Intervija no žurnāla Medības arhīva
Ar Nikolaju Antipenko tiekamies uzreiz pēc veiksmīgu medību dienām Lubānā. Mašīnas piekabītē līdzi ceļo rezultāti – aļņa un stirnu āža trofejas, abiem labas kvalitātes ragi. Nikolajs pats smaidīgs. Vēl gan atvaļinājums tikai īsu mirkli, tomēr posms no augusta vidus bijis tik iespaidiem bagāts, ka jūtoties atpūties un relaksējies. Tagad būšot vieglāk atkal iekļauties ikdienas darbu, rūpju, problēmu, nenoliedzami, arī gandarījuma mirkļu robežās līdz nākamajam gadam, kad pienāks atvaļinājuma laiks.
Zobārsts, mednieks un…
Oficiālais vēstījums par Nikolaju Antipenko ir bagātīgs: zobārsts ar privātpraksi Babītē; Babītes novada domes deputāts; novada Medību koordinācijas komisijas priekšsēdētājs; medību trofeju eksperts ar CIC mērītāja sertifikātu; taksidermists; divu mednieku klubu dibinātājs un vadītājs; medību tūrisma organizators; SIA Forest Travel īpašnieks un, protams, mednieks. Kad šim uzskaitījumam pieliek klāt visur pavadītās stundas, kad jūtu – nupat ar mani ir cauri, tad izsaku ģimenei ultimātu: vai nu viņiem būs man jāgādā piemineklis, vai jālaiž atvaļinājumā un iekšā mežos. Sieva secina, ka piemineklis maksāšot dārgi, lai labāk pošoties atvaļinājumam, smej Nikolajs, taču pavisam nopietni piebilst: visiem kādreiz pienāk tāds laiks, kad izdeg. Mani kolēģi, ar kuriem kopā studēju medicīnu, atzīst to pašu. Man, par laimi, ir mežs. Kad jūtu, patiešām vairāk nevaru, tūlīt var iestāties kāds neatgriezenisks lūzums, mūku prom. Jā, tur nogurstu, noskrienos, bet tas ir citādi. Kamēr tā varēšu, būs labi.
Par zobārstniecību skaidrs – darba diena astoņas stundas. Pārējās 16 atliek medībām un visam pārējam?
Apmēram tā. Nenoliedzami, kaut cik vajag gulēšanai. Bet ja medījums kritis vakarā ap deviņiem… Nu, mednieki jau vislabāk to saprot. Babītē esmu Tīreļu valdes priekšsēdētājs, Lubānā – Klāņu. Šo klubu gan tagad atdevu dēla atbildībā. Babītes kolektīvs ir liels, un visiem kopā notiek medības, kā tradicionāli ierasts, toties Lubānā pilnībā izvēršos ar savu sirdslietu – selekciju un komercmedību organizēšanu. Šīs platības arī apsaimniekojam vien daži cilvēki – es, dēls, jēgeris Pēteris Bērziņš un pāris draugi. Lubānā gan dažas reizes sezonā uzrīkojam dzinējmedības, kurās piedalās draugi, reizēm kopā ar visu ģimeni, – tādu mazo Minhauzenu ar izklaidi un gardām pusdienām. Vispār es neesmu kolektīvo medību piekritējs. Katru sestdienu no rīta līdz vakaram piebļaut mežu, trenkāt dzīvniekus, bieži vien neko nenomedīt, ir neētiski pret dzīvo radību. Dzīvnieki ir stresā, bēg. Cilvēki uztaisa trādirīdi un tad brīnās, kur tie aļņi palikuši. Aizgājuši uz mierīgāku vietu! Varam jau parēķināt. Kolektīva apsaimniekošanā, pieņemsim, ir kādi 11 tūkstoši hektāru. Privāto tīrumi lielākā daļa, mežs labi ja tūkstoši četri. Tā ir maza platība aļņu dzenāšanai. Tāpat stresā ir visi pārējie dzīvnieki, kuri tobrīd mastā uzturas, un nekas vairāk par milzīgu skriešanu nesanāk. Es te, protams, neapgalvoju, ka tā notiek visā Latvijā, bet šāda ir mana pieredze.
Kas Klānos ir nolemti medībām, kas selekcijai?
