Ir vēls vakars. Garš, bet gandrīz tukšs galds. Lielākā daļa ļaužu pēc medībām jau aizbraukuši mājās. Sēžam tikai mēs, paši izturīgākie. Skaidrs, ka ne tukšām rokām un, kas ir pats labākais, ne aizvērtām mutēm. Vakars pēc medībām vienmēr ir stāstu un joku pārpilns, bijuši tik klausītāji! Toreiz medījām fazānus Taurupē. Turienes medību organizators Artūrs Pencis ir kaislīgs mednieks: gan pie sevis rīko medības, gan pats brauc pa Eiropu, gan viesus no ārvalstīm aicina. Tad, lūk, tajā agrā pavasara vakarā es pirmo reizi dzirdēju stāstu par lūšu suni. Tas ir tāds suns, kurš pats sadzen pēdas, stundām ilgi seko meža kaķim, panāk, ka tas piekūst un uzrāpjas kokā, bet pēc tam sargā, līdz atnāk mednieki.
Stāsts ir šāds. Reiz, agrā rītā braucot darīšanās uz tuvējo ciemu, mednieks pamanījis pēdas sniegā. Nodomājis, ka tās varbūt nav svaigas, un devies tālāk. Visu prombūtnes laiku nemiers tomēr tirdījis un, braucot atpakaļ, izkāpis no auto un apskatījis. Tās bija runča pēdas! Tūdaļ zvanījis draugam, somam Mati Millimaki, kurš tieši tobrīd bijis Latvijā. Par laimi, viņam līdzi bijis Sergejs. Suns, vārdā Sergejs. Kāpēc viņš suni nosaucis vīrieša vārdā? Jo tas esot krievu dzinējsuns. Tāpēc Sergejs. Un viss.
Sergejs ir lūšu medību profesionālis. Toreiz braukuši uz mežu visi kopā. Artūrs stāsta, ka bijis pārsteigts, kā krievu dzinēju sagatavo iešanai pa kaķa pēdām. Paņem uz rokām (suns nebūt nav maziņš), aiznes līdz vietai, kur ķepu nospiedumi ir skaidri, un uzliek tieši uz takas. Taču vaļā vēl nelaiž. Saimnieks uzkurina suni, sabužinot, iedunkājot un ar balsi iedrošinot, līdz dzinējs sāk riet tik labi zināmajā raksturīgajā manierē – ar kaucieniem un smilkstieniem – un sāk rauties ārā no rokām, medību azarta pārņemts. Suņa ceļam pa mežu mednieki sekojuši līdzi ar GPS siksnas un uztvērēja starpniecību. Ilgu laiku Sergejs gājis pa runča pēdām. Vienā brīdī esot kļuvis skaidrs, ka suns dzen plēsēju ārā no meža. Visi sakāpuši mašīnās un devušies pretī. Laikam palaiduši garām kaķi, jo ieraudzījuši tikai suni šķērsojam lauku ceļu un aizejam atkal projām meža biezoknī. Nākamajā reizē, kad dzinējs pietuvojies ceļam, mednieki pasteigušies priekšā, lai laikus sagaidītu medījumu. Sekodami suņa kustībai un vērīgi lūkodamies krūmājā, atkal palaiduši garām galveno. Mednieks, kurš pēcāk nomedīja to kaķi, atcerējās, ka vienā brīdī sajutis tādu kā dūrienu pakausī. Jūs zināt to sajūtu: tur kaut kas ir! Pagriezis galvu, ieraudzījis lūsi, kurš stāvējis uz ceļa un lūkojies uz medniekiem. Ieroči nepielādēti, apjukums, satraukums. Kaķis aizgājis mežā. Pakaļdzīšanās turpinājusies vēl ilgi. Spēja sekot dzīvniekam pa pēdām desmitiem stundu ir viena no krievu dzinējsuņa raksturīgākajām un nezinātāju visvairāk apbrīnotajām īpašībām. Visbeidzot, pēc aptuveni piecām stundām, GPS parādīja, ka suns ir apstājies un ilgāku laiku paliek vienā vietā. Viss. Kaķis ir kokā! Visi pa mašīnām, līdz mežam un tur kājām līdz vietai, kur lūsis piekusis un paglābies koka zaros. Acis spīdēja spelgoņa tumsā. Runcis maskējās piesnigušajos zaros. Saskatīt viņu bija ļoti grūti. Koks, kurā viņš uzrāpās, nebija nekāds tievais, un kaķis sēdēja vairākus metrus virs zemes. Lode bija trāpīga, un lūsis bija pagalam, bet saļima turpat zarā! Tavu neražu! Sekoja zvans draugam: “Ņem zāģi un brauc uz mežu!” Īsts draugs patiešām paņems un brauks. Tā arī notika. Koku nogāza, lūsi nocēla. Izrādījās viens varens un skaists runcis. Un viss – pateicoties īpaši trenētajam krievu dzinējsunim. Bez Sergeja medības nebūtu izdevušās.
