Vērtības ir cilvēka dzīves pamats, jo tās nosaka mūsu attieksmi un rīcību. No vērtībām, kuras konkrētais cilvēks ir izvēlējies kā sev svarīgas, izriet viņa un kopumā visas sabiedrības attieksme arī pret medniekiem un savvaļas dzīvniekiem.
Kādas tad ir sabiedrības attiecības ar medniekiem, kas viennozīmīgi paši ir šīs sabiedrības daļa, un savvaļas dzīvniekiem? Šādi pētījumi, par to, kā vērtības un vērtīborientācija jeb cilvēka paša izveidotās pārliecības, nostādņu un prioritāšu sistēma ietekmē attieksmi, veikti daudzviet pasaulē – ASV, Dānijā, Zviedrijā un citviet. Gatavojoties šīgada konferencei “Medības 2018,” šāds pētījums Sabiedrības attieksme pret medniekiem un savvaļas dzīvniekiem īstenots arī Latvijā. Pētījumu veica Biznesa augstskolas Turība Komunikāciju fakultātes dekāns profesors Andris Pētersons kopā ar asistenti Kristīni Tarvidu.
Četras pretnostatītas grupas
Ņemot vērā sabiedrības vērtīborientāciju attiecībā uz savvaļas dzīvniekiem, pētnieki iedala cilvēkus vairākās grupās. Izvēlēts iedalījums četrās grupās: mutuālisti – cilvēki, kuri uzskata, ka cilvēks un daba ir vienlīdzīgi, viņi ir emocionāli saistīti ar savvaļas dzīvniekiem un uzskata, ka savvaļas dzīvnieki ir jāaizsargā; utilitāristi – cilvēki, kuri uzskata, ka ir noteicēji pār dabu, ka savvaļas dzīvnieki ir paredzēti cilvēka labumam un to skaits ir jāregulē; plurālisti – šie cilvēki var pārstāvēt konfliktējošas vērtības un rīkojas atkarībā no situācijas; neieinteresētie – cilvēki, kuriem ir vāji noformulētas vērtības un maza interese par konkrēto jautājumu.Pētījums atklāja, ka lielu daļu cilvēku, tajā skaitā medniekus, nevar precīzi iedalīt kādā no šīm grupām. Ja sabiedrības vērtību orientāciju attēlotu grafikā, tas līdzinātos skrošu kūļa trāpījumam mērķī. Visvairāk trāpījumu būtu mērķa centrā, bet vismazāk lapas malās. Daudzu cilvēku vērtības nebūt nav tik viennozīmīgas, lai izteikti atbilstu kādam no vērtīborientācijas tipiem. Tāpēc arī lielākā daļa mednieku, kaut izmanto savvaļas dzīvniekus, velta lielas pūles to aizsardzībai. Savukārt kvēli dabas aizstāvji tomēr nenoniecina gaļas šķēli uz sava pusdienu šķīvja.
Aptauja internetā
Noteikt vērtīborientāciju attiecībā uz savvaļas dzīvniekiem varēja tikai 40 procentiem mednieku, un 26 procenti no viņiem bija izteikti utilitāristi. Savukārt 50% nemednieku varēja noteikt piederību kādam vērtīborientācijas tipam, un 27 procenti bija izteikti mutuālisti jeb par vienlīdzību ar savvaļas dzīvniekiem, bet 18 procenti bija utilitāristi jeb cilvēki, kuri uzskata, ka ir noteicēji pār dabu un ka savvaļas dzīvnieki ir paredzēti cilvēka labumam,” turpina Pētersons. “Rēķinājāmies, ka visas cilvēku grupas ar internetu sasniegt nevar, tāpēc daļa aptauju tika veikta pa telefonu, cilvēki tika aptaujāti arī tieši, vēlāk datus ierakstot anketās. Pētījumā tika aptverti abu dzimumu iedzīvotāji proporcionāli visā Latvijā. Pētījuma pirmajā daļā tika noskaidrota sabiedrības vērtīborientācija attiecībā uz savvaļas dzīvniekiem, tad tika noskaidrota sabiedrības attieksme pret savvaļas dzīvnieku medībām un medniekiem atkarībā no vērtīborientācijas.Starptautiskos pētījumos redzams, ka cilvēki medības uztver ne tikai kā gaļas iegūšanas veidu. Medības ir gan svarīgs meža apsaimniekošanas pasākums, gan atbalsts lauksaimniecībai, gan arī atpūtas un sporta pasākums.
Svarīgi secinājumi
No Latvijā veiktā pētījuma izriet, ka lielākā daļa nemednieku (58 procenti) un gandrīz visi mednieki (98 procenti) uzskata, ka savvaļas dzīvnieku medības ir pieļaujamas, – tā ir lielākā Latvijas sabiedrības daļa.95% mednieku un 38% nemednieku attieksme pret medniekiem bija pozitīva, 26% nemednieku attieksme pret medniekiem bija negatīva, bet 36% – neitrāla. Te var diskutēt, vai vieglāk pārliecināt cilvēku, kuram ir pretējs viedoklis vai neitrāls. Un vai cilvēks, kuram ir neitrāla attieksme, ir viedokļa pretinieks, un kā viņa viedokli vērst pozitīvi. Tas būtu jauna pētījuma vērts jautājums – uzskata An-dris Pētersons.
