Agronoms, akciju sabiedrības Agrofirma Tērvete ilggadējs valdes priekšsēdētājs, 6. Saeimas deputāts un mednieks Modris Goba.
Foto: Indulis Burka
Modris Goba. Agronoms, akciju sabiedrības Agrofirma Tērvete ilggadējs valdes priekšsēdētājs, 6. Saeimas deputāts. Erudīts cilvēks un dabas pazinējs. Un arī kaislīgs mednieks. Gobas kungs medī jau 45 gadus un ieskatījies ne tikai vietējo briežu, bet arī geparda acīs tālajā Āfrikā, dzirdējis lāča rēcienus Krievijas ziemeļos un izbaudījis braucienu ledus gabaliem klātā jūrā nelielā laiviņā.
Kāpēc tu esi mednieks?
Es tajā lietā ieķēros jau jaunībā un sapratu, ka medniecība ir tā, kas mani patiešām aizrauj. Un tā nu es medīju jau 45 gadus. Protams, man ļoti patīk dzīvnieki un savulaik, vēl padomju laikos, televīzijā vēroju raidījumu Dzīvnieku pasaulē. Skolas gados tas man bija viens no mīļākajiem raidījumiem. Dzīvoju lauku mājās, un man patika vērot dzīvniekus, kas tur staigāja. Reizi pa reizei mājai garām aizgāja kāds alnis, pļavā lēkāja zaķi. Es pat kādu laiku sapņoju mācīties par biologu un pētīt dzīvniekus pasaulē, kā to rādīja televīzijā. Pēdējos gados, tieši pateicoties tam, ka esmu mednieks un ir bijis iespējams medīt, iepazīt dabu un vērot dzīvniekus dažādās pasaules valstīs, šis jaunības sapnis ir zināmā mērā piepildījies.
Arī zināma saskarsme ar medībām man bija – brālēns bija mednieks, skolas direktors bija mednieks, ar viņu vēlākos gados esmu daudz kopā medījis. Viņi nu jau medī aizsaules medību laukos. Mans krusttēvs bija mednieks. Arī viņš jau ir aizsaulē. Savulaik, kad aizbraucu pie viņa uz Naudīti ciemos, krustmāte teica: “Vakar jau Ludis (Ludvigs) buciņu atnesa!” Tie bija pagājušā gadsimta sešdesmitie gadi…
Taču tādu nopietnu impulsu man deva studiju laiks Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Tur bija docents Heinrihs Mežals, kurš augsnes zinību prakses laikā Vaivē, Cēsu pusē mums, studentiem, kādudien vaicāja, vai kāds nevēlētos paiet viņam līdzi medībās. Viņš vaicāja, vai kādam no mums, puišiem, ir bijusi saistība ar ieročiem. Un, ja ir, lai ienāk pie viņa istabā aprunāties. Tā kā Dobeles vidusskolas laikā biju apmeklējis sporta skolas nodarbības šaušanā, arī rezultāti neizpalika, šaujot ar mazkalibra šauteni, iegāju pie viņa un stāstīju par savu pieredzi. Tad viņš atvēra skapi un rādīja savus medību ieročus – gludstobra bisi un trīsstobreni, sākām runāt par medībām. Tā nu viņš man piedāvāja vakarā iet kopā medībās… Lai justos kā īsts mednieks, viņš man piedāvāja nest bisi! Norunājām, ka šaut gan es nešaušu. Viņam pašam bija pusautomātiskā medību bise.
Atceros, gājām pa rudzu lauku, kurā bija iznākuši aļņi, taču Mežala kungs nešāva. No veldres izlēca kuilis, taču tas bija laiks, kad varēja medīt tikai stirnāžus un nelimitētos dzīvniekus. Notiekošais mani aizrāva! Tas bija ārkārtīgi interesanti – vērot dabu un dzīvniekus. Un ne jau vienmēr ir jāizšauj! Tolaik medību jomā biju Nezinītis, taču ar nepacietību gaidīju, kad mani atkal aicinās iet līdzi! Kādu rītu viņš izšāva uz buku. Šāviena mirkli es neredzēju. Piegāju pie mednieka. Viņš staigāja un kaut ko zālē meklēja. Stāstīja, ka buks pēc šāviena sācis griezties uz riņķi un ielēcis krūmos. Staigājām abi divi, taču pat asinis nespējām ieraudzīt. Mežala kungs bija pārliecināts, ka trāpījis, un domāja, ko darīt. Viņam iešāvās prātā ideja nākamajā rītā pateikt studentiem, ka jāiet lasīt sēnes, var būt, ka atradīs ne tikai sēnes… Protams, gājām sēnēs, taču neko neatradām. Mednieks bija nopūdelējis…
Un tomēr, kas ir tas, kas liek atkal un atkal doties medībās? Vai tas ir piedzīvojumu meklētāja gars vai vēlme nokļūt dzīvniekiem tik tuvu, cik vien tas ir iespējams?
