Šaušana ar skrotīm uz lidojošiem mērķiem pārstāv vienu no aptuvenās precizitātes šaušanas veidiem, kur šāviņš tiek raidīts nevis vienā precīzā punktā, kā tas tiek darīts ar lodi, bet gan reizēm šķietamā tukšumā, kur iecerētais mērķis vēl tikai nonāks, tam aizvien pārvietojoties telpā, ierobežotā laika posmā. To mēdz dēvēt arī par vienu no vissarežģītākajām šaušanas disciplīnām – mīts vai patiesība? Konsultē šaušanas sporta entuziasts Namejs Vinovskis. Šoreiz no visām skrošu šaušanas disciplīnām par sportingu un arī kompaksportingu.
Viss sākas ar apziņu
Jāsāk ar apziņu, ka neviens no mums nav piedzimis ar ieroci rokās un ar izkoptām šaušanas prasmēm vai instinktiem. Šaušana ir viena no prasmēm, ko mācāmies dzīves laikā, tātad, lai kaut ko sasniegtu šajā sfērā, nāksies to pacietīgi apgūt. Turklāt tas nāk savienojumā ar nopietniem treniņiem, mācīšanos, sevis disciplinēšanu un palīdzību no malas. Tas nozīmē, ka sākotnēji nevajadzētu koncentrēties tik ļoti uz trāpījumu skaitu vai satraukties par neveiksmēm un neizdošanos, jo – īpaši apmācību sākumā – nāksies dalīt uzmanību starp pašu lidojošo mērķi un darbībām, ko veic jaunais šāvējs.
Mācīšanās sastāv no vairākām fāzēm
Pirmā fāze. Primāri tās ir pašas nepieciešamākās tehniskās lietas. Sākot ar kāju pareizu novietošanu, pareizu acu stāvokli un skatīšanos. Tam seko ieroča ieplecošana, stobra gala novietošana vajadzīgajā virzienā un punktā, visas sīkās nianses līdz pat sprūda mēlītes nospiedienam. Pat kustības tiek mācītas un apgūtas. Jāsaprot, ka pirmajā mācīšanās fāzē trāpījums mērķī savā ziņā ir pat otršķirīgs, jo konkrētajā brīdī jaunā šāvēja prāts ir nodarbināts ar ļoti daudzām lietām, tādēļ veikt precīzu un neaizturētu šāvienu ir grūtāk. Nereti šajā fāzē nākas runāt pat pašam ar sevi, tā atgādinot par noteiktām darbībām, kas veicamas. Ja blakus ir kāds, kas palīdz, šāvējam ir jāieklausās un jāmēģina izpildīt. Visa šī uzmanības dalīšana traucē ērtai un vieglai trāpīšanai šķīvītim. Tas ir absolūti normāli un ir jāpieņem.
Otrā fāze ir tad, kad pamata iemaņas jau ir izveidotas, tās ir puslīdz apgūtas un kļūst labākas. Tam seko iegūto iemaņu pieslīpēšana un parādās pirmā darbību automatizācija. Pirmkārt, tie ir šāvienu atkārtojumi, cik nu tas ir iespējams katram cilvēkam individuāli. Šis ir arī moments, kurā vēlams novērtēt situāciju un saprast, vai tiek tēmēts šaušanas sacensību virzienā. Ja tā, tad tie būs nopietni treniņi, lielāks to biežums un intensitāte, kā arī liels skaits izšauto patronu. Šajā fāzē būtu svarīgi, ka cilvēki vēl neaizraujas ar rezultāta vērtēšanu un it īpaši ar sevis noniecināšanu brīžos, kad kaut kas neizdodas. Jāsaprot, ka šī fāze joprojām ir tikai iemaņu uzlabošana, kurā smadzenes pieradinās specifiska uzdevuma veikšanai, kā arī tiek trenēta muskuļu atmiņa. Tam visam ir nepieciešama gan pozitīvā pieredze – trāpījumi, gan negatīvā – šāvieni garām.
Trešā fāze ir tā, kurā iemaņas jau ir radušās un nostabilizējušās, iespēju robežās pieslīpētas. Šis ir moments, kad šāvēja smadzenes sāk vairāk izmantot zemapziņu un var sākt paļauties uz šaušanas plānu, kur ar apziņu vairs netiek kontrolēts katrs aspekts atsevišķi. Šajā fāzē šaušana notiek daudz brīvāk, tā vairs neprasa no šāvēja tik lielu mentālu slodzi. Tad jau pēc noteikta treniņu un šāvienu daudzuma cilvēks spēj izturēt četras līdz piecas šaušanas sērijas, kur katrā ir 25 mērķi. Turklāt spēj to izturēt gan fiziski, gan mentāli, kā arī visā procesa laikā noturēt pietiekamu uzmanību uz lidojošajiem mērķiem. Šajā fāzē būtu vērts apsvērt dalību pirmajās sacensībās.
Kāpēc to vajag?
Izpratne par treniņu nozīmi šaušanā uz lidojošiem mērķiem reizēm robežojas vien ar apgūto prasmju pielietojumu putnu medībās, tādēļ dažkārt tie nepelnīti tiek uzskatīti par otršķirīgiem un savu vērtību atgūst vien īsi pirms ūdensputnu medību sezonas atklāšanas. Tomēr šis process ir ļoti komplekss, un lidojošo mērķu tiešā, praktiskā šaušanā slēpjas izpratne par pareizu stāju un kustību kontekstā ar mērķi, ieroča un redzes izmantošanu, spēju noteikt mērķa pārvietošanās ātrumu, leņķi un attālumu, kā arī atbilstoši tam reaģēt. Tāpat neizpaliek pedantiska pietāte pret drošības prasību ievērošanu. Visas šīs lietas, ko apgūst mednieks, trenējoties šķīvīšu šaušanā, netiešā veidā var attiecināt arī uz citām šaušanas disciplīnām, kā arī dažādu veidu medībām.
Sportings medībās un šautuvē
Pamatu pamatos lielas atšķirības šaušanā ar skrotīm šautuvē vai medībās nebūt nav. Būtiskākās atšķirības ir lietotās patronas, biežāk lietotie ieroči un čoki. Pamatīga atšķirība ir ainaviskie apstākļi, kuriem medniekam jāpielāgojas, – izvēlētā medību vieta var būt niedru ieskauta, jāsēž laivā, kas ūdenī šūpojas, traucējot ieņemt ērtu šaušanas pozīciju, vai sanāk atrasties zemes slīpumā, grāvī. Šie visi faktori padara medības par procesu, kas tomēr jūtami atšķiras no pieredzes šautuvē, taču novērojumi liecina, ka medniekiem, kas laiku pa laikam apmeklē arī māla baložu stendu, šie apgrūtinošie apstākļi sagādā mazāk galvassāpju. Kādēļ? Ir gūts priekšstats par visu apstākļu ātru novērtēšanu, par tehniku, kādā šaujami dažādu lidojumu mērķi, ir attīstīta spēja koordinēt ķermeņa kustības atbilstoši tam, ko redz acis, turklāt treniņos rodas noteikta robežas izpratne, līdz kurai lidojoši mērķi šāvējam ir aizsniedzami un aiz kuras tie būs pārāk tāli, lai raidītu veiksmīgu šāvienu.
Savukārt pati darbība šaušanā ar skrotīm ir jāapgūst kā aptuvenas precizitātes šaušana pretēji augstas precizitātes šaušanai uz mērķi ar lodi, kā tas notiek disciplīnās ar stāvošiem mērķiem, kur uzdevums ir trāpīt nelielā, nekustīgā desmitniekā. Ne putnu medībās, ne šķīvju šaušanā nav desmitnieku. Šis ir faktors, kas ļoti būtiski atšķir šaušanas disciplīnas vienu no otras un liek apgūt dažādas iemaņas, taču nav noliedzams, ka apgūtā prakse, šaujot ar skrotīm, lieti noderēs arī citās šaušanas disciplīnās un medībās.
Šaušana ar skrotīm attīsta iemaņas dažādu veidu medībās
Mērķu trajektorijas ir dažādas, piemēram, imitējot ne vien putnu lidojumu, bet arī zaķu un citu mazāku dzīvnieku medību situācijas. Tomēr, nenoliedzami, šķīvīšu šaušanā gūtās iemaņas atspoguļojas tieši putnu medībās, kur medniekam ir jābūt gatavam acumirklī putnu ieraudzīt, saprast, vai tas vispār ir medījams, novērtēt attālumu un beigu beigās, ja iespējams, izdarīt veiksmīgu šāvienu. Neskatoties uz to, ka realitātē apstākļi mazliet atšķiras no treniņa šautuvē, jebkurš treniņš veicina iemaņu attīstību, kas var noderēt ne vien šautuvē, bet arī dažādās medību situācijās.