Mati Millimaki par Sergeju un krievu dzinējiem kopumā. Russkaja gončaja šķirnes suņiem ir mierīgs, nosvērts raksturs. Viņi ļoti viegli pielāgojas jauniem apstākļiem un situācijām. Katram sunim ir sava daba, taču salīdzinājumā ar citiem dzinējiem ar šo ir ļoti viegli nodibināt kontaktu. Tomēr, kā jau ar jebkuru suni, arī ar šo topošo medību partneri ir jāstrādā, lai izpelnītos uzticēšanos un izveidotu labas attiecības.
Ar kucēnu var sākt strādāt uzreiz pēc viņa ienākšanas ģimenē un mājā. Protams, pirmais, ko māca sunim, ir nokārtoties ārā. Ir jāpavada ar viņu pēc iespējas vairāk laika. Jo ilgāk staigā kopā ar savu kucēnu, jo labākas būs attiecības. Var mācīt pamata paklausības komandas, taču medību jomā tam nav lielas nozīmes.
Krievu dzinējsuņus var turēt gan ārā, gan arī mājā. Mati Millimaki suņi dzīvo abējādi. Ziemā tie tiek baroti ar enerģētiski bagātīgu barību (katram sausās barības ražotājam ir īpaša sērija darba suņiem), bet vasarā ar parasto.
Krievu dzinējsuņi ir veselīgi. M. Millimaki nav saskāries ar kādām iedzimtām vai iegūtām saslimšanām, kamēr vien viņam ir bijuši šīs šķirnes suņi, kopumā trīs.
Lai atrastu labu medību suni, pirmkārt ir jāizstudē viņa ciltsraksti. Vislielākā uzmanība jāvelta iecerētā kucēna vecākiem, viņu veikumam medībās un īpaši darba pārbaudēs. Izvēloties kucēnu, jāņem pats enerģiskākais un drosmīgākais no metiena.
Aptuveni četru mēnešu vecumā M. Millimaki sāk treniņus, jo agrāk lielo un vidējo šķirņu kucēni vēl neprot skriet ātri, nav tik veikli. Sākumā ir pastaigas mežā, lai iepazīstinātu jauno mednieku ar dzīvniekiem, pēdām un savvaļas dabu. Pirmās mācību medības ir ar zaķiem, jenotsuņiem un āpšiem. Ir ļoti svarīgi, lai jaunais suns iemācās, kā pareizi jādzen.
