. Un, ja man savulaik, kad vēl biju aktīvs hokejists, kāds būtu teicis, ka kļūšu par mednieku, es viņu būtu aizsūtījis ļoti, ļoti tālu. Mans tēvs bija kaislīgs makšķernieks. Arī man patīk doties makšķerēt. Tāpat mani dēli labprāt šai nodarbei atvēl laiku – ja vakars ir brīvs, viņi pāris stundu velta spiningošanai. Kad aktīvi sportoju, brīvā laika bija maz un tos dažu mirkļus, kas bija, labāk pavadīju kopā ar ģimeni. Medībās mani ievilka draugi.
Mēneša personība. Kā Normunds Sējējs ziemas spelgonī kuili nomedīja!
Aicināja nākt par dzinēju?
Nē, aicināja pavadīt laiku kopā, labā kompānijā un mežā, pasēdēt blakus medību tornītī un saprast, kas ir medības, jo līdz tam man nebija nekādas sajēgas par medībām. Ja nekļūdos, 2013. gada pasaules čempionāta spēles notika kā Somijā, tā arī Zviedrijā. Somijā bija treneru seminārs, kurā piedalījos. Uz Somiju bija atbraukuši visai daudz latviešu, un mani uzrunāja, aicinot pasēdēt kopā ar lauku zēniem. Viens no tiem, kas mani uzrunāja, bija Zigmunds Birzītis no Saldus, no Brocēniem. Tā vārds pa vārdam un to pasaules čempi arī notusējām kopā.
Tajā pašā vasarā viņš mani aicināja uz Brocēniem buku medībās. Teicu, lai liekas mierā, es taču no medībām nekā nesaprotu! Taču viņš bija uzstājīgs, un tā nu es kāpu automašīnā. Nodomāju, laiks labs, vismaz pa mežu pastaigāšu un labi laiku pavadīšu.
Aizbraucu, bet tur visi priekšā saģērbušies tajos plankumainajos tērpos, sagatavojušies teju kā uz karadarbību. Cepa gaļiņu un kala plānus vakara medībām – kurš kur ies sēdēt uz buku. Nu, labi, sēžu un vēroju notiekošo. Mani pielika pie viena pieredzējuša mednieka kā vērotāju. Abi iekāpām tornītī skaistas meža pļaviņas malā un sākām gaidīt. Savulaik tur bijis piebarošanas lauciņš un vēl bija manāms pa kādai auzas skarai.
Tiklīdz ko gribēju pavaicāt, mednieks pielika pirkstu pie lūpām – jāklusē un jāgaida. Domāju, cik ilgi tā var sēdēt! Beidzot no meža iznāca sivēnmāte ar sivēniem. Tāds pamatīgs bariņš. Jautāju teju ar zīmēm, vai nav laiks medīt. Viņš čukstēja pretī, ka maziņi un daudz labības stiebru, pret kuriem lode var izšķīst, tad medījums būs tikai sabojāts vai netrāpīs vispār. Tas man toreiz šķita kā brīnums, ka lode var izšķīst, trāpot labības stiebram, turklāt pēc rikošeta var aizlidot nezināmā virzienā! Savulaik biju kara filmas saskatījies un, kad dienēju padomju armijā, šāvis vispār biju pēdējo reizi jaunā kareivja apmācībā ar kalašņikovu pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. Kādi tur rikošeti – kā bliež, tā ir!
Tagad tu noteikti zini, kā ir ar tiem rikošetiem
Protams, taču tolaik domāju – ko viņš man te stāsta! Bijām nosēdējuši jau pusotru stundu. Es, sportists būdams, nebiju pieradis tik ilgi sēdēt. Arī sēdeklis sāka šķist vairāk nekā neērts, lai gan tornītis patiešām bija plašs un ērts! Beidzot pļaviņas malā parādījās buciņš. Es viņam rādu, ka ir! Viņš apmierināti smaidīja un pacēla uz augšu īkšķi. Stirnāzis pamazām tuvojās, un mani pārņēma arvien lielāks uztraukums! 70–80 metru attālumā dzīvnieks apstājās. To labi varēja saskatīt binoklī…
Atskanēja šāviens, un buks palēcās, bet aiz viņa noputēja smiltis… Vai tiešām garām! Pāris soļu paspēris, buks nokrita. Es līdz šim nekad nevarēju iedomāties, ka medības var sniegt tik lielu saviļņojumu! Ar to tad tas āķis arī bija lūpā! Tā sāku braukāt uz Brocēniem un tad jau arī ķēros pie mācīšanās, lai kļūtu par pilntiesīgu mednieku, un, starp citu, mūsu kolektīvā Druvas mednieks hokejists esmu viens, bet ir tādi ļoti ievērojami motosportisti Viesturs Gaušis un Uldis Dzalbs.
