Dodoties sēņot Dundagas pusē, Modris Geršmanis uzgāja kaut ko pavisam interesantu. Miruša briežu buļļa atliekas. Ir grūti saprast, kas īsti noticis, bet var pieņemt, ka vēl pirms staltbriežu medību sezonas sākšanās, notikušas riesta cīņas, un, acīmredzot, šis bullis zaudējis. Protams, šis nav vienīgais iespējamais skaidrojums. Iespējama maliķa liktenīgā lode, ceļu satiksmes negadījums, slimība, plēsēji. Tagad precīzi to pateikt vairs nav iespējams.
Interesanta ir buļļa ragu rota – tipiski dūrēja ragi, proti, vienā pusē rags bez žuburiem, kas to padara par nāvējošu ieroci riesta cīņās. Žuburi lielākoties riesta cīņās neļauj pretiniekam vienam otru nogalināt, savukārt šāds rags bez žuburiem ir kā zobens, ar kuru var vienkārši pretinieku nodurt. Rezultātā spēcīgāks bullis ar skaistāku ragu rotu iet bojā, bet t.s. dūrējs tiek pie dāmām, lai nodotu savus gēnus nākamajām paaudzēm. Tādēļ medniekiem selekcijas nolūkos šādi buļļi būtu jāmedī primāri. Par dūrēju nav uzskatāmi jaunie briežu buļļi ar pirmajiem ragiem, kam nav žuburu, jo šie buļļi riestā nepiedalās.
Staltbriežu riesta laikā buļļu cīņas ir nežēlīgas, brutālas. Jo lielāks dzīvnieku blīvums, jo vairāk cīņu un letālu iznākumu. Nereti buļļiem ragi mēdz arī saķerties, tad lielākoties abi pretinieki iet bojā nežēlīgā nāvē, jo nespēj atbrīvoties.