Lai iemācītu sunim dzīt lūsi, viņš tikai ir jāuzliek uz šī meža kaķa pēdām. Jāsameklē mežā svaigas lūša pēdas. Mednieks iet ar suni pa pēdām, kamēr pietuvojas lūsim un piespiež to bēgt. Tikai tā var izveidot suni par labu lūšu dzinēju. Kad tas ir iemācījies dzīt lūsi, ir ļoti svarīgi atrast jau vecākas kaķa pēdas un mācīt iet pa tām. Ideāli, ja tās būtu 2 – 12 stundas vecas. Ja suns nav īpaši ieinteresēts, saimniekam ir jāturpina iet pa tām kopā ar savu četrkājaino partneri, lai viņš saprastu, ka arī vecas pēdas ir svarīgas un arī tad ir jāstrādā. Ļoti būtisks moments ir zvēra apriešana kokā. Ir jāparāda sunim, ka lūsis noteikti rāpsies kokā, lai paglābtos, un ka tas ir jāaprej. Šī mācību daļa ir nedaudz sarežģītāka.
Somijā diezgan daudziem medniekiem pieder lūšu suņi, taču lielākā daļa no tiem dzen pēdas pārāk lēni. Lūsim ir pietiekami daudz laika, lai saostu visus medniekus, un nerodas vajadzība kāpt kokā, jo viņš tāpat var paspēt aizbēgt. Ja dzinējsuns ir ātrs, un krievu dzinēji ir slaveni ar savu ātro gaitu un nenogurdināmo dabu, lūsim neatliek laika un uzmanības sekot līdzi medniekiem un viņš ir spiests kāpt kokā, kad ir piekusis.
Krievu dzinējsuņi, Sergejs īpaši, ir ļoti ātri. M. Millimaki suns medībās izmanto gan augšējo (no gaisa), gan apakšējo (no pēdām uz zemes) ožu. Šādā veidā viņš spēj turēties tuvu lūsim visu laiku. Meža kaķim ir nelielas plaušas, un tādēļ viņš nevar skriet ātri ilgu laiku. Kad lūsis piekūst, viņš kāpj kokā vai stāv nekustīgs. Ja kaķis ir palicis uz zemes, lai atpūstos, var notikt cīņa. Sergejam parasti ir vajadzīgas 40 minūtes līdz divas stundas, lai uzdzītu medījumu kokā. Deviņdesmit procentos gadījumu lūšu medības ar krievu dzinējsuni Sergeju ir veiksmīgas. Galvenais neveiksmes iemesls ir dziļais sniegs, kas ir pietiekami stingrs, lai lūsis varētu iet pa virsu, bet nav gana izturīgs suņa ķepām, tas iegrimst un netiek uz priekšu.
Lūšu medības sākas ar pēdu meklēšanu agrā rīta stundā, faktiski vēl naktī. Ja mednieks atrod svaigus ķepu nospiedumus, var apiet tam meža kvartālam, lai noteiktu aptuveno kaķa atrašanās vietu. Pēc tam pārējie mednieki jāizvieto apkārt un jālaiž dzinējsuns pa pēdām. Viņa ceļam pārējie var sekot līdzi, pateicoties GPS kaklasiksnai. Mednieki var pārvietoties uz labākām pozīcijām, ja tas šķiet vajadzīgs. Kad lūsis uzkāpj kokā, kādam jāiet pārbaudīt situāciju. Parasti lūsis tādā gadījumā krīt. Protams, var gadīties, ka plēsējs stāv uz zemes. Ja suns viņu panāk, var sākties cīniņš un tad būs grūti nomedīt kaķi. Dažreiz medības beidzas ar vizīti pie veterinārārsta.
Vēsture. Medību suņu šķirņu saimē ir atsevišķa grupa, kuras pārstāvji kā daudzi pārējie var sekot dzīvniekam pa pēdām ar rejām, taču viņu balsis ir daudz skanīgākas, melodiskākas un spalgākas – tādas, ka droši dzird pa pāris kilometriem. Tie ir dzinējsuņi. Šķirņu ir ļoti daudz, un vairākas no tām ir izteikti lokālas. Taču atšķirībā no, piemēram, mūsu nacionālās šķirnes vai lietuviešu dzinēja krievu dzinējsuns ir daudzskaitlīgāks, jo Krievzeme ir lielāka. Savā dzimtenē šī šķirne ir ļoti populāra.
