Kāda vakarā biju iekārtojies medību tornītī labības lauka vidū pie meliorācijas kaudzes gaidīt mežacūkas. Saule pamazām laidās rietā, bet rukši kavējās. Manu uzmanību saistīja skaļi kliedzieni mežā. Pirmajā brīdī nodomāju, ka kliedzējs ir kāds nakts putns. Tikai tā arī nespēju izdomāt, kurš. Binoklī pētīju koku zarus, taču nekā…
Pēkšņi ar acs kaktiņu starp vārpām pamanīju kustību! Skrējējs apstājās un mana sirds sāka sisties kā negudra! Pavisam netālu laukā sēdēja liels lūsis! Vēl nekad šo dzīvnieku nebiju savvaļā redzējis tik tuvu, tikai dažu desmitu metru attālumā! Atkal atskanēja skaļais sauciens un lūsis sāka kustību. Pāris metru pirms viņa lēca stirnu kazlēns. Vēl tumši brūns ar baltiem punktiņiem uz kažociņa.
Esmu neskaitāmas reizes vērojis, kā mūsu kaķene Poga dārzā spēlējas ar peli vai vardi. Te notika tieši tas pats. Kad kazlēns apstājās, apstājās arī lūsis. Piebakstīja kazlēnam ar ķepu, tas bailēs iekliedzās un sāka skriet. Lūsis slaidiem lēcieniem sekoja. Tikai tā bija rotaļa ar nāvējošu iznākumu…
Unikāli kadri. Skaties video šeit!
Lūša medību rotaļas ilga minūšu desmit, līdz viņš ievēroja arī mani. Lika mierā kazlēnu un apsēdās. Ilgi vēroja, kas ir tas tēls, tur, tornītī. Tad pašūpoja galvu, piemiedz ar aci un devās mežmalas virzienā. Tur vēlreiz apstājās un atskatījās, atkal piemiedza ar aci it kā teikdams: “Nu, kazlēns jau nekur nepazudīs, bet tu, tur tornītī, tāpat ilgi nenosēdēsi. Kur būs kazlēns, es tāpat zināšu!” Tad līgani un absolūti bez skaņas lielas meža kaķis pazuda starp eglītēm.
Laukā palika tikai kazlēns, kurš nezin kāpēc mēģināja sekot varenajam plēsējam… Atlika vien skaļā balsī to mudināt doties pretējā virzienā.
Jau pavisam satumsa. Bija laiks doties mājup. Kas notika ar kazlēnu? Visticamāk, lūsis bez vakariņām jau nepalika.