Mednieka azarts veidojas arī citu mednieku ietekmē. Kad es oficiāli kļuvu mednieks, tas bija Auru kolhoza laikā, kura stipendiāts es biju, mani, tikko augstskolu pabeigušu studentu, iecēla galvenā dispečera amatā. Galvenais zootehniķis, kolhoza mednieku kolektīva vadītājs Jānis Logins, kurš nu jau arī ir aizsaulē, man vaicāja, vai es vēlos stāties medniekos. Nešaubījos! Aiziet! 1976. gadā es sāku strādāt kolhozā un gadu pēc kandidāta gaitām nokārtoju mednieka eksāmenu.
Jānis bija tik kaislīgs mednieks, ka teju ik vakaru skrēja uz bukiem, aicināja arī mani, un, ja kaut kur ieraudzīja mežacūkas, uzreiz brauca pie manis un aicināja medībās. Atceros, braucām ar automašīnu pa ceļu, bet cūkas skrēja pa lauku. Sagaidījām tās pie mežiņa. Man bija bise, Jānim – arī. Metru piecdesmit attālumā pāri ceļam gāja četri pērnie.
Abi izšāvām pa dupletam. Gājām skatīties, taču nekā. Jānis noteica: “Dzelžu cūkas! Nekā nevar darīt!”
Toreiz jau tās medības arī bija citādas – pat individuālās medības varēja notikt tikai mežsarga klātbūtnē un bija jāgaida, kad mežsargs varēja iet līdzi. Mednieku daudz, bet viņš tajā apvidū viens.
Tolaik galvenais medījums, ko man patīk gūt līdz pat šai dienai, ir stirnu āzis. Viņa uzvedība ir neprognozējama un reizēm pat dīvaina.
Kurš tieši stirnāžu medību veids tev šķiet interesantākais?
Medības ar pieiešanu. Es nevēlos sēdēt tornī un gaidīt, kad buks pienāks pa šāvienam. Eju kājām vai braucu automašīnā un vēroju apkārtni. Ja ko tālumā saskatu, mēģinu izdomāt, kā nokļūt šā dzīvnieka tuvumā.
Tas ar katru reizi taču vairo arī mednieka prasmes!
Protams! Tas ir interesanti! Izšaut lielā attālumā daudz mākas nevajag, izņemot šaušanas prasmes, protams. Attīstot tehnoloģijas – ieroču un tēmēkļu, no medību romantikas daudz kas pazūd, ja tā to varētu teikt…
Bet tikai tāpēc, ka cilvēks ir slinks!
Jā! Kāpēc gan pūlēties, ja medījumu var gūt, izšaujot no 250–300 metru attāluma, un var kolēģiem palielīties, ka buks nomedīts šādā attālumā. Sprūda mēlīte ir nospiesta, un viss piedzīvojums ir galā. Atceros, Īlē vienu buku medīt braucu astoņas reizes! Vienreiz tas nāca no meža ārā vienā vietā, otrreiz citā, 150 metrus tālāk, citreiz vispār neparādījās, un atkal nekā, jo man toreiz bija tikai gludstobra ierocis. Un tā astoņas reizes.
Kādu reizi es līdu šim bukam pakaļ puskilometru četrrāpus pa zāli. Pat dokumentus pazaudēju! Tikai mājās sapratu, ka papīru kabatā nav. Braucu nākamajā rītā meklēt.
Foto: Indulis Burka
Atradu manis atstāto sliedi un tajā arī dokumentus. Astotajā reizē es notrāpīju ielīst tajā vietā, kur āzis iznāca pietiekamā attālumā šāvienam no bises. Par tām medībām un trofeju man atmiņas ir līdz šai dienai!
