Lielo medījumu patrona, kas bija pasaulē ārkārtīgi populāra pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, arī mūsdienās joprojām iecienīta ne tikai pašmājās, bet daudz kur pasaulē, iespējams, tā būs vispopulārākā arī pēc divdesmit gadiem. Šis kalibrs tika radīts trīs gadus pēc tam, kad brāļi Raiti pacēlās gaisā ar savu izgudrojumu.
Tas, ko mēs šodien pazīstam kā .30-06, sākotnēji tika nosaukts par ASV patronu, 1903. modeli (U.S. Cartridge, Model of 1903). Tad tā tika lādēta ar lēni lidojošu 14,25 gramu (220 greinu) lodi. Tas viss tika radīts lietošanai kopā ar Springfield Model 1903 aizslēga karabīni.
Viss sākotnēji darbojās ļoti labi, līdz 1905. gadā imperiālā vācu armija sāka lietot 8 mm (.323 collu) lādiņus, kas nodrošināja vieglāku, ātrāku lodi, krietni vien efektīvāku par Modeli 1903. Tā kā ASV armija negribēja atpalikt no konkurējošās lielvalsts, tika uzlabota esošā patrona un to nosauca par U.S. Cartridge, Model of 1906, to standartizējot, un šo kalibru turpināja izmantot līdz pat pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumam. Tā kā nosaukums bija ļoti garš, cilvēki to iesauca par .30-06, kur 30 attiecas uz lodes kalibru collās, bet 06 nozīmē gadu, kurā patrona tika standartizēta (1906/). Metriskajā sistēmā kalibra rādītāji ir šādi – 7,62×63 mm. Šis kalibrs vairāk nekā piecdesmit gadus bija ASV armijas primārā patrona gan karabīnēm, gan arī automātiem, līdz to aizstāja 7,62×51 mm NATO, komerciāli labāk pazīstama kā .308 Winchester, kā arī 5,56×45 mm NATO, tās ir patronas, ko ASV un NATO izmanto vēl šodien.
Tā nu armija bija ieguvusi patronu, kas piedāvāja labu risinājumu, nodrošinot pietiekamu šāviena jaudu, bet vienlaikus arī atsitiens nebija pārāk briesmīgs. Ar šo lodi var nomedīt jebkuru ASV lielo medījamo dzīvnieku, bet vienlaikus kalibra atsitiens ir paciešams praktiski jebkuram. .30-06 ir kalibrs, kurš pieņem ļoti dažāda svara lodes, sākot ar pavisam vieglām un beidzot ar smagām.
Vēsture
Daudzas Eiropas valstis 20. gadsimta sākumā armijas vajadzībām sāka ieviest jauna tipa lodes – t. s. spitzer jeb lodes, kam ir mūsdienās tik zināmā slaidā smailā virsotnes forma. Francijā šādas lodes ieviesa 1898. gadā, Vācijā – 1905. gadā, Krievijā – 1908., bet Lielbritānijā – 1910. gadā. Sākotnēji .30-06 bija .30-03 militārā patrona, kas lādēta ar 14,24 gramu noapaļotas formas lodi, kas sasniedza ātrumu 700 m/s, un šis lādiņš nekādi nespēja konkurēt ar citās valstīs izmantotajiem.
Šā iemesla dēļ tika radīta jauna čaulīte, kam bija mazliet šaurāks kakls, lai varētu šaut ar smailo 9,7 gramu lodi, kuras ātrums stobra galā bija 820 m/s, bet enerģija – 3293 džouli. Maksimālais lodes lidojuma attālums bija 3117 metri. M1903 Springfield karabīne, kas arī tika radīta šajā laikā, ātri tika adaptēta, lai šautu ar jauno patronu, un šis ierocis tika nosaukts par M1906. Ieroča modifikācijas ietvēra stobra saīsināšanu, patrontelpas pārveidošanu, lai jaunajai lodei nebūtu jālec stobrā. Ierocim tika noņemts arī durklis, kas rotāja iepriekšējos Springfield modeļus.
Pirmajā pasaules karā piedzīvotais apliecināja, ka attiecībā uz efektīvo šaušanas distanci citu valstu izmantotie automāti ir daudz pārāki par amerikāņu. Piedevām, vēl pirms pilnvērtīgi tika izmantota artilērija, netiešā uguns, šaujot lielā attālumā, tika uzskatīta par svarīgu amerikāņu armijas karošanas taktikas sastāvdaļu.
Rezultātā 1926. gadā tika izstrādāta .30M1Ball patrona, lādējama ar IMR1185 pulveri, izmantojot 11,3 gramu boat tail lodi ar labāku ballistisko koeficientu. Lode lidoja ar ātrumu 800 m/s, bet tās enerģija stobra galā bija 3653 džouli. Šai lodei bija mazāka gaisa pretestība lidojuma laikā, līdz ar to arī kritums mazāks, to mazāk ietekmēja sānvējš. Tika radīts arī lodes apvalks, kas atrisināja iepriekšējo laiku problēmas, kad metāla daļiņas padarīja stobrus netīrus.
