Nereāli kolosāla pieredze un iespaidi! Es zināju, ka būs labi, bet nedomāju, ka tik ļoti! Un vēl tādus kuiļus nomedīsim… Bet par visu pēc kārtas.
Uzaicinājums no HART – medību apģērba un apavu ražotāja Spānijā
Spānijas uzņēmums HART uzaicināja influencerus no Latvijas, Lietuvas, Serbijas un Vācijas uz medībām Spānijas kalnos. Būtībā tā tagad ir tāda samērā jauna tendence. Lielie ražotāji apgādā publiski pamanāmus medniekus ar savu aprīkojumu vai apģērbu, rīko tādas sanākšanas ar praktisko un informatīvo daļu. Piemēram, Pulsar arī šogad aicināja Pro Stuff cilvēkus uz medībām. Doma ir ļoti vienkārša! Cilvēki, kas dara vienu darbu, ir izvēlējušies kāda ražotāja produkciju, iepazīstas, dalās pieredzē un idejās, kopā medī, gūst iespaidus un pat uzsāk kopīgus projektus. HART šogad rīkoja influenceru pasākumu pirmo reizi, bet noteikti ne pēdējo.
Medības Spānijā un Eiropas smaiļu pundurmežacūkas!
Ceļš no Bilbao uz Astūrijas provinci
Pēc nolaišanas Bilbao lidostā un vienas dienas pilsētā vienatnē – visiem citiem bija kaut kādas problēmas ar reisiem, mēs satikāmies ar Justinu Kulbi, mednieku no Lietuvas un HART Austrumeiropas tirgus kuratoru. Nākamie ieradās Wild Srbija YouTube kanāla īpašnieks Vukašins Prelevics un viņa brālis Nikola. Kopā mēs sagaidījām lidostā nolaižamies vēl divus jaunos medniekus un meiteni operatori no Vācijas.
No Bilbao lidostas līdz vietai kalnos, kur mums bija paredzētas naktsmājas, jābrauc pāris stundu. Tās pagāja, vērojot neticami skaistas dabas ainas. Gaisa temperatūra pirmajā brauciena dienā bija ap divpadsmit grādiem virs nulles. Spāņi staigāja biezajās stepētajās jakas, bet mēs ar Justinu T krekliņos un atpogātos mednieku stila kreklos. Baigā ziema!
Baltās kaļķakmens klintis, ko ieskauj mūžam zaļais meža plūdums, – kas par skatu! Astūrijas provincē nav ziemas. Ļoti reti temperatūra noslīd līdz nullei. Sniegs var būt labi ja reizi gadā un arī tikai uz pāris stundām. Vienlaikus šeit ir ļoti daudz nokrišņu un nekad neiestājas sausums. Kalnu upēs tek skaidrs, lai gan nedaudz zaļgans ūdens, cauri kuram skaidri redzami akmeņi un rotaļīgās zivis, kas cenšas patverties starp tiem. Siltumu Astūrijas provincei dod Golfa straume.
Vecā māja spāņu stilā
Mani sajūsmina vecas, autentiskas lietas, un Spānijā tādu ir ļoti daudz. Arī mājas. Lielas un mazas, viesnīcas un ganu būdiņas, kas visas ir celtas no vietējā akmens un vairākums ir ļoti vecas. Un tas ir saprotams, jo akmens ir daudz mazāk pakļauts ārējās vides ietekmei nekā mūsu reģionam raksturīgais celtniecības materiāls koks.
Šajā rajonā nav nekādas lauksaimniecības zemes, tikai ganības un lopiņi, kurus audzē gaļai. Ieskaitot nelielus ponijus.
Arī viesu māja La Valleja (lasāma kā La Valleha) Rjienas ciematā, kur mēs dzīvojām, bija būvēta no dolomīta plāksnēm, ar senām sijām, ķieģeļu celiņu un māla flīzēm pirmajā stāvā. Senas mēbeles un austas seģenītes, gobelēnu spilveni un koka trepes. Grāmatu plaukti gaiteņos, kraukšķīga balta gultasveļa un kamīna siltums. Sapņu dzīve!
Autentiskas dzinējmedības Astūrijas kalnos
Rīts sākās restorānā Casa Corro Karrenjas ciematiņā, kur dzīvo nedaudz vairāk kā 400 cilvēku. Mēs ieradāmies pavisam agri. Vēl bija tumšs, taču stāvvieta kalnu upes malā bija mašīnu pilna. Aizā tumsas aizsegā trokšņoja dzestrā straume. Gaisa temperatūra bija ap septiņiem grādiem virs nulles.
Restorāna gaišos logus ievēroju jau pa gabalu. Ne tikai gaisma plūda pa tiem. Iekšpusē viss bija oranžs! Pulcējās vietējie mednieki – pamatā vīri gados. Bija daži jaunieši un viena spāniete medniece.
Kopējā burzma mazajā kafijas aromāta piepildītajā telpā bija tik līdzīga notiekošajam mūsu medniekmajās! Kafejnīcas darbinieki, varbūt paši īpašnieki, – pavecāks pāris – gatavoja visiem kafiju mazās espreso tasītēs. Izcilu, biezu, aromātisku kafiju!
Mūsu kompānija turējās kopā un baudīja melno dzērienu, kad spāņu valodas skanīgajā mutuļošanā pēkšņi saklausījām angļu valodu – aicinājumu uzrādīt dokumentus medību vadītājam. Viņš sēdēja pie augstā kokteiļgaldiņa un pildīja medību pārskatu, kas bija apbrīnojami līdzīgs mūsējam.
Kad papīri sapildīti, bija jau ataususi gaisma un mēs devāmies pie mašīnām. Pāris no tām bija ar piekabēm, tur iekšā rosījās medību suņi. Kopā tajā dienā mastos palaida kādus divus desmitus dažādu dzinējsuņu. Ne visi bija tīršķirnes, bet redzēju arī dažus mūsu acij neierastu, bet ļoti labu medību šķirņu suņus. Ja nekļūdos, kādiem dzinējiem bija Gaskoņas zilpelēkie grifoni.
Tāpat kā tas ir ierasts pie mums, laidāmies ceļā garā mašīnu virtenē, sekojot mūsu grupas vadītājam. To, ka esam nonākuši medību platībās, sapratu, kad priekšā braucošā mašīna apstājās un mūsu kompanjons HART influenceru komandas sastāvā Džeronimo paskaidroja, ka tiek izlaists pirmais mednieks.
Šajā reģionā medības notiek tā, kā tās notikušas gadu simtiem. Mainās apģērbs un ieroči, bet būtība ne. Pēc mednieku teiktā, šajā kalnainajā apvidū ir gan vilki, gan lāči, gan brieži, stirnas un mežacūkas, taču nomedīt tos individuālajās medībās ir ļoti grūti un dzinējmedības ir optimālais formāts, lai kontrolētu dzīvnieku populācijas. Picos de Europa – Eiropas kalnu nacionālais parks, tajā jāuztur dabiski zems savvaļas dzīvnieku skaits, un tas ir vietējo mednieku uzdevums. Toties, pateicoties šīs teritorijas dabas aizsardzības statusam, augstu kalnos ir ļoti laba ģemžu populācija un, kā teica Džeronimo, šajā rajonā esot pašas labākās ģemžu trofejas.
Pa šauriem celiņiem lēnām līdām augstāk. Citādi šo braukšanu nevar nosaukt. Ceļi visur asfaltēti un dziļām rievām ik pa desmit piecpadsmit centimetriem. Es prasīju, kas notiek, ja pa nakti uzsalst ledus, ko dara vietējie mednieki. Mans kompanjons atbildēja, ka lūdz Dievu, taču te ļoti reti gaiss atdziest līdz ūdens sasalšanas robežai.
Devāmies tālāk, un pavisam drīz pēdējās divas mašīnas apstājās. Vietējais mednieks, Džeronimo un es turpinājām ceļu kājām.
Nākamais numurs bija mans. Visapkārt dažādos leņķos pret horizontu pletās ganības, kur nelielas gotiņas uzraudzīja mauriņa garumu. Tās bija uz pusi mazākas par mūsu piena govīm, visas salmu dzeltenā krāsā un ļoti mīlīgu sejas izteiksmi. Katrai uz kakla siksna ar apmēram piecpadsmit centimetrus lielu metāla zvanu. Visi kopā šie zvani radīja pastāvīgu mūziku, kas skan Astūrijas kalnos dienu un nakti.
Mana stāvvieta bija noteikta klinšu grēdas pašā augšā pa vidu ganību platībām. No ceļa tie bija kādi piecdesmit metri uz augšu. Pa govju iestaigātām taciņām starp baltiem klints atsegumiem ieslīpi pret nogāzi es tiku līdz augšai. Grēdas kore bija apmēram divus metrus plata, bet arī tur bija govju ikdienas dzīves pierādījumi un pēdas.
Es pastaigāju pa augšu, sameklēju pozīciju ar vislabāko pārskatāmību un sāku pētīt apkārtni. Redzēju dzinēju mašīnu, no kuras izrāpās ļaudis un kopā ar saviem suņiem sekoja pa to pašu taku, pa kuru aizgāja Džeronimo un otrs mednieks. Es ilgi varēju sekot viņu ceļam, līdz beidzot viņi pazuda skatienam. Veroties pāri ielejai, ieraudzīju oranžu punktiņu uz nākamā paugura. Tālāk vēl viens slēpās krūmos. Otrajā pusē apvidus pazeminājās un medniekus varēja pamanīt ganību malās. Tobrīd es nodomāju, ka šeit mednieki tieši tāpat ielenc mastu, tikai tas ir lielāks un numuri ir tālāk cits no cita, bet izvietoti stratēģiski nozīmīgās un labi pārredzamās vietas.
Saule pakāpās virs kalniem, un kļuva silts. Laiks bija lielisks. Ainavas… Grūti atrast vārdus, lai aprakstītu to skaistumu, kas bija man visapkārt. Pateikšu tikai, ka baidījos mirkšķināt acis, lai nepalaistu garām nevienu detaļu. Tāds skaistums jādzer kā eliksīrs līdz pēdējai pilei un sekundei.
Mana izvēle braukt tālāk tiešām attaisnojās. No savas laktas, kas atradās virs visas ielejas, es redzēju medniekus, dzirdēju suņu rejas un varēju sekot līdzi to ceļam caur mežiem un krūmājiem. Paveroties binoklī, dažbrīd pat varēju saskatīt suņus. Daži no tiem bija balti, un tas atviegloja to atrašanās vietas noteikšanu. Kādā brīdī ievēroju kustību uz noganītā lauka un momentā ieslēdzu fotokameru. Tā bija mežacūka!
Tā skrēja pa zaļo paklāju un tad kā sirreālā filmā pēkšņi palēcās un, kājas gaisā kustinot, sāka velties pa nogāzi uz leju. Tikai pāris sekundes pēc tam es sadzirdēju šāvienu. Tāds bija attālums līdz nākamajam medniekam. Pie tuvējiem krūmiem rumpītis apstājās. Es vēroju mednieku. Pēc kustībām sapratu, ka viņš sazinās ar kādu pa telefonu un tad sāk skriet virzienā, kur noripojis ruksis. No manas vietas tā nogāze izskatījās pavisam plakana, bet izrādījās, ka tur bija reāla krauja.
Vēl kādu stundu stāvējām uz numuriem, un ap vieniem medības mūsu grupai bija beigušās, jo bija izmantotas visas četras šai dienai piešķirtās mežacūku nomedīšanas atļaujas. Klubi paši nosaka, cik un kādas mežacūkas medīs, un sadala tās pa nedēļām. Tās, kas nav nomedītas individuālajās medībās darbdienās, paliek sestdienai.
