Kimlaks asaris, čemniece forele, megatrons sams, pagale līdaka, mežene kā ledene, baļķis baļķis utt. Pilni žurnāli un sociālie mediji ar skaistām bildēm un stāstiem par to, kā pie šāda loma makšķernieks ir ticis. Noķerta zivs ir likumsakarīga, paredzama un mērķtiecīga procesa rezultāts. Taču patiesībā tas viss ir tikai šī copes aisberga redzamā daļa. Zem ūdens slēpjas viss pārējais, ko makšķernieks ir piedzīvojis no mirkļa, kad nozvanījis modinātājs, līdz pat brīdim, kad uz acīm jau uzraustas miega brilles. Sauciet to, kā vēlaties – par makšķernieku stāstiem vai ko citu, taču es atļaušos apgalvot, ka vairākumam makšķernieku tieši šie mirkļi ir palikuši atmiņā daudz spilgtāk nekā pats noķertais loms. Nezinu, kādus pigorus mēdz piedzīvot citu makšķerēšanas veidu piekritēji, taču forelisti noteikti ir vieni no tiem, kas šajā (dažādu piedzīvoto pigoru) riska grupā ieņem augstāko pozīciju. Tātad runa ir arī par mani. Un tas ir labi, jo stāstāmā man patiešām ir ļoooti daudz. Aiziet!
Sārtie vaigi
Patiesība 4/5
Joki 4/5
Bīstamība 3/5
Vecuma ierobežojums 12+
Erotika 5/5
Pie upes jau krēslo, man sāk palikt vēsi un velk atpakaļ uz autiņu. Esmu iebridis pamatīgā čuhņā, taču, tā kā šeit neesmu pirmo reizi un apvidus man ir zināms, es droši tik slāju kāda pamesta meža ceļa virzienā. Šis ir vienīgais ceļš, pa kuru es varu atgriezties atpakaļ laicīgi, lai vēl pirms tumsiņas paspētu uzsliet telti. Tā es arī savā nodabā, raitā solī pa šo vientuļo ceļu slāju, līdz priekšā pamanu kādu autiņu. Nedaudz apmulsu, sabremzējos un secinu, ka tā noteikti nav mana mašīna. Salonā spīdēja blāva gaisma un bija manāma neliela automobiļa šūpošanās. Tā kā cita ceļa nebija, es devos vien tālāk, un jau nākamajā brīdī man tapa skaidrs, kas, cik, kā un ar ko šajā mašīnā nodarbojas. Tieši tā – pareizi sapratāt: kādam jaunam pārītim meža vidū mežonīgu seksu sagribējās. Un, jo es vairāk tai mašīnai pietuvojos, jo amortizatori čīkstēja ritmiskāk un uzstājīgāk. Nedaudz neērti pat palika, bet, caur logiem pamanot notikušo, es sapratu, ka viņiem arī nav diez ko ērti. Hmm. Nu ko lai tagad dara!? Atrodos tikai piecu metru attālumā, garām taču ir jātiek. Man savas darīšanas vēl priekšā. Ja meiča atvērs baudā pievērtās acis, tad mani noteikti ieraudzīs. Bet iztraucēt šo riesta deju man galīgi negribas. Mjāā… Laikam trāpīju īstajā laikā un īstajā vietā. Vai arī otrādi… Lai vai kā, kaisle mašīnā tomēr izrādījās lielāka nekā tā varēšana. Logi aizsvīda vienā rāvienā, un jau pēc brīža “Audi” durvis pavērās nelielā šķirbiņā, pa kuru tika izmests balts salvešu kamols. Kādam tas nozīmēja beigas, bet man – startu un iespēju tikt beidzot garām nemanītam. Nu jau mašīnā valdīja klusums, kas maniem soļiem lika būt uzmanīgākiem, toties krēsla un piesvīdušie logi liecināja, ka es garām noteikti paslīdēšu nemanīts. Diemžēl tā tas nenotika un brīdī, kad es atrados tieši blakus autiņam, atskanēja čīkstoša skaņa. Izrādās,