Tāpat šī šaušanas disciplīna ieliek ļoti labus šaušanas pamatus un ļauj apgūt šaušanas tehniku, kas noderēs pēc tam jebkuros medību apstākļos, izmantojot praktiski jebkuru šaujamieroci.
Gatavošanās pirmajam treniņam
Pirms došanās uz pirmo treniņu jāsāk ar tālruņa zvanu uz kādu no šautuvēm, painteresējoties par to, kādi ir pieejamie mērķi un vai pastāv iespēja sākt ar atsevišķiem, vienkāršotu lidojumu mērķiem. Sākotnēji vēlams izvēlēties tieši tās šautuves, kur šāda iespēja pastāv, nevis mesties šaut sagatavotās programmas ar akustisko sistēmu, kas parasti ietver arī sarežģītākus lidojumus. Tā vietā labāk izvēlēties konkrētu mērķi, atkārtot to vairākas reizes pēc kārtas, tā adekvātāk tērējot savus finansiālos un laika resursus, kā arī veidojot un nostiprinot pirmās pamatiemaņas. Apmācībai būtu jāsākas nevis ar lielu dažādību, bet gan vienkāršoti – ar dažiem konkrētiem mērķiem, vienkāršām, ne pārāk tālām trajektorijām. Tāpat būtu jānoskaidro, vai ir pieejams instruktors vai treneris, kurš palīdzētu gan šaušanas apmācības procesā, gan veiktu drošības instruktāžu, kā arī sekotu drošības prasību izpildei, rīkojoties ar ieroci. Kvalificēta cilvēka klātbūtne palīdzēs tikt galā ar pirmajām neveiksmēm un drīzāk un vieglāk gūt sekmes. Tāpat pirms došanās uz šautuvi noteikti ir jātiek skaidrībā ar aprīkojumu, jautājot pēc padoma, ja tas nepieciešams.
Ko darīt, ja šautuvē nav pieejams treneris?
Pastāv situācijas, ka šautuvē trenera nav, palīdzība iesācējam netiek piedāvāta, iespējams iegūt vien informāciju par drošību šautuvē, tādēļ jāmēģina mācīties pašam. Te jāuzsver, ka šis noteikti nav labākais iespējamais sākums, jo bez palīdzības no malas jaunajam šāvējam ir grūti konstatēt nesekmīga šāviena patiesos iemeslus. Viss sākas ar drošības instruktāžu, kam seko šaušanas laukuma vai šaušanas vietas izvēle, kur jāmēģina atrast iespēju atkārtot vienu līdz trīs mērķus vairākas reizes, nevis censties apgūt plašu daudzveidību. Ja tiek konstatēts, ka dominējošā acs sakrīt ar vadošo roku, tad jau pirmajā šaušanas treniņā būtu jācenšas turēt abas acis vaļā un skatīties mērķī. Pie tā gan nāksies piedomāt, un koncentrēšanās dēļ būs jāsamierinās ar kādu šāvienu garām, jo uzmanība būs mazliet sadalīta. Ja tomēr ir šaubas par dominējošās acs un rokas sakritību, būtu ļoti ieteicams nesākt treniņu bez kvalificētas palīdzības. Doma ir pavisam vienkārša – abas acis vaļā, fokusētā redze uz šķīvi, bet tēmēšanas sliede un tēmēklis lai paliek perifērās redzes pārziņā. Jau no paša sākuma jācenšas netēmēt un nemērīt attālumu starp stobriem un mērķi, jo šīs darbības, īpaši iesācējiem, izraisa aizturētus šāvienus, nepareizu vai pilnīgi apturētu stobra kustību attiecībā pret mērķi. Tāpat pirms mērķa izsaukšanas vajadzēs padomāt par šāviena punktu jeb zonu, attiecīgu kāju novietojumu un līdzsvaru, tā saucamo stobra un skatiena gaidīšanas punktu un citām lietām, par ko runāsim tālāk.
Aprīkojums
Ierocis
Pirmkārt, izvēloties ieroci, ir jāsaprot tā pamata lietojums – medībām vai sportam. Šajā jautājumā precīza definīcija nepastāv, tādēļ par mednieku uzskatīsim šāvēju, kurš prasmes šaušanā ar skrotīm atjauno vai papildina un uzlabo vien īsi pirms putnu medību sezonas sākuma. Savukārt šāvējs, kurš medībās dodas vien dažas reizes gadā, bet savas prasmes regulāri pieslīpē šautuvē un šaušanas sacensībās, skaidrs, ka saucams par sporta šāvēju. Jānorāda, ka ieroča izvēle medībām vai sportam var būt diezgan atšķirīga – sākot ar cenām, beidzot ar dažādiem tehniskajiem parametriem.
Primāri mednieks – ieroča izvēles būtiskie faktori
– Izvēle starp pusautomātisko, pumpja tipa un atliecamo bisi
– Izvēle starp plastikāta vai koka laidēm un pastobrēm
– Izvēle starp 70, 76 mm un super magnum patrontelpām
– Izvēle starp stobru garumiem un to sašaurinājumiem jeb čokiem
– Maksimāli pielāgots ierocis šāvējam gan ergonomiski, gan atbilstošs laides parametros
Ierocim ir jābūt maksimāli pielāgotam šāvējam, lai šaušanas pieredze nesāktos ar tādām parādībām kā sitieni pa seju, plecu vai pirkstiem, kas spētu izraisīt sliktus ieradumus, ar kuriem pēc tam nāktos cīnīties. Turklāt tas ir maldīgs priekšstats, ka šāvējs spēj pierast pie būtiskām ieroča pielāgojuma nepilnībām. Diemžēl tas nāk komplektā ar dažādiem nelāgiem ieradumiem – galvas raušanu nost no ieroča īsi pirms sprūda nospiešanas, acu taisīšanu ciet pirms šāviena. Lai gan tā ir normāla ķermeņa reakcija uz kaut ko, kas tam ļoti nepatīk, taču tas ir arī signāls, ka pie vainas var būt pats ierocis.
Izvēloties gludstobra ieroci medībām, visai populārs tomēr ir pusautomātiskais gludstobra ierocis pavisam vienkāršu iemeslu dēļ – cena, trīs patronas un viens stobrs, kā arī pieejamas medībām paredzētās super magnum patrontelpas. Savukārt, ja runa ir par klasisku atliecamo divstobreni vai bok tipa bisi un to izvēlas vairāk mednieks nekā sporta šāvējs, tad kā vienu no būtiskiem izvēles kritērijiem varētu minēt ieroča kopējo garumu un svaru, jo ir skaidrs, ka ar vieglāku ieroci būs ērtāk pārvietoties un rīkoties ierobežotā telpā. Šeit vērts apskatīt sarežģītākas situācijas – medības no laivas, ar pieiešanu pa brikšņiem un krūmiem, purvainiem apvidiem. Šādās situācijās medības ar ļoti lielu un garu šaujamo būs neērtākas – tas vairāk ķersies, traucēs un tam būs lielāks svars. No otras puses, liels ierocis būs piemērots liela auguma šāvējam, kam tas būs labāk izjūtams un vadāms. Attiecīgi, ja gludais tiek iegādāts ar primāro lietojumu medībās, tad, visticamāk, izvēle arī kritīs uz tiem, kas tiek pozicionēti kā gludstobra medību ieroči.
Atšķirības starp medību ieroci un sporta ieroci
Jāsaka, ka tālāk uzskaitītās atšķirības biežāk skar atliecamā tipa divstobrenes, bet ne pusautomātiskos ieročus, kas nereti uzskatāms par būtisku faktoru izvēlē par labu pusautomātam.
– Medību ierocim atšķirībā no sporta ieroča parasti ir mazāk iespēju to regulēt un pielāgot šāvēja ķermeņa uzbūvei – tas attiecas uz laides garuma, muguriņas leņķa un augstuma regulāciju, un, piemēram, medību ieročiem būs mazāk izteikta satvēriena vieta laides kāta daļā. Tā būs tievāka un paredzēta dažādiem plaukstu izmēriem un universālākām darbībām medībās. Biežāk sastopamas taisnās laides, kas derēs kā kreilim, tā labrocim.