Trīsgadnieks ar lieliem ilkņiem
Protams, visi tuvāk esošie mednieki devās apskatīt trofeju. Mani sildīja doma, ka izdevās nofilmēt šāviena brīdi. Tas video palika par piemiņu spāņu kolēģiem un tika dāvāts arī Serbijas medniekiem, lai viņi varētu iekļaut to savā filmā. “Tā ir iztrūkstošā puzles daļa,” sacīja Vukašins.
Dzinēji ar suņiem, mednieki un laimīgais trofejas autors – Rodrigo no mūsu komandas, sapulcējās pie nomedītās mežacūkas. Es brīnījos savā nodabā. Pēc izmēra tieši tādu nomedīju pirms nedēļas, un tas bija pērnais. Pēc skata – ap 70 kilogramu, bet ilkņi! Vietējie sacīja, ka ruksim varētu būt trīs vai četri gadi.
Kalnos tā ir. Pārtikas maz, jo nav lauksaimniecības. Labākais, ko rukši te atrod, ir zīles un kastaņi. Taču tie arī nav katru gadu vienādā daudzumā. Savukārt zeme ir ļoti cieta, akmeņaina. Līdz ar to vietējo mežacūku ķermeņi ir nelieli, bet trofejas daudz iespaidīgākas nekā mūsu kukurūzas rīmām.
Citā grupā vēl viens mūsu kolēģis arī nomedīja kuilīti, un tas bija vecāks un vēl iespaidīgāks. Devāmies apskatīt arī to. Tādus ilkņus tikai bildēs no Turcijas nācies redzēt, taču tie nav tik masīvi kā mūsu zelta kuiļiem. Gari, bet tievāki. Taču tik un tā skaistas trofejas.
Pamazām diena ritēja uz beigām. Medības noslēdzās tajā pašā vietā, kur sākušās. Pie restorāna. Kur mēs visi apspriedušies nolēmām, ka vakariņosim par naudu, nevis gatavosim paši.
Mūsu mājvietā sakārtojām un nolikām medību aprīkojumu, pārģērbāmies un devāmies atpakaļ uz Casa Corro. Tur bija gardi vietējie ēdieni, nepārspīlējot olekti (ap 50 cm) garas šniceles ar dažādiem sieriem iekšā un gaļas plates ar eļļā ceptiem zaļiem pipariņiem. Bija alus, vīns, kokteiļi un vietējais sidrs no īpašas ierīces, ko mednieki, protams, iemēģināja, guļoties apakšā un dzerot no strūklas. Sidrs bija ļoti garšīgs, bez cukura un uzgāzējās no tā, ka to lēja glāzēs no 30 cm augstuma. Mēs bijām divpadsmit vai trīspadsmit cilvēki, bet par vakariņām kopā samaksājām 300 eiro. Tas bija patiess šoks. Izrādījās, ka vīna pudele – restorānā! – maksā zem pieciem eiro.
Atvadīšanās un solīšanās
Naktī atgriezāmies mājās, nedaudz parunājām un devāmies pie miera. Nākamajā dienā mūs gaidīja mājupceļš.
Rīts sagaidīja ar miglu. Skats neticami skaists. Visa ieleja kā piena pielieta, šur tur no miglas rēgojās ganu namiņi, akmens žogi. Pāri visam majestātiski slējās baltās Eiropas smailes.
Protams, bija kopējā atvadu bilde un sarunas par nākotni. Visi bija tādā sajūsmā par pirmo HART influenceru pasākumu, ka tapa nolemts atkārtot šādas medības katru gadu. Varbūt pat ik reizi citā valstī. Ar smaidiem, ar laba vēlējumiem un nelielām skumjām atvadījāmies.
Vēl no rīta es biju Spānijā, bet naktī jau iebraucu Liepājā. Brauciens bija galā, bet atmiņas par Spāniju paliks ar mani uz ilgu laiku. Jā, es noteikti gribu atpakaļ! Tur sajūta bija kā mājās.