ka meiča joprojām turpināja slīdēt, tikai šajā gadījumā tā bija viņas delna, kas no auto iekšpuses pārslīdēja pāri logam, no tā notraucot kondensātu. Viss. Nu esmu atklāts tieši tikpat, cik atklātas ir viņas kailās krūtis. Sekundi viens otrā pablenzām, līdz šo skaisto mirkli pārtrauca viņas kavalieris, uzmezdams viņai uz pleciem pledu. Nu gan man laikam ir jājož, ko kājas nes. Uz pieres biju vēl atstājis kameru. Protams, ka neieslēgtu, taču šaubos, vai jauneklis, mani noķerot, dos laiku to paskaidrot. Zābaki žļurkstot izspolēja uz mitrās zāles, un es vieglā galopā aizspraucos garām mašīnai un steidzos prom. “Klikt” – nākamajā mirklī atvērās arī mašīnas durvis. Es steigā atskatījos un nodomāju: “Vai patiešām skries man pakaļ!?” Nē – es un skriešana viņus tobrīd interesēja vismazāk. Viss, ko es no attāluma saskatīju, bija no auto izstiepta roka, kas pacēla zemē nomesto salveti. “Klikt”, un durvis atkal bija ciet. Es varbūt kādreiz šo atgadījumu aizmirsīšu, bet pieņemu, ka meiča sārtiem vaigiem un zilām acīm – nekad.
Abrakadabra
Patiesība 5/5
Joki 3/5
Bīstamība 3/5
Vecuma ierobežojums 12+
Erotika 0/5
Pretīgums 5/5
Kas tikai nav atrasts ūdeņos? Munīcija, ieroči, monētas, dārgmetāli. Daudzas lietas tiek meklētas mērķtiecīgi. Ar superstipriem neodīma magnētiem, metāla detektoriem, advancētiem grunts grābekļiem utt. Bet ir arī lietas, uz kurām neviļus uzduramies. Lietas, kas ūdenī mestas apzināti. Tās parasti ir pudeles ar dažādiem vēstījumiem, laulāto solījumi, draudzības apliecinājumi, dažādu apņemšanos teksti, slēdzenes, sprādzes, monētas un citas lietas. Arī man ir nācies uzdurties kam līdzīgam. Nedaudz baisam, mistiskam… un pretīgam. Brr… Atceroties vien jau visi mati saceļas. Nu ne gluži visi. Tie, kas bija manis atrastajā burkā, noteikti nekad vairs nesacelsies. Es pieņemu, ka nekad vairs nesacelsies arī vīram, kura fotogrāfija bija rūpīgi sarullēta un ievietota burkā kopā ar matiem. Ar tiem matiem, kas lejā aug. Kā noprotat, tad runa ir par ko mistisku, un tā ir tiesa. Es reiz uzdūros kādas raganas buramburkai. Brienot pa kādu seklu foreļupi, es pamanīju atstraumē ienestu puslitra burciņu. Tā gulēja uz grunts un bija cieši aizvākota un aizvaskota. Manu uzmanību pievērsa tas, ka burciņā varēja manīt pērļu kaklarotas aprises un manis jau pieminētā vīra fotogrāfiju. Protams, ka ziņkāre ņēma virsroku, un jau pēc mirkļa ar burciņu klēpī es sēdēju
krastmalā uz kāda ērta akmens. Ar pirmo mēģinājumu man burciņu atvērt neizdevās. Tas laikam vaska dēļ. Nākamajā
mēģinājumā es satvēru šo pandoras burku ciešāk un no visa spēka rāvu vaļā. Plokššš! Fūū, kas tā par smaku!? Un viss pa manu klēpi, uz biksēm, zābakos, vestes, krekla – ārprāts! Iedomājieties, kā var smakot urīna un etiķa sajaukums… Izlija praktiski viss. Ar visiem kūsu matiem, krellēm, vecu rupjmaizi un vēl kaut kādu zapti. Es fiksi rausos kājās, burka pa zemi, un nezināmā vīra bilde apmetās otrādi. Tanī brīdī es arī sapratu, par ko ir runa. Par reālu burvestību. Bildes otrā pusē bija ar kādu tumšu vielu (varbūt ogle, skropstu tuša) rakstīts teksts, kas nepārprotami liecināja par kādas preilenes milzīgo vēlmi noņemt veci otrai preilenei un piesavināties viņu sev. Atļaušos pilnu tekstu šeit nepublicēt, taču atmiņā iespiedusies viena frāze: “…tā lai paliek vista kārna, nāc pie mana siltā sāna…” Lūdzu, dāmas – slepenie buramvārdi nu ir zināmi. Visi vīrieši tagad būs jūsu… Es nezinu, vai šī rituāla iniciatorei izdevās panākt iecerēto rokādi, taču es ceru, ka, atverot to burku, es Vilni atbrīvoju no lēruma nepatikšanām, kas saistītas ar sievietēm un celšanos. Lieki piebilst, ka es vēl ilgi smakoju pēc gurķu marinētāja, kas apčurājies. Fuj.
