Kaltenes apkaimē mežu apsaimnieko Rišards Petraškevičs. Viņš izveidojis arī medību saimniecību un mednieku klubu Kaltene. Vaicāts, kā iespējams tikt galā ar pārnadžu postījumiem, Rišards atbild ar pretjautājumu: kādiem? “Mēs apsaimniekojam meža dzīvnieku mājas! Mēs esam pie viņiem ciemos, nevis otrādi. Viņi tur dzīvo, ēd, veido jauno paaudzi. Mums mežs un medījamo dzīvnieku sugas ir jāapsaimnieko tā, lai viņiem labi klātos un mums būtu iespēja izaudzēt mežu. Un tas ir iespējams!” pārliecināts mežsaimnieks.
Savulaik Rišards Rīgas līcī zvejojis zivis, taču, kad nācās savu kuģu floti sagriezt metāllūžņos, viņš pievērsās meža apsaimniekošanai. Tā pamazām bebru applūdinātas pļavas un pārlieku lielā mitruma dēļ nīkuļojošas mežaudzes pārtapušās lieliskā mežā ar augstu bioloģisko daudzveidību, tajā skaitā labām pārnadžu populācijām.
Kopā ar Rišardu viņa auto braucam pa meža ceļiem un… grāvju atbērtnēm. Mežs tagad, decembrī, ir sniega pilns un izskatās pēc pasaku pils. Kādā no izcirtumiem uz mums mierīgi noraugās brieži…
Esmu bijis pie viņa ciemos arī vasaras sākumā. Skats, kas pavērās acīm, pirmajā mirklī šķita ne no Latvijas realitātes – zaļu zāli apaugušās atbērtnes un drošas grāvju nogāzes. Tās ne tikai nodrošina, ka saimnieks var ērti un droši piekļūt ikvienai sava īpašuma daļai, bet arī kalpo kā barības bāze meža dzīvniekiem. Saimnieka novērojumi liecina, ka tieši šis ir viens no iemesliem, kāpēc viņa īpašumos meža dzīvnieku populācija mazāk posta jaunaudzes. Dzīvniekiem ir pieejama sulīgā barība, vienmēr tīrs un nesastāvējies ūdens. Tāpat tiek atstāti krūmāji mitrākās vietās, kur dzīvniekiem ir patvēruma biezoknis un iespēja mieloties ar atvasēm. Savukārt ziemā noteiktās vietās viņš izvieto spēkbarību un sienu. Līdz ar to meža dzīvnieki tiek novirzīti no jaunaudzēm, veidojot ne tikai labvēlīgu situāciju mežkopībai, bet arī medību saimniecībai. Lai to panāktu, protams, ir nepieciešamas lielas investīcijas un jāiegulda daudz darba. Taču ar to vien ir par maz. Saimniekošanai mežā ir jākļūst par sirdsdarbu, un jāapzinās, ka no meža nedrīkst tikai ņemt. Tajā vispirms ir jāiegulda. Ja nepieciešams, arī sava dzīve.
Kāpēc tu esi mednieks?
Manos tuvākos rados nav bijis neviena mednieka. Esmu pirmais. Vienīgi mana tēva brālēns Oļģerts Jegorovs, kurš dzīvoja Ludzā. Oļģerts savulaik bija ķirurgs un cienījams cilvēks. Es pats pa mežu jau dzīvojos kopš bērnības – Šmerlis, Biķernieku mežs, Berģi, Brīvdabas muzeja un Ādažu apkaime. Taču manas pirmās medības bija tieši Ludzā. Kopā ar tēvu bijām aizbraukuši ciemos pie Oļģerta. Viņš piedāvāja doties pīļu medībās, un es ar prieku devos līdzi.
Vīri sprieda, ko tad nu es tā tukšām rokām braukšot. Iedeva man rokās 16. kalibra vienstobreni un sauju patronu. Man bija kādi deviņi gadi, un ar bisi ne reizi nebiju šāvis. Aizbraucām uz pļavu, pret kalniņu divas reizes izšāvu. Laivā biju kopā ar tēvu, kurš airēja. Par brīnumu visiem, es nomedīju trīs pīles! Pārējiem medniekiem pa vienai, divām, bet man trīs! Tā bija mana pirmā pieredze ar ieroci.
