Katra trofeja ir cieņas vērta. Tā tas ir, un šāda attieksme ir viens no medību ētikas pamatiem, tomēr sadzīves apstākļi dažreiz uzliek ierobežojumus un prasa īpašu risinājumu.
Pa sešiem gadiem, kopš man izdevās nomedīt pirmo stirnāzīti, ir sakrājušās šādas tādas selektīvo eksemplāru trofejas. Dažas bija pieliktas pie dēlīšiem, citas gaidīja savu kārtu. Doma par šo uzskates ziņā vērtīgo trofeju sakārtošanu galvā grozījās jau sen.
Un tā. Uzlīdu garāžas augšā, lai parevidētu vīra kokmateriālu krājumu, un atradu vecu apputējuši dēli, kas man šķita atbilstošs iecerētajam projektam. Pirmā slīpēšana parādīja, ka šim priedes dēlim ir skaists zīmējums.
Kopīgiem spēkiem dēlis tapa noslīpēts ar slīpmašīnu, samitrināts, izžāvēts, vēlreiz noslīpēts ar smalko smilšpapīru. Mitrināšana vajadzīga, lai paceltu smalkās atskabargas, kas var palikt pēc pirmās slīpēšanas.
Pēc tam dēli nolakoju ar Zviedrijas uzņēmumā Eskaro ražoto akrila laku uz ūdens bāzes. Pirmais slānis, diennakts nožūšanai, tad slīpēšana ar smilšpapīru (graudainums 240) un otrais slānis. Izvēlējos pusmatētu laku, kas dod nelielu, maigu atspīdumu.
Lai nevienādā platuma dēlis karātos pie sienas taisni un trofeju rinda arī neizskatītos šķība, dēļa stiprinājumi tika nolīmeņoti. Atlika tikai saurbt caurumus un salikt trofejas.
Rindas sākumā, kur bija paredzēts novietot pašus mazākos galvaskausus, attālums starp skrūvju caurumiem ir vienpadsmit centimetru, bet tālāk uz kreiso pusi, kur atrodas galvaskausi ar nedaudz lielākiem un izvērstākiem ragiem, – trīspadsmit centimetru.