Savukārt tie āzīši, kas ir nomedīti pēdējos gados ar karabīni lielākā attālumā, tik daudz nepiepūloties, tik labi atmiņā nav palikuši.
Medības ar pieiešanu ir pamata medību veids arī ārzemēs, gan Krievijas taigā, gan Āfrikā, gan kalnos Turcijā, Spānijā.
Medības ar pieiešanu ārzemēs
Bet tehnoloģiju lietošana jau neizslēdz iespēju sacensties ar medījamo dzīvnieku… Un, piemēram, stirnāža piesaukšana ar svilpīti ir ļoti interesants medību veids…
No vienas puses, augsta līmeņa moderni medību ieroči nodrošina augstu trāpījuma precizitāti, protams, ja mednieks principā prot šaut. Dzīvniekam ir mazāk ciešanu. Bet iziet uz to, ka dzīvnieku nemedī, teiksim, piecdesmit metru attālumā, bet atkāpties tālāk, nav pareizi. Man Āfrikā bija iespēja šādu situāciju redzēt. Medībās bija atbraukuši divi jauni mednieki no Bulgārijas. Abiem ļoti moderni ieroči, kuru marku, kalibru un ražotāju pat noteikt nevarēju. Arī optikas ļoti lielas. Viņi paziņoja pavadonim, ka šāvienus raidīs puskilometra un tālākās distancēs. Kādā dienā, braucot pa savannu, satikām bulgāru pavadoni vienu pašu. Vaicājām, kur viņa mednieki. Pavadonis rādīja, ka labu gabalu nopakaļ viens velkas. Izrādās, iepriekšējā dienā pavadonis mednieku pievedis pie oriksa antilopes 200 metru attālumā. Mednieks atsacījies raidīt šāvienu – par tuvu esot… Atkāpušies 500 metru attālumā. Mednieks izšāvis un nav trāpījis tur, kur nepieciešams. Savukārt šajā dienā savainotais dzīvnieks meklēts. Mednieks nesot smago ieroci, pārguris un nevar pavadonim tikt līdzi…
Ja mednieka mērķis ir pierādīt sevi ar iespējami tālākiem šāvieniem un tas ir viņa medību galvenais rezultāts, tas, manuprāt, nav pareizi.
Uzskatu, tā ir nepamatota lielīšanās. Daudz grūtāk un interesantāk taču ir nokļūt savvaļas dzīvnieka tiešā tuvumā.
Medības ir zināma veida sacensība starp mednieku un medījamo dzīvnieku. Liela sabiedrības daļa neizprot medībās notiekošo, neizprot, kāpēc tiek medīts, nevis iets uz veikalu, lai gaļu iegādātos tur. Atceros kopš bērnības, kā tēvs kāva cūku vai teļu. Tam dzīvniekam nav variantu. Tas tiek vienkārši nokauts. Vēl rupjākā veidā tas notiek gaļas kombinātos, kur dzīvniekam nākas piedzīvot arī bailes. Bet tas pats cilvēks šos dzīvnieku ir izlolojis un izaudzējis.
Tā ir, ar vienu roku tu mājdzīvniekam dod barību, bet kas tev ir otrā rokā…
Vecāki ik pavasari iegādājās divus sivēnus. Mēs, bērni, vienmēr gājām skatīties un priecājāmies par ruksīšiem. Bet oktobrī vai novembrī mums lika iet gala istabā… Tēvs gatavojās kaut cūku. Bet mežā nav zināms, vai uzvarētājs šajā duelī būs mednieks. Jā, tehnoloģijas nosver svaru kausus mednieka pusē.
Bet ja vērtē no pozīcijas, ka tehnoloģijas ļauj izvērtēt medījamo dzīvnieku daudz rūpīgāk un tad, ja tiek pieņemts lēmums medīt, izdarīt to tā, lai dzīvniekam sagādātu pēc iespējas mazāk ciešanu? Tehnoloģijas nav jāizmanto ļaunprātīgi.