Viennozīmīgi, ka te būtu plašs darbalauks mednieku organizācijām, stāstot par mednieku un medniecības nozīmi sabiedrības dzīvē, ekonomikā un kultūrā. Pētījuma dati liecina, ka 25% nemednieku attieksme pret medniekiem ir negatīvāka nekā pret medībām, bet 7% – pozitīvāka. Tas nozīmē, ka mums, medniekiem, jāizvērtē tas, kā mēs par sevi stāstām sabiedrībai, kā mūs, medniekus, redz apkārtējie – vai kā cilvēkus, kam ir augstas morāles un ētikas vērtības, vēlme un iespējas sargāt dabas vērtības, saglabāt tās nākamajām paaudzēm, vai tomēr kā neuzticamus noplukušus vīreļus vatenī ar nepatīkamu dvingu, kuri ar bisi zaglīgi slīd gar mežmalu, vai arī kā tādus, kuri nerēķinās ne ar ko, lai apmierinātu savu egoismu.
Laucinieks un pilsētnieks – divas pasaules
Vēl svarīgi, un to parādīja dati, kur cilvēks ir dzimis. Ja bērnība pagājusi laukos, cilvēka attieksme pret medniekiem ir pozitīvāka. Viņš ir redzējis dabu tuvplānā, pieredzējis, ko dara mednieki, ja ne paša mājās, tad kaimiņos. Viņš varētu zināt, ka mednieks ir apgādnieks, ka mednieks ir ikdienišķs cilvēks, kurš iet mežā, atpūšas un vienlaikus aizsargā pret savvaļas dzīvnieku postījumiem vai pārnēsātajām slimībām. Saikne ar dabu šajā gadījumā ir tuvāka nekā pilsētniekam, kurš to izzinājis ar datora, televīzijas vai kino starpniecību, kur savvaļas dzīvniekiem tiek piedēvētas cilvēkiem raksturīgas īpašības un uzvedība. Daudziem pilsētniekiem tā veidojas nepareizs priekšstats par reālajām norisēm dabā.
Bija vēstule no kāda zemnieka, kam vilki bija nokoduši 18 aitas 2000 eiro vērtībā. Viņš nebija ne par, ne pret medniekiem. Viņš žēlojās, ka ierēdņi nevis centušies palīdzēt, bet mēģinājuši atkratīties no šīs problēmas. Diemžēl arī vietējie mednieki nav bijuši uzdevumu augstumos. Tā arī ir viela pārdomām. Mums var būt dažādi viedokļi un uzskati, taču jāiemācās sadzīvot, mierīgi līdzās pastāvēt vienam ar otru, arī ar dabu un savvaļas dzīvniekiem.
Šis nebija pētījums par to, kādai būtu jābūt saziņai starp medniekiem un nemedniekiem. Bet var izlobīt, kādai tai ir jābūt. Viens no veidiem – nefotografēt un neievietot publiskai apskatei asiņainus, neētiskus medību skatus. Nemedniekus šie skati satrauc vairāk nekā medniekus. Lai arī, iespējams, liela daļa nemednieku skatās asa sižeta filmas, kurās šādu skatu netrūkst, medību attēlos tas šķiet nepieņemami. Medniekiem jāsaprot, ka tā nevajadzētu darīt, to atzinuši arī eksperti intervijās pirms pētījuma, sagatavojot aptauju. Nomedīts dzīvnieks ir jāattēlo cieņpilni.
Savukārt runājot par mednieku stāstiem, kurus klausās 80 procenti mednieku un 40 procenti nemednieku, – arī šie stāsti var būt veids, kā uzrunāt nemedniekus, tikai tiem jābūt pārdomātiem. Vispār nemednieki visai kūtri seko mednieku aktivitātēm publiskajā telpā, un būtu jādomā, kā šo interesi palielināt. Iespējams, atrodot vērtības, kas kopīgas gan medniekiem, gan nemedniekiem. Uz to būtu jābalsta gan stāsti par medniekiem, gan kopējas darbības.Kāpēc daļai sabiedrības tik grūti saprast, ka mednieks vienlaikus ir arī dabas sargātājs?
“Jāņem vērā, ka mednieki ir utilitāristi jeb cilvēki ar lietišķu skatījumu uz lietām. Viņiem vajadzētu saprast – ja mežā nebūs dzīvnieku, tad arī viņiem nebūs tur ko darīt. Tāpēc a priori mednieki ir ieinteresēti dabas un meža dzīvnieku saglabāšanā. Diemžēl ir mednieki, kuri par to nedomā. Savukārt mutuālisti aizsargā dabu un savvaļas dzīvniekus tāpēc, ka uzskata – cilvēks un daba ir vienlīdzīgi, viņi ir emocionāli saistīti ar savvaļas dzīvniekiem, tāpēc nevar pieļaut, ka kāds tos nogalina. Gan utilitāristi, gan mutuālisti ir ieinteresēti dabas un savvaļas dzīvnieku aizsardzībā un pastāvēšanā, un tajā pašā laikā ir tik dažādi, ka uzskata viens otru par pretiniekiem. Daudziem cilvēkiem tieši šāds pretnostatījums palīdz izprast sevi un orientēties dzīvē. Umberto Eko ir eseja Ieviest ienaidnieku. Tajā viņš raksta, ka cilvēkam ir vajadzīgs kāds, pret ko cīnīties. Tu sevi pretnostati kādam citam un mēri sevi attiecībā pret citiem. Labāk būtu vienoties un saprasties…” skaidro profesors Andris Pētersons.
Vairāk lasiet žurnāla ” Medības” aprīļa numurā