– Tipiski, bet ne obligāti, medību ieroču stobra garums ir no 71 līdz 76 centimetriem, savukārt sportam paredzētajiem ieročiem stobra garums ir no 76 līdz 81 centimetram. Jāpiemin gan, ka šis nav strikti nodalošs parametrs, jo nereti sporta šāvēji apaļā stenda un citās disciplīnās izvēlas ieročus ar 71 centimetra stobru. Tam ir arī zināmas priekšrocības, jo tuvās distancēs iespējams vieglāk un ātrāk manevrēt ar īsāka stobra ieroci, kā arī tas būs labāk piemērots mazāka auguma šāvējam.
– Medību ierocis ierasti ir primitīvāks par sporta ieroci, piemēram, gludstobra medību bises tēmēšanas sliede ir krietni šaurāka, tai var nebūt ārēji maināmu čoku, bieži nav nospiediena garuma regulācijas iespēju sprūda mēlītei, ir vienkāršāki tēmēkļi, neventilējami stobri un tēmēšanas sliedes, kā arī citi parametri.
– Retāk zināms fakts, ka medībām paredzēto ieroču trāpījuma centrs pret tēmēkli ir mazāk novirzīts uz augšu vai leju, savukārt sporta ieročiem tas nereti ir novirzīts uz augšu.
Iesākumā šķīvju šaušanai derēs jebkurš medībās izmantojamais gludstobra ierocis, kas nav lielāks par 12. kalibru, neatkarīgi no tā, vai tā ir pusautomātiskā, vertikālā bok tipa bise vai klasiskā horizontālā divstobrene. Oficiālās sacensībās lietošanas aizliegums ir noteikts vien pumpja tipa bisēm, taču pirmajiem treniņiem derēs arī tās. Tiesa, šaušanas un lietošanas ērtību ziņā visatbilstošākie būs tieši bok tipa ieroči, kam salīdzinājumā ar horizontālajām bisēm stobri novietoti vertikāli viens virs otra, tādēļ tie mazāk aizsedz šāvēja redzeslauku. Tāpat tiem ir arī izteiktāka – garāka un platāka – pastobre, kas nodrošina labāku satvērienu, ieroča izjūtu un stobru vadāmību. Pusautomātiskie ieroči ir pieejamāki cenā, labāk nodrošināti ar pielāgošanas iespējām, aizslēga kustība pēc šāviena mazina sajūtamo atsitienu plecā, pieejamas par 76 milimetriem lielākas patrontelpas, problēma ar aizsegtu redzes zonu zem ieroča ir vēl mazāka, taču nāksies samierināties ar sarežģītāku drošības prasību ievērošanu, patronu čaulīšu salasīšanu pēc šaušanas, kā arī komplicētāku tehnisko uzbūvi un kopšanu.
Pirmais pamatprincips, izvēloties ieroci, nebūt nav ieroča ražotājs, modelis, pat ne potenciālā ieroča ilgmūžība un cena, bet gan tā pielāgotība šāvējam.
Izvērtējot, kādam mērķim ierocis būs paredzēts – intensīvai sporta šaušanai šautuvē vai tomēr medībām, ir vērts apskatīt arī to, cik ilgmūžīgs būs ierocis un ko tas spēs izturēt. Protams, jebkurš ierocis var salūzt vai būt ar defektiem – tas tomēr ir mehānisms, taču, ļoti vispārinot, jāsaka, ka tie šaujamie, kas vairāk paredzēti sportam, parasti iztur ilgāk un vairāk šāvienu. Piemēram, praksē pierādījies, ka daudzi PSRS un Krievijā ražoti ieroči diezgan bieži neiztur lielo šāvienu skaitu un slodzi šautuvē, tomēr, ja ierocis patīk, der un atbilst budžetam, turklāt plānots to izmantot vairāk medībās nekā šautuvē, tad kāpēc ne.
Šaujot ar skrotīm, optiskie un sarkanā punkta tēmēkļi nav vajadzīgi
Viena no pozitīvajām lietām, izvēloties ieroci šaušanai ar skrotīm, – nav jādomā un jātērējas ne par optisko tēmēkli, ne to stiprinājumiem, ne sarkanajiem punktiem. Visas šīs lietas attiecas tikai uz ložu šaušanu. Kā šķīvīšu šaušanas disciplīnās, tā arī putnu medībās tie ir traucējoši elementi, kas aizsedz lielu redzeslauka zonu un novērš šāvēja uzmanību no mērķa.
Pirms ieroča iegādes būtu vēlams saprast, kādā virzienā ir vairāk plānots doties. Savukārt, ja sākotnēji skaidrības nav, tad variants ir iegādāties vidējas klases ieroci cenu kategorijā no 1500 līdz 2500 eiro, kas būs mazliet tiešāk orientēts sportam, bet vienlīdz labi kalpos arī medībās.
Būtiskākās problēmas, ar ko var sastapties nepielāgota ieroča dēļ
– Ir vairāki aspekti, kas attiecas uz paša šāvēja komfortu, piemēram, ja laide būs pārāk gara, tad būs grūtības ar veiklu ieroča ieplecošanu, arī šāvēja galvas novietojums uz laides nebūs optimāls. Savukārt, ja laides garums pārāk īss, var nākties rēķināties ar nepatīkamu uzsitienu pa plecu vai seju, tāpat būs sajūta, ka ierocis šāviena brīdī rokās tirinās. Ja nebūs pareizs laides pēdas leņķis, var sastapties ar stobra mešanu uz augšu, ar tam sekojošu nelielu sitienu pa seju vai izsistu laidi no pleca. Nepiemērots nospiediena garums un plaukstas satvēriena ērtums – arī šajā gadījumā šāvējam nāksies pierast pie ne visai ērta un labi sajūtama ieroča.
– Ja laides muguriņas augstums ir pārāk zems, acs atradīsies zem tēmēšanas sliedes un tādā situācijā šāvējs gluži vienkārši neredzēs mērķi, bet, šaujot ar abām acīm atvērtām, smadzenes kā vadošo aci izmantos to, kas nav aizsegta ar ieroča kārbu vai tēmēšanas sliedi, – rezultātā veidojot nepareizu attēlu. Šāvējs redzēs ieroci no viena sāna, nevis pāri tā sliedei. Turpretī, ja muguriņa ir pārāk augsta, šāvēji mēdz ar ievērojami lielu spēku spiest seju pie laides, kas praktiski vienmēr izraisa sitienu vaigā.
– Pārāk garš un smags ierocis liksies neērts, grūti noturams, ātri nogurdinās tā lietotāju, savukārt pārāk mazs un viegls ierocis šāvēju var traumēt, un arī tā vadāmība nebūs ērta un labi sajūtama.
Ilgstoši piedzīvojot iepriekš minētos aspektus, agrāk vai vēlāk šāvējam radīsies slikti ieradumi. Daži piemēri. Tā var būt galvas raušana nost no ieroča pirms šāviena izdarīšanas, kas saistāms ar pavisam vienkāršu cilvēka ķermeņa aizsargreakciju, kad vēl pirms sprūda mēlītes nospiediena tiek gaidīts šāviens un rodas vēlme nepiedzīvot nepatīkamo sitienu. Ja laide ir stipri par īsu, šāviena brīdī var nākties piedzīvot sitienu ar īkšķi pa degunu, kas var beigties ar sejas atraušanu no ieroča, kā arī galvas un plecu atvilkšanu atpakaļ, tādējādi izveidojot pilnīgi nejēdzīgu šaušanas stāju. Jāpiemin arī būtiska problēma ar acu aizvēršanu tieši pirms šāviena, tā pazaudējot mērķi. Ja bieži tiek piedzīvoti sitieni plecā vai atslēgas kaulā, šāvējam var parādīties ieradums ieroci stumt no sevis projām vai laidi novietot nepareizi. Turklāt šāda rīcība problēmu tikai padziļina, jo tādējādi parādās brīva vieta, kur šāviena mirklī laidei ieskrieties, lai uzsistu pa plecu vēl sāpīgāk.
Kalibrs
Šajā pasaules daļā situācija ar ieroča kalibra izvēli ir samērā bēdīga. Skaidrs, ka ir iespējams iegādāties 16., 20., 28. un pat 410. kalibra gludstobra ieroci, bet realitātē šo kalibru ieročiem nopirkt atbilstošas patronas varēs vien nelielā klāstā un daudzumā, nebūs iespējams vispār vai jārēķinās ar lielu pasūtījumu, kas finansiāli ne katram ir pieņemami. Piemēram, būs pieejamas konkrētam kalibram paredzētas sporta patronas, bet nebūs pieejamas medību patronas un otrādi. Savukārt, ja patronas būs pieejamas, tad to cena var būt samērā augsta.