Es piekrītu, un šis jautājums noteikt ir diskutējams. Un no medību ētikas viedokļa viens no pamatnoteikumiem ir raidīt pēc iespējas precīzāku šāvienu un radīt medījumam pēc iespējas mazāk ciešanu. Arī tad, ja medījums ir ievainots, tas ir jāmeklē un šīs ciešanas pēc iespējas drīzāk jāizbeidz. Un tomēr dzīvniekam arī tad, kad tas ir ar modernām ierīcēm novērtēts, izdzīvošanas iespējas vairs nav 50:50.
Medības Latvijā
Kā tu raugies uz selektīvajiem medību principiem? Attiecībā uz briedi tas Latvijā strādā. Arī attiecībā uz stirnām medniekiem ir arvien labāki panākumi.
Selektīvo medību principi jāievēro, medījot jebkuru dzīvnieku, arī stirnas. Tas, ka stirnas ar šo gadu tiek medītas nelimitēti, nenozīmē, ka tās visas tagad tiks izmedītas. Medību klubos noteikti ir apspriests, kā organizēt stirnu medības. To esam izdarījuši arī mūsu klubiņā. Esam vienojušies, ka medīsim pagājušā gada limita apmērā un tad vērtēsim situāciju, lai lemtu, ko darīt tālāk. Medīt vēl vai medības šajā sezonā pārtraukt. Vienojāmies, ka medīsim vecus selektīvos dzīvniekus vai jaunus, kam ir kādi attīstības traucējumi, kā arī labas trofejas vērtus āžus. Vēl viena opcija – nomedīto āžu radziņi jāatrāda visiem kluba biedriem.
Tajā pašā laikā mēs dzīvojam vidē, kur ir klubi, kuros pastāv problēmas ar selektīvajām medībām. Paši mednieki atzīst, ka ir atsevišķi biedri, ar kuriem nevar tikt galā. Šie mednieki iet un medī tā, kā paši vēlas, pat ignorējot klubu robežas. Pats nesen satiku mednieku, kurš bija ienācis mūsu medību platībās. Vaicāju, ko viņš te dara. Atskanēja atbilde, ka ejot uz savu medību vietu… Iet pa zālāju lauku, lai gan barotava, par kuru vīrs stāstīja, ir mežā un ceļš līdz tai arī iet pa mežu. Lauks un daļa meža ir mūsu. Jā, viņa ierocis bija iesaiņots, un tomēr jautājums, kāpēc bija jābrien pa lauku, palika neatbildēts. Šis vīrs bieži vien ir redzēts mēģinām ielīst tur, kur situācija ir divdomīga, īpaši stirnu medību laikā…
Kādā rudenī pēc notikušām dzinējmedībām kaimiņu kolektīvā netālu no sava privātā meža uz ceļa sastapu medniekus. Blakus, ceļmalā, gulēja nomedīti vairāki buciņi ar nomestiem ragiem. Vaicāju, vai tiešām bukus nevarēja medīt laikus, kad dzīvnieku var izvērtēt?
Kolektīva vadītājs noplātīja rokas, ka esot vīri, kam neesot ko mutē bāzt un ģimeni pabarot, tāpēc medījums viņiem esot teju vienīgā pārtika…
Runāt par selekciju ar šādiem medniekiem ir diezgan grūti. Lai gan medījot selektīvi, gaļas iznākums ir lielāks, nekā neievērojot selektīvo medību principus.
Kāpēc daļa sabiedrības bieži vien neizprot medības un medības uzskata par kaut ko nepieņemamu, bet medniekus par slepkavām?
Tā ir nezināšana. Nezināšana, ko nozīmē medības. Kāds cilvēks sēņojot vai filmās ir ieraudzījis kādu meža zvēriņu un izsaucies: vai cik skaisti! Jā, savvaļas dzīvnieki tiešām ir skaisti! Bet šis cilvēks nezina to, kāpēc šie dzīvnieki ir skaisti, kāpēc tie joprojām ir mežā. Kāpēc tie ar gadiem kļūst arvien skaistāki. Kāpēc ragu rota ir skaistāka tur, kur tiek medīts. Kāpēc šos dzīvniekus nav apēduši vilki, lūši un citi plēsēji.
Cilvēki domā, ka mednieks ir īsts slepkavnieks, nevis tas, kurš šīs populācijas izkopj. Domā, ka jāēd tikai tā gaļa, kas nāk no kūts, vai, vēl sliktāk, nesaprot, no kurienes rodas gaļa, kas ir veikala plauktā.