Taču medību lieta man vēl tuvāka kļuva, kad sāku braukt uz Roju. Neskatoties uz to, ka dzīvoju un mācījos Rīgā, brīvajā laikā braucot pie mammas uz Roju, doma bija tikai viena – tikt uz medībām. Tad arī gāju medībās par dzinēju. Sākotnēji kādas sezonas divas biju personīgais dzinējs medniekam, kas mani ņēma līdzi uz medībām. Tajā laikā kolektīvā bija tādi noteikumi, ka mednieks, kam bija personīgais dzinējs, bija atbrīvots no dzīšanas, bet bija viena nianse – līdz ar to dzinējam nepienācās medījuma porcija. Mani tas neuztrauca. Man galvenais bija tās emocijas un enerģija, ko ieguvu, būdams mežā. Ar laiku situācija mainījās. Pārējiem medniekiem nepatika, ka vienam medniekam nebija jāiet dzīt, varēja tikai stāvēt uz masta, tāpēc sāka uz viņu šķībi skatīties. Tad nu viņš pēc pāris gadiem mani vairs nepieteica kā personīgo dzinēju.
Toreiz, Ludzā, pīļu medības izdevās, toties Roņu salā paliku bez medījuma. Rojā bija divas jahtas: Forele un Lagūna. Man bija kādi 14–15 gadi. Tie bija padomju laiki. Es ar jahtu Lagūna gāju jūrā, apmeklēdams dažādas Latvijas un Igaunijas ostas. Tajā reizē bijām iegājuši Roņu salas ostā. Jahtas kapteinis Jānis Siliņš bija ne tikai pieredzējis burātājs, bet arī kaislīgs mednieks. Viņš bija nokārtojis pīļu medību atļauju šajā salā. Taču pēc nogurdinošas nakts burājot no rīta pīļu medībās atļāva iet man vienam pašam. Un tā man, jaunam zellim, iedeva bisi, atbilstošu munīciju, dokumentus, un es lepni ar bisi plecā devos piekrastes tuvāko niedru virzienā. Eju pa niedrāju, un te pēkšņi kāds mani igauņu valodā uzrunā. Es, protams, nesapratu, tad vīrs lauzītā krievu valodā lūdza uzrādīt dokumentus. Tajā brīdī dūša bija papēžos. Pārbijies līdz nāvei, rādīju to papīru. Kāds man bija atvieglojums, kad vīrs novēlēja man veiksmīgas medības, piekodināja būt uzmanīgam un aizgāja. Es biju tā uztraucies, ka par pīlēm domu vairs nebija, un steigšus atgriezos uz jahtas. Man taču varēja atņemt plinti un nez ko vēl…
Tev noteikti palikuši atmiņā spraigākie dzinēja gaitu mirkļi!
Atceros, reiz dzinējmedībās bija sašauts mežakuilis. Divi mednieki gāja meklēt. Es pa lielāku gabalu noskatījos. Pēkšņi atskanēja šāviens un viens no vīriem aizlidoja pa gaisu! Tad bija vēl viens šāviens. Kad piegājām klāt, skats bija neparasts. Mednieks, Hubers vārdā, gulēja zem kuiļa, bet otrs centās vareno vepri novilkt nost. No sākuma kuilis Huberu bija uzmetis gaisā un atkāpies. Tajā brīdī otrs mednieks izdarīja nāvējošu šāvienu. Kuilis tik un tā bija meties uz priekšu un uzkritis jau zemē gulošajam virsū beigts. Ar pirmo metienu medniekam bija pāršķelti abu kāju stilbi… Tikai to tai uztraukumā uzreiz nepamanīja.
Toreiz braucām ar autobusu. Hubers, jau autobusā atguvies, paziņoja: “Veči, man zābakos kaut kas silts un slapjš…” Zābaki pušu, viņš velk tos nost un izlej asinis… Steigšus vedām uz slimnīcu, kur kājas sašuva. Kuilis kā ar žiletēm bija pārgriezis abus zābakus, bikses un Hubera kājas. Bet, par laimi, artērijas nebija skartas un viss beidzās labi. Pēc tam Hubers vēl daudzus gadus medīja. Un uz kuiļiem viņam bija zobs!
Esmu redzējis arī, kā mednieks dzinējmedībās šauj aļņu bulli. Tas nokrīt. Vīri saliek ieročus autobusā un gatavojas iet vilkt ārā medījumu. Tikko pieiet klāt, bullis atžirgst, lec kājās un aizskrien. Bet tuvākā bise dažu desmitu metru attālumā… Nebija nevienas spalvas sniegā, nevienas asiņu piles Vēlāk izsprieda, ka trāpīts pa ragiem. Dzīvnieks bija apdullis un bezsamaņā. Tad atguvās un aizskrēja.
Un kā tu pats par oficiālu mednieku kļuvi?