Foto: Indulis Burka
Kas šķita grūtākais, kas bija jāiemācās?
Tēmas nebija grūtas. Man tās šķita interesantas un aizraujošas. Es taču biju bijis medībās un gribēju atkal un atkal piedzīvot to saviļņojumu, kad iznāk medījums. Kad ieguvu mednieka apliecību, bija milzīgs azarts un meklēju katru iespēju būt medībās un gūt medījumu. Tiklīdz varēju, biju mašīnā iekšā un projām uz mežu! Tagad, kad jau ir zināma pieredze un ir arī gūti medījumi, esmu kļuvis nedaudz mierīgāks. Uz mežu braucu tāpat, bet ne vienmēr tiek izdarīts šāviens, patīk pavērot dzīvnieku uzvedību.
Esmu viens no hokeja kolektīva HK DAKTERI (50+) dalībnieks, tur dodos uzspēlēt. Mēs kopā spēlējām Latvijas čempionātā. Viens no vīriem, ko dēvējam par menedžera kungu, uz treniņiem ģērbjoties, pēdējā laikā vienmēr ausī ielicis austiņu un kaut ko klausās. Izrādās, arī viņš mācās mednieku zinības un klausās attālinātās lekcijas. Paskatījos jautājumus, kas tagad jāapgūst, to ir ievērojami vairāk nekā tad, kad es kļuvu par mednieku. Taču es labi saprotu, kāda ir degsme, kad tu patiešām vēlies kļūt par mednieku! Un, protams, ir jāzina daudzas lietas, lai varētu doties uz mežu, bet es uzskatu, ka galvenais ir un paliek drošība un atbildība katram medniekam par to, ko viņš mežā dara.
Uz medībām tevi paaicināja draugi, bet kurš tevi nostādīja uz hokeja slidām?
Savulaik domāju tā: vienmēr esmu uzskatījis ka džekam ir jānodarbojas ar kādu sportu, vienalga, ar kādu, bet ir jānodarbojas! It sevišķi padomju laikos, kad telefona un interneta nebija, bet bija iespēja iet ārā sētā spēlēt bumbu vasarā un hokeju ziemā kopā ar draugiem! Un labi, ja šie draugi ir labi, jo viss kaut kas jau ir bijis. Mani tēvs aizveda uz tenisu. Dzīvojām netālu no jūras Dzintaros. Jomas ielas sākumā bija tenisa korti. Tā nu es pāris gadu trenējos tenisā. Taču mans draugs spēlēja hokeju, un tas mani vilka kā magnēts. Tēvs nopirka abonementu uz hokeju visai sezonai Dinamo Rīgas un Latvijas Bērza spēlēm. Es braucu, kad tik varēju tikt.
Aizgājām uz vienu nodarbību Daugavas stadionā, uz otru atklātajā ledus laukumā. Tēvs stāstīja, ka visu vērojis kāds kungs, tērpies mētelī un hūtē, lai gan ārā bijis mīnus 15. Tēvs piegājis pie viņa un vaicājis, ka esot dzirdējis par speciālas hokeja klases organizēšanu. Izrādījās, vīrs hūtē bija neviens cits kā tās specklases direktors Gunārs Krastiņš. Mani pasauca tuvāk un bija jāparāda, kā es slidoju.
Un kā izdevās?
