Ungārija Eiropā ir zināma kā ļoti populārs medību tūrisma galamērķis. Turp dodas vācieši, austrieši, arī citu valstu pārstāvji, lai medītu staltbriežus, dambriežus, muflonus, iespaidīgus stirnāžus, arī mežacūkas. Bet nu jau mazākā apmērā Āfrikas cūku mēra dēļ. Pagājušā gada septembrī man bija jādodas uz Ungāriju dažādu sanāksmju un konferenču dēļ. Sagadījās trīs brīvas dienas starp diviem pasākumiem, tādēļ nolēmu doties medībās un izbaudīt visus tos labumus, ko var piedāvāt ungāru viesmīlība. Paziņa ieteica sazināties ar valsts medību saimniecības pārstāvi, saņēmu tāmi un nolēmu – gribu medīt muflonu. Sapratu, ka tas var izmaksāt diezgan dārgi, tomēr nolēmu, ka vienreiz mūžā jau var atļauties.
Ierodos medību saimniecībā, kur mani sagaida kundze gados, kas rūpēšoties par mana vēdera labsajūtu. Mazliet vēlāk atbrauc Tamašs, mans medību pavadonis. Viņš pastāsta, ka ir oberjēgers – virsjēgers, kurš mācījies Vācijā, tādēļ mēs angļu valodas vietā sarunām izvēlamies vācu valodu. Tā viņam esot vieglāk. Izstāstu, kādu muflonu es vēlētos – noteikti ne tādu grand prix trofeju, kas izmaksātu piecus tūkstošus eiro. Interesantākais, ka viss var būt atkarīgs no viena centimetra. Viens centimetrs par daudz, un man nākamo gadu būs jāpārtiek no rupjmaizes un ūdens. Tādēļ arī ir tik svarīgas jēgera zināšanas komercmedībās. Viņa kļūda var man kā klientam izmaksāt ļoti dārgi.
Visu stāstu lasi žurnāla Medības janvāra numurā!