Daudzos gadījumos uzskats, ka tieši mazāks kalibrs būs ar maigāku atsitienu, ir ļoti maldīgs. 16. un 20. kalibra ieroči nereti tiek taisīti vieglāki un izmērā mazāki, taču bieži vien izrādās, ka šo mazo kalibru ieročiem sajūtamais atsitiens nav īpaši maigāks. Tomēr jāpatur prātā, ka ne katram šāvējam arī 12. kalibrs ir labākais risinājums, tādēļ vienas receptes nav. Ja mazāka kalibra ierocis labi der tā īpašniekam un patronu pasūtīšana nav problēma, tad tas var būt lielisks risinājums, piemēram, sievietēm un pusaudžiem. Savukārt, ja šāvējs spēj bez bēdu rīkoties un noturēt 12. kalibra ieroci, tad tā būs labākā izvēle ar plašāko munīcijas piedāvājumu.
Munīcija
Visbiežāk šautuvēs un sacensībās ir aizliegts lietot skrošu munīciju, kuras lādiņa svars pārsniedz 28 gramus, bet skrošu izmērs pēc vecā standarta 7, mūsdienās 7.5 (aptuveni 2,4 milimetri). Ja šis skaitlis ir mazāks, tad jābūt uzmanīgiem un vēlams šautuvē pārliecināties, vai tās drīkstēs izmantot – visdrīzāk, ka ne. Viss, kas aiziet zem 7.5, piemēram, 6, 5, 4, 3 vai 2 sacensībās un daudzās šautuvēs ir aizliegts. Tāpat noteikti nevajadzēs magnum vai super magnum izmēra patronas, tās lai paliek medībām. Iesācējam nebūtu vēlams izvēlēties paaugstināta ātruma munīciju, jo tā tiek ražota ar lielāku pulvera devu, kas eksplodējot izraisa lielāku atsitienu plecā un ātrāk nogurdina šāvēju, kā arī daudzas šādu patronu skrotis šāviena brīdī tiek vairāk deformētas un, izlidojot no stobra, tās ir zaudējušas aerodinamiskās īpašības, tādēļ bieži mērķa attālumā jau atradīsies ārpus skrošu kūļa. Jauniešiem, sievietēm un šāvējiem ar izteiktu jutību pret atsitienu ieteicams izvēlēties mazāku lādiņa svaru – veikalos parasti ir brīvi pieejamas patronas ar 24 gramu lādiņu un reizēm pat vieglāku. Nogurums, ko izraisa šāvienu daudzums, ir kumulatīvs, tādēļ nepieradušam šāvējam vēlamas maigākas skrošu patronas. Iesākumā munīcijas izvēlē jāvadās pēc vienkārša principa – labāk vairāk, nevis dārgāk. Jāpiebilst, ka Latvijas veikalos un šautuvēs reti būs pieejama plašāka munīcijas izvēle eksotiskiem kalibriem, kas mazāki par 12.
Minimālais papildaprīkojums
Dodoties uz šautuvi, sevi jānodrošina ar minimālo drošības aprīkojumu. Tajā skaitā dzirdes aizsardzībai derēs kā ausu aizbāžņi, tā uzliekamās neaktīvās vai aktīvās austiņas. Tāpat nepieciešamas aizsargbrilles, ideālā gadījumā tām būtu jābūt tādām, kas spēj pasargāt acis no trieciena, skrotīm un putekļiem vai mērķu šķembām, kas rodas šaušanas rezultātā. Sākotnēji nav svarīgi, cik dārgas vai kāda zīmola ir brilles, galvenais, lai tās būtu. Runājot par briļļu krāsu filtriem, jāatceras, ka spilgti dzeltenas krāsas filtrs būs piemērotāks slapjiem, miglainiem vai tumšākiem laikapstākļiem, savukārt saulainai dienai derēs tumšāks cita toņa krāsu filtrs. Nav ieteicamas lēcas ar polarizējošu efektu, jo tās nedaudz ietekmē telpisko redzi.
Vērts padomāt arī par savām ērtībām – patronas staipīt rokās nebūs īsti patīkami. Šai vajadzībai lieliski noderēs šaušanas veste vai jostai pieliekama kabata, kurā tad attiecīgi patronas sabērt.
Tāpat jāatceras, ka, dodoties uz šautuvi, apģērbam jābūt ērtam, kustības neierobežojošam, tādam, kas netraucēs rīkoties ar ieroci, īpaši plecu, kakla un sejas zonā. Nepiemērotas šajā gadījumā būs biezas jakas ar izteikti augstām apkaklēm vai kapucēm. Tāpat būtiski, lai apavi ir slēgti, ar labu zoles saķeri, tiem jābūt ērtiem.
Šautuve un medības. Kāds sakars?
Jebkas, ko iespējams iemācīties šautuvē patstāvīgi vai ar trenera palīdzību, ir un būs lietojams medībās. Protams, ir zināmas atšķirības un nianses starp šķīvja lidojumu un putna lidojumu, turklāt dažādu putnu lidojumiem. Tomēr, apgūstot šķīvīšu šaušanas pamatus, tas pilnīgi noteikti noderēs kādā no medību situācijām.
Nameja Vinovska viedoklis:
“Daudzi mednieki, kurus nācies trenēt, šautuvē ierodas vien pirms pīļu medību sezonas sākuma un reti kad pašas sezonas laikā. Savukārt sezonas laikā ierodas, saprotot, ka kaut kas nav kārtībā un pīles nekrīt. Tad nu, spriežot pēc viņu pieredzes un sacītā, secinu, ka šaušanas tehnika, ko izmanto šaušanā ar skrotīm, ir universāla kā ar šķīvjiem, tā ar pīlēm. Vērā ņemamas ir tikai specifiskas atšķirīgās nianses.”
Lielākie mīti un kļūdas, šaujot uz lidojošu mērķi
Kļūdas ir absolūti normāla parādība, arī apejoties ar ieroci un izkopjot šaušanas tehniku, jo gluži vienkārši neviens nav piedzimis ar ieroci rokās. Kļūdas ir ceļš uz normālu šaušanas līmeni. Sākotnēji kļūdās visi, vēl jo vairāk – arī pieredzējuši šāvēji mēdz pieļaut kļūdas.
Kļūdas
1. Lielākā kļūda, ko pieļauj mednieki, ir nedošanās uz šautuvi un mēģinājumi trenēties medību situācijās.
2. Pārāk liela aizrautība ar ieroču un patronu tehnisko pusi. Respektīvi, šaušanas brīdī koncentrēties nevis uz šāviena izpildīšanu vai mērķi, bet pārcentīgi domāt par čokiem, patronu ātrumu un citām muļķībām.
3. Mēģinājums lodes šaušanas principus lietot šaušanā ar skrotīm, piemēram, cenšoties pārmērīgi tēmēt uz lidojošo mērķi. Kā jau iepriekš noskaidrots, tās ir būtiski atšķirīgas šaušanas disciplīnas.
4. Atbraukt uz šķīvju šautuvi ar gludstobra ieroci, uz kura uzlikts optiskais tēmēklis vai sarkanais punkts. Ja mednieks uztraucas par to, ka nāksies ieroci no jauna piešaut pēc tam, kad optiskais tēmēklis bijis noņemts, lai pašautu māla mērķos, tad, iespējams, ir jāapsver atsevišķa ieroča vai cita veida tēmēkļa stiprinājumu iegāde. “Braukt uz šautuvi vai putnu medībām ar visu iespējamo tēmēšanas tehniku uz ieroča ir noziegums pašam pret sevi. Parasti to salīdzinu ar vienas kājas atsiešanu un kruķu lietošanu skrējiena laikā,” skaidro Namejs Vinovskis. Paskriet var, bet diez cik gudri un ērti tas nav.
5. Viena no būtiskākajām kļūdām, ko šāvēji pieļauj, ir absolūti nepielāgota ieroča izvēle. Ieroča derēšanu vai nederēšanu varētu iedalīt divās lielās kategorijās. Viena, kad ieroča derēšana vai nederēšana saistāma ar komfortu. Respektīvi, kad šāvējam attiecīgi mazliet jāpielāgojas ierocim. Savukārt otra, kad nederēšana var izraisīt tādas problēmas kā absolūtu nespēju trāpīt mērķī, neizpratni par to, kur tiek raidīts šāviens. Piemēram, ja laides muguriņa būs pārāk zema, tad acs būs pilnībā nosegta. Šī ir ļoti izplatīta un tipiska problēma, par ko cilvēki vienkārši nezina. Ar šādu ieroci šaujot šķīvjus, tas šķiet ļoti grūti un sarežģīti – šādā situācijā cilvēks šauj uz kaut ko, ko patiesībā nemaz neredz.
