Raksts no žurnāla Medības arhīva!
Stirna ir neliels dzīvnieciņš. Mazākais no briežveidīgajiem, kas ir medījami Baltijas reģionā un Austrumeiropā vispār. Kā jau maziem radījumiem, to fizioloģiju spēcīgi ietekmē dažādi ārējie faktori.
Lietaina vai, gluži pretēji, ļoti sniegota ziema, sauss pavasaris un vasara, kad barības ir maz, – tas viss atstāj iespaidu uz mazo rumpīti un tātad arī ietekmē stirnāžu ragu kvalitāti. Protams, ģenētikai arī ir liela nozīme, lai gan par stirnu izlases medībām Latvijas mednieki nu tikai sākuši runāt. Vēl paliek slimības un traumas. Tās arī ir jāņem vērā. Dažas saslimšanas var pasliktināt ragu stāvokli nākamajā sezonā, citas kaites, tajā skaitā traumas, var izmainīt ragu formu un stāvokli uz sezonu vai uz visiem laikiem. Rezultāts var būt apbēdinošs vai, gluži pretēji, ļoti interesants un vērtīgs. Jā, runa ir par parūkragiem. Kas tad ir paši ragi? Kā tie aug, un kā veidojas parūkas?
No dabas zinībām
Čārlzs Darvins, pamatojot cilvēka un citu sugu rašanās hipotēzi, kādā no savām grāmatām rakstījis, ka plēsēju, kukaiņēdāju vai grauzēju sugu tēviņi, kuriem ir ilkņi un dzerokļi, kas ir izmantojami ikdienišķām vajadzībām, reti ir apveltīti ar speciāli cīņai ar sāncenšiem paredzētiem ieročiem.
Gluži pretējs iespaids rodas, pētot briežveidīgos un antilopes, kuru mātītēm ragu nav vispār. Ja šie dabiskie ieroči ir raksturīgi tikai tēviņiem, tad diez vai pastāv šaubas par to, ka tie ir paredzēti savstarpējām cīņām. Savukārt Krievijas pētnieki stāsta, ka dažādu sugu tēviņiem ragi sākotnēji veidojušies kā rota un sekundārā dzimuma pazīme, bet vēlāk, evolūcijas gaitā palielinoties, tie sākuši kalpot kā aizsardzības un riesta cīņas ierocis. Dažu pārnadžu sugu ragu lietojums ir sasniedzis vēl šaurāku specializāciju. Piemēram, atsevišķu aunu sugu ragu forma nebūt nav piemērota ienaidnieka atbaidīšanai vai savainošanai, tikai tiešai, frontālai sadursmei kaujā ar pretinieku.
Stirnāža trofeja ar parūkveida ragiem
Turpretī brieži, stirnas un aļņi ragus izmanto gan riesta cīņās, gan atvairot plēsēju uzbrukumus. Mūsdienās ragi ir raksturīgi divu kārtu dzīvniekiem, proti, pārnadžiem (ap 260 sugām), tajā skaitā arī briežveidīgajiem, un nepārnadžiem (15 sugas).
Pirmajā kārtā ragi pamatā ir atgremotājiem. No otrās kārtas zīdītājiem tikai degunradži ir apveltīti ar deguna ragu – gan mūsdienās dzīvojošie, gan tie, kuri jau sen izmiruši – Coelodonta dzimtas spalvainie degunradži.
