Guntars Netenbergs, JIG.LV
Rudens-ziemas-pavasara perioda aukstajos duļķainajos ūdeņos un stiprā straumē pēdējos gados Latvijā tradicionāli iestājas mandulas tipa peldošo džiga mānekļu bums. Nu ir šis krievu entuziastu savulaik izdomātais māneklis paaugstināti efektīvs zandartu medībās tieši šī gadalaika apstākļos un specifikā. Kāpēc tā, tur katram sava teorija, manējā, visai diskutablā, kopumā būtu tāda, ka – jo tuvāk nārsts, jo agresīvāk ilkņainais plēsējs reaģē uz provokatīvu ķiņķēziņu, ko pat vairāk dzenā nekā uzskata par ņammu, līdzīgi kā lašveidīgie. Pašā izcelsmes valstī Krievijā uz mandulām veiksmīgi ķer visu gadu, un, neapšaubām, to var darīt arī pie mums, ja patīk, bet kaut kādas priekšrocības salīdzinājumā ar tradicionālo džigu ar silikona mānekļiem vai dropšotu es pats reāli spēju saskatīt tikai specifiskos apstākļos, un arī ne kā panaceju. Jāatceras arī tas, ka sākotnēji vēsturiski mandulu krievu copmaņi izdomāja ne jau kā superķerstīgu ģeniālu mānekli, bet gan kā mānekli, kuru pa lēto un rupjo ātri var uztaisīt garāžā no tur atrastiem materiāliem – vecas čības un turpat esošajiem instrumentiem, visi skaistie krāsu salikumi, moderno spīguļoto materiālu astes, precīzās formu variācijas utt. jau radās krietni vēlāk, kad pie ražošanas komerciālos nolūkos ķērās copes lietu industrija. Lai nu kā būtu, šoreiz mans raksts būs ne par mandulu efektivitātes teorijām un to izmantošanas tehniku un taktiku, bet gan īss ieskats, kā šādu brīnumu uztaisīt mājas apstākļos. Nekādu ģeniālu atklāsmju un noslēpumu nav, bet tīri procesa un materiālu apraksts ar paša pieredzi un dažam niansītēm, lai pamēģināt gribošiem interesentiem nevajadzētu pašiem iet cauri pilnīgi visiem grābekļiem un zemūdens akmeņiem.
Kas ir mandula?
Tā kā variāciju kļūst arvien vairāk, skaidrībai nodefinēšu, ko es saprotu ar terminu mandula. Tātad – tas ir posmains māneklis no peldoša materiāla, kura posmi savienoti ar kustīgu šarnīra tipa savienojumu un kas paredzēts izmantošanai kopā ar ausaiņa tipa atsvaru. Visas tur tālākās variācijas un iterācijas ar posmu skaitu, materiālu, ūsām, astēm, āķu un žuburu skaitu, posmu formām un konstruktīvajām niansēm ir detaļas, galvenais, ka ir posmi un to savienojuma veids.
Ja pašam sagribējies uztaisīt savu mandulu…
Pirmkārt, uzreiz jābrīdina, ka ar savu mandulu taisīšanu, ja to nedara vismaz simtos un netirgo, tad ietaupīt pilnīgi noteikti nesanāks, nopirkt būs lētāk. Nu neatmaksāsies materiāls, jo mikroapjomos to nopirkt nevar… Ja nu vienīgi patiešām pavisam primitīvi no vecas čības vai vēl kādiem atgriezumiem, kā jau pirmās tādas taisīja tās izdomājušie taupīgie krievu onkuļi. Pašam savas mandulas nelielos apjomos var taisīt, ja gribas paspēlēties, radīt kaut ko unikālu un savu, krāsu un formu fantāzijas, pašam ar rokām pastrādāt – tas viss kādai copmaņu daļai arī pieder pie copes hobija kaifa.
Sākam ar materiālu!