Sabiedrība nezina, kā dzīvnieki vairojas, kā tie aug. Nezina, ka meža dzīvniekus iespējams selekcionēt tieši tāpat kā mājdzīvniekus, ļaujot sugu turpināt tikai labākajiem īpatņiem.
Un mežā vienīgais selekcionārs ir mednieks. Lai izaudzētu zirgu, kas var piedalīties olimpiskajās spēlēs, vajadzīgs gadu desmitiem ilgs ciltsdarbs. Lai būtu pienīga govs, atkal tas pats.
Ar alni un briedi, kuri mežā liek izbrīnā atskatīties, ir tieši tas pats. Tikai ciltsdarbu veic mednieks.
No senākiem laikiem, kad veikalā varēja nopirkt tikai astes un nagus, iegājies uzskats, ka mednieka mājā vienmēr ir gaļa. Un tagad, redzot skaistos dzīvniekus, medniekam tiek pārmests, kāpēc tā tiek iegūta no šiem skaistajiem dzīvniekiem. Bet būtība meža faunas izkopšanai ir pavisam cita, un sabiedrībai būtu jāsaprot, ka medījuma gaļa rodas šī ciltsdarba laikā. Arī laikā, kad mednieks rūpējas par to, lai savvaļas dzīvnieki nenodarītu postījumus citām saimniecības nozarēm, neapdraudētu sabiedrības drošību. Manuprāt par šo pārāk maz tiek runāts, īpaši televīzijā.
Kad notiek kādas medību trofeju izstādes, vajadzētu rādīt salīdzinājumā, kādas trofejas bija savulaik un kādas ir tagad. Skaidrot, kāpēc tas tā notiek un kāpēc dzīvnieku populācijas palielinās, neraugoties uz to, ka arī medību apjoms palielinās.
Mednieks jau reāli ir vienīgais, kuru patiešām interesē, lai mežā būtu pēc iespējas vairāk un pēc iespējas dažādāki dzīvnieki…
Foto no privātā arhīva
Jā. Bet tajā pašā laikā ne tikai sabiedrība neviennozīmīgi uztver mednieku, bet ir arī problēmas ar mežsaimniekiem un lauksaimniekiem, kuri sūdzas par postījumiem. Zemnieki un mežsaimnieki, iespējams, vēlētos, lai tiek izmedīti visi dzīvnieki… Tajā pašā laikā, ja šie skaistie dzīvnieki pazudīs, sabiedrība atkal būs neapmierināta. Un vainīgi, protams, atkal būs mednieki.
Varbūt cilvēki pārāk ļaujas tehnoloģijām un pārceļas dzīvot virtuālajā pasaulē? Viņi reāli vairs nezina, kā notiek dabas procesi, kā izaug graudi, piens, gaļa, galu galā mežs.
Meža dienās Tērvetē nākas atbildēt uz daudziem un dažādiem jautājumiem.
Foto no privātā arhīva
Tā ir. Bērni aug ar viedtālruni rokās un pie pirmās izdevības apsēdīsies ar to rokās uz dīvāna, nevis liks malā, lai ietu dabā. Un ja bērns var izaugt līdz skolas vecumam un ne reizi nav bijis mežā, viņa vecāki ir tādi paši… Viņi pieļauj, ka bērns aug bez vēlēšanās iepazīt dabu.
Tērvetē notiek Meža dienas, un mūsu kluba mednieki Andris Logins, Aleksandrs Žuks un es Latvijas Mednieku savienības teltī noformējām medību ekspozīciju. Tur bija daudz eksponātu no mana medību muzeja, arī citiem medniekiem ir labas trofejas.
Šogad šis stends bija, lai parādītu visus medījamos dzīvnieks un arī putnus. Parādītu tiem, kuri par to interesētos, ko iespējams panākt ar selekciju.
Bija ļoti daudz jāatbild uz jautājumiem. Bērnus interesēja alās mītošie dzīvnieki un tas, vai tie ir īsti. Bija bērni, kuri zināja visu, bija tādi, kuri nespēja atpazīt un nosaukt nevienu no dzīvniekiem. Kāda skolotāja stāstīja bērniem, ka tie dzīvnieki neesot īsti, bet tikai piebāzti ar salmiem… Tad nu nācās skaidrot gan skolotājai, gan bērniem, kas un kā. Ka mēs, mednieki, esam tērējuši savu laiku un līdzekļus, lai sabiedrība varētu iepazīt dzīvniekus, kuri dzīvo slēptu dzīvesveidu.