Lieliski! Agrāk jau jūra aizsala. Un kas traucēja puikām paņemt slidas, pāris ķieģeļu vārtu stabiem, pāriet pāri ceļam, liedagam un kāpt uz ledus, kas vietām bija gludāks un labāks nekā Rīgas Sporta pilī! Ripu dzenājām, kamēr vien to varēja saredzēt! Kad ledus vienā vietā kļuva pārāk nelīdzens, ķieģeļus pārnesām mazliet tālāk!
Tā mani uzņēma. Un tur jau bija Vītoliņš, Tomanis, Katlaps un citi spēlētāji, kuru vārdi hokeja līdzjutējiem nav sveši arī tagad. Es mācījos tepat Jūrmalā, taču specklase bija 55. Rīgas vidusskolā. Pārgāju uz Rīgas skolu. Vasarā, kad turpinājās treniņi, tas bija pārbaudījums – ar lielo hokeja piederumu somu iespraukties pārpildītā elektrovilcienā! Vagoni un pat tamburi pilni, bet iekšā jātiek. Tad tu, puika, pacel netīro somas apakšu sev priekšā un dodies. Cilvēki vienkārši dod tev ceļu. Tagad jau visiem ir četri riteņi zem dibena un var braukt, kur un kad vēlas.
Kāpēc lielākā daļa hokejistu brīvajā laikā izvēlas spēlēt golfu, nevis doties medībās?
Tā vienā teikumā nemaz nevar pateikt. Godīgi sakot, arī es iesāku spēlēt golfu, kad spēlēju Slovākijā. Arī tagad retu reizi mēdzu uzspēlēt, taču tā līdz galam mani golfs neaizrāva. Tu trīs stundas staigā un vienu reizi uzsit pa bumbiņu… Es labāk tās trīs stundas staigāju pa mežu! Protams, to ir grūti tā salīdzināt, jo zinu cilvēkus, kuri spēlē golfu un labprāt dodas arī medībās. Piemēram, Pauls Feldmanis, tenisa treneris, kurš arī spēlē golfu un ir mednieks, pie kura reizēm braucu viesmedībās uz viņa lauku īpašumu Vecpiebalgā. Arī mani dēli spēlē golfu. Vai tu ar hokeja nūju sit pa ripu vai ar golfa nūju pa bumbiņu, tas ir stipri līdzīgi. Hokejā jātrāpa lielākos vārtos, golfā – mazā bedrītē, bet kustības ir visai līdzīgas. Arī daudzi šī gada Latvijas izlases spēlētāji, kuri ieguva bronzas medaļas, spēlē golfu. Labākie un aktīvākie, cik es zinu, ir Daugaviņš ar Dārziņu. Vai kāds no viņiem ir arī mednieks, es nezinu.
Kādas ir izjūtas, kad tu kā hokejists vēro spēli no malas, īpaši tad, ja notiek cīņa par pasaules čempionāta medaļām?
Protams, sajūtas brīžiem ir ļoti spraigas, lai gan no uztraukuma spalvas uz muguras gaisā man ir tad, kad mani dēli spēlē. Īpaši tad, kad sākas play-off spēles. Tad ir nervi pagalam un nagi nograuzti. Pārsvarā es spēles varu vērot visai mierīgi, taču šogad, īpaši pēdējās spēles ar Zviedriju, Kanādu un ASV gan! Kaut arī diezgan ilgs laiks pagājis, kopš pats vairs nespēlēju, biju ļoti uztraucies. Ja jau esam tik tālu aizkārpījušies, tad vēl mazliet ir jāspēj, lai tiktu pie medaļām. Kas zina, kad zvaigznes atkal nostāsies tik veiksmīgi un varēs tikt tik tālu! Es, protams, novēlu, lai tā notiktu atkal un mūsu hokejistiem būtu ne tikai bronza. Taču tas nav tik vienkārši izdarāms. Ja paskatās, cik tiem pašiem somiem, zviedriem un čehiem spēlētāju spēlē Nacionālajā hokeja līgā un cik mums.
Mūs izlasei taču reizēm jāiztiek ar tiem spēlētājiem, kuri ir, traucē traumas, citi apstākļi.