Plēsējus un bebrus medījam intensīvi. Tāpat medīti tiek visi pārnadži, kas neatbilst selekcijas priekšrakstiem. Stirnu kazas saudzējam, arī pērnos āzīšus. Aļņiem ar selekciju grūtāk, jo buļļi mēdz migrēt. Govis vairāk dzīvo uz vietas, un tādēļ cenšamies perspektīvās atstāt. Interesanti, ka praksē ne vienmēr piepildās selekcijas teorija. Daudzos rakstos vēstīts, ka alnim žuburu skaits nozīmē gadus. Nupat pārstrādei aizvedām milzeni – 280 kilogrami tīrās gaļas, bet uz galvas trīs un trīs. Lai neviens nemēģina ieskaidrot, ka tādam lopiņam bija tikai trīs gadi. Man ir ar sudrabu novērtēti aļņa ragi, un dzīvnieku četratā pacēlām promvešanai. Šo vajadzētu ņemt vērā, mudinot uz aļņu selekciju. Tāpat derētu ieklausīties citu valstu pieredzē. Somijā, piemēram, pārsvarā medī aļņu teļus, jaunos buļļus un govis, bet saudzē vidēja vecuma dzīvniekus.
Jūsu uzņēmuma Forest Travel viena pozīcija ir medību tūrisma organizēšana. Tātad komercmedības?
Daļēji komercmedības, kas notiek Lubānā, daļēji medības savam priekam. Gadā vidēji uzņemam Klāņu platībās ap astoņām viesmednieku grupām no dažādām valstīm un tikpat daudz Latvijas mednieku izbraukumu organizējam arī uz populārām medību vietām Eiropā, Āfrikā, Krievijā. Tātad – medību tūrisms par atbilstošu samaksu. Taču daudz ir tā saucamo apmaiņas, skaistāk varbūt teikt – draudzības, medību. Ārvalstu mednieki brauc pie mums, mēs pie viņiem. Tagad rudenī viesosies mednieki no Surgutas, un jau zinu datumu, kad nākamgad dosimies pie viņiem. Vispār kalendārs priekšdienām sastādīts diezgan precīzi – kad ieradīsies mednieki un kāda ir viņu vēlme nomedīt konkrētu dzīvnieku.
Medību tūrisms nav tas vienkāršākais darbiņš, jo jāpārzina gan citu valstu tradīcijas, gan likumi, tāpat par viesmednieku uzņemšanu šeit jāpiedomā. Kaut kur apguvāt zināšanas?
Es par lielāko profesionāli šajā jomā uzskatu Latvijas valsts mežu pārstāvi Arni Žeieru. Man līdz viņa prasmēm vēl tālu, bet mācos. Tāpat, esot Āfrikā, Polijā, citviet, vēroju, ko un kā dara viesmedniekus uzņemošie. Šī lieta ir jāapgūst tikai pašam, jo skolas nav un literatūras arī nav.
Ārzemnieki brauc tikai pēc trofejas vai arī gaļu grib?
Viņiem interesē pārsvarā trofeja. Ne tikai atbilstošas raudzes, bet dažādas. No gaļas kaut ko paņem. Dažreiz pasūta gaļas izstrādājumus.
Un kas jūs interesē?
Trofeja. Kamēr trofeja nav mājās pie sienas, tikmēr medības nav beigušās. Gaļu ģimenē visi cienām. Īpaši patīk no dambrieža teļa pagatavotais. Lāča žulti un taukus atvedu no Karēlijas, gribu pamēģināt – stāsta, esot ļoti ārstnieciski.
Kad pievērsāties taksidermijai?
Ja nevari atrast, kas apstrādās un noformēs trofeju, tad jādara pašam. Jāatzīst, diezgan ilgi bakstījos un sabojāju arī šo to, kamēr iemācījos. Kad sapratu – esmu iemācījies, sāku Forest Travel ietvaros sniegt pakalpojumus citiem. Nu jau mums ar dēlu ir tāda neliela industrija trofeju apstrādē un medību suvenīru ražošanā. Taču, kas attiecas uz taksidermiju, domāju, tuvākajā nākotnē trofeju apstrāde būs liela problēma. Vecie speciālisti vairs pasūtījumus nepieņem vai aiziet debesu medību laukos, jauni nerodas, jo šis darbiņš nav no tiem vieglākajiem. Mednieki paši bieži pieļauj kļūdas nezināšanas dēļ, taču, kurš gribēs, lai mācās.
Tas nozīmē – kurš gribēs, varēs no jūsu grāmatas mācīties? Vai trofeju apstrādes meistaru trūkums ir viens no iemesliem, kāpēc esat sarakstījis un drīzumā publicēsiet grāmatu – burtiski ābeci par taksidermiju?
Faktiski, jā. Tā ir paša pieredze, un ne tikai attiecībā uz trofeju apstrādi. Lai man piedod visi, kuri raksta par medībām, bet pamatā tā ir ļoti jauki lasāma daiļliteratūra. No tādas izlobīt, kur rodas četrinieks, divi ar divi reizinot, diezgan grūti. Tādēļ man top grāmata, kurā viss salikts pa punktiem. Īstenībā tā nebūs grāmata, bet pamācība. Esi ticis pie trofejas, šķir lapas un dari.
