No izdevuma Mednieka gads 2021
Kopš es nomedīju savu pirmo buku, kas mainīja manus priekšstatus par medību nākotni manā dzīvē, esmu sapņojusi par personīgo torni meža biezoknī. Jo tālāk no civilizācijas, jo labāk.
Un tāda iespēja radās. It kā jau arī agrāk varēja braukt, meklēt vietu un būvēt, bet labi vien ir, ka pagaidīju. Pērn negaidīti no kolektīva aizgāja viens no ilggadējiem medniekiem. Pēc viņa palika tornis, ko mednieki bija iesaukuši par Gavņašku. Domāju, daudzi ir redzējuši tādas vietas mežā, kuras citādi kā par cūkkūti nenosauksi. Kādā no talkām kolēģi izveda visus atkritumus un sakopa vietu. Kopš brīža, kad Gavņaškā pēdējo reizi tika papildināta barotava, ir pagājuši kādi trīs gadi. Pērn šefs jautā: “Kurš ņems Gavņašķu sev?” Neviens ne čiku ne grabu. Pagāja kāds laiciņš, un man uzdod to pašu jautājumu. Es domāju, jābrauc paskatīties, jo neesmu tur bijusi. Un aizbraucu ar. Tikai pēc tam jau zēni arī pieteicās, bet bija par vēlu. Tā ir īstā vieta, kur būt manam tornim!
Pussabrukušais Gavņaškas tornis ir dziļi vecā mežā. Labā ziņa ir tā, ka tam var piebraukt pa līkumotu stigu, gandrīz celiņu. Raudzīsim, kā būs ziemā, bet pagaidām tas ir gana labi izbraucams. Tornis ir tālu no jebkādiem ceļiem un sēņotāju takām, un tas priecē, jo tas nozīmē, ka varēs uzlikt meža kameru.
Un tā es pieteicos pārņemt šo vietu. Pirmām kārtām nolēmu, ka tornis jāliek nevis vecā monstra vietā, bet gan otrpus grāvim. Tā, lai var redzēt stigu uz abām pusēm. Par laimi, tur ir līkums. Barotava arī bija jāpārceļ. Pārvietošana notika apmēram desmit metru robežās.
Torni uzbūvēt laipni piekrita Rūdolfs Klievēns no Bārtas pagasta, kurš papildus pastāvīgajam darbam vēlas uzsākt medību infrastruktūras objektu izgatavošanu. Doma ir lieliska, jo daļa mednieku ir pamatīgi aizņemti pamatdarbā un varētu gribēt uzticēt torņa celtniecību kādam lietpratējam. Arī nolēmu atrast meistaru, kurš varētu uzbūvēt manu princešu torni. Atlika vien padomāt, un pēc dažām dienām meistars pats pieteicās. Tiesa gan, Rūdolfs piedāvāja parastos stāvtornīšus vai sēžamos, bet bez jumta, sienām. Viņš teica: “Man ir materiāli, un esmu nolēmis pamēģināt.” Uz to es atbildēju, ka man vajag māju mežā (pārspīlēju), un viņš piekrita to uzbūvēt. Tā ka tā ir debija ar tālejošiem plāniem.
Torņa kājas un sienu paneļi tika izgatavoti darbnīcā. Kā teica Rūdolfs, mājās torņa pamatu var uzbūvēt precīzāku, kārtīgi nolīmeņot, taču tas ierobežo. Nevar būvēt pārāk lielu, jo pēc tam to būs grūti nogādāt un uzstādīt mežā. “Man darbnīcā uz grīdas ir sazīmētas taisnes ar izmēriem, leņķi. Nolieku materiālus uz grīdas, un nekas nav daudz jāmēra. Uzreiz sazīmēju visas līnijas, kur jāzāģē. Tā darbs iet raitāk,” pastāstīja viņš.
Jumta konstrukcija tika veidota jau mežā, kad visi sienu paneļi tika ar metāla leņķiem pieskrūvēti pie pamatnes un savienoti savā starpā.
Koksnes aizsardzībai pret mitrumu tika izmantots Polijā ražotais “DrewnoChron” impregnētājs, kura pārklājums jāatjauno ik gadu. Kāju apakšas arī paredzēts noziest ar piķi, kā laivu dibenu, lai pasargātu no pūšanas.
Iekšā paredzēts ieklāt siltinājumu un pa virsu linoleju, kas pasargās no aukstuma no apakšas. Sienas arī tiks siltinātas. Laiks rādīs, kā vēl trūkst, bet iesākumam nav slikts tornis.
P.S. Es jau teicu puišiem, ka būs jāmaina vietas nosaukums, jo tagad tur būs tīrs un smuki, bet šie: “Nu nē! Kā bija, tā būs! Tikai tagad Gavņaškā ir vēl princešu tornis!”