Kara laikā tika saražoti aptuveni divi miljardi munīcijas lādiņu, tādēļ armijas virspavēlniecība lika vispirms treniņos izmantot vecās patronas, tādēļ jaunā .30M1Ball lode tika pamazām ieviesta tikai tad, kad visi vecie krājumi bija izsīkuši. 1936. gadā tika atklāts, ka šīs lodes maksimālais lidojuma attālums ir pārāk liels, lai atbilstu drošības prasībām daudzās šautuvēs. Tādēļ tika pavēlēts nekavējoties radīt lodi, kas lielos vilcienos bija līdzīga M1906, un 1938. gadā tika ieviests teju vai vecās lodes dublikāts, bet patrona lādēta ar IMR4895 šaujampulveri. Šai lodei bija metāla apvalks, svina sakausējuma serde, tās svars – 9,8 grami. Šai lodei ātrums stobra galā bija 855 m/s, bet enerģija – 3601 džouls. Maksimālais lidojuma attālums – 3150 metri, ievērojami mazāks salīdzinājumā ar iepriekšējo, kas varēja aizlidot ap 5000 metru.
Ieroči
Militārām vajadzībām .30-06 tika izmantots ar aizslēga tipa M1903 Springfield, M1917 Enfield, kā arī pusautomātu M1 Garand, M1941 Johnson karabīni, Famage Mauser, Browning Automati Rifle (BAR), kā arī dažādiem automātiem, tajā skaitā – M1917 un M1919 sērijas ieročiem. Ar šo kalibru ASV karoja abos pasaules karos, Korejas karā, to daudz izmantoja Vjetnamā.
Tā kā munīcija bija plaši pieejama, kalibru sāka izmantot arī komerciālām vajadzībām. 1908. gadā Model 1895 Winchester kļuva par pirmo komerciāli ražoto karabīni, kas bija pielāgota .30-06 Springfield kalibram. Kopš tā laika kalibrs plaši izmantots medībām, tas piemērots pat bizoņu un lāču nomedīšanai, šaujot tuvās līdz vidējās distancēs.
1903. gadā armija pārveidoja M1900 Gatling tipa šaujamos tā, lai tiem būtu piemērota .30-06 lode. Šos pārveidojumus veica armija Springfield darbnīcas, tomēr pēc 45 gadu kalpošanas 1911. gadā ASV armija Gatling tipa šaujamos atzina par novecojušiem.
Rādītāji
No ballistiskā viedokļa .30-06 ir viena no visdaudzpusīgākajām patronām, kāda jebkad radīta. Ar attiecīgu lādējumu .30-06 var sacensties ar daudziem magnuma kalibriem. Ja lādēta pēc armijas noteiktajiem standartiem, šāda kalibra ieroču atsitiens ir ciešams, šaujot pat vairākas reizes pēc kārtas, – to daudzi atzīst. Vienlaikus kalibrs nerada milzu bojājumus medījumu gaļai, bet tomēr tas lielā mērā ir atkarīgs no lādiņa. Ar piemērotu lādiņu kalibru var izmantot arī mazu medījumu ieguvei. Šā kalibra jauda un daudzpusība apvienojumā ar pieejamiem ieročiem un lādiņiem ir uzskatāma par vienu no populārākajiem.
Izpildījums
Lielākie pasaules ražotāji nodrošina ļoti plašu šā kalibra patronu izvēli, sākot no 7,1 grama līdz smagākām 14,3 gramu lodēm. Norma, piemēram, piedāvā vismaz padsmit veidu dažādu formu un arī svara lodes, sākot ar 9,7 līdz pat 13 gramu ložu lādiņiem. Savukārt Lapua arsenālā ir vairāki ložu modeļi, svara ziņā tie variē no 8 līdz 13 gramiem. Tāpat pieejamas lodes ar dažādiem enerģijas rādītājiem. Lapua piedāvā patronas ar enerģiju stobra galā no 3204 līdz 3837 džouliem. Norma savukārt piedāvā vēl jaudīgāku šī kalibru munīciju, piemēram, Ecostrike 150 gr lidos ar ātrumu 900 m/s un 3930 džouliem stobra galā.
.30-06 ir ļoti efektīva patrona medījuma nogalināšanai. Veiksme slēpjas tajā, ka ir apvienots labs ātrums ar lodes svaru. Tomēr ir svarīgi atrast piemērotu patronu konkrētam uzdevuma. Kalibra daudzpusība nenozīmē to, ka ar vienu lodi var panākt visu, ko sirds kāro. Daudzpusība izpaužas tajā, ka kalibram piemēroti dažādu veidu un dažāda svara lodes, kuras ir efektīvas. Piemēram, vieglākās lodes noteikti nebūs tikpat iedarbīgas medībās kā smagākās attiecībā tieši uz nogalināšanas efektivitāti. Tomēr arī ar 9 g lodi, piemēram, Barner TSX, var panākt labus rādītājus, medījot izturīgu medījumu, un lode būs efektīva, pat šaujot 300 metru distancē, lai gan ar šādiem attālumiem noteikti aizrauties nevajadzētu. 10 gramu lodes ir ātras, tās ir lieliski piemērotas vidēja izmēra medījumam, ja gribas izmēģināt tālšaušanu, tad ar tām var efektīvi trenēt mērķi pat distancē virs 500 metriem. Arī smagākas lodes saglabā ātrumu, piedevām tām ir ievērojams apturošais efekts. 13 gramu lodēm ātrums, protams, samazinās, tomēr tiek nodrošināta dziļa iekļuve medījuma ķermenī. Arī lieliem medījumiem šis kalibrs ir piemērots, lai gan tad jāpadomā par trāpījuma vietu.