Atgremotāju ragu pāris ir simetrisks un veidojas uz pieres kaula. Primitīvākie ragi ir žirafēm. Tie ir ar ādu apvilkti kaula konusi, kas nekrīt ik gadu un arī neaug sevišķi lieli. Tos klāj pūkaina āda, bet virsotnes rotā pušķi. Ļoti līdzīga ragu struktūra ir arī Amerikas antilokaprai (Antilocapra americana). Tikai tās ragu konusu galus klāj keratīna apvalks, kas aug un katru gadu atjaunojas, veidojot dakšveidīgus ragus. Tāds pats keratīna slānis klāj govju, kazu, aitu un antilopju dzimtu dzīvnieku ragus. Pretstatā antilokapras ragiem šeit tas nemainās ik gadu, bet turpina augt visu dzīvnieka dzīvi. Briežveidīgie arī pieder pie pārnadžu dzimtas. Pasaulē mūsdienās ir 53 briežu dzimtas sugas, ieskaitot pašus mazākos briežveidīgos – pudu (Pudu puda un Pudu mephistophiles), kas dzīvo Dienvidamerikā, un par vislielāko no aļņu paveidiem uzskatīto Aļaskas alni (Alces alces gigas).
Lielākajai daļai no šīm sugām ir ragi, bet dažām sugām šī tradicionālā ieroča vietā ir iespaidīgi ilkņi. Tas tādēļ, ka šie izmērā nelielie briedīši dzīvo mūžamežos un džungļos, kur žuburoti ragi traucē. Runa ir par Ķīnas ūdensbriedi (Hydropotes inermis) un vēl dažām sugām.
Latvijā mēs medījam piecas no briežveidīgo dzimtas sugām: Eiropas stirnu (Capreolus capreolus), staltbriedi (Cervus elaphus), alni (Alces alces) un invazīvās – dambriedi (Dama dama) un Sika briedi (Cervus nippon). Mazākais no mūsu platuma grādos mītošajiem briežveidīgajiem ir Eiropas stirna.
Ir vēl Sibīrijas stirna, kas ir divtik liela, bet diemžēl tā dzīvo tālu no Latvijas – Altaja kalnos un citur Krievijā, kā arī Vidusāzijas valstīs.
Reportāža no Jaunmokām. 600 trofejas un galvenie secinājumi
Atšķirībā no antilopēm briežveidīgo sugām ir raksturīgi žuburoti ragi, kas pilnībā veidoti no dzīva kaula, izaug katru gadu no jauna un tiek nomesti drīz pēc riesta sezonas. Mūsu mežos stirnas un aļņi pirmie nomet ragus – aptuveni trīs četrus mēnešus pēc riesta, attiecīgi – novembrī (dažreiz jau oktobrī) un decembrī. Brieži nēsā savu rotu ilgāk – līdz ziemas beigām, kad kopš riesta ir pagājuši pieci mēneši. Ir vēl arī dambrieži. Viņiem riests ir oktobrī–novembrī, bet ragi krīt ziemas beigās.
Vielas un veidošanās
Ir pierādīts, ka briežveidīgo ragu reģenerācija notiek, pateicoties cilmes šūnām kaula plēvē (lat. Poristeum), kas klāj ragu pamatni uz pieres kaula izciļņa. Kaula plēve piedalās kaulu augšanas procesā, kaula tulznas – kaula audu sabiezējuma – veidošanā pēc lūzumiem, sekmē kaula virsējo slāņu apasiņošanu un veic vēl daudz citu funkciju. Zinātnieki lēš, ragu ikgadējās ataugšanas mehānisma atklāšana medicīnai nozīmē nopietnu soli pretī cilvēku orgānu reģenerācijas iespējai nākotnē. Zinātnieku veiktos pētījumos ir pierādīts, ka minētās cilmes šūnas piedalās gan ragu iekšējās struktūras, gan asinsvadu, nervu un ādas veidošanā.
Lai briežveidīgo ragi izaugtu veselīgi un sasniegtu konkrētam eksemplāram konkrētajā vecumā ģenētiski paredzēto maksimumu, ir nepieciešama vesela virkne vielu. Jāatceras, ka ragi būtībā ir kauls. Kalcijs, magnijs, fosfors un bārijs ir kaula un raga pamatelementi. D vitamīns palīdz kalcijam uzsūkties dzīvnieka organismā. Kalcija apgūšanu sekmē arī cinks, mangāns, bors un varš. Ragā ir arī citas minerālvielas un aminoskābes. Terazīna sastāvā ķīmisko savienojumu veidā briežveidīgo ragos ir arī jods.