6. Iesākt šaušanu uz šķīvjiem pat bez minimālas palīdzības. Pieņemot, ka cilvēks ierodas šautuvē ar pielāgotu ieroci, bez optiskajiem tēmēkļiem un sarkanajiem punktiem, bet.. neskatoties uz to, ka nav nekādu iemaņu un zināšanu, cenšas apgūt šķīvju šaušanu pašmācības ceļā bez trenera palīdzības. Sākuma fāzē ir ļoti nepieciešama atgriezeniskā saite, lai šāvējs izprastu, ko tad viņš dara pareizi vai nepareizi.
7. Cenšanās trāpīt jau ar pirmo šāvienu. Īpaši nepieredzējušam šāvējam, atbraucot uz šautuvi, pirmais, kas ieslēdzas, ir fokuss uz trāpīšanu, nevis pareizu darbību apgūšanu, mērķa apstrādes tehnikas vai ieroča vadīšanas un ieplecošanas iemācīšanos. Bieži vien tas beidzas ar nesapratni vai sarūgtinājumu, turklāt tikai tāpēc, ka nav apgūti pamatprincipi.
Mīti
1. Šaušana ar skrotīm ir ļoti sarežģīta, un trāpīt šķīvī ir ļoti grūti.
Patiesībā tā nebūt nav. Normālā gadījumā pilnīgi pietiek ar neilgu teorijas apguvi un dažiem praktiskiem padomiem, lai sāktu izprast pamatprincipus un raidītu pirmos veiksmīgos šāvienus. Protams, tas nenozīmē, ka pirmajās reizēs tiks sašauts maksimālais rezultāts, taču trāpījumi būs noteikti. Tiklīdz kļūst skaidra šaušanas būtība, tas vairs nešķiet sarežģītāk kā noķert bumbiņu vai izdarīt sitienu ar tenisa raketi.
2. Trāpīt mērķī vienmēr ir ļoti viegli, jo tiek šauts ar skrošu kūli.
No viena grāvja otrā.
3. Šāviens garām šķīvim visbiežāk notiek nepiemērota čoka vai patronu izvēles dēļ.
Lai gan šiem elementiem, nenoliedzami, ir sava būtiska loma šķīvīšu šaušanas disciplīnās, tomēr iesācēja gadījumā šāviens garām parasti ir paša izraisīta kļūda.
4. Ja cilvēkam nepiemīt noteiktas fiziskās īpašības, tad nav iespējams kļūt par veiksmīgu šķīvju šāvēju.
Tās ir absolūtas muļķības, jo iemācīties šaut uz šķīvjiem var jebkurš, ja vien ir spēja saskatīt mērķi un noturēt rokās bisi.
Šaušana ar abām acīm vaļā
Līdzīgi kā mums katram dominē viena ķermeņa puse, tā arī vairumam ir viena vadošā acs, kas uzņemas galveno lomu, vizualizējot apkārtni. Tai ir īpaši liela nozīme, jo, tā kā šaušanas procesa laikā abām acīm vēlams būt atvērtām, vadošā acs būs tā, kas visskaidrāk redzēs mērķi un kontrolēs pāri stobram redzamo ainu, bet otra acs nodrošinās plašāku redzes leņķi un telpisko redzi, ļaujot ātrāk un precīzāk uztvert mērķa pārvietošanos telpā.
Jāpiebilst, ka patiesībā vienas acs aizvēršana ir pilnīgi dabisks process. Iedodot ieroci rokās jebkuram cilvēkam bez iepriekšējas pieredzes, to ieplecojot, instinktīvi tiks aizvērta viena acs. Tas ir tāpēc, ka cilvēkam acis ir divas, redzes centri ir nobīdīti viens no otra un viss atkarīgs no tā, kur redze tiek fokusēta. Piemēram, ja redze tiek fokusēta kaut kur tālumā uz nekustīgu priekšmetu caur tumšo ieroča sliedes līniju, rodas problēma, jo pēkšņi šī līnija un tēmēklis dubultojas. Ja ieroča vietā tiks nolikts kaut vai pirksts, efekts būs tieši tāds pats. Savukārt, pārfokusējot redzi uz ieroci, tālumā rādīsies divi mērķi. Šī iemesla dēļ cilvēkiem ir tendence aizvērt pavisam vai daļēji vienu aci, lai zaudētu lieko ieroča vai mērķa attēlu. Vēl viens izplatīts iemesls acs aizvēršanai ir neizteikti vadošā vai pretējā rokai – tātad plecam, kurā atrodas ierocis, – vadošā acs.
Šajā šaušanā ir jāsaprot, ka redzes fokusam vienmēr ir jānonāk uz mērķa, nevis ieroča, un tad ar laiku, smadzenēm pielāgojoties, vairs nerēgosies divi ieroči, un būs skaidri redzams viens mērķis. Savukārt viena no būtiskākajām problēmām ir šaušanas laikā fokusētās redzes pārslēgšana no mērķa uz ieroci, jo, to darot, rēgosies divi šķīvji, turklāt ļoti izplūduši, bet stobra kustība attiecībā pret mērķi nebūs pareiza.
Lai cilvēkam paskaidrotu, kāpēc šajā situācijā ir vajadzīgas abas acis vaļā, to iespējams demonstrēt, uzdodot sev jautājumu – kad vēl ikdienā tiek aizvērta viena acs? Braucot ar auto – nē, sitot ar raketi pa bumbiņu – nē, ķerot bumbiņu – arī nē. Principā ikdienas dzīvē nav tādu situāciju, kad darbības veikšanā tiktu aizvērta viena acs, tieši pretēji, lai gūtu pilnvērtīgi telpisku skatu, bet jo īpaši spētu novērtēt priekšmetu kustības trajektoriju un ātrumu – abām acīm ir jābūt vaļā. Tāpat arī, lai uztvertu, pareizi spētu nolasīt šķīvja kustēšanās virzienu, leņķi, augstumu, ātrumu un ātruma maiņu, vislabāk būtu turēt abas acis vaļā.
Lai pārliecinātos par to, ka abas acis vēlams turēt vaļā, iespējams veikt pavisam vienkāršu vingrinājumu – ķert bumbiņu. Visi kā viens atbildēs, ka bumbiņas ķeršanas brīdī acu fokuss bija vērsts tieši uz bumbiņu un neviena no acīm netika aizvērta. Savukārt censties noķert bumbiņu ar aizvērtu vienu aci vairs nebūt nebūs tik vienkārši. Vēl daudz grūtāk ar ķeršanu veiksies, aizverot aci un piekaļot skatienu izstieptas rokas pirkstam, kas šādi imitē ieroci un tēmēkli. Noķert bumbiņu kļūst teju neiespējami. Šķīvju šaušanā notiek tieši tas pats.
Būtiski tas ir arī sportinga un citās disciplīnās, kur mērķi lido dažādos leņķos un virzienos ar mainīgu ātrumu. Ja tiek aizvērta viena acs, tiek zaudēts liels redzeslauks. “Nezinu precīzi, bet principā tie ir apmēram 40–45% zaudēta redzeslauka,” skaidro Namejs Vinovskis. Vienkāršs piemērs – gadījumā, ja atvērta paliek labā acs, bet kreisā aizvērta, savukārt mērķis parādīsies kreisajā pusē, šāvējam nāksies ļoti neērti sagriezt galvu, lai vispār šo mērķi ieraudzītu. Putnu medībās vai šaušanā uz lidojošiem šķīvjiem, kur nav noteikts mērķa lidojuma ātrums un attālums, ir svarīgi to uztvert ar abām acīm vaļā, mēģinot saskatīt mērķi iespējami detalizētāk. Un tomēr… Vai tiešām nav iespējams veiksmīgi šaut un trāpīt, aizverot vienu aci? Tas, protams, ir iespējams, un dažu šāvēju gadījumā tā arī notiek, jo vadošā rokā nesaskan ar vadošo aci, pie tam acs dominance ir izteikti pretēja. Šādā gadījumā būtu vēlams ieradināties lieko aci aizvērt vienīgi īsi pirms šāviena, lai mazinātu telpiskās redzes zuduma efektu. Taču visiem, kam šīs problēmas nav, būtu ieteicams turēt acis vaļā jau no pirmā treniņa. Nereti cilvēkiem šķiet, ka šaut ar abām acīm vaļā ir ļoti sarežģīti. Tā nav, taču vispirms ir jānoskaidro vadošā acs.