Savukārt par trofeju stendu skaidrojām, ka mednieki dara visu, lai tajā stendā, kur apkopotas dažādas anomālijas, ar laiku nebūtu ko likt.
Vai tu piekristu apgalvojumam, ka medniecība ir valsts nozīmes saimniecības nozare, bez kuras nevar pastāvēt daudzas citas. Turklāt šo nozari apmaksā paši mednieki.
Tā ir!
Medniecība ļauj lauksaimniekam izaudzēt pārtiku, mežsaimniekam materiālus kokrūpniecībai un tekstilrūpniecībai, daudzām ķīmijas nozarēm. No medniecības tiešā veidā ir atkarīga arī sabiedrības drošība,
Foto no privātā arhīva
ierobežojot dzīvnieku infekcijas slimību izplatību un samazinot dzīvnieku izraisītu nelaimes gadījumu skaitu uz ceļiem.
Varbūt šo vajadzētu stāstīt tiem, kuri neizprot medniecības nozīmi mūsdienu sabiedrībā?
Noteikti, tikai diemžēl tā pati sabiedrība mēdz saskatīt tikai to, ka savvaļas dzīvnieki tiek medīti. Neiedziļinoties, kāpēc. Un te nu lauksaimniekiem un mežsaimniekiem vajadzētu nākt talkā un atklāti pateikt, ka mednieki ir vienīgie, kas viņiem spēj palīdzēt un to arī ikdienā dara.
Tiklīdz mežacūkas parādās Biķernieku mežā pie pastaigu taciņas, tiek kliegts, kur raugās mednieki. Pretējā gadījumā tiek pārmests, ka mēs medījam…
Atceros, tolaik, kad tika virzīti grozījumi normatīvajos dokumentos, lai medībās pieaugušā uzraudzībā varētu ieroci izmantot 16 gadus veci jaunieši, bija ļoti daudz runātāju pret to. Arī plašsaziņas līdzekļos tika skaļi runāts, cik tas būs slikti. Mēs, mednieki, publiski tikām nosaukti par slepkavām un tādiem, kuri vēlas slepkavas izaudzināt… Un to darīja sabiedrībā pazīstamas personas. Ja sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem tiek dota iespēja šādi publiski izteikties, tad kur ir tas pretsvars?
Tu esi bijis arī Saeimas deputāts. Vai tad starp deputātiem citu mednieku nav? Kāpēc viņi klusē? Kāpēc, piemēram, sešpadsmitgadnieku gadījumā, vairums klusēja, kad tika mēģināts panākt, ka mednieki savus bērnus audzina kā likumpaklausīgus pilsoņus, nevis ļauj izšaut pa kluso?
Mednieki ir. Taču man nav īsta skaidrojuma, kāpēc viņi jautājumos, kas skar medniecību, mēdz paklusēt. Taču tas, ka vecāki bērnus audzina kā likumpaklausīgus pilsoņus un māca izprast un saudzēt dabu, vairot tās bagātības un vienlaikus saprātīgi saimniekot, ir vissvarīgākais. Ja cilvēki par to neiestājas, tad viņi paši neapjēdz, ko dara. Saeimas deputātiem neatkarīgi no tā, viņi ir vai nav mednieki, būtu jābūt vispusīgi izglītotiem, jācenšas izprast medniecības būtību, to pienesumu, ko medniecība dod. Ir jābūt vismaz elementārām zināšanām, ka mednieks nav slepkava… Un, ka jādara viss, lai vairāk būtu tādu vecāku, kuri audzinātu bērnus šādā garā.