Principā mandulas var taisīt, un dažreiz arī taisa, no jebkura peldoša materiāla ar atbilstošu celtspēju, kaut no korķa vai putuplasta, taču tomēr par standartu, ko tad arī apskatīšu šajā rakstā, uzskatāms putu gumijas veids, ķīmiskais nosaukums etilēnvinilacetāts jeb, kā to parasti pieņemts saīsināti saukt, – EVA. No tā izgatavo milzums dažādu lietu – no zābakiem līdz makšķeru rokturiem. Šis materiāls mēdz būt visdažādāko blīvumu, taču mandulai puslīdz derēs jebkurš, kas gadās pie rokas, – blīvāku varbūt ir vieglāk apstrādāt ar rotējošiem instrumentiem, bet nu ne kritiski. Protams, par pamatu var ņemt kaut vai tās pašas leģendārās pludmales čības, ja trāpās atbilstošs biezums (nepieciešamo biezumu, kas tad būs mandulas posma maksimālais garums, izvēlas pēc izraudzītā āķa izmēra). Bet čība vai tml. kādā krāsā nu ir, tādā ir, tur vairs paša fantāzijai vietas nepietiek. Tādēļ, lai uztaisītu tieši savus krāsu salikumus, neatliek cita varianta kā pašam šos pamatus salīmēt. Rodas jautājums – kur tādu materiālu ņemt? Ja ir daudz laika, ilgtermiņa plānošana utt., tad interneta plašumos Ķīnas Aliexpress utt. var pašu velnu nopirkt un arī krietni ietaupīt, taču, ja ideja impulsīva un gribas tūlīt un tagad, pie mums uz vietas ir vienkāršākas versijas. Bērnu un DYI tipa veikalos mēdz būt daudzkrāsainu bērnu paklāju EVA lokšņu komplekti, parasti ~1 cm biezi. Savukārt rokdarbu hobiju veikalos ir EVA aplikāciju loksnes ~2 mm biezumā. Nu, lūk, tad no šīm divām komponentēm var salikt praktiski jebkuru krāsu salikumu sev vēlamajā rakstā, lai panāktu vajadzīgo izmēru, un salīmēt to visu kopā. Bet sākumā jāizvēlas āķi!
Āķu izvēle
Jā, vispirms, pirms sāk līmēt materiāla sagataves, ir jau skaidri jāzina, kādi āķi tiks lietoti, jo tieši āķu lielums nosaka, cik gariem jābūt sākuma un beigu posmiem, kuros āķi tiks ievietoti. Te nu izvēle ir milzīga: trijžuburu āķus var izvēlēties jebkurus sev tīkamos pēc formas, lieluma un budžeta, kaut lētus ķīniešus, kaut pašus krutākos japāņu ražotājus. Parasti uz sākuma vai purna daļas liek mazliet lielākus, uz astes par 1–2 numuriem mazākus, nekur gan nav rakstīts, ka tikai tā var, bet proporcionāli tā vissmukāk sanāk. Maniem ražojumiem parasti purnā ir #2, astē #4. Protams, var eksperimentēt arī ar citu veidu āķiem – divžuburiem, vienžuburiem, pretzāļniekiem utt. Runājot par sērijveida ražošanu, tieši āķi ir viena no lielākajām izmaksām mandulu pašizmaksā, otra ir darba apmaksa, viss pārējais uz tūkstošu eksemplāru fona izšķīst. Kad āķi izvēlēti, varam sākt līmēt pamata materiālu.
Ar ko līmēt materiālu?
Noteikti te ir daudz iespējamo līmju variantu, nepieciešams, lai līme būtu pietiekami elastīga, lai pēc izžūšanas nesāktu lūzt pie diezgan agresīvas mehāniskās apstrādes, kā arī lai nekustu pie termiskas iedarbības, tomēr pie izgriešanas vai apvirpošanas tas nedaudz uzkarst. Personīgi es izmantoju jebkurā būvmateriālu veikalā nopērkamu divkomponentu universālo līmi Moment Classic. Par līmēšanas procesu nav ko īpaši stāstīt, lasiet līmes lietošanas instrukcijas un tad kārtām salīmējiet materiālu atbilstoši savai izvēlētai krāsu gammai un biezumam, kaut pa diviem milimetriem, kaut kombinējot plānākus un biezākus gabalus. Plāksnītes-sagataves zem sloga, lai kārtīgi izžūst vismaz 24 h, un tad jau mums ir gatavas plāksnītes, no kurām taisīt mandulu posmus. Tagad sākas apstrāde…
Pārdomas par formām un proporcijām
Sāksim ar nelielu atkāpi… Kāda tad ir tā pati pareizākā un rezultatīvākā forma? Vienkārši cilindri, konusi, ovāli, bumbas, vēl sarežģītākas figūras, vai vajag kaut kādus papildu elementus kā vibrācijas ribas, ūsas un vēl sazin ko? Mana atbilde, kurai īsti nekur neesmu atradis objektīvus pierādāmus un izmērāmus pretargumentus, – pilnīgi pie kājas. Esmu skatījies video, palasījies daudz krievu forumos, pats mēģinājis praksē un vācis informāciju no draugiem/kolēģiem. Pašlaik, kamēr kāds nepierādīs man pretējo, uzskatu, ka jebkura forma strādā, bet kopumā zivis ķeras uz copmaņa ticību māneklim, nevis uz mānekli kā tādu. Nē, protams, pilnīgi noteikti nogludinātākas formas mazliet tālāk lido tīri pēc fizikas aerodinamikas, manā praksē vistālāk lidojošās ir ar plastmasu un laku pārklātās mandulas, vienkārši mazākā pretestība. Tikpat noteikti pie kaut kāda zvaigžņu salikuma labāk vai sliktāk var nostrādāt kādas formas, katra tomēr ūdenī uzvedas mazliet citādi, tāpat arī kādas specifiskas vibrācijas lietas vai acu un vēl kādi papildu elementi var izšaut, taču tas viss ir netverami un nesistemātiski.