Gribu gan atgādināt, ka meistars uzreiz neradīsies, būs no savām kļūdām arī jāpaskolojas. Piemēram, var ticēt, var neticēt, bet dažu trofeju apstrādi iespaido mēness fāze, kādā dzīvnieks nomedīts, kādā vidē audzis. No savas pieredzes varu pateikt, ka mežakuiļa ilkņus nedrīkst turēt vietā, kur nāk siltums, – plaisā. Es dažas personiskās kuiļa trofejas tā sabojāju, jo pieliku pie sienas aiz televizora.
Jūs esat CIC trofeju mērītājs. Ko redzat izstādēs?
Daudz brīnumu trofeju apstrādē un noformēšanā. It sevišķi kļūst žēl, kad redzi – augstas klases trofeja zaudē vērtējuma punktus nepareizas apstrādes dēļ. Kaut gan jāatzīst, ka pēdējā laikā situācija stipri uzlabojas.
Kā ar brīnumiem paša medību dzīvē?
Ja medī 38 gadus, tad visa kā pietiek. Esmu redzējis, ka virs manis krūmājos medī pasaulē indīgākā čūska melnā mamba. Esmu pārgurumā vairākus kilometrus pa kalniem meklējis ievainotu muflonu, bet izrādījās, ka tas ir noripojis no kalna, kurā kāpu, uz serpentīna ceļa netālu no vietas, kur sāku ilgo gājienu. Ir nesies virsū ievainots mežakuilis, un mani no bēdīgām sekām izglābis mans gudrais, uzticamais suns. Āfrikā gaides medības pie ūdens: vienā momentā pamanīju, ka dažu metru attālumā rosās gepardu ģimene – mamma un četri jaunie dzīvnieki. Medības ir medības. Ja nebūtu visādu atgadījumu, tad arī interesantu atmiņu pietrūktu.
Cik jums svarīga ir trofejas medaļas raudze?
Pilnīgi vienaldzīga. Cienu visu, ko Diāna dod. Man galvenais ir nomedīt nevis medaļu, bet nobriedušu dzīvnieku. Es patlaban mājās sāku veidot muzeju un priecājos par katru trofeju. Ir gan man pieteikušies viesmednieki, kuri pieprasa vienīgi zeltu, bet tādu ir samērā maz. Namībijā, manuprāt, ir ļoti laba un pareiza medaļu gradācijas sistēma: bronza, sudrabs, zelts un lielais zelts. Lielo zeltu dod par tādu trofeju, kurai ir zelta vērtējums un dzīvnieks ir sasniedzis optimālo nomedīšanas vecumu. Tāda prakse būtu pārņemama arī citviet. Vispār es uzskatu, ka izcila un turklāt ekonomiski vērtīga trofeja ir arī medījuma gaļa. Ja ģimenē ir viens mednieks, tad nav grūti izrēķināt, cik daudzi tiek pie veselīgas un gardas maltītes.
Jūs ne tikai ar bisi – arī ar fotoaparātu medījat.
Ir dažādas skaistas filmas, fotogrāfijas. Izcils foto medījums ir filmiņas par lāču dzīvi. Pārdesmit metru attālumā esmu filmējis, kā lācis barojas pie beigta roņa, kā lācene ar trīs lācēniem rosās. Blakus jēgeris izmisis čukst: “Šauj! Šauj! Šauj!” Neizšāvu. Foto medījums arī ir trofeja, varbūt pat vērtīgāka par ādu vai ragiem. Medniekam intuīcijai, zināšanām, prasmei, maksimālas drošības ievērošanai – tam visam ir jābūt, bet nav jāuzskata, ka lācis gaida uz mednieka apēšanu. Lācis gan ir izteikti ļaunatminīgs zvērs. Piemēram, Surgutā reģistrēti 40 – 50 uzbrukšanas gadījumi vienā rudenī. Kāpēc? Tāpēc, ka tur mednieks, līdzko zvēru ierauga, izšauj, neņemot vērā, kas ir patronā – kaut vai pīļu skrotis. Tāds savainots lācis sevī ieprogrammē, ka cilvēks – tās ir sāpes. Pēc tam pilnīgi vienalga, mednieku vai ogotāju mežā satiek – brūk virsū un saplosa. Krievu mednieki stāsta, ja gadās sastapties ar agresīvu lāci, jāpaceļ augšā rokas, lai cilvēks izskatās par zvēru lielāks. Medniekstāsts? Var jau būt. Izmēģināt negribētos…
Jums ir sapņa medījums?
