Pierakstīts pēc Vitālija Bureņa stāsta, foto no mednieka arhīva
Stāsti par suņu varonību un ievainojumiem ir medību ikdienas daļa. Mūsu četrkājainie palīgi uzupurējas, pašaizliedzīgi pildot savu darbu un cenšoties sagādāt prieku un gandarījumu saimniekam. Nereti tas beidzas ar nopietniem ievainojumiem, sevišķi mežacūku medībās.
Par Liepājas puses mednieka Vitālija Bureņa sunes Gerdas cīņu ar kuili uzzinājām no soctīklu publikācijām. Tiesa gan, tur bija tikai baisās ievainojumu bildes, kam sekoja stāsts par atveseļošanos pēc kuiļa uzbrukuma.
Mednieks piekrita padalīties ar visu stāstu, un lūk, kā viss notika.
“Gerda šosezon parādīja ļoti labus rezultātus mūsu kolektīvā. Bijām ciemos divos citos mednieku klubos, kur viņa arī ļoti labi pastrādāja. Mums regulāri naktīs zvana un lūdz palīdzību ievainota medījuma meklēšanā. Mēs arī nekad neatsakām, un aizvadītajā gadā ir izdevies pa asinspēdām sameklēt diezgan daudz dzīvnieku. Plus arī dzinējmedībās pēc šāviena kolektīvam ir atradusi vairākus briežus un cūkas,” savu stāstu iesāk Vitālijs.
Pēc mednieka teiktā, Gerda ir universālais suns. Tā strādā ar alni, briedi, mežacūku, bebru un kažokādu dzīvniekiem: jenotsuni, caunu. Kā jau laika Gerda izrāda interesi arī par vāverēm, taču pūkainajiem mednieks cenšas daudz uzmanības nepievērst, lai suns dzinējmedībās nopietni pievērstos tieši lielajiem pārnadžiem. Vitālijs uzsver, ka Gerda cenšas apmeklēt visas dzinējmedības, ja nu vienīgi netiek, kad saimniekam iekrīt darbs…
Par to negadījumu ar kuili
Atceroties notikumus, Vitālijs norāda, ka tajā nedēļā medības notika gan sestdienā, gan svētdienā: “Bija sasnidzis sniegs, un tas nozīmēja, ka varēs ielenkt dzīvniekus. Kad ir sniegs, kolektīvs cenšas koncentrēties uz mežacūkām, jo mēs visi zinām, nav kā agrāk, kad cūkas varēja redzēt katrā mastā. Tagad ar visu to Āfrikas cūku mēri rukšus redzam retāk. Pirmajā dienā izdevās tikai divas mežacūkas nomedīt un dažus briežus. Dienas beigās mednieki nolēma svētdien turpināt – izmantot sniegu, lai varētu ielenkt atlikušos rukšus.”
Pienāca svētdiena, 8. janvāris. Kā ierasts, mednieki sapulcējās mežā, salenca rukšus, sastājās pa numuriem un sākās medības. “Mastā bija sivēnmāte ar sešiem septiņiem sivēniem. Es biju vienīgais dzinējs un gāju ar abām laikām. Suņus palaidu pa pēdām. Vidus mastā atskanēja rējieni, un suns metās sāņus. Pēc neilga laika izdzirdēju šāvienus. Suns izdzina divas mežacūkas, un viena palika uz vietas,” pastāstīja Vitālijs.
Vadoties pēc GPS, saimnieks atrada suni. Gerda gulēja pie kritušās mežacūkas. Bet nebīstieties. Spriežot pēc pārējam bildēm Gerdas darba portfolio, suns tā ir iepratis darīt – paliek guļam pie atrastā dzīvnieka.
Vitālijs tikmēr turpina stāstu: “Devos pakaļ sunim un paņēmu to pie saites. Mēs atgriezāmies iepriekšējā mastā, kur es Gerdu atkal palaidu. Pēc neilga laika suns atkal sāka riet kaut kur kvartāla tālākā stūrī. Gerda ilgi rēja vienā vietā. Dodoties tai palīgā, abi ar jauno suni iekustinājām vēl citas mežacūkas, kas paspruka kur nu kurā. Suns atkal pakaļ, un atkal atskan šāvieni. No trīs sivēniem vienu nomedīja, bet mana Gerda vēl kaut ko dzina.”
Kā jau apķērīgs mednieks Vitālijs ar jauno suni Erru nemetās Gerdai pakaļ, bet nolēma pārbaudīt rukšu biezoknīti, jo bija aizdomas, ka tur vēl kāda mežacūka ir paslēpusies.
“Tā arī bija! Erra ieskrēja eglītēs, sāka riet un ārdīties. Es skaļā balsī bļaustījos un mēģināju sunim palīdzēt dabūt tās cūkas no eglēm ārā! Ieraudzīju vēl vienas mežacūkas siluetu, kuru Erra izdzina. Un tas neizskatījās pēc sivēna… Suns aizgāja pa pēdām, es pakaļ. Tā cūka gāja tik pa mastu apkārt un ārā nekādi negribēja skriet… Pēc kāda brīža pievienojās Gerda. Pēc suņu GPS skatījos, ka tā mežacūka gandrīz līdz mednieku līnijai aizgājusi, bet kaut kā negrib iet ārā no masta. Pēkšņi atskanēja vēl divi šāvieni, bet es redzēju, ka suns tāpat pa mastu riņķo un sāk virzīties uz vidu, tad uz sāniem. Pēc GPS raidītāja spriežot, suns teju bija sasniedzis ceļu, kad atskanēja divi kaucieni, un man radās pavisam nelaba sajūta,” atklāj mūsu sarunas biedrs.
Suns bija iznācis uz ceļa, un kolēģi jau zvanīja Vitālijam, lai paziņotu, ka tas ir savainots. Kāja un, kas ir daudz sliktāk, vēders.
Pēc zvana medību vadītājam ar informāciju, ka viņš medības pārtrauc un dodas ar suni pie veterinārārsta, Vitālijs aptvēris, ka nezina, ko darīt, kam zvanīt…. “Vienīgais, kas ienāca prātā, bija Google. Atvēru to, un man izlēca Grobiņas Veterinārā klīnika. Pazvanīju, pastāstīju visu savu bēdu stāstu, un man atbildēja, ka mēs varam braukt, ka mūs gaidīšot. Izmeklēšana un operācija ilga divas stundas. Kā izrādījās, viņi strādā arī kā pirmā palīdzība un, pēc nostāstiem, suņi diezgan bieži parādās ar traumām, kas gūtas dzinējmedībās. Vairumā gadījumu var palīdzēt, bet ir arī letāli iznākumi,” par tās dienas notikumiem pastāsta mednieks.
Vitālijs stāsta, ka no kolektīva viņš saņēmis ļoti lielu morālu atbalstu. Turklāt biedri sedza visus izdevumus, kas bija saistīti ar suņa ārstēšanu, un atbrīvoja suņa saimnieku no nākamā gada biedra maksas… “Es saku lielu paldies manam kolektīvam un katram medniekam par atbalstu, kā arī Grobiņas veterinārās klīnikas ārstiem, kuri operatīvi reaģēja, uzņēma un izglāba manu suni!” noslēgumā saka Vitālijs Bureņs.
Tagad ir zināms, ka Gerdai viss ir labi. Tā atveseļojas un jau pavisam drīz atkal varēs palīdzēt saimniekam un citiem medniekiem viņu medību gaitās.
Vilka statusa maiņa, stirnu slimības un kolektīvās bailes. “Šauj garām!” #251 epizode
Abonē žurnālu Medības!