Cita lieta ir proporcijas, tur tomēr ir vairāk vai mazāk noteikti standarti, arī ne akmenī cirsti, bet tomēr uz veselā saprāta balstīti. Kā jau minēts, posmu garumu nosaka pēc izvēlētajiem āķiem, resnumu arī izvēlas tā, lai āķa smailes būtu pietiekamā atstatumā no posmiem, lai dotu pietiekamu vietu zivij aizāķēties. Kopējam mandulas svaram un izmēram jābūt samērojamam ar paredzētajiem lietojamiem svariem. Ja ir liela vēlēšanās, var jau uzbliezt kaut 30 cm Frankenšteinu uz 5/0+ trijžuburiem, tikai jāņem vērā fakts, ka pašam peldošajam materiālam ir liela celtspēja un, lai to dabūtu līdz gruntij, var nākties galā kārt gludekli un to visu ar kaut kādu mietu mest. Nebūs ērti…
Pamata princips ir arī tas, ka posmu salikumiem savā starpā pietiekami brīvi jākustas, taču iespējamais leņķis šarnīra savienojumā nedrīkst pārsniegt to robežu, ka pilnībā salocījusies mandula ķer pati savu asti un āķi pinas savā starpā. Vēl it kā sīka, bet neobligāta nianse ir tas, ka, manuprāt, visideālāk brīvas spēles nodrošināšanai ir panākt tādu izsvarojumu ar āķi, ka astes posms ūdenī nestāv kā miets uz augšu un arī nekarājas uz leju, bet ir tādā neitrālā suspend režīmā. Bet nu tas tiešām jau ir perfekcionisma blusu ķeršana, reāli zivis ķeras tāpat uz dažādiem astes izsvarojumiem.
Taisām posmus
Nu, ja pamata materiāls sagatavots, tad atliek tam piešķirt izvēlēto formu. Lielākoties ir divi varianti: ja taisām vienkāršus klasiskus cilindrus, tad visātrāk tos izcirst jeb drīzāk izurbt sagatavju plāksnītēs. Tas ir pats ātrākais un vienkāršākais variants. Savā vienkāršākajā mandulu modelī es tā arī daru. Vajadzīgs attiecīga diametra caurumduris ar cauru vidu, ko vēl papildus vēlams noasināt, liekam to uz kādas rotējošas galvas un urbjam. Tā kā taisu sērijveidā lielākus daudzumus, tad izmantoju stenda tipa urbjmašīnu, bet priekš sevis var bliezt arī ar jebkuru rokas. To tā kā jebkuram vīrieša cilvēkam vajadzētu spēt bez īpašam problēmām…
Ja gribas sarežģītākas formas, tad princips mainās un vajag materiālu sagatavot, lai to varētu uzlikt uz kādas rotējošas ass un tad jau piešķirt formu ar kādu rotējošu instrumentu, ideāli – ar profesionālu virpu, bet var vienkārši arī uz smilšpapīra smirģeļa ripas. Šeit es detaļās neieslīgšu, to daudz – tie, kam pašu tehniskās zināšanas ļauj strādāt ar virpas tipa instrumentiem, uzreiz paši sapratīs un vēl mani pamācīs, pārējiem, ja ir instrumenti un pietiek uzņēmības apgūt, tad Youtube palīdzēs.
Vēl zinu arī, ka apstrādāt EVA var arī ar termogriešanas metodēm, taču pats neesmu saskāries, nav bijusi nepieciešamība.
Kad posmi gatavi un āķi arī jau ir, tad vēl paliek divas lietas no materiālu puses – no kaut kā jātaisa astes un vēl vajag stiepli, ar ko to visu sameistarot kopā…
Astu materiāls
Vispopulārākais un, manuprāt, skaistākais ar vislielāko krāsu izvēli, spīguļiem, UV vai glow efektiem utt. ir sintētiskais materiāls flurex, ko izmanto mušiņmakšķerēšanā, rokdarbos u.tml. Var nopirkt vietējos makšķernieku veikalos vai internetā. Bet var eksperimentēt ar dažādu sintētisko šķiedru materiālu, kā kuram patīk, vienīgi neiesaku izvēlēties tādu, kas stipri uzsūc ūdeni un salīp kušķī, viss astes efekts pazudīs.
Stieple
Liekas sīkums, taču tas ir pamatu pamats, kas visu mānekli tur kopā. Jāizvēlas tāda, kas nerūsēs, ar pietiekamu izturību, lai turētu šarnīra savienojuma formu un nedeformētos zem slodzes. Nevar arī būt ne par tievu, ne par resnu – pārāk tievai nepietiks virsmas laukuma, lai nodrošinātu apļveida kustību, savienojuma elementiem saskaroties, ja par resnu, tad vienkārši nekustēsies. Es esmu izvēlējies un izmantoju SS Inox 0,8 mm nerūsējošā tērauda metināšanas stiepli, taču tai reāli ir milzīga rezerve un arī apstrādāt to ir grūti, prasās pieredze, labi instrumenti un stipri pirksti. Arī padārgi. Bet es tomēr taisu pārdošanai svešiem cilvēkiem, man jāgarantē kvalitāte, ka neviens vietējais spēkavīrs, iemaucot siekstā, nespēs mandulu saplēst un izvirzīt pretenzijas. Ja sev, tad var izvēlēties kaut ko ne tik nīgru un cietu, daudzi piemeklē un izmanto vara sakausējumu stieples ap to pašu diametru, bet ir jātestē.
Instrumenti salikšanai
Lai saliktu mandulu, ir vajadzīgs pāris atbilstošu instrumentu, kas spēj izdarīt vairākas darbības – locīt stiepli noteiktos veidos, nokniebt stiepli, izdurt caurumu posma sagatavē (ja tas jau nav bijis uz ass un cauruma nav), vēl arī asti ar kaut ko sagriezt un apgriezt vajag. Stiepli idejiski var locīt ar speciālām locīšanas knaiblēm, taču es personiski tādas neizmantoju. Mans pamata darba galds ir vienkāršs koka klucītis, kurā iedzīta pēc diametra piemeklēta nagla ar noasinātu galu. Apmetot ap galu stiepli, uz tās naglas ar rociņām uzloka jebkuru apaļo cilpu, ko pēc tam apstrādā pēc vajadzības ar līko galu tipa knaiblītēm. Naglai gals uzasināts, lai ar to pa centru iedzītu caurumu sagataves cilindrā – bez tādas operācijas jūs āķus iekšā nedabūsiet. Pēc formas atbilstošas metāla knaibles stieples brīvo galu apkniebšanai. Nu un tad vēl paliek asas šķērītes, lai nogrieztu astu materiālu. Viss!
Liekam kopā
OK, posmi ir, instrumenti ir, āķi ir, stieple ir, astu materiāls ir! Jāliek konstruktors kopā! Process pa punktiem, kā es to daru:
1. Visiem astes un purna posmiem pa centru izduram caurumus. Jācenšas trāpīt precīzi, piešaujoties tas nav pārāk grūti. Vidējā posmā es neduru, tur nav jāiemoka āķis, stieples gals 7. punktā aprakstītajai darbībai pats viegli lien.
2. Sagatavojam āķi purngalam, tam jāuzliek attiecīgs stieples ietvars, lai izveidotos vajadzīgā cilpa, kas savienosies ar vidējo posmu. Visam ir stingri jāturas kopā. Parasti man jau kaudze tādiem uzlocīta priekšlaikus.
3. Pirmajā punktā izveidoto āķi iestumjam gatavajā cilindrā, sagatavotajā caurumā. Viegli tas nav, ar spēku.
4. Sagriežam astes materiālu, izvēlamies sev vēlamo biezumu, cik kuplu asti gribēsim, un garumu, ņemot vērā, ka aste tiek vilkta dubultā caur āķa cilpu.
5. Ņemam asti un izvelkam caur āķi, tad šo konstrukciju bāžam astes posmā. Atkal ar spēku, bet aste parasti ir mazāka un to darīt vieglāk. Aste gatava. Nekādus papildu stiprinājumus nevajag.
Šajā brīdī mums ir gatava aste un purna daļa, atliek to visu savienot kopā ar vidējo posmu. Tas ir pats piņķerīgākais moments…
6. Uzlokām uz stieples cilpu, uzmanīgi tajā ievietojam purna daļas augšējo cilpu (var arī no astes sākt, nav principiāli) un aizlokām ciet, sanāk pirmais šarnīrs cilpa-cilpā un paliek brīvs stieples gals.
7. Paņemam sagatavoto vidus posmu un cenšamies precīzi pa centru 6. punktā izdurt cauri tam stiepli, pēc tam pievienojam astes posmu, atkal lokot un aizvirpinot cilpu. Izklausās vienkārši, bet nu ir tur jāpiešaujas.
Viss, vienkārša mandula gatava!
Nekā pārdabiski sarežģīta, vienkārši pietiekami darbietilpīgs process, kas prasa nelielu iespringšanu, jāņem un jādara. Ja, izlasot šo rakstu, rodas vēlme pašam pamēģināt un radīt savu unikālo mandulu, tad uz priekšu! Ne asakas!
Lasi un abonē žurnālu Lielais loms!