Medības ar dzinējsuņiem Krievijā tiek piekoptas sen. Pirmās materiālās un rakstu liecības attiecināmas uz XI gadsimta sākumu. Tajos laikos un līdz pat XVIII gadsimta beigām nepastāvēja vienotas šķirnes standartu izpratnes. Katrā lielā medību saimniecībā, kuras parasti piederēja dižciltīgas izcelsmes ļaudīm, bija savs priekšstats par krievu dzinējsuņa izskatu. Vaislas atlases galvenais kritērijs bija darba īpašības, un tās tika iedalītas atbilstoši diviem dzinējsuņa darba virzieniem – kompleksās medības kopā ar kurtiem, visbiežāk ar vējasuni (borzaja), un individuālās, kurās nereti strādāja viens suns.
Kompleksajās medībās dzinējiem ir otrā plāna loma. Suņiem, strādājot saliedētā barā, medījums jāizdzen no meža saliņas uz lauka. Pamatā šādā veidā tika medīta lapsa un vilks. Šeit svarīgākais bija niknums, bara instinkts, skaļa balss. Īpaša uzstājība netika kultivēta, jo klajā laukā dzīšanu pārņēma vējasuņi. Dzinējsuņi, kas tiecās sekot medījumam arī pļavā, tika ātri vien apturēti un atsaukti atpakaļ.
Savukārt individuālās medības, īpaši medības ar vienu dzinējsuni, ir pavisam cits stāsts. Ideālam dzinējsunim ir jāmeklē tālu apkārtnē, taču pielāgojoties saimnieka solim. Proti, sunim jāiet apkārt un apkārt, nepametot mednieku. Sunim jābūt labai ožai un jāspēj ātri atrast zvēru un neatlaidīgi tam sekot. Un visvērtīgākā īpašība ir dzidra, spalga un muzikāli skaista balss, kam jāatskan, tikai atrodot medījuma pēdas.
Kopš 1874. gadā Krievijā sāka organizēt šķirnes suņu izstādes, sākās arī mērķtiecīgs stabila tipa krievu dzinējsuņa izveides darbs. Pirmais standarts tapa 1895. gadā, un tā autori ir A. Bibikovs un P. Belousovs. Jau pagājušā gadsimta divdesmit piektajā gadā Padomju Savienības kinologu kongresā šo standartu precizēja un apstiprināja atkārtoti. Pēcāk vēl vairākas reizes tika ieviestas nelielas izmaiņas. Līdz ar mērķtiecīga vaislas darba uzsākšanu tika izveidota krievu dzinējsuņa šķirne, kāda tā ir zināma šodien.
Starptautiskā kinoloģiskā federācija (FCI) krievu dzinējsuni kā patstāvīgu šķirni nav atzinusi. Taču te drīzāk ir politiskas dabas sarežģījumi nekā objektīvi iemesli. Krievu dzinējsuņu skaits ir pietiekams, un šķirnes pazīmes stabilas. Krievu dzinējsuns iekļauts Krievijas nacionālo šķirņu sarakstā. Šķirni atzīst Krievijas Medību suņu kinoloģiskā federācija (Федерация охотничьего собаководства), kas ietilpst Krievijas Kinoloģiskajā federācijā.
Tāpat kā daudzu citu šķirņu pastāvēšanu, arī Krievijas dzinējsuņu populāciju spēcīgi iedragāja Pirmais un Otrais pasaules karš, kā arī pilsoņu karš Krievijā. Taču jau Otrā pasaules kara sākumā Padomju Savienības valdība pieņēma lēmumu nodrošināt šķirnes medību suņiem pārtiku. Tolaik pastāvēja plaša profila organizācija (Заготживсырье), kura nodarbojās ar visu veidu dzīvnieku izcelsmes produktu ieguvi, tajā skaitā arī ar medībām. Tās pakļautībā atradās vairākums medību suņu audzētavu. Pateicoties tam, krievu dzinējsunim bija daudz lielākas izredzes pastāvēt nekā medību suņiem, kas palika okupētajās teritorijās un izjuta kara sekas pilnā mērā.