Salīdzinājumam Norma Tipstrike 11 g lodes rādītāji
Ātrums
V0 = 805 m/s
V100 = 784 m/s
V200 = 720 m/s
V300 = 660 m/s
Enerģija
E0 = 3975 J
E100 = 3379 J
E200 = 2855 J
E300 = 23 J
Piešauts
100 metros
50 m = -2 mm
150 m = -38 mm
200 m = -119 mm
300m = – 428 mm
Karlosa Hatkoka leģenda – snaiperis, kurš šāva ar .30-06
Seržants Karloss Hatkoks dienēja kā ASV jūras kājnieku snaiperis Vjetnamas konflikta laika (1963 – 1973). Tas bija laikā, kad ASV armija snaiperu izmantošanu vairs neuzskatīja par svarīgu karamākslas metodi. Leitnants Edvards Lands uzstāja, ka snaiperu izmantošana ir nozīmīga kaujas laikā. Lands izveidoja snaiperu apmācības programmu, tajā iesaistot arī Hatkoku, kurš kļuva par leģendu, gūstot pārsteidzošus rezultātus ar smago .30-06 kalibra Winchester Model 70. Viņš pats un viņa komanda pierādīja, ka daži snaiperi varētu būt tikpat vai pat efektīvāki nekā vesels kājnieku bataljons.
Hatkoks kļuva par būtisku modernās snaiperu apmācības pamatlicēju, un par viņa dzīvi var lasīt rakstnieka Čarlza Hendersona grāmatā Snaiperis Vjetnamā. Hatkoks izmantoja tajā laikā pieejamu karabīni ar kalibru, kas bija gana efektīvs. Oficiāli apstiprināts, ka Hatkoks nogalinājis 93 pretiniekus, lai gan viņš pats lēsis, ka skaits varētu variēt starp 300 un 400. Pirms kara Hatkoks bijis sporta šāvējs un, visticamāk, tādēļ guva tik labus rezultātus karā. Viņa leģendas pamatā ir fakts, ka Ziemeļvjetnamas armija izsludināja atlīdzību 30 tūkstošu ASV dolāru apmērā par Hatkoka galvu. Salīdzinājumam – ASV armija parasti izsludināja atlīdzību no 8 līdz 2000 dolāriem. Hatkokam izdevās iznīcināt visus vjetnamiešu snaiperus, kas centās viņu nogalināt. Vjetkongs Hatkoku iesauca par Du kích Lông Trắng jeb Balto Spalvu Snaiperi, jo viņa cepuri rotāja baltas spalvas. Daudzi jūras kājnieki arī sāka savām cepurēm spraust baltas spalvas, lai maldinātu ienaidnieku, jo viņi saprata, kāda negatīva ietekme varētu būt Hatkoka nāvei. Tādēļ viņi bija gatavi sevi padarīt par mērķi, lai maldinātu ienaidnieku. Viens no Hatkoka lielākajiem sasniegumiem bija ienaidnieku snaipera nošaušana, trāpot pretinieka optiskajā tēmēklī, caur kuru tas tēmēja uz Hatkoku. Kopā ar savu partneri Džonu Rolandu Berku viņš izsekoja pretinieku snaiperi ar iesauku Kobra, kurš jau bija nošāvis vairākus jūras kājniekus, un tika uzskatīts, ka viņš sūtīts nogalināt Hatkoku. Amerikānis nejauši ieraudzīja sauleszaķīti, kas atspīdēja no pretinieka tēmēkļa krūmos. Izšaujot Hatkoks trāpīja ienaidnieka tēmēklī, pretinieku nogalinot. Izpētot situāciju, Hatkoks saprata, ka vienīgais veids, kā viņš varēja tādā veidā trāpīt pretiniekam, ir brīdis, kad viņi abi vienlaikus viens uz otru tēmēja. Arī pretinieks būtu varējis Hatkoku nogalināt. Hatkoks paņēma pretinieka karabīni par trofeju, bet tā vēlāk tika nozagta.
Pēc kara Springfield par godu Hatkokam viņa vārdā nosauca M21 varianta karabīni – M25 White Feather, baltā spalva.
Par Winchester Strata, 6,5 x 55 kalibru un CZ jaunāko karabīni
Vingrinājums “Snaiperis” rezultāti, sajūtas, emocijas. Reportāža
Video bloga #23 epizode. Snaipera cienīgā Delta Stryker 4,5 – 30 x 56 FFP
Par aļņu un citu medījamo dzīvnieku apstrādi lasi pielikumā “Medījumu gaļa”
MEDĪBAS + PIELIKUMI = 6 žurnāli + 2 pielikumi