Ko tad iemācās mednieks savas dzīvas laikā: atbildēt par savu rīcību, pieņemt atbildīgus lēmumus, bez iespējas labot kļūdas, saprast dabu un tajā notiekošos procesus, iemācās, cik vērta un trausla ir dzīvība. Mednieks iemācās, cik šaura ir robeža starp dzīvību un nāvi. Savukārt, dzīvojot virtuālajā pasaulē, iemācās, ka dzīvību var nopirkt par naudu…
Tā ir. Diemžēl datorspēlēs iemāca dzīvību pirkt par naudu. Tam būtu jāliek pretī iešana dabā, sportošana. Un medības kā viens no veidiem, lai iemācītos dzīvības vērtību un izprastu dabā notiekošo. Un to Saeimas deputātiem gan vajadzētu saprast. Ja no mūsu 100 galvām daudzi to nesaprot, ir skumji.
Un tajā pašā laikā bērniem ir iespēja spēlēt spēles, kurās reāli šauj uz cilvēku. Jā, ar krāsas vai cita materiāla lodītēm, lāzera staru. Bet tik un tā, ierocis tiek pavērsts pret cilvēku!
Medniecībā savukārt vispirms iemāca to, ka ieroci pret cilvēku vērst ir kategoriski aizliegts! Pat nepielādētu! Un tēmēt uz dzīvnieku, ja to nav nolemts nomedīt, arī nedrīkst! Lai vērotu, ir binoklis, nevis optiskais tēmēklis!
Kādam no deputātiem būtu jāpaceļ šī doma, jāsalīdzina, cik ļoti liels pretstats ir starp to, ko māca medniecība, un to, ko pieļauj spēles ar ieročiem. Ko nozīmē raidīt šāvienu medībās uz medījamo dzīvnieku, un ko nozīmē šāviena raidīšana cilvēka virzienā. Jā, peintbolā nevienu nenogalina, taču ideja šaut uz cilvēku pati par sevi ir aplama.
Mēs bērnībā visi esam spēlējuši kariņus un indiāņos, taču reālu šāvienu uz cilvēku mēs neraidījām. Šobrīd situācija ir mainījusies.
Jā, mēs apzinājāmies, ka otram sāp… Iespējams, mednieku ir par maz, lai kaut ko šajā ziņā mainītu. Mēs esam tikai viens procents no sabiedrības un pazūdam kopējā burzmā.
Esi bijis medībās ārzemēs, tajā skaitā Krievijā. Kas šajā zemē liek aizdomāties par mūsu, eiropiešu, vērtību nozīmi?
Esmu bijis vietās, kur līdz palodzei viss ir aizaudzis ar zāli. Cilvēki dzīvo pussabrukušās mājās, ielu vietā ir dubļu jūra. Medību saimniecības īpašnieks Tjumeņas apgabalā, kurš pieņem medniekus no visas pasaules, savai teritorijai bija apbūvējis augstu žogu. Viņš vienkārši nevēlas, lai apkārtējie redzētu, ka viņš pļauj mauriņu… Kāpēc? Aktieris Andris Lielais ir trāpīgi pateicis, ka šai tautai ir uzspļaut uz labklājību. Viņi to ienīst. Un to eiropietim saprast ir visgrūtāk. Viņiem nav nepieņemama atkritumu kaudze ciema centrā, kur visi nes savus mēslus, un tas, ka samazgas izlej tāpat vien pāri žogam uz ielas…
Un šāds cilvēks nonāk Ukrainā un ir gatavs laupīt, demolēt un nogalināt… Jo te ir tas viss, kā pašiem nav. Un rodas dusmas, naids un nenovīdība.
Vai iespējams salīdzināt medības Latvijā, Krievijā, Āfrikā un citviet pasaulē?
Medības ārzemēs atšķirībā no Latvijas pamatā ir komercmedības. Mednieks samaksā naudu un saņem medības kā pakalpojumu. Cilvēki ar medību organizēšanu pelna sev iztiku. Tev ārzemēs ir pavadonis, kas tevi pie dzīvnieka pieved, un tu pats medījumu nemeklē. Šeit tu medī pats un apsaimnieko savas medību platības pats, esi noteicējs, ko medīt, ko ne. Uz ārzemēm tu brauc ar konkrētu mērķi nomedīt konkrētu dzīvnieku, lai veidotu trofeju kolekciju. Āfrikas gadījumā par medībām samaksātā nauda vienlaikus ir investīcija dabas aizsardzībā un vietējo cilšu labklājībā.