Tajā pašā Rojas mednieku biedrībā. Kad atgriezos no dienesta armijā, nokārtoju eksāmenu un varēju sākt medīt ar plinti. Mani uz Talsiem pavadīja Rojas medību kolektīva vadītājs, tur mutiskajā zināšana pārbaudē eksaminētājam bija iespēja iztaujāt mednieka kandidātu un saprast, vai viņš patiešām izprot medību jomu. Šobrīd jākārto tests un jāiemācās atbildes uz jautājumiem. Joprojām glabāju savu pirmo mednieka apliecību. Sākumā medīju ar gludstobra ieroci.
Atceros, kad vēl gāju dzinējos, dzīvnieku bija daudz mazāk nekā tagad un pārsvarā medījām aļņus un mežacūkas. Vēlāk arī pa kādam briedim. Arī mežacūku nebija ne tuvu tam, kā tagad pirms Āfrikas cūku mēra. Tolaik sezonā medīja 12–13 mežacūkas. Nedeva jau tik daudz nomedīšanas atļauju, jo Valsts meža dienests visu laiku apgalvoja, ka dzīvnieku neesot tik daudz, cik mednieki sniedz ziņas. Bet, laikam ejot, pamazām mežacūku un staltbriežu populācijas auga, jo bija tam labvēlīgi apstākļi – pietiekama barības bāze un neliels nomedīšanas apjoms, mīkstākas ziemas.
Kā ar gadiem mainījusies medību saimniecība?
Tolaik, kad sāku mednieka gaitas, visi sapulcējās un uz medībām brauca ar vienu autobusu vai kādu citu kopīgi izmantojamu braucamo. Visi bija vienuviet. Ja bija medījums, to ievilka turpat autobusā pa vidu. Bija izteiktāks kolektīvisma gars. Vēlāk tik liela kopības gara un vienotības vairs nevarēja izjust. Iespējams, tas tādēļ, ka vairāk ir tehnisko iespēju un vairs nav nepieciešamības visiem kopā ķerties pie lāpstām un cirvjiem vai stādīt kartupeļus, pļaut sienu un griezt slotiņas. Katram ir sava automašīna, un autobuss vairs nav nepieciešams. Protams, bietes, kartupeļus, graudus un sienu dzīvnieku piebarošanai tagad izdevīgāk ir iegādāties. Noteikti katrā klubā arī šobrīd ir lietas, kas šo kopības sajūtu spēj radīt. Vajag tik maksimāli saglabāt un ievērot vecās medību tradīcijas un arī veidot jaunas.
Kā tu izveidoji savu medību saimniecību?
Savulaik es medīju Rojas mednieku klubā. Taču tad nāca pārmaiņu laiks, un piepildīju savu sen loloto sapni – no zvejnieka pārtapu par mežsaimnieku. Iegādājos meža īpašumus. Taču saimniekot visvieglāk ir tad, ja īpašumi ir vienkopus. Tā, apvienojot un savienojot īpašumus, izveidojās arī medību saimniecība.
Un kā ar kaimiņiem?
Latvijā daudzviet dzird, ka starp medniekiem, kas ir kaimiņos, valda dažādas domstarpības un nesaskaņas. Visbiežāk domstarpības ir par medību platībām – kaimiņi viens otram mēģina atņemt kādu gabalu platību, pārslēdzot medību līgumus. Mēs, mednieku klubs Kaltene, esam ar visiem saviem kaimiņiem noslēguši ārējo robežu līgumus un strīdi par robežām nepastāv. Mēs ne tikai ievērojam robežas, bet arī pabrīdinām kaimiņus, ja medības tiek plānotas medību kluba robežu tuvumā. Tāpat tiekam brīdināti arī mēs. Tas ir ļoti svarīgi ne tikai tāpēc, ka tā ir cieņas izrādīšana vienam pret otru. Tā galvenokārt ir drošība. Īpaši baura laikā, gaides medībās, dzinējmedību laikā. Otrā robežas pusē kāds var medīt vai pārvietoties pa robežu, un tas ir jāzina. Ir jābūt pārliecinātam, ka cilvēki medību laikā nebūs apdraudēti. Vienmēr jāatceras, ka mums rokās ir šaujamieroči.
Kāpēc, tavuprāt, pēdējā laikā notiek tik daudz nelaimes gadījumu medībās?
Grūti tā precīzi pateikt, bet, iespējams, tā ir tāda kā pašpārliecinātība vai paviršība. Acīmredzot netiek ievēroti noteikumi, lietojot ieročus. Ieroči arī ir kļuvuši jaudīgāki. Ir vienmēr jāatceras, ka rokās ir ierocis – augsta riska rīks. Un ar to jārīkojas ārkārtīgi uzmanīgi. Nedrīkst pieļaut nevienu drošības prasību pārkāpumu!
