Veiksmīgas lapsu medības šosezon Mārcim Bergmanim, kurš medī Ķekavas pusē mednieku klubā Rieksti. Mārcis ir gan medību koordinators, gan medību vadītājs.
Īsā telefonsarunā viņš stāsta: “Savulaik biju aktīvāks lapsu mednieks. Ierīkoju arī pievilināšanas vietas. Ziemas laikā – no decembra, kad uzsniga sniegs, līdz februāra beigām – nomedīju vismaz piecpadsmit lapsu. Lapsu netrūka.
Tagad lapsu medībās eju retāk, taču mudinu lapsas medīt arī kluba biedrus. Lapsas garām nelaižu, arī vaktējot Jāņu buku. Esmu redzējis, kā kūmiņš izposta zaķēnu midzeni, pīļu ligzdas, kā velk projām stirnu kazlēnu.
Ja intensīvi medī lapsas, paliek vairāk zaķu, parādās laukirbju bariņi. Arī pīles kļūst drošākas un izvēlas ligzdot ne tikai niedru saliņās, bet arī ūdenstilpju krastos uz zemes.
Lapsa ir no tiem, kas rada problēmas medību saimniecībā, arī izplatot slimības. Piemēram, kašķi. Lai gan pats esmu kašķainu lapsu nomedījis tikai vienu reizi. Iespējams, tāpēc, ka mūsu pusē cenšamies lapsas medīt. Tāpat arī jenotsuņus.
Interesanti, ka naktī nāk lapsas ar daudz glītākiem kažociņiem nekā pa dienu. Naktī aktīvākas ir vecākās, pieredzējušākās lapsas, savukārt pa dienu vairāk rosās jaunās. Naktī nomedītajām lapsām visbiežāk ir skaists sudrabots akots pa virsu rudajam. Ja ādiņa nav riesta laikā sabojāta, to izģērēju un izmantoju kā interjera elementu. Lapsādas mēdzu arī dāvināt ciemiņiem.
Arī dzinējmedībās kā medību vadītājs prasu, lai mednieki medītu lapsas. Lai nav tā, ka nemedī lapsu, jo domā, ka tad neviens cits dzīvnieks neiznāks. Lapsas no masta steidz pašas pirmās. Es lapsas virzienā raidu šāvienu tikai tad, kad tā ir apstājusies. Esmu pāris reižu mēģinājis nomedīt skrejošu, taču nekas labs no tā nav sanācis. Dzīvnieks tiek savainots, nevis nomedīts, un tas nav ētiski – mērķītis, kurā jātrāpa, zem kuplā lapsas kažoka ir ļoti maziņš…
Attēlā redzamo lapsu nomedīju tās dienas medību pēdējā mastā. Dzinēji jau bija iznākuši, gatavojos pa rāciju paziņot, ka masts beidzies, kad kūmiņš iznāca upītes malā un apstājās.”