Noskaidrot savu vadošo aci
Bieži vien, bet ne vienmēr vadošā acs sakrīt arī ar vadošo roku, proti, labročiem tā būs labā acs, bet kreiļiem – kreisā. Citreiz tā var būt krusteniska jeb pretēja dominējošajai rokai, tādēļ šāvējiem, kam ir krusteniski vadošā acs, piemīt tendence īsi pirms šāviena pārvietot ieroča stobra galu zem vadošās acs, kas noved pie šāvieniem sāņus no mērķa. Jāpiebilst, ka šajā jautājumā reti gadās melns vai balts situācija – acs var būt izteikti dominējoša vai tikai nedaudz, ar jebkādu procentuālu sadalījumu starp abām. Retāk vadošā acs var mainīties atkarībā no šāvēja noguruma, stresa pakāpes, arī vecuma. Eksistē dažādi paņēmieni, kā šo fenomenu pielāgot par labu šāvējam, taču tas vairs nav paša iesācēja spēkos, tādēļ, ja ir pamatotas aizdomas par šādu nobīdi, jāmeklē palīdzība.
Šaušanas tehnika
Šāviena plāns
Katram, kurš ilgāk uzturējies šautuvē, ir nācies dzirdēt savdabīgu novēlējumu – NEDOMĀ! Patiesībā tas ir aicinājums paļauties tikai uz redzi, veiksmi un labu koordināciju, kas reizēm, vienkāršāku mērķu gadījumā, patiešām var palīdzēt. Taču, ja nāksies saskarties ar kaut ko sarežģītāku vai gribēsies konsekventi atkārtot trāpījumus, šis novēlējums diez ko nederēs. Domāt tomēr vajadzēs. Jāiemācās nodarbināt prātu vajadzīgajā brīdī – pirms mērķa izsaukšanas, kas tad arī ir brīdis maza plāna radīšanai. Ar pieredzi un šāvienu daudzumu daudzas tā detaļas mainīsies, nāks klāt vai izzudīs pavisam. Lai plānam vispār būtu jēga, jāsāk ar mērķa noskatīšanos un vismaz minimāla daudzuma tā parametru konstatāciju, kā arī prātā jāatliek šāviena punkts. Pirmkārt – kas tas ir un ko tas dara attiecībā pret šāvēju. Lido vai ripo prom, virsū vai pārvietojas šķērsām tuvu 90 grādiem, vai varbūt šaurākā leņķī, trajektorija var atgādināt cilpu vai taisnu līniju, tas var būt samazināta izmēra mērķis un tā tālāk. Otrkārt jāmēģina novērtēt attālumu līdz šāviena izdarīšanas zonai. To var mēģināt noteikt metros, bet iesākumam derēs vienkāršota pieeja – ļoti tuvs, tuvs, vidēji tāls, tāls, ļoti tāls. Ja situācija šautuvē atļauj, var noskaitīt soļus līdz šai zonai. Treškārt jānovērtē tā saucamais mērķa leņķiskais ātrums. Respektīvi – šķīvja paša pārvietošanās ātrums šāvējam nav ļoti būtisks, taču ātrums, ar kādu mērķis maina leņķi pret šāvēju, gan tāds ir. Šis ir tas parametrs, kuru iesācēji mēdz bieži nesaprast vai novērtēt nepareizi, izdarot šāvienus tieši mērķī, lai gan tas pārvietojas šķērsām, vai gluži otrādi – mēģinot radīt apsteigumu šķīvjiem, kuriem tas nav nepieciešams. Tālāk plānā jāiekļauj tādas detaļas kā kāju un pēdu novietojums pret šāviena punktu, ieroča jeb stobra gala gaidīšanas punkts pret mērķa trajektoriju, fokusētās un perifērās redzes gaidīšanas zona, kā arī mērķa izvēlētā apstrādes tehnika. Plānošanas gaitā var nākties sev atgādināt kādu būtisku niansi, kurai jāpievērš vairāk uzmanības. Piemēram, neapturēt stobra kustību šāviena izdarīšanas brīdi vai pareizi ieplecot ieroci un tā tālāk. Īsi sakot – šāviena plāns ir priekšlaicīga nervu sistēmas un muskuļu atmiņas sagatavošana gaidāmā uzdevuma izpildei, lai tās gaitā nevajadzētu sākt pārdomāt darāmo lietu secību vai principus.
Pirmo mērķu trajektoriju izvēle
Iesācējiem ieteicams sākt ar vienkāršākajiem trajektoriju veidiem – tādiem, kur šķīvis pret šāvēju pārvietojas taisni prom vai virsū ar metienu uz augšu. Pavisam labi, ja šajā trajektorijā saskatāms tāds kā uzkāršanās punkts – mērķis īslaicīgi nemaina leņķi pret šāvēju jeb nekustas. Pēc tam pamazām var sākt mainīt šāvēja novietojumu pret šīm trajektorijām – 30 līdz 40 grādi būtu maksimums, ko sākotnēji mēģināt, jo šajos leņķos būtiski nemainīsies mērķu apstrāde. Šāviena punktam vajadzētu atrasties komfortablā distancē starp 15 līdz 20 metriem. Nebūs nepieciešams veikt īpašu apsteigumu un varēs turpināt šaut tieši uz šķīvi vai, šāvēju žargonā runājot, šaut virsū. Bez visa cita šādi mērķi iemācīs ieturēt tempu, kad izdarīt šāvienu un neļaut sev vilkt garumā vai tieši pretēji – raidīt šāvienu pārāk ātri. Ar laiku un secīgiem trāpījumiem var sākt mēģināt šaut uz šķērsām lidojošiem mērķiem, jeb kroseriem, kuru trajektorijas pret šāvēju ir ap 60 līdz 120 grādu leņķī, šāviena punkts joprojām tajā pašā ērtajā attālumā, labi saskatāms šķīvja kupols vai vēders, bet mērķa ātrums iespējami lēns. Taču nu jau būs jāmācās raidīt šāvienu ar apsteigumu – tātad vietā, kur mērķis tikai nonāks pēc īsa acumirkļa. Sarežģītākas, tālākas trajektorijas ar liela ātruma mērķiem lai paliek tālākā nākotnē, kad pamati jau nostiprināti.
Atrast šāviena punktu
Sākumā būtu jāvadās pēc ļoti elementāras formulas – šāviena punkts, bet reizēm zona, ir tur, kur šķīvis ir saredzams un uztverams vislabāk. Tātad vieta mērķa trajektorijā, kur šāvējs plāno izdarīt šāvienu. Protams, tas mainās atkarībā no šķīvja lidojuma, fona īpatnībām vai jebkā cita, kas traucē skaidri saredzēt mērķi. Tas nozīmē, ka uzmanība jāvelta arī mērķu lidojumu iepazīšanai un jāmācās izprast to lidojumu trajektorijas un laiku, lai vispār būtu iespēja runāt par mērķa apstrādi kā tādu. Tāpēc vērtīgi būtu pirmajās reizēs konkrētu mērķi noskatīties trīs līdz četras reizes atkārtoti, katru reizi sev atgādinot, kur būtu vēlams izdarīt šāvienu. Ar uzsvaru uz vārdu noskatīties, neizmantojot pat ieroci, gluži vienkārši ļaujot acīm apstrādāt mērķi. Šāviena punkts ir ļoti svarīgs elements, no kā izriet praktiski visa pārējā plānošana.
Kāju novietojums un līdzsvars
Kāju novietojums ir nereti nenovērtēts pamats veiksmīgam trāpījumam. Kājām jābūt novietotām plecu platumā, ar pavisam nedaudz uz āru izvērstām pēdām, lai uzlabotu līdzsvaru. Ļoti svarīgi, lai kājas nebūtu novietotas pārāk plati, piemēram, kā tas bieži ir novērojams medību situācijās, šaujot ar lodi, jo šāds novietojums ļoti ierobežo ķermeņa augšdaļas un gurnu kustības, taču pietiekami, lai kustības un šāviena laikā nezaudētu līdzsvaru. Šaurāks novietojums der gadījumos, ja mērķis pārvietojas strauji uz augšu vai jāveic šāviens augstu virs galvas. Svars nedaudz jāpārnes uz priekšējo kāju, kas labročiem ir kreisā, bet kreiļiem labā, nezaudējot līdzsvaru, kas izraisītu klupienu. Varētu teikt, ka svara attiecībai starp kājām jābūt aptuveni 60 pret 40 procenti. Priekšējās kājas celis pavisam nedaudz jāieloka, neveicot pietupienu. Šeit aprakstītā stāja ir visai universāla, piemērota daudzām situācijām.