Varbūt tā ir vēlme izšaut par katru cenu?
Mēs neviens neesam pasargāti no kāda negadījuma. Neviens. Var būt tāda situācija, ka uztraukumā atsevišķi cilvēki nespēj kontrolēt, ko viņi dara.
Droša rīkošanās ar medību ieroci ir prāta stāvoklis…
Protams. Katram cilvēkam ir sevi individuāli jāizvērtē. Katram pašam, nostājoties uz masta vai apsēžoties tornī, sev stingri ir jāpasaka, ka tikai tā un nekā citādi veicama tā vai cita darbība. Un citur nemaz netiek mēģināts tēmēt neatkarīgi no tā, ir tur dzīvnieks vai nav… Arī raidīt šāvienu mastā ne vienmēr ir droši. Tur ir dzinēji, medību suņi. Arī noteikumos minētie 200 metri var nebūt pietiekami drošs attālums. Mežs ziemā ir piesnidzis un skaņas tiek slāpētas. Izcirtumi, izlases cirtes, kopšanas cirtes padara mežu cituviet skrajāku, līdz ar to iespējamība, ka lodes lidos tālāk, ir lielāka. Svarīgi apzināties, kāds ierocis ir tavās rokās.
Protams, medību stāvtornīši risku nedaudz samazina, taču tie nekādā gadījumā neatceļ nepieciešamību ievērot visas citas drošības prasības. Esot tornītī, nedrīkst ļauties mānīgajai sajūtai, ka viss vienmēr būs droši. Es gan neesmu liels stāvtornīšu piekritējs. Tie ir ērti noteiktās situācijās, taču ir vietas, kur tie ir lieki.
Kā tevī sadzīvo mednieks un mežsaimnieks?
Medniecība un mežsaimniecība manā uztverē netraucē viena otrai, bet papildina viena otru. Mežs ir dzīvnieku mājas, kuras mums uzticēts apsaimniekot… Man nav tā, ka sāp sirds, ja dzīvnieks ko nograuž un apēd, bet ir ārkārtīgi nepatīkami, ja cilvēki nāk un brauc, apzināti posta citu cilvēku radītos darba augļus un izmet mežā atkritumus, traucē dzīvniekus, radot viņiem lieku stresu. Cilvēkam izprieca, bet meža iemītniekiem nevajadzīga stresa situācija. Viņi tiek traucēti, ja cilvēks pārvietojas pa mežu ārpus ceļiem, it īpaši ar mototransportu, tad mazuļu laikā jāpamet miga vai ziemā guļvieta, nevajadzīgi jāpatērē lielāka enerģija, kas jākompensē ar papildu barību, un to sniega periodā nav nemaz tik viegli iegūt.
Mēs klubā esam noteikuši vienkopas platību, kurā dzīvniekus vispār nemedījam, netraucējam, un es tur neveicu nekādu mežsaimniecisko darbību. Tie šobrīd ir kvartāli seši. Jā, tas nav daudz, taču tā meža dzīvniekiem ir miera osta. Es tur pagaidām arī neesmu veidojis infrastruktūru. Baura laikā rezultātu var sajust labi, tad var dzirdēt, kā tur viss vārās… Tā ir lielākā bauda, raudzīties un klausīties, kā meža dzīve kūsā! Pārējā platībā medību sezonā rīkojam trīs četras dzinējmedības, ne vairāk.
Vai mežā Kurzemē ir vieta arī alnim?
Tāpat kā jebkuram citam dzīvniekam! Un viņi visi vēlas ēst. Tas ir jāsaprot. Alnis diennaktī apēd ap 30 kilogramiem barības. Man liekas dīvaini, ka tiek runāts, ka meža dzīvnieki posta. Viņi vienkārši vēlas ēst. Arī cilvēks, ja vairākas dienas nebūs ēdis, darīs visu, lai remdētu izsalkumu!
Piemēram, ir krūmiem aizaugusi pļaviņa vai lauksaimniecības zeme, vai mitrājs, kuru tu vēlies apmežot, lai efektīvāk varētu apsaimniekot. Krūmi tiek nozāģēti, mitrājs nosusināts, sagatavota augsne un tiek iestādīts mežs. Rezultāts ir tāds, ka, nocērtot krūmus un nosusinot mitrāju, alnim tiek atņemta lielākā daļa no viņa barības bāzes. Līdz ar to dzīvniekam nekas cits neatliek kā pastiprināti pievērsties jaunaudzēm, jauno kociņu sulīgiem dzinumiem. Tas tak skaidrs ir visiem, ka tur, kur dzīvniekiem būs sulīga barība, tur arī tas uzturēsies. Tāpēc, kur vien tas ir iespējams, jāatstāj kāda daļa arī krūmāju. Ja viss apkārt ir tikai jaunaudzes, skaidrs, ka dzīvnieks ies un ēdīs to, ko var sameklēt.