Trešo reizi esot Āfrikā, Namībijā, izbaudīju situāciju, kad bija liels sausums un, lai saglabātu antilopju populācijas un lielākā daļa dzīvnieku nenomirtu badā, tika apzināti strauji samazināta dzīvnieku populācija, vienlaikus savvaļas dzīvnieku pabarošanai importējot sienu un salmus no Dienvidāfrikas 4000 kilometru attālumā, kas nebija tāda sausuma skarta. Savukārt nomedīto dzīvnieku gaļa tika piegādāta pilsētu iedzīvotājiem. Viņi vienkārši rīkojās saimnieciski. Un, tā kā biju jau savas trofejas ieguvis, man bija iespēja palīdzēt. Turklāt šāvieni bija jāraida ļoti precīzi, lai gaļu nesabojātu. Un tas ir veids, ka mednieks var palīdzēt.
Ārzemēs noteikti piedzīvoti arī neparasti brīži…
Par katru trofeju noteikti var izstāstīt atsevišķu mednieku stāstu. Pirmo Āfrikas medību laikā man pateica, ka es tās saimniecības vēsturē ieiešu ar trim lietām: man izdevās nomedīt mazo antilopi šteinbuku, kam bija gari (13,5 cm) ragi, viena no labākajām trofejām šīs saimniecības vēsturē, ar vienu šāvienu es nomedīju divus šakāļus, un trešā lieta – es nezināju, ko Āfrikas medniekiem nozīmē pasēdēt pie ūdens. Bijām atgriezušies no rīta medību tūres. Pavadonis aicināja pēc mazas pauzes pasēdēt pie ūdens. Nu, mēs noskalojāmies, paņēmām dvielīšus un gatavojāmies iet atpūsties pie baseina saimniecības pagalma centrā.
Pie durvīm klauvēja pavadonis, kurš par mūsu izskatu – peldbiksēs un ar dvielīšiem – bija ļoti izbrīnīts un vaicāja, vai tad mēs nevēloties piedalīties gaides medībās pie ūdens, dzīvnieku dzeršanas vietā?
To tad arī nozīmē pasēdēt pie ūdens!
Savukārt lāču medībās Krievijā, Magadanā, nācās nelielā līcī glābties no vētras un peldošiem ledus gabaliem aukstajā Ohotskas jūrā. Vakarā, kad vētra bija tikai nedaudz pierimusi un jūrā bija vismaz divmetrīgi viļņi, braucām nelielā gumijas motorlaiviņā uz septiņus kilometrus attālo nometni. Braucām aptuveni kilometru no krasta… Tuvāk nevar, jo apakšā ir zemūdens klintis. Man mugurā bija glābšanas veste, pavadonim ne. Vaicāju, kāpēc viņš iztiek bez vestes. Atbilde bija šokējoša. Ņemot vērā ūdens temperatūru ap nulli un to, ka palīgā pasaukt nav iespējas, veste nepalīdzēs… Arī peldēt viņš nemākot… Braucām tālāk. Pēc brīža viņš filozofiski konstatēja, ka tad, ja mugurā ir veste, līķi jūrā būtu vieglāk atrast…
Vai Diāna Latvijā tev bijusi vēlīga?
Man ir stāsts, kas aprakstīts vienā no medību gadagrāmatām. Tas bija 1979. gads, kad es ar gludstobru bisi nomedīju lielisku staltbriežu bulli. Pirmajā vērtējumā bija zelts – 210 vai 211 CIC punkti. Nākamajā gadā olimpiskās spēles PSRS un Tallinā – medību trofeju izstāde. Tur tas vērtējums bija par trim punktiem mazāks par zelta apakšējo robežu… Iespējams, ragi bija izžuvuši un vērtētāji stingrāki. Līdz 2013. gadam nevarēju nomedīt neko labāku. 2014. gada Mednieku gadagrāmatai biju uzrakstījis rakstiņu Nepārspētā trofeja. Gadagrāmata bija gatava jau 2013. gada augustā. Medību dieviete Diāna laikam arī to grāmatu bija izlasījusi. Septembrī Aucē man izdevās nomedīt briedi, kura trofeju novērtēja ar 220,97 punktiem… Šī tagad ir mana nepārspētā trofeja.
Modris Goba – šaut lielā attālumā daudz mākas nevajag, izņemot šaušanas prasmes…
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