Latvijas mazā brieža – stirnas – ragu sastāvā ir 40% organisko vielu (galvenokārt olbaltumvielu savienojumi). 50% ir minerāli, no kuriem kalcija un fosfora saturam ir izšķiroša nozīme. Pārējie 10% ir ūdens. Tātad, lai izveidotu ragus, kuru svars ir 400 gramu, stirnai ir nepieciešams 160 gramu organisko vielu un 200 gramu minerālu.
Stirnāža ragi
Pirmajā rudenī, apmēram četru mēnešu vecumā, stirnu kazlēna piere iegūst izvirzījumu. Vietā, kur drīz sāks augt radziņi, vilna kļūst ievērojami gaišāka. Jau oktobrī–novembrī sāk veidoties nelieli izcilnīši. Tos rotā spici vilnas pušķīši. Decembrī uz kazlēna galvas jau ir izauguši mazi ragu stienīši. Tie ir piecpa-dsmit līdz četrdesmit milimetrus augsti un septiņus milimetrus resni, vērsti uz iekšpusi un apauguši ar ādu. Jau pirmajā ziemā āzītim ir maziņi kaula radziņi, kurus tas ļoti ātri nomet. Tie ir tik mazi, ka ievērot tos ir ļoti grūti.
Marta sākumā nepilnu gadu vecam āzītim aug otrie ragi, kurus visi dēvē par pirmajiem. Šiem ragiem nav rozetes. To vietā raga stieņa apakšu rotā nelielas pērlītes. Pēc tā, cik gari un resni ir pirmie ragi, var pateikt, kādi tie būs nākotnē. Gadās, ka šos pirmos ragus jau rotā arī kāds žuburiņš.
Foto: Jauns briedis, kuram aug pirmie ragi
Šāds jaunais āzītis noteikti ir jāpasaudzē.Rudenī āzis nomet pirmos ragus, lai divu gadu vecumā izaudzētu otros (patiesībā – trešos) ragus, kuriem jau būs pilnvērtīga rozete un viens vai divi žuburi atkarībā no ģenētiskā mantojuma. Šajā gadā āzis pirmo reizi piedalīsies riestā un izmēģinās savu ieroci.
Katru gadu briežveidīgie, arī stirnas, zaudē savu galvas rotu. Raga stieņa apakšā osteoklasti (daudzkodolu šūnas kaulaudos) izdala aktīvus enzīmus, rada skābu vidi un noārda kaulaudus. Rags atdalās no pamatnes un nokrīt. Augšanas hormona samatropīna ietekmē kaula plēve ātri pārklāj atsegto raga pamatnes virspusi, veidojot saistaudu slāni, kas ir redzams ar neapbruņotu aci. Pēc tam plēvei pāri pāraug normāla, apmatota āda, zem kuras drīzumā atkal sāksies ragu veidošanās process.
Stirnām ragi sāk augt ziemas vidū. Sākumā tie ir mīksti, poraini un labi apasiņoti. Ragus klāj pūkaina āda, ko dēvē par samtu, jo tieši tāda tā izskatās. Augšanas procesā tos ir viegli savainot un tie asiņo. Interesanti, ka samta ādā esošie asinsvadi būtiski atšķiras no tiem, kas ir uz stirnas ķermeņa. Šo mazo asinsvadu struktūra ļauj tiem ļoti ātri atjaunoties, izslēdzot iespēju dzīvniekam noasiņot. Ja dzīvnieks ir traumējis ragus, kamēr tie vēl ir mīksti, galvas rotas forma var mainīties. Bieži vien uz ragiem veidojas paplatinājumi, tie saliecas vai iegūst kroplīgus apveidus.