Kāju virziens
Kad šāvējs ir apstājies un jūtas ērti, ir jāpadomā, lai kāju virziens tiktu novietots tādā pozīcijā, ka būs maksimāli ērti šāviena punktā. Ko tas nozīmē? Ja šķīvju metamā mašīna novietota priekšā šāvējam un mērķis virzās samērā taisni prom vai virzienā uz šāvēju, tad kāju virziens saskanēs gan ar mērķa izlidojuma vietu, gan ar šāviena punktu, taču viss kļūst sarežģītāk, ja šķīvis pārvietojas šķērsām, teiksim, 90 grādos pret šāvēju. Šādā gadījumā, vērtējot laterāli, šāviena punkts atradīsies tālu prom no mašīnas un jāpiedomā, lai kāju virziens būtu orientēts tieši pret to, nevis izlidojumu jeb mašīnu. Kā noteikt kāju virzienu? Novelkam iedomātu staru, kas sākas pie aizmugurējās kājas papēža, iet caur priekšējās kājas purngalu (skat. attēlu) un turpinās līdz pat izvēlētajam šāviena punktam.
Ieroča ieplecošana
Sākotnēji nevajag neko sarežģīt – ierocis jāliek plecā un vaigā. Pirmajos treniņos nevajadzētu izsaukt mērķus ar laidi tālu no sejas un pleca. Sākumā vairāk jākoncentrējas uz citām mazajām darbībām un niansēm, kuras palīdz veidot labos ieradumus. Šķietami vienkāršā ieroča ievietošana plecā un vaigā, mērķim lidojot, aizņems nevajadzīgi daudz laika, novērsīs šāvēja uzmanību no galvenā, kā arī izdosies ne vienmēr pareizi un vienādi. Ieroča laides pēda būtu jāievieto tā saucamajā pleca kabatā – zona starp pleca locītavu un atslēgas kaulu. Tieši pa vidu ir tāda vieta, kur īsti neko pat sataustīt nevar, un nedaudz uz leju zem tās ir pleca kabata, kur laides pēdas augšdaļai vajadzētu arī atrasties. Nākamais elements ir vaigs un galvas novietojums kopumā, kas sākotnēji šķiet ļoti vienkārši, bet tā nebūt nav. Vispirms ir jāpārliecinās, kur tad atrodas vaiga kauls, un tieši zem vaiga kaula ir tāda kā bedrīte jeb tukšums, aptuveni pret augšžokļa smaganām un zobiem. Attiecīgi šī vieta ir jāuzsēdina uz laides muguriņas cieši, bet bez pārāk liela spiediena. To darot, ir jāpiedomā, lai galva netiktu novietota pārāk uz laides aizmuguri, bet tieši pretēji – vairāk uz priekšu, degunam nesaskaroties ar vadošās rokas īkšķi. Pareizi galva uz laides muguriņas tiek novietota taisni, nesagāzta uz vienu vai otru pusi, ar deguna galu mazliet vairāk vērstu laides virzienā. Tas nozīmē, ka acu līnijai jābūt horizontālai attiecībā pret ieroča tēmēšanas sliedi. Ja ierocis der šāvējam, ar šādu galvas novietojumu acs zīlīte, kas atrodas virs tēmēšanas sliedes, novietojas tieši pret un tieši virs tēmēšanas sliedes, ļaujot šāvējam labi redzēt mērķi, bet perifērajai redzei nepazaudēt stobra virzienu. Vēlāk, kad mērķa apstrāde un trāpīšana sāk izdoties, ir laiks pakāpeniski atvienot seju no ieroča pirms mērķa izsaukšanas. Iesākumam pietiks ar vienkāršu galvas pacelšanu no laides un novietošanu atpakaļ īsi pirms šāviena. Pēc tam pamazām var apgūt arī laides izlaišanu no pleca un sejas, veicot pretēju darbību, kad mērķis tuvojas šāviena punktam. Šis ir viens no tiem elementiem, ko iespējams trenēt un uzlabot pilnīgi bez maksas, mājas apstākļos, neizšaujot nevienu šāvienu, liekot sev atkārtot ieplecošanas darbību daudzas reizes, apzināti sekojot pareizai izpildes tehnikai un atkārtojamībai.
Ieroča satvēriens
Tas, cik labi tiek satverts ierocis, ir ļoti atkarīgs no paša ieroča laides kāta un tā, cik ērti jūtas roka. Ideālā gadījumā plaukstai nav jābūt saspiestai ar lielu spēku, neveidojas lielas spraugas starp plaukstu, tās vidu un kātu. Tāpat svarīgi pievērst uzmanību tieši priekšējai rokai – tai, kas satver pastobri. Priekšējās rokas satvēriens nedrīkst būt pārāk ciešs un stiprs – šīs rokas uzdevums ir ieroci tikai pabalstīt, nevis ar lielu spēku turēt, taču plaukstai jāveido pilns kontakts ar pastobri, to nevajadzīgi netuvinot ieroča kārbai. Pārāk ciešs satvēriens var izraisīt vēl vienu sliktu ieradumu – šāviena brīdī tiks parauts stobrs uz leju. Elkoņi izvērsti aptuveni 45 līdz 60 grādu leņķī pret ķermeņa garenasi. Platāku elkoņu leņķi izmanto, ja šāvējam jāierobežo nevajadzīgā ieroča kustināšana ar rokām jeb tā sauktie metieni. Te jāatgādina, ka, laidei atrodoties plecā un vaigā, šāvējs ieroci ar rokām kustināt vairs nedrīkst. Visas kustības veicamas vienīgi ar visu ķermeni.
Atrast gaidīšanas punktus
Tie ir iedomāti punkti šķīvja trajektorijā, kurā novietojam ieroča stobra galu un fokusēto redzi, pirms tiek izsaukts mērķis. Te gan jāatzīmē, ka šie punkti mainīsies līdz ar iegūto šaušanas pieredzi, reakcijas laiku un izkoptām, pareizām kustībām. Iesācējam ir vienkāršs paņēmiens, kā noteikt gaidīšanas punktus, – sākotnēji tiek atlikts šāviena punkts, tad jāsaprot, kur notiek šķīvja izlidošana jeb vieta, kur mērķis pirmo reizi tiek ieraudzīts. Attiecīgi stobra gaidīšanas punkts jāizvēlas pa vidu starp šiem abiem, bet redzes fokuss novietojas starp izlidojumu un stobra gaidīšanas vietu. Šis paņēmiens nederēs visur un vienmēr, taču ir vienkāršs un labs atskaites punkts, no kā virzīties tālāk un koriģēt pēc vajadzības. Stobra gals vērsts uz zemi vai ārpus trajektorijas ir tipiska kļūda, kas prasīs nevajadzīgi daudz laika ieroča virziena un kustības korekcijām. Stobram ir jābūt vērstam gaidīšanas punktā jau pirms mērķa izsaukšanas. Vēl sliktāk, ja skatiens nav atradis zonu, kur mērķis parādās, notiek reakcijas un kustības kavējums, kas parasti noved pie paniskām darbībām, kad šķīvis beidzot saskatīts vai līdz pat vienkārši nokritušam mērķim.
Mērķa izsaukšanas brīdī
Kad visas iepriekš minētās iemaņas un detaļas ir saliktas kopā, var sākt domāt par mērķa izsaukšanu. Jāsaprot, ka, mērķi izsaucot, jau pirmajos metros šķīvim ir ļoti liels sākuma ātrums, jo šķīvju metamā mašīna to izmet ar ievērojamu spēku. Mērķis sākumā acij pat nav izteikti uztverams, un šķīvja trajektorijas pirmā daļa ir zona, kurā mērķis netiek apstrādāts šāviena raidīšanai. Turklāt tā ir arī zona, kurā pareizi vajadzētu darboties tikai mūsu perifērajai redzei – tiek saskatīta kustība un tikai pēc tam šķīvis nonāk fokusētajā redzē. Tas ir vēl viens treniņu elements, kas ar laiku jāizkopj, – acu novietojums attiecībā pret mērķa izlidojumu, ar ko vērts eksperimentēt. Pamatā jāsaprot, ka nav jāskatās taisni virsū mašīnai, jo tur nav ko redzēt, bet jācenšas saprast mērķa lidojumu un gaidīt mērķi trajektorijas vietā, kur tas pirmo reizi ir normāli saskatāms. Šķīvis, nonācis fokusētajā redzē, tuvojas stobra galam, tātad tūlīt jāseko mērķa un stobra sinhronizācijai.
Stobra sinhronizācija jeb kontakts ar mērķi
Tas apzīmē mirkli, ko ieroča stobra gals pavada sinhronā kustībā un ātrumā ar mērķi, ar šāvēja apzināti izvēlētu stobra gala novietojumu attiecībā pret šķīvi. Uz tā, aizmugurē, priekšā, virs vai zem. Šis ir ļoti svarīgs elements, kas jāapgūst iespējami drīz. Kontakts nodrošina smadzenēm informāciju par mērķa atrašanos un pārvietošanos trajektorijā, kā arī palīdz pēc tam veikt turpmākās mērķa apstrādes kustības iespējami viegli un precīzi. Apzināti un mērķtiecīgi attīstīta, šī iemaņa ļoti būtiski ietekmēs rezultātu kāpumu, kā arī spēju atkārtot veiksmīgus šāvienus.
Mērķu apstrādes paņēmieni
Vispirms jānodala viena liela mērķu grupa, kuriem nav nepieciešams apsteigums, – šķīvji, kuru leņķiskais ātrums trajektorijā izzūd vai ir niecīgs, tātad var šaut tieši virsū. Tie parasti ir pirmā izvēle iesācējiem, nekādi īpaši apstrādes paņēmieni nav nepieciešami, atliek vien piestrādāt pie iepriekš aprakstītajiem elementiem un iemaņām.
Otrā lielā mērķu grupa ir šķīvji, kuru veiksmīgai sašaušanai būs vajadzīgs apsteigums. Vienkāršības labad turpinājumā iztēlosimies vienkāršu kroseri, labi saskatāmu pilnā šķērsgriezumā, kas pārvietojas ērtajā distancē, aptuveni 90 grādu leņķī pret šāvēju.
Ir trīs pamata mērķu apstrādes paņēmieni, un visi no tiem paredz, ka fokusētā redze ir mērķī un ir izveidota stobra sinhronizācija ar mērķi, kas rada sajūtu, ka šķīvis lidojuma laikā tiek kontrolēts. Jāatzīmē, ka šie nav vienīgie, taču iesācējam ar tiem pietiks.
1. Latviski šo paņēmienu varētu saukt par atspiešanos no mērķa (angliski pull away). Doma šāda – šāvējs ir nostājies ar šāviena punkta virzienā novietotām kājām. Ir apskatīts un saprasts mērķis, tā trajektorija. Visi pārējie plānošanas un gatavošanās elementi jau izpildīti. Seko sauciens, mērķis izlido, vispirms to pamana perifērā redze, tad šķīvim pieslēdzas acu fokuss, un tad, ķermenim uzsākot mierīgu kustību, notiek stobra kontakts aptuveni uz mērķa. Brīdī, kad šķīvis tuvojas šāviena punktam, šāvējs izpilda mierīgu, tikai nedaudz ātrāku par pašu šķīvi kustību, itin kā atspiežoties no mērķa tā pārvietošanās virzienā, paturpinot iedomāto trajektoriju, un, tiklīdz manāms, ka stobrs sācis atspiedienu, jāizdara šāviens, vēl mirkli neapturot iesākto kustību. Atslēgas elements veiksmīgam trāpījumam ir tieši promejošā kustība, nevis konkrēti ieraudzīta un nomērīta atstarpe starp stobru un mērķi. Stobra līnijas vizuālā kontrole lai paliek perifērās redzes un zemapziņas pārziņā. Jāsaprot, ka mēģinājumi ieraudzīt noteiktu distanci starp stobru un mērķi noved pie palēninātas kustības – tās ātrums, visticamāk, izlīdzināsies ar šķīvi, kā arī šāviens notiks nepareizā brīdī. Ja paņēmiens vairākkārt neizdodas, jo šāvieni trāpa aiz mērķa, ir psiholoģisks triks, kā piedabūt sevi izpildīt brīvāku atspiediena kustību, – iestāstīt sev, ka drīkst aizšaut garām priekšā, bet ne aizmugurē mērķim.
Plusi
• Viens no vienkāršākajiem mērķu apstrādes paņēmieniem
• Samērā ātri un viegli apgūstams, piemērots daudziem mērķiem
Mīnuss
• Ja šis paņēmiens tiek lietots ar pārāk tuvu un lēni lidojošu mērķi, tad šāvieni var sanākt mērķim priekšā, jo ar tā palīdzību tiek itin kā mākslīgi veidots mērķa apsteigums
2. Latviski šo mērķu apstrādes paņēmienu varētu nosaukt par mērķa svītrošanu (angliski swing through). Stobra ātruma sinhronizācija un kontakts notiek aiz mērķa, turklāt tas tiek darīts ļoti apzināti, lai veidotu nelielu spraugu starp stobru un šķīvi. Jāpiebilst, ka, veidojot pārāk lielu atstarpi, zūd kontrole kā pār mērķi, tā pār tempu un nereti šādā situācijā, tuvojoties šāviena punktam, stobra ātrums pret mērķi ir pārāk liels. Elementārs likums – jo mērķis ir tuvāks un lēnāks, jo kontakts tuvāk aizmugurē, bet šāvējam sajūtami aiz šķīvja sākas savienojums, kam seko kustība ar stobru caur mērķi jeb svītrošana. Svarīgi atcerēties, ka paātrinājuma kustības ātrumam caur mērķi nevajadzētu katru reizi atšķirties un īpaši mainīties, jo tas var novest pie ļoti dažādiem rezultātiem. Turpinājumā, kad ieroča stobrs iegūst paātrinājuma kustību, mērķis nonācis šāviena punktā, stobrs šķērso šķīvi – moments, kad smadzenēm būtu jāpieņem lēmumu nospiest sprūda mēlīti, saglabājot to pašu stobra kustību. Šāvējam šķiet, ka šāviens izdarīts tieši mērķī, taču patiesībā tas notiek jau ar apsteigumu, priekšā mērķim. Pirmkārt, tas zināmā mērā saistīts ar mūsu reakcijas aizturi. Otrkārt, tīri mehāniski pirkstam jāizpilda sprūda mēlītes nospiediens, nostrādā ieroča sprūda mehānisms, pēc kā seko patronas eksplozija, kā arī lādiņa virzība caur stobra kanālu. Katrs no šiem šāviena elementiem paņem laiku, tam visam kombinējoties aizturē starp lēmuma pieņemšanu šaut un patieso šāviena brīdi. Salīdzinot ar iepriekš aprakstīto, šajā paņēmienā stobra kustības ātrums attiecībā pret mērķi ir ievērojami lielāks.
Pluss
• Universāls paņēmiens mērķiem ar dažādu leņķisko ātrumu, attālumu un trajektorijas veidu
Mīnuss
• Nepieredzējušam šāvējam var būt grūti izpildāms gadījumā, ja trajektorija ir īsa vai bez izteiktas taisna virziena kustības zonas, kā arī tālākiem mērķiem
3. Noturētais apsteigums (angliski maintained lead) šķīvīšu šaušanā ir viens no tiem paņēmieniem, ko dažkārt lieto pat iesācēji, saprotot, ka konkrētais mērķis jāšauj ar apsteigumu. To izpildīt nav sarežģīti – stobra gala kontakts un ātruma sinhronizācija notiek mērķim priekšā. Vēlamajā šāviena punktā stobrs jau atrodas vajadzīgajā apsteigumā un kustas vienā ātrumā ar šķīvi, kam seko sprūda nospiediens. Ja šāvējs nav būtiski kļūdījies ar apsteigumu un nav apturējis stobra kustību, skrošu kūlis sastopas ar šķīvīti.
Pluss
• Ļoti viegli izpildāms paņēmiens, kas derēs daudzu trajektoriju veidiem un dažādiem mērķa ātrumiem
Mīnuss
• Šāvējam bez pietiekamas pieredzes ne vienmēr ir skaidrs, kāds apsteigums ir nepieciešams, tādēļ nevilšus uzmanība tiek pārslēgta uz attāluma mērīšanu starp tēmēkli un mērķi, kas izraisa nevajadzīgu stobra kustības bremzēšanos
Šaušanas ar skrotīm plusi
• Attīsta acumēru lidojoša mērķa attāluma un ātruma noteikšanā
• Māca šāviena veikšanu kustībā
• Piedāvā ļoti daudzveidīgus mērķus, to lidojumu trajektorijas
• Pieradina šāvienu raidīt arī ar apsteigumu, ja tāds nepieciešams
• Rada skaidru izpratni par ieroča pielāgošanas nozīmi
Šarms bija pukstens četriem, ja viss tika kvalitatīvi izpildīts. “Šauj garām!” #245 epizode
Abonē žurnālu Medības!