Protams, taču mums spēlētāju, kuri var spēlēt tik augstā līmenī, nebūt nav tik daudz. Kāds vienmēr gūst kādu traumu. Man ļoti žēl, ka mans dēls Nauris traumas dēļ nevarēja tikt uz šo pasaules čempionātu. Ļoti gatavojās, taču pārbaudes spēlē ar poļiem salauza kāju un visam svītra bija pāri. Neko darīt! Tāds tas sports ir. Protams, nevar apgalvot, ka noteikti būtu ticis izlasē, taču iespēja bija.
Un kā ir pašam būt laukumā, kad spēles noslēgumā skan tavas valsts himna?
Tā ir fantastiska sajūta! Šādos mirkļos emocijas pārpilda. Taču visspilgtāk atmiņā ir palikuši četri turnīri un spēles. Pirmais, kad es pirmo reizi aizbraucu spēlēt uz Čehiju un spēlēju komandā HC Litvínov. Tas man bija otrais gads ārzemēs. Mēs tikām līdz finālam, kurā gan zaudējām. Daudzi bija traumēti un arī es spēlēju ar traumu. Savukārt Vsetina komandā, ar ko cīnījāmies finālā, spēlēja deviņdesmit procenti tā laika Čehijas izlases… Tā bija zvaigžņu komanda! Toreiz mani atzina par finālsērijas labāko spēlētāju mūsu komandā. Otrā vietā, es teiktu, bija spēle vecajā Sporta pilī, kad pēdējā trešdaļā izrāvām uzvaru pār Baltkrievijas izlasi un pirmo reiz tikām uz olimpiādi. Es gan uz olimpiādi neaizbraucu, bet iespēju izcīnījām. Tā bija fantastiska spēle!
Protams, nevar nepieminēt spēli Eindhovenā, kad neizšķirti nospēlējām ar Šveici un Latvijas izlase ieguva tiesības spēlēt pasaules čempionāta A grupā. To spēli spēlēju burtiski ar pretsāpju injekcijām. Pirms divām dienām nelaimīgi iegāzos bortā un satraumēju ribas. Aiz borta bērni spēlējās un laida gaisā konfeti. Viens papīra gabaliņš nokrita uz ledus, un es uz tā paslīdēju un pilnā ātrumā ietriecos bortā. Sekas – no vietas izsistas visas ribu locītavas. Divas dienas gulēju un nevarēju piecelties. Harijs Vītoliņš, ar ko dzīvojām vienā istabiņā, mani burtiski cēla augšā. Tad uz spēli sašpricēja visās iespējamajās vietās, un gāju un spēlēju. Izšķirošos vārtus burtiski iebakstīja kopā ar vārtsargu Znaroks. Šobrīd tādus vārtus, kad tajos nokļūst ripa un vārtsargs, vairs neieskaitītu. Taču toreiz tā drīkstēja. Tā nu pamazām, pamazām Latvijas izlase nokļuvusi līdz bronzas medaļām! Un tas ir ierakstīts vēsturē, lai ko tur daudzi runā, tas ir izdarīts, ar ko visus arī apsveicu! Taču man ir skumīgi, ka tik vienoti mēs kā tauta varam būt tikai Dziesmu svētkos un pasaules hokeja čempionāta laikā. Bet kā ir pārējā laikā? Kāpēc šī vienotība kaut kur pazūd?
Augusta numurā par svina munīcijas aizliegumu!
Vai hokeju var salīdzināt ar medībām?
Adrenalīns ir liels kā hokejā, tā arī medībās. Un prieks par nomedīto dzīvnieku vai gūtajiem vārtiem ir vienādi liels. Īpaši, ja tam ir vērtīga trofeja. Hokejs ar gūtajiem vārtiem, varētu teikt, ir noslēgums, bet medībās ar nospiestu sprūda mēlīti viss tikai sākas!
Vai tu aicinātu cilvēkus kļūt par medniekiem?