Savukārt mēs ap Jāņiem gredzenojam apses, kad tajās ir visvairāk barības vielu. Ziemā koku nozāģē un pie tā nāk mieloties pārnadži. Tas atkal ir veids, kā sarūpēt dzīvniekam barību un vismaz nedaudz pasargāt tās pašas vērtīgās jaunaudzes no apēšanas. Kādreiz bija populāri siet lapu slotiņas un tās izlikt ziemā. Tas savā ziņā ir tas pats, Pēc gredzenošanas barības vielas paliek koka mizā un lūksnā virs vietas, kur miza noņemta.
Kāpēc daļa sabiedrības pret medniekiem izturas noraidoši, pat naidīgi?
Ir jāsaprot, ka medniecība nav tik daudz gaļas ieguve, tā ir senām tradīcijām apvīta nodarbe, vesela kultūra un, varētu teikt, zināmā mērā šī brīža sabiedrības drošības garants. Mednieki ir labi bruņoti un valstij lojāli cilvēki, kuriem ir pieredze rīkoties ar ieroci, viņi labi pārzina un orientējas apkārtnē.
Ja nav vēstures, nav arī tagadnes un nākotnes. Vai par vēsturi virzošu jomu kļūs sēdēšana pie gadžetiem ārpus realitātes? Tie cilvēki, kuri pievēršas medniecībai kaut vai kā dzinēji, reāli pievēršas dabai. Tikai viņi var saprast, kas ir un kas nav zaļš. Nevar kļūt zaļš, sēdot mājās un skandējot saukļus. Nevar priecāties tikai par izkoptu priežu silu, bet nepriecāties par boreālo mežu, kurā patiešām ir liela bioloģiskā daudzveidība. Jā, tur ne vienmēr ir smuki, tur dzīvo arī odi, ērces, dunduri, čūskas un citi mošķi… Tur nezin kāpēc neviens lāgā pat kāju negrib spert.
Medniecība tuvojas tam, lai kļūtu par tautsaimniecības nozari. Bez tās modernā lauksaimniecība nav iedomājama. Bez medīšanas vairs nevar iztikt. Tas tikai tā liekas – ja mednieku vairs nebūs, mums apkārt staigās neskaitāmi laimīgi dzīvnieki. Tā nebūs. Sāksies sērgas, nekontrolēti pieaugot dzīvnieku skaitam, patiešām sāksies postījumi lauksaimniecībai un mežsaimniecībai. Par drošību uz ceļiem nemaz nerunāsim! Mēs neesam gatavi investēt milzīgus līdzekļus žogu ierīkošanai un dzīvnieku pāreju izbūvēšanai ap ceļiem. Arī plēsēju ir tik daudz kā nekad iepriekš. Savulaik vilki tika ielenkti reti. Šobrīd pamanīt vilku pēdas nav nekas neparasts.
Liela daļa to, kuri apgalvo, ka vēlas dzīvot zaļi, nevēlas par to maksāt. Īpaši no savas kabatas. Skaļākajiem dabas aizstāvjiem būtu jāpajautā, cik viņi savas naudiņas ir iztērējuši zaļās idejas īstenošanai.
Vai tu atbalsti bezsvina munīcijas izmantošanu medībās?
Es jau sen izmantoju bezsvina munīciju! Un jāatceras, ka nedrīkst pārvērtēt ne savas, ne ieroča iespējas. Šāviens ir jāraida ne tikai drošā virzienā, bet arī drošā, piemērotā attālumā. Man ir Bavārijas asinspēdu dzinējsuns tieši asinspēdu meklēšanai. Kaut kā pēdējos piecus gadus viņam nav bijis darba… Ir mednieki, kuri pārliecināti, ka bezsvina munīcijas spēja apturēt medījumu ir mazāka, ka dzīvnieks pēc trāpījuma iet tālāk. Viss ir atkarīgs, kā tu pats izvērtē situāciju un veic šāvienu. Ierocis jau nešauj, šauj cilvēks!
Caunu Janka un Rīmdari. Kas kopīgs caunu medībām un repam? “Šauj garām!” #166 epizode
Jaunais žurnāla Medības numurs jau ir klāt!
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