Par pipariem
Patiesība 4/5
Joki 3/5
Bīstamība 3/5
Sāpes 5/5
Erotika 1/5
Rupjības 3/5
Saku, kā ir – baigi patīkami tas nebija. Mirkli likās, ka ūdens tuvums manas ciešanas nedaudz atvieglos, taču tā nenotika. Varbūt tikai sliktāk pat palika. Šī pigora atmiņas liek man nedaudz sakost zobus un plaukstā satvert savu “vīrišķību”. Kas tam par iemeslu, to tūlīt arī izstāstīšu. Pēc vairākām agresīvām sadursmēm ar neprognozējamiem humanoīdiem un nepiesietiem, vaukšķošiem un klaiņojošiem sētas kompostrētājiem mani foreļcopes izbraucieni vairs nav iedomājami bez kāda no pašaizsardzības līdzekļiem. Zinu, ka citi izvēlas elektrošokerus vai suņu atbaidītājus ar ultraskaņu, bet es sev par piemērotāko uzskatu tieši piparu gāzes baloniņu. Parasti tos mainu katru sezonu. Vienā gadā tas var būt želejnieks ar precīzu tālšāviena funkciju, citā atkal baloniņš, kas tuvā distancē taisa piparmākoni. Vienalga, kurš no variantiem attiecīgajā brīdī ir iegādāts, to pamatfunkcija ir vienāda, un tā ir – kost. Kost stiprāk par to, kas tev pašam tajā brīdī grasās iekost, un kost ilgāk par to, kas, pamatīgi sakodies, nāk tev virsū ar dūrēm. Daudz pielietot to nav nācies, bet satvert baloniņu plaukstā un sagatavoties pašaizsardzībai gan gadās bieži. Parasti to turu pa ķērienam, somas ārējā kabatā, bet, kad briesmas ir garām un redzeslokā jau mutuļo skaista foreļupe, tad, daudz nedomājot, baloniņu pavirši iestūķēju atpakaļ vestē, kādā no bikšu kabatām, somā vai kur citur. Aiziet! Pilniem auļiem upē iekšā, un sāku makšķerēt. Kalni, lejas, kraujas, koki, bebrinieki, akmeņi, zivis, videokamera, fotokamera un viss pārējais, kas man pie ūdeņiem parasti nones širmi, ātri vien manā ekipējumā uzjauc pamatīgu bardaku. Tā, ka reizēm pats nemaz vairs nesaprotu, kur un kas man atrodas. Bladāc! Tikko kārtējais čemnieciņš atkal uzsēdās. Es drudžaini ķeru fotokameru, pietupjos, lai būtu tuvāk ūdenim un nenāktos celt zivi no tā laukā, knipsēju, pētu, priecājos, izbaudu šļakatas un foreles atlaišanas mirkli. Kad viss ir beidzies, man parasti seko neliela apkopes pauze. Es savedu kārtībā inventāru, pārsienos, noslauku kamerām objektīvus, pārdomāju tikko notikušo utt. Arī savas brilles ar visām polarizējošajām uzlikām es mēdzu pārslaucīt. Tam nolūkam man bikšu kabatā vienmēr atrodas speciālas salvetes. Turpat mēdz iemaldīties arī rezerves baterijas kamerām, lazdu rieksti, telefons, mānekļu kastītes un ēdamgumiju burciņas. Vārdu sakot, manās bikšu kabatās bieži ir pamatīgs bardaks. Arī
šoreiz. Esmu apsēdies, brilles ar visām klapēm ir noņemtas, no kabatas tikko ir izvilkta lupatiņa optikas tīrīšanai, un es sāku rūpīgi tīrīt savus okulārus. Jau pašā sākumā man likās dīvaini, kāpēc lupatiņa uz brillēm atstāj slapjas strīpas. Arī dīvainais aromāts lika man aizdomāties. “Nu reāli te kaut kas ož. Diezgan spēcīgi un specifiski,” es, lūkojoties apkārt un ostot gaisu, pie sevis spriedelēju. “Nevar būt, ka mīzenēs esmu atkal iesēdies.” Uzmezdams atpakaļ uz deguna līdz galam nenotīrītās brilles, es žigli cēlos kājās, lai gūtu apstiprinājumu savam domugraudam. Taču no sarkanajām skudrām ne miņas, tikai mana dibena nospiedums, un viss. Bet kā tad lai izskaidro nelielo svilinošo sajūtu cisku rajonā!? Un vēl skaņa bija tāda: “ssssssssššš… ssšš…” Kaut kas klusi šņāca. Tikai nevarēju saprast, no kurienes tieši šis troksnis radās. Mirkli jau likās, ka “tas takš ir kobra” uz mani dusmojas, līdz pēkšņi sāku šņākt arī es pats. Daudz vairāk, skaļāk un izteiksmīgāk… Daauudz vairāk. “F**k, jē**l, kā kožžž… šsšsssssss, bļāviens!” es, slaukot asaras no saviem acu kaktiņiem, vaimanāju. Arī kreisā ciska sāka svilt aizvien stiprāk un sāpīgāk. Izrādās, ka manu bikšu kreisajā kabatā tas sasodītais piparu gāzes baloniņš bija nostrādājis. “Bet kā? Kā tas ir iespējams!? Tur taču ir drošības klapans. Tas nedaudz ir jāpaceļ, lai tiktu pie pareizās pogas klāt,” es, turot rokās tikko no kabatas izvilktu nodevīgo pašaizsardzības verķi, meklēju atbildes uz saviem jautājumiem. Baloniņš manu asaraino acu priekšā izskatījās izplūdis un vizuļoja tā, it kā es uz to raudzītos caur kaleidoskopa prizmām. Nu nē, to nevar vairs izturēt. Reāli neciešami. Sāpju pārņemts, es metos ūdenī un drudžaini sāku mazgāt seju. Nu man svila ne tikai acis, bet arī visa seja, kakls un krūtis. Turklāt samirka arī bikses un viss pārējais, kas tajās biksēs atradās. Un tajās atradās visdārgākais, kas man ir… mana vīrišķība. Nākamo minūti varētu aprakstīt šādi: iedomājieties sevi ar pliku dibenu sēžam kvēlojošās oglēs, kur jebkādi mēģinājumi tās apdzēst tikai piedod svelmei jaudu. Turklāt paralēli tam acīs nepārtraukti nāk jūsu paša gruzdošā apmatojuma kodīgie un smirdīgie dūmi. Tieši tā es tobrīd arī jutos. Turklāt nebija variantu to izbeigt. Svila visa pakaļa, olas un ciskas… Vienkārši ellīgi svila. Šo situāciju nedaudz uzlaboja ritošais laiks, kā arī slapjo bikšu, apeņu un krekla novilkšana. Arī brilles jau kādu laiku no acīm biju noņēmis. Visu novilkto atstāju straumē skaloties, un es pats kā tāds pusakls kurmis puspietupienā turpināju ūdenī veldzēt savus zvanus. “Fūūū… Nu jau ir nedaudz labāk. Pirmo vilni būšu pārdzīvojis,” es atviegloti nopūtos un sāku uzmanīgi skalot savas brilles. Acis vēl asaroja, taču tik ļoti vairs nesvila. Arī redze sāka atjaunoties, un mans pirmais fokusētais skatiens bija vērsts ne uz ko citu
kā uz to sasodīto piparu gāzes baloniņu. “Nu man ir skaidrs, kāpēc tas verķis nostrādāja,” turot rokās savus apsvilušos riekstus, es raudzījos uz kādu citu riekstu. Prāvu lazdu riekstu. Izrādās, ka tas manā kabatā bija pamanījies iespraukties starp baloniņa palaišanas pogu un drošības klapanu. Tas arī piešķīla uguntiņu šim sārtam. Jauki, vai ne? Izskaloju drēbes, kā vien varēju, taču tāpat visu atlikušo dienu pavadīju tā, it kā kails būtu iebridis nātru biezoknī. Nu, ko lai saka – esiet uzmanīgi. Labi, ka neviens maniaks šo visu no malas nemanīja. Man nav ne jausmas, kā es bez brillēm, pliks un ar tukšu baloniņu todien būtu atgaiņājies.
Klucis
Patiesība 5/5
Rupjības 2/5
Smaka 5/5
Joki 3/5
Erotika -1/5
Šmuce 5/5
Vasara ir pilnbriedā, un es atkal atrodos pie upes. Šeit esmu pirmo reizi. Upe ir meliorēta, neliela, toties padziļa un ar rāmu tecējumu. Paralēli upei garā posmā stiepjas Latvijas valsts mežu izveidots ceļš. Upe atrodas zemāk, un to no ceļa pamanīt ir grūti. Tāpat arī pašu ceļu no upes ieraudzīt ir neiespējami, jo starpā ir pabiezs pamežs dažādu eglīšu un krūmu izskatā. Man neko vairāk arī nevajag. Upe ir noēnota, un, ja pārvietošos pietiekami klusi, tad noteikti tikšu pie kādas foreles. Domāts – darīts. Brist pa upi nevēlos, lai neizbiedētu potenciālo megaforeli, toties krasti ir pastāvi, noauguši sūnām un salīdzinoši tīri, lai diezgan komfortabli pa tiem pārvietotos. Kādu stundu jau esmu copējis, taču no zivīm ne smakas. Bieži nākas šļūkt lejā līdz tumšajam ūdenim, lai kārtējo reizi atkabinātu siekstā ieķērušos mānekli. “Laikam neņem to biežo zacepu dēļ. Būšu visas lielās aizbaidījis,” iebridis ūdenī, es pie sevis spriedelēju. “Nu neko. Laikam šim posmam metīšu mieru.” Žigli saliku makšķeri un pirms kāpšanas ārā no upes vēl reizi nolēmu ar muguru atspiesties pret sūnaino un stāvo nogāzi, lai paraudzītos debesīs un koku galotnēs. “Ehh, cik smuki! Tāds miers un klusums. Un kas par smaržām! Mmmmmm…” Vēl reizi caur degunu pievilku pilnas plaušas ar svaigu meža gaisu un gatavojos kāpt atpakaļ stāvajā nogāzē. “Drrrrnnnnttttt… rrrrr….” manu mieru pēkšņi iztraucēja kāda strauji tuvojošos transportlīdzekļa skaņa. “Nu gan nesas,” es nodomāju un nolēmu šo rallistu palaist garām un tikai tad līst laukā no upes. Diemžēl autiņa straujā bremzēšanas skaņa manus plānus izmainīja par visiem 180 grādiem. Un ne tikai plānus, bet arī visas līdz šim uzkrātās pozitīvās emocijas. Tas viss tika izsmērēts kā pret sienu. Tieši tā – izsmērēts. Kā par nelaimi, mašīna apstājās tieši tur, kur es grasījos iziet ārā uz ceļa – kādus desmit metrus no manis, ne vairāk. Joprojām atrodoties lejā pie upes, es pāri nogāzei uzmetu saudzīgu skatienu uz nelūgto viesi. Putekļi izklīda, pavērās durvis, nu jau kļuva dzirdama arī auto radio skaņa un redzams pats stūrmanis. Tikai rokas uz stūres viņš vairs neturēja, bet gan bija tās cieši piespiedis pie sava vēdera. Pēkšņi šis nedaudz korpulentais vīrelis sāka izmisīgi kaut ko meklēt uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa. Meklēto neatrazdams, viņš šai darbībai atmeta ar roku un rausās laukā no mašīnas. Brīdi likās, ka esmu pamanīts, taču viņa skatiens nebija vērsts konkrēti uz mani, bet tikai manā virzienā. Kārtīgi notēmēdams, vīrelis braši brida tieši man virsū. Akls, vai! Es