No vienas puses – kāpēc ne! No otras, šis lēmums katram jāpieņem pašam. Ir jāsaprot, vai patīk būt dabā, staigāt pa mežu un gūt medījumu. Man vairākas reizes medībās ir braukuši līdzi dēli. Bijuši ar mani kopā medību tornītī, un viņus medības interesē. Taču, vai viņi paši kļūs par medniekiem, es nezinu. Pašlaik viņi ir aizrāvušies ar makšķerēšanu. Žēl tikai, ka tad, kad sākas hokeja sezona, viņi ir projām un nevar piedalīties dzinējmedībās. Arī mana sieva neiebilst pret medībām. Viņai patīk, ka mājās nu vienmēr ir kvalitatīva gaļa, desas, pelmeņi. Arī viņa labprāt piedalās medībās kā dzinēja, kad braucu uz dzinējmedībām Kaltenē pie Rišarda Petraškeviča. Arī Rišarda sieva nāk dzinējos, un viņas ir sadraudzējušās, jo šaubos, vai viena būtu piedalījusies.
Vai medību dieviete Diāna tev ir vēlīga?
Es nevaru sūdzēties par viņas labvēlības trūkumu! Manu paziņu vidū ir mednieki, kuri par katru cenu cenšas iegūt pēc iespējas vērtīgāku trofeju. Protams, arī es priecājos par skaistu trofeju, taču uzskatu, ka katra trofeja savā ziņā ir skaista, taču medniekam jāmāk dzīvnieku novērtēt. Agrāk es centos raidīt šāvienu gandrīz vienmēr, toties tagad tā vairs nenotiek. Es vēl neesmu tik pieredzējis mednieks, lai jau pa lielu gabalu noteiktu precīzu dzīvnieka vecumu un to, vai tas ir perspektīvs. Taču, pavērojot ilgāk, tas ir iespējams. Vismaz noteikt aptuveno vecumu un to, vai dzīvnieks ir jāmedī vai jāsaudzē.
Vai medībās gadījies piedzīvot arī ko neikdienišķu?
Bija septembra beigas, oktobra sākums, zālīte vēl zaļa, taču tik silts vairs nebija. Dienā vaktējām bukus, bet vakarā palikām uz sivēniem. Medības bija veiksmīgas. Viens mednieks nomedīja buku, otrs sivēnu. Kopā bijām četri mednieki. Pabeidzām apstrādāt medījumu un paēdām vakariņas. Vietējie mednieki devās mājup, es paliku mednieku mājā – pieteicos nomazgāt traukus un turpat pārlaist nakti. Kāds no kolēģiem, kuram turpat netālu bija mežacūku pievilināšanas vieta, promejot teica, ka tur ap vieniem naktī nākot mežacūkas… Un, ja man miegs nenākšot, varot iet tās pavaktēt. Kamēr paveicu visus darbus, pulkstenis jau rādīja jaunās dienas pirmo stundu. Uzkāpu otrajā stāvā, lai dotos pie miera. Taču pirms likšanās gulēt ar termālo monokli nolēmu aplūkot pievilināšanas vietu. Tai tuvojās mežacūkas! To bija pilni krūmi! Ko vairs kavēties, jāsteidzas uz auto pēc ieroča un klusām jāmēģina uzkāpt medību tornītī. Viss izdevās godam! Mežacūkas bija tā aizrāvušās, ka manu pārvietošanos pat nepamanīja.
Notēmēju un nospiedu sprūda mēlīti. Un… biju nomedījis divas cūkas ar vienu šāvienu. Noliku ieroci, paņēmu lukturīti un gāju skatīties. Rukši bija tādi smuki divgadīgi… Kad piegāju klāt, sapratu, ka arī pa vienam tos nespēšu pacelt plecos un aiznest uz mednieku māju.
Ko nu? Mednieku mājā atradu lielāku plastmasas bļodu ar diviem rokturiem, ko parasti izmanto šļūkšanai no kalna ziemā. Sameklēju striķus. Vispirms aizvilku uz dīrātavu vienu ruksi, tad otru. Zāle bija mitra, un tā bļoda labi slīdēja! Līdz tam pie ādas vilkšanas un dzīvnieka vēdināšanas biju tikai asistējis. Nu viss bija jādara pašam. Tā bija lieliska skola, un nu šo darbu paveikt man vairs nav nekādu problēmu. Neviens man uz pirkstiem neskatījās, un rokas no uztraukuma, cenšoties nekļūdīties, netrīcēja.
Tajā naktī tu droši vien neaizmigi!
Protams. Bet tas bija tā vērts! Ap deviņiem no rīta atbrauca citi mednieki ar kafiju un siltām maizītēm, bet es kā tāda miegaina muša! Viņi prasīja, ko es tādu pa nakti esot darījis. Kad aizgāja uz dīrātavu, viņi no smiekliem vai pa zemi vārtījās! Teica, ka es esot galīgi traks! Kopš tās reizes nozvērējos, ka centīšos šāvienu raidīt tā, lai nekas tāds vairs neatkārtotos. Viens šāviens – viens medījums.
Pirms pāris gadiem uz medībām paaicinājām hokeja izlases treneri Hariju Vītoliņu, mēs esam seni draugi kopā ar Paulu Feldmani. Bijām Vecpiebalgā – Kaivē pie Paula. Harijs visu laiku vēlējās noskaidrot, kas īsti medībās notiek, kāpēc mēs ar Paulu uz tām tik bieži braucam. Viņš toreiz uz tornīti devās kopā ar Paulu, es ar saviem dēliem. Haris no tornīša, veroties binoklī, garā zālē centās norādīt pareizo virzienu Paulam. Zāle līdz padusēm, Pauls piekusis, un buks projām. Mēs savukārt nomedījām āzīti. Tad arī visi piedalījās pie dīrāšanas un lopiņa sadalīšanas, jo nekad neko tādu pirms tam nebija redzējuši, parasti medījums jau ir desās, kad to ceļ galdā.
Vai tev ir arī kāda medaļota trofeja?
Ir mežakuiļa ilkņi, kuriem līdz zelta medaļai pietrūkst 0,5 punktu… Šo kuili nomedīju Kaltenē pie Rišarda Patraškeviča. Pie viņa bieži braucu medībās. Nolika mani pie barotavas. Ziema. Pamatīgs sals – mīnus 10–15 grādu. Spēra lausks. Pēkšņi atskanēja ļoti skaļš troksnis, it kā divus dēļus sistu vienu pret otru. Skanēja arī atbalss. 200–300 metru attālumā mežā saskatīju pamatīgu ruksi. Tas tā arī minūtes četrdesmit nenāca klāt pie barotavas, bet staigāja riņķī un klabināja ilkņus tā, ka viss mežs skanēja! Beidzot tas aizgāja projām. Biju pārsalis zils un visu šo laiku gandrīz neelpoju aiz uztraukuma. Rišards man atbrauca pakaļ un nogādāja siltumā.
Pēc pāris dienām atkal biju tajā pašā tornītī. Viss notika tieši tāpat kā iepriekšējā reizē – kuilis tuvojās, ilkņus klabinādams. Iestājās klusums. Pārņēma tāda nepatīkama sajūta – kāds uz mani skatījās. Kuilis bija pienācis no aizmugures… Taču pietiekami tālu, lai mani pamanītu. Ruksis iegāja atpakaļ krūmos. Mēģināju to saskatīt termokamerā. Sagatavojos šāvienam un, tiklīdz kuilis izlīda no krūmiem, izšāvu. Dzīvnieks sabruka uz vietas. Zvanīju Rišardam un aicināju palīgā. Viņš mudināja iet paskatīties, vai ruksis tiešām ir nomedīts. Es atbildēju, ka iesim abi, kad viņš atbrauks! Es viens klāt neiešu. Ilkņi bija ļoti smuki, un namatēvs apgalvoja, ka tik lielus līdz šim nav redzējis un diezin vai tādi būs arī nākotnē.
Ikdienā esmu Brocēnu medību kolektīva Druvas mednieks biedrs un parasti medīju tieši tur.
Ilkņus toreiz aiznesu mūsu kolektīva vadītājam Dāvim Rīteram, kurš ir arī taksidermists. Viņš ilkņus, kas bija ieplīsuši, salaboja un arī aizveda novērtēt. Puspunkta pietrūka līdz zeltam! Tā man ir ļoti vērtīga trofeja, ņemot vērā Āfrikas cūku mēri un vēl citus apstākļus. Ir arī brieži nomedīti, bet zelta vēl nav un ir uz ko tiekties!
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