Gadās, ka savainota ir pati ragu pamatne, un tad rags var sākt augt nepareizā virzienā, veidot vairāk žuburu un nepareizas formas stieni. Ragi aug samērā ātri. Tas, cik spēcīgi un skaisti tie būs, lielā mērā ir atkarīgs no ģenētikas un dzīvotnes bonitātes, proti, barības pieejamības un bagātības. Sevišķi spilgti tas izpaužas stirnām. Šeit ir jāpiemin arī laika apstākļi. Pēc smagām ziemām un trūcīgiem, sausiem pavasariem visiem āžiem ir sliktāki ragi. Kad ragi ir sasnieguši maksimālo izmēru, tie pārkaulojas no apakšas uz augšu, samta āda sasprēgā un sāk atdalīties no kaula, kas būtībā ir ragi.
Foto: Vidēja vecuma bullim ar septītajiem ragiem Jaunzēlandes gēni
Briežveidīgie, aktīvi kasoties pret krūmiem, celmiem un kokiem, noplēš samtu. Dažreiz tas izskatās biedējoši, sevišķi pirmajā dienā, kad ragi ir koši sārti. Stirnas notīra ragus maijā vai jūnijā, brieži un aļņi – jūlijā vai augustā. Kad āda no sacietējušajiem ragiem noiet, uz tiem var skaidri saskatīt kanālus un gropes, kur iepriekš bijuši asinsvadi.
Interesanti, ka stirnāzim, lai nobrucinātu samta ādu, vajag vien nieka trīs līdz četras stundas, tas nozīmē, ka redzēt āzi ar pusnoņemtu samtu ir liela veiksme. Uz rozetēm āda turas ilgāk. No tā, pret kādu augu āzis ir trinies, ir atkarīga arī ragu krāsa, ko tie iegūs. Ja āzis ādu nokasījis pret sakaltušu koku, tie būs izteikti gaiši. Ja viņš izmantojis augošu koku vai krūmu, tie būs tumšāki. Auga sugai arī ir nozīme, jo vieniem sula krāso intensīvāk un tumšākos toņos, citam gaišākos. Līdz rudenim ragu žuburu gali tiek spoži notrīti un uzasināti, bet pērlītes uzpulētas.
Parūka pamatā novērota stirnāžiem
Parūka ir ragu anomālija, kas rodas hormonālo traucējumu dēļ. Bet tos var izraisīt iedzimtas patoloģijas, traumas, stress vai kādu citu iemeslu ietekmēta hormonālā fona nojukšana. Pie iedzimtajām patoloģijām minams kriptorhisms jeb sēklinieku aizture, kad viena vai abas oliņas nenoslīd maisiņā, bet paliek vēdera dobumā vai cirkšņa kanālā. Vienpusējs kriptorhisms vērojams biežāk nekā abpusējs. Tādā gadījumā dzīvnieks visbiežāk ir neauglīgs, jo ķermeņa iekšienē temperatūra ir pārāk liela, lai notiktu normāla spermatoģenēze. Ar laiku nenoslīdējušie sēklinieki atrofējas un samazinās, to funkcionēšana sabremzējas vai apstājas pilnībā.
Cita iedzimta novirze ir hermafrodītisms. Izšķir patieso hermafrodītismu, kad viena īpatņa organismā ir abu dzimumu dzimumorgāni un raksturīgās īpašības, un šķietamo, kad īpatnim ir viena dzimuma primārās seksuālās īpašības, proti, dzimumorgāni un dziedzeri, bet ārienē daļēji vai pilnībā novērojamas pretējā dzimuma iezīmes.
Neoficiāli avoti ziņo, ka diemžēl pastāv arī cilvēka materiālo interešu iedvesmots iemesls – ar nolūku savainojot stirnāža sēkliniekus, var izraisīt parūkveida ragu attīstību, kas komercmedību jomā tiek vērtēti ļoti augstu. Par aļņu un briežu parūkveida ragiem ziņojumu praktiski nav, toties stirnas tēviņiem tā ir biežāka parādība. Iespējams, tādēļ, ka stirna ir neliels dzīvnieks un biežāk traumē sēkliniekus, lecot pāri šķēršļiem, kur lielāks dzīvnieks iziet cauri.
Arī kaujoties savā starpā, āži ir kustīgāki. Vērojot viņu kaujas, rodas iespaids, ka viņi ir arī agresīvāki, tikai vizuāli tas neizskatās tik iespaidīgi kā briežu riesta divcīņas. Turklāt āžu ragiem nav tādu žuburu, kas saķertos un kalpotu kā atbalsta un aiztures punkts. Līdz ar to, kaujoties ar pretinieku, āzis biežāk tiek garām aizsardzībai, lai iebadītu sāncensim sānā, vēderā un pat kājstarpē.
Kas notiek, ja ir gūta trauma, ievainojums vai dzīvniekam ir kāda no iepriekš minētajām patoloģijām?
Ja stirnāža ragi vēl nav izauguši, tie apstājas attīstībā un veido anomālas formas masu uz galvas. Savukārt, ja trauma notikusi, kad ragi jau ir pārkaulojušies, āzis tos nevarēs rudenī nomest. Nākamajā sezonā vecajiem ragiem pa virsu kā tāds savdabīgs ādas veidojums uzaugs jaunie, savērpjoties groteskos parūkragos. To forma nav prognozējama.
Parūka var pārņemt ne tikai pašus ragus, bet uzaugt uz galvas, pāri acīm un pat sasniegt purna lejas daļu un degunu. Krievijas mednieki novērojuši, ka tajos retajos gadījumos, kad traumēts ir bijis tikai viens sēklinieks, arī parūka veidojusies uz viena raga, bet pretējā pusē. Starp citu, hormonālā fona izmaiņas, kas iestājas, dzīvniekam novecojot, tiek minētas kā ragu veidošanās iemesls arī kazām. Procentuāli tādi gadījumi ir reti, taču arī Latvijā ir nomedīti gan hermafrodīti, gan kazas ar ragiem līdzīgiem veidojumiem.
Zem plānā, bet stipri blīvākā nekā veselīgiem pantiem parūkragu virsādas slāņa ir daudz asinsvadu un skrimšļaudu. Grubuļainās formācijas dziļākajos slāņos samta ādas šūnas intensīvi ražo proteīnus. Galarezultātā izveidojas olbaltumvielu šķiedru pinums, kas sacietē, tajā pašā laikā turpinot augšanu jebkurā iespējamajā virzienā. Viļņotais, nevienmērīgais parūkas reljefs un tā padziļinājumi ir ideāla vide baktēriju, parazītu un kukaiņu kāpuru attīstībai. Agri vai vēlu sākas iekaisums, un visbiežāk šādi āži iet bojā. Ja vien netiek nomedīti.
RAGI
• Ragi kā sekundāra seksuāla pazīme pārmantojas pa tēva līniju dzimumatlases ceļā. Tās pamatā ir konkurence starp vienas sugas viena dzimuma īpatņiem, kuras mērķis ir veiksmīga pārošanās. Rezultātā viens no topošajiem vecākiem, parasti sieviešu kārtas īpatnis, izvēlas spēcīgāko, sugas prasībām vislabāk atbilstošo partneri pēcteču radīšanai. Sugas izdzīvošana ir būtisks, taču ne vienīgais dabiskās atlases komponents. Svarīga ir arī katra sugas pārstāvja pievilcība pretējam dzimumam.
• Ragus veido kaula viela, kas vispirms sastāv no kolagēna, bet pēc tam piesātinās ar dažādu minerālvielu sāļiem.
• Briežveidīgo organismā ir divi hormoni, kas ietekmē ragu augšanu. Tas ir pats augšanas hormons – samatropīns un vīrišķais hormons – testosterons.
Žurnāla Medības maija numurs šeit!