apgriezos pret viņu ar muguru, atspiedos pret sūnaino nogāzi, nedaudz pietupos un sagatavojos sliktākajam. “Dzin, dzinn” – metāla skaņa, kas rodas, attaisot bikšu siksnu, manas bažas apstiprināja. “Prrrrr, prrrrr…” – tūdaļ sekoja arī pērkondārdi. Izskaitīju sekundes, aprēķināju attālumu un secināju, ka gaidāmais negaiss tepat blakus vien ir. Ja vēlaties precīzāk, tad ne vairāk vai mazāk kā divu metru attālumā no manis. Vīrelis vēl tikai pie sevis kaut ko nomurmināja un sāka pamatīgi zibeņot. “Nu jopcik! Tas ir vāks kaut kāds! Reāli čalis kluci liek,” es neviltotā šokā mēģināju savai apziņai izskaidrot esošo situāciju. “Ko man tagad darīt? Varbūt uzrunāt? Eu, vecīt! Ej citur d***t! Tu man traucē makšķerēt.” Bet tas viņu reāli var sabiedēt. Turklāt pašā karstākajā brīdī. Skats pēc tam noteikti būtu jautrs, taču, iedomājoties sevi viņa vietā, es nolēmu vienkārši nogaidīt. “Lai jau viņš izķēzās. Sēdēšu klusi, gan jau nemanīs.” Tā es arī tur pieliecies gaidīju. Nezinu, ko viņš bija ēdis. Tako, burito vai ko citu, bet šļūdonis tur bija pamatīgs. Lai apslāpētu nelabās smakas, es nolēmu elpot caur krastmalā noplēstu sūnu kušķi. Tas nedaudz palīdzēja, bet tikai smakām. Bija jau arī vēl tie pērkondārdi. Ar tādu improvizāciju es ne reizi vēl nebiju sastapies. Pat AC/DC ar savu Thunderstruck nobāl. Nu – skaisti! Pēc pērkondārdu jaudas samazināšanās varēju noprast, ka šim pasākumam beidzot ir pienācis gals. Pāris minūšu garais koncerts veiksmīgi būs beidzies gan man, gan arī vīrelim, kas nu jau bija piecēlies kājās visā augumā. Uzmetu neviļu skatienu viņa virzienā, bet pretī atrāvos ar divām bālām dibena puslodēm. “Fuj! Tinies taču prom vienreiz!” es dusmīgi cauri sūnu kušķim pie sevis murmināju. Nezinu, kas tā par mistiku, taču šo vēlēšanos izdzirdēja mans telefons. “Tidudiudiu, tidudiudiu, tidudiudiudiudiu….” …viss. Zvans uz pilno. Šoreiz troliņš no manas puses. Žigli paceļu galvu, bet tur jau man lūr viens pretī. Nezinu, vai tas viņam bija no tikko veiktā procesa vai arī izbrīna, redzot mani ar sūnu pušķi degunā, taču vīrelim acis reāli bija izkāpušas ārā no acu āboliem. Es atkal žigli novērsos. Sekundi nošokējos, vēlreiz pagriezos, lai kaut kā reaģētu, taču bija jau par vēlu. Ar vienu roku pieturot zemē krītošās bikses, vīrelis bija jau aizjozis līdz mašīnai. “Šodien ārā saulains laiks, bez nokrišņiem,” atskanēja Briča balss no radio. “Kā tad – ko tu melo!” es pie sevis nodomāju un pamāju ar roku putekļu mākonim, ko aiz sevis atstāja mašīna, kas tikko bija pamatīgi nospolējusi. Vai es todien ko noķēru? Es nezinu. Atceros tikai šo!
Lasi un abonē žurnālu Lielais loms šeit!
