Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Patiesi, šim jēdzienam nav noilguma.
Šogad saskāros ar kādu īpatnēju un aizdomīgi baisu… Kailgliemezi. Tas ir bāli pelēcīgs ar melnu galvu. Apmēram piecus centimetrus garš un ēd asinis. Pirmo reizi sastapu tos, kad vasaras beigās bija jāapstrādā nule ka nomedīts pērnais kuilītis.
Mēs ieradāmies neilgi pirms pusnakts. Mežā valdīja kapa klusums. Gluži kā labā šausmu filmā. Atslēdzām medniekmāju un gaisma pa atvērtajām durvīm izplūda pagalmā. Gaišā strēle izgaismoja lielo bluķi un mēs ieraudzījām pārdesmit blāvi bālganus rumpīšus, kas naski līda pa bluķa mitro sānu uz augšu. Kā tie zināja, ka ēdiens jau piegādāts? Pēc nomedītās mežacūkas smaržas? Pēc mūsu soļu vibrācijas?
Ruksi pacēlām ar vinču un apstrādājām ārā, uz “A” veida sastatnēm, bet bluķi izmantojām, lai paveiktu to, kas ar nazi nav izdarāms. Un gliemji tūdaļ salīda pie svaigas maltītes. Paēduši, tie pazuda tik pat ātri, kā parādījās.
Otro reizi melngalvainos gliemjus sastapu dzinējmedību sezonas atklāšanā un šoreiz pamatīgi izpētīju, pat safilmēju. Tie burtiski saoda asinis uz gaļas sadales kluča un steidzās uz mērķi apbrīnojamā ātrumā. Vīri jokoja, ka varot likmes likt, kurš ātrāk sasniegs maltīti – asins lāsi.
Visvairāk mani pārsteidza tas, ka gliemji kāvās par ēdamo. Divi mazākie mēģināja iekost lielākajam rumpja pakaļdaļā un tas atvicinājās ar spico asti.
Sāku interesēties un meklēt informāciju. Izrādījās, tā ir invazīva mīkstgliemežu suga, kas uz Latviju ir atceļojusi no Kaukāza reģiona – melngalvas mikstgliemezis. Zinātniskais nosaukums Krynickillus melanocephalus. Latvijā līdzīgu sugu nav un mūsu valstī šie mīkstgliemeži pirmo reizi atrasti 1997.gadā Salaspilī. Kopš tā laika ir konstatētas vairākas šo gliemju atradnes, pamatā, Vidzemē. Dažas ir arī citos reģionos. Viena no atradnēm ir pie Liepājas.
Zinātniskajos avotos par šiem radījumiem ir teikts, ka tie pamatā pārtiek no dažādiem lakstaugiem. Taču, kā jau lielākā daļa gliemjveidīgo, melngalvas mīkstgliemeži izrādās ir visēdāji.