Pēc kara šķirnes attīstībā iestājās zināma stagnācija un aizraušanās ar izstāžu čempionu pēcnācējiem. Sākās nevēlama divu atšķirīgu tipu veidošanās. Kā tas mūsdienās ir daudzās medību suņu šķirnēs, parādījās izstāžu un darba suņu tipi.
Nedaudz par balsi. Dzinējsuņa instruments un atšķirības zīme ir viņa balss. Pieredzējušiem medniekiem ir zināms, ka balss tembrs un suņa izteiksmes paņēmieni atšķiras atkarībā no tā, kādu zvēru dzen, vai viņš iet pa pēdām, vai redz medījumu, vai arī ir to apturējis. Visu var saprast pēc suņa rejām. Par īpaši vērtīgu tiek uzskatīts dzinējs, kurš nerej, pazaudējot pēdas. Diemžēl nevar iemācīt dzinējam riet. Balss vai nu ir, vai arī nav. Toties labas vokālās dotības ir ģenētiski mantojamas. Tādēļ audzētājiem viens no vaislas pāra izvēles kritērijiem ir skaista, šķirnei raksturīga balss.
Medības. Krievu dzinējsunim ne tikai ātri jāsameklē medījums, bet ir jābūt spējīgam ilgas stundas dzīt zvēru, pastāvīgi rejot. Ar šīs šķirnes suņiem var medīt dažādus zvērus. Medību veids ir atkarīgs arī no saimnieka gaumes. Dažiem medniekiem patīk visu laiku būt kustībā. Tad dzinējsuns virza medījumu pa apli. Visbiežāk šādā veidā medī zaķus. Starp citu, lapsu un zaķu medības ar dzinējiem popularitātes ziņā Krievijā atpaliek tikai no pīļu medībām. Citiem medniekiem labāk patīk gaidīt. Tad dzinējsuņu uzdevums ir uzdzīt medījumu uz līnijas vai pie viena mednieka. Šādā veidā medī vilkus. Var teikt, ka ar krievu dzinējsuni var medīt jebkurus zvērus, taču zaķu un lapsu medības ir viņu profesija.
Lauka pārbaudes. Pirmie lauka pārbaužu noteikumi dzinējiem vieniniekiem Krievijā tika iedibināti 1925. gadā. Pēcāk, protams, tika ieviestas dažādas izmaiņas un precizējumi. Šobrīd spēkā ir 1994. gada redakcija. Medību kinologi ierosina audzētājiem vairāk uzmanības veltīt darba īpašībām, sevišķi mūsdienu situācijā, kad medību suņi iegūst plašu popularitāti nemednieku vidū un, komerciālas izdevības dzīti, audzētāji aizvien biežāk dod priekšroku titulētiem izstāžu čempioniem, aizmirstot par darba īpašībām. Darba pārbaudes ir viens no svarīgākajiem medību suņu atlases pasākumiem, jo šķirnes saglabāšanai un attīstībai ir jāizvēlas tikai dzīvnieki ar izteiktām darba īpašībām un instinktiem. Krievu dzinējsuņa audzētāji šķirnes dzimtenē vislielāko uzmanību velta ožas un uzcītības attīstībai nākamajās paaudzēs un, otrkārt, cenšas saglabāt balss īpašības. Jo ar klusu, maz rejošu suni, toties ar labu ožu un izteiktu uzcītību medības būs daudz veiksmīgākas nekā ar skaļu rējēju, kam oža nav attīstīta un nav pacietības sekot zvēram pietiekami ilgi.
