Toms Erviks ir viens no tiem medniekiem, kas zina, cik svarīgi ir regulāri apmeklēt šautuvi. Taču vienlaikus viņš ir pārliecināts, ka gados vecākiem kungiem nepieciešamas atlaides, lai viņiem neliegtu medību prieku, kas daudziem ir vienīgais dzīves piepildījums. Ikdienā Toms darbojas uzņēmumā InfiRay Latvija.
Kāpēc tu esi mednieks?
Jāsaka, pie visa vainīgs ir mans sievastēvs! Taču viņš nebūt nav vienīgais, kura dēļ es kļuvu par mednieku. Mans opis vēl joprojām ir aktīvs mednieks. Jau kā puika kopā ar viņu gāju uz dzinējmedībām Blīdenes kolektīvā. Taču tad ar skolu, citām interesēm un dzīvi Rīgā medības kaut kā palika novārtā.
Taču pirms divpadsmit gadiem mans tolaik topošais sievastēvs Aivars Bundzens ieminējās, ka Saldū Purnavu muižas veikalā, ko gatavojās atvērt, esot vajadzīgs darbinieks. Pieteicos. Bet, tā kā man bija iepriekšēja pieredze darbā ar apģērbiem, es paliku Purnavu muižas Rīgas veikalā un mana specializācija bija medību apģērbi. Vienlaikus sākās arī mans medību ceļojums. Vispirms ar apģērbu. Hillman, Deerhunter, Blaser, Alaska, Sitka. Šie visi apģērbu zīmoli zināmā mērā ir izgājuši cauri manām rokām. Paralēli darbam nokārtoju mednieka eksāmenu.
Un tad varēji iet strādāt arī citās veikala nodaļās?
Lai to darītu, Valsts policijā bija jānokārto ieroču pielaides eksāmens jeb, citiem vārdiem sakot, ieroču un munīcijas aprites un prasmju rīkoties ar ieroci kvalifikācijas eksāmens. Tolaik bija jāatbild ne tikai uz teorētiskajiem jautājumiem, bet arī praktiski jāizjauc un jāsaliek Makarova pistole. Pirmajā reizē izkritu tieši praktiskajā daļā. Es biju trenējies ar Rietumos ražotiem ieročiem, bet Krievijā ražotajai pistolei ir savas nianses. Teicu: “Džeki, ja jau es esmu samaksājis par pārbaudījumu, vismaz parādiet, kā to makaru izjauc!” Parādīja. Nākamajā reizē arī praktiskā eksāmena daļa vairs nesagādāja nekādas grūtības. Tā Purnavu muižā pavadīju gandrīz desmit gadus.
Tā arī paliki Rīgā?
Kopš Aivars Bundzens ieguva pilntiesīga sievastēva titulu, pārcēlāmies uz dzīvi Saldū, jo Rīga nav tā vieta, kur es vēlētos dzīvot ikdienā. Paralēli darbam kustināju un rūcināju Zvārdes šautuvi. Šautuve ir kopš 2008. gada, un arī es piedalījos tās būvniecībā. Tā ar šķīvju šaušanu arī viss sākās – ikreiz, kad bija vēlēšanās patrenēties, bija jāizvelk šķīvīšu metamās mašīnas, jāsaliek lidojumi, tad pati šaušana un tad atkal viss jānovāc. Protams, ar laiku nedaudz apnīk, taču šķīvju šaušana smadzenēs savu kroku tomēr iecirtusi. Šis sporta veids man patīk labāk nekā stenda šaušana. Ar sporta kluba un vietējo mednieku aktīvu līdzdalību sabūvējām torņus mašīnām – šobrīd divi funkcionējoši kompaksportinga laukumi, apaļais stends, amerikāņu traps un mans visvismīļākais – angļu sportings. Tā mēs tur Zvārdē darbojamies.
Kas bija neparastākais, kas bija jāapgūst, kļūstot par mednieku?
Nekā īsti pārsteidzoša nebija, jo medības jau man vienmēr bijušas kaut kur blakus. Kad biju mazs, kopā ar brālēnu, kurš arī ir mednieks, no vectēva ņēmām grāmatas par medībām un dūšīgi lasījām, pārzīmējām bildes.
Blēņas arī darījāt, piemēram, čiepāt vectēvam patronu kapseles?
Nu, opis mums bija izgatavojis koka laides, tām piestiprinājām metāla caurules, iekšā likām petardes un mums bija savas bises, kas šāva! Tad gan opis dikti dusmojās! Protams, bija lazdas loki un bultas un vareni plāni par medībām.
Kurš no medību veidiem tev sirdij ir tuvākais?
Gaides medības vai, vēl precīzāk, medības ar pieiešanu. Protams, visinteresantāk ir lavīties klāt briežu bullim. Īpaši tāpēc, ka viņu visbiežāk sargā govis, kas uzdevumu padara vēl grūtāku. Labākais laiks tam, protams, ir bauris. Tad emocijas ir visspilgtākās. Tāpat ir jābūt iespējai dzīvnieku novērtēt. Mūsu pusē medījam selektīvi, tāpēc tas ir divtik svarīgi. Jā, tas uzliek zināmu atbildības nastu. Tāpēc es parasti labāk medīju kopā ar kādu kolēģi, lai var uzklausīt neatkarīgu viedokli. Un sirdsapziņa mani nav mocījusi, ka nomedīts dzīvnieks, kuram vēl būtu jāaug.
Interesantas ir arī stirnāžu medības ar šo pašu paņēmienu. Un te vairāk ