Citāti:
Valdis Vanags: “Ir liela starpība – par lāčiem spriedelēt vai satikties neapbruņotam aci pret aci mežā. Man ir sanācis sastapt četrus, bet ne Latvijā. Lācim ir jāzina, ka cilvēks ir bīstams ienaidnieks, un tie to labi apgūst.”
Anonīms: “Protams, kamēr nesasniegsim Rumānijas līmeni – vairāki lāču saplosīti cilvēki gadā (nerunājot par citiem zaudējumiem ), tikmēr pat nerunāsim par to medīšanu. Sāksim runāt un pēc padsmitā upura pieņemsim lēmumu par atsevišķu dzīvnieku pārvietošanu… Uz kurieni? Uz Latgali! Super!”
Anticitāti:
Jurijs Gusaks: “lesim makšķernieku pēdās – nocopē, nobučo un laid atpakaļ, lai dzīvo! Varbūt arī pašam var rasties tāda situācija, kad dzīvības jautājumu izlems kāds, kuram ir vara atņemt vai neatņemt!”
Līga Tolse: “Nav ko ēst stirniņas! Ar cūkām jums nepietiek?”
Gita Love Zvirbule: “Atvaino, bet man jautājums! Kāpec mednieki nemedī ar parastajām bisēm, kā kādreiz bija, es uzskatu, ka šitais nav medības. Tā ir slepkavošana, ja dzīvniekam nav iespējas izdzīvot…”
Anonīms: “Protams, šausim lūšus, būs ko feisbukā ielikt, bet pārnadžu pārapdzīvotību nerisināsim! Gaļas nav, kaulu daudz, ko ta’ mēs tur… Meža dienests noteikti 99% sastāv no medniekiem! Un te nav runa vairs par bietīšu vagu, bet par dzīvībām uz ceļa, ja jau ir apdrošinātāji, kuri vairs neapdrošina dažas kategorijas pret meža dzīvniekiem, – tas neliek aizdomāties? Laikam ne, bet nepilngadīgiem atļaut šaut, to gan jā… Ceru, ka nesanāca.”
Didzis Jurciņš: “Mednieks sevi ir iedomājies par radības kroni un ir precīzs piemērs tai ļaužu kategorijai, kuri mežā saskata tikai koksnes kubikmetrus un gaļas kilogramus. Viss pārējais ir kaitēkļi. Lai jau izdodas dzīvot tajā ideālajā pasaulītē bez kaitēkļiem un citas zaļās drazas! Ka tik pašam prātiņš neatnāk par vēlu mājās…”