Nav. Es ar pietiekami interesantiem eksemplāriem sastopos arī kā taksidermists. Un kā jau teicu, viss, ko Diāna dod, ir atzīstams medījums.
Jūs esat Latvijā vienīgais, kurš aktualizēja problēmu par sabrauktajiem dzīvniekiem uz ceļiem. Risinājumi meklēti arī ar žurnāla Medības starpniecību, bet situācija nemainās
Diemžēl tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Babītes pusē es vēl daru, cik varu. Citviet Latvijā – diemžēl pašplūsmā. Vienu gan esmu sapratis – šī ir vismaz 90 procentos dažādu ierēdņu neizdarība. Problēma apspriesta daudz, bet žogu gar šosejām joprojām nav. Neviens nav ieinteresēts sameklēt gadu gadiem dzīvnieku iecienītās pārejas, lai uzliktu tur atbilstošu zīmi. Interesanti, bet lapsas, jenoti, cita sīkā radība mētājas pa šosejām, kamēr izput. Stirnas, brieži, aļņi, cūkas – nozūd kā pēc burvja mājiena. Kāpēc? Spilgts piemērs ir tepat Babītes novadā Liepājas šoseja. Mūsu klubam Tīreļi medību iecirknis atrodas gar Liepājas šoseju. Pirms pāris gadiem iedeva trīspadsmit stirnu licences, jo… neesot blīvuma. Toties ar mašīnām sabrauca ap 80 stirnu. Toreiz es ilgi strīdējos, vai ierēdņi vispār saprot, ko nozīmē vārds monitorings. Tagad vismaz mums medīšanai dod krietni lielāku atļauju skaitu un rezultāts ir. Šogad uz ceļa tikai 20 sabrauktu dzīvnieku. Daudz runāts un pierādīts, ka apzināti vajag samazināt visu dzīvnieku blīvumu mežos lielceļu tuvumā. Nekā! Labāk lai nobrauc, nevis mednieks nomedī.
Kāds taču tik un tā nobraukto, ja vien lietojams, izmanto savām vajadzībām.
Kā tad! Normāli būtu sabraukto dzīvnieku atdot klubam, kura platības pieguļ lielceļam. Bet pie mums viens atbild par savākšanu, otrs par izmantošanu un īstenībā neviens ne par ko neatbild. Babītē, pateicoties novada pašvaldības vadības atbalstam, ir pieņemts, ka par novada teritorijā nobrauktajiem savvaļas dzīvniekiem atbildīgs ir Medību koordinācijas komisijas vadītājs un mūsu novada pašvaldības sabiedriskās kārtības sargi. Tad kārtību vieglāk uzturēt. Bez šaubām, par katru gadījumu tiek ziņots Valsts meža dienestam.
Vai sabraukta dzīvnieka patvaļīgu savākšanu var kvalificēt kā malumedībās iegūtu?
Jā, bet nav tik vienkārši paspēt pieķert. Manā praksē bija gadījums, kad bez Valsts meža dienesta amatpersonas atzinuma akta, bez situācijas fiksēšanas jau gatavojās nobraukto alni celt mašīnas piekabē. Toreiz izmantoju savas amatpersonas tiesības un sataisīju pamatīgu traci. Tagad uzmanās. Kaut gan rijības, vienaldzības un likumu ignorēšanas dēļ bijuši itin anekdotiski gadījumi. Piemēram, kāds ātri savāca automašīnas notriekto mežacūku un apēda, iespējams, kopā ar Āfrikas cūku mēra vīrusu un varbūt arī trihinelozi. Domāju, tajos novados, kur notriekto dzīvnieku problēmu risinās pašvaldības policija sadarbībā ar Medību koordinācijas komisiju, kārtība būs. Babīte tam ir pierādījums. Kur ne, tāpat turpināsies cīņa ar vējdzirnavām.
Jūs varētu būt tikai mednieks?
Varētu, taču neesmu morāli gatavs pārtraukt zobārstniecību. Ja tā būtu privātbizness man vienpersoniski, tad gan. Taču uzņēmumā ir darbs sievai, ir darbs kolēģēm. Ko viņas darīs? Bet galvenais, ka ir arī mani pacienti – Babītes iedzīvotāji, kurus pamest pagaidām neesmu gatavs. Tāpēc gaidīšu atkal nākamo atvaļinājumu. Kad kļūst par grūtu, aiztraucos uz Lubānu, sēžos uz kvadricikla un prom uz mežu. Putni, daba. Un jūtu – atgriežas spēks. Ir vērts dzīvot. Acīmredzot esmu tomēr meža cilvēks.
Mīts. Igaunijā lāči neuzbrūk un problēmu nav. Video ekstra #32 (dublēts latviski)
Jaunais žurnāla Medības numurs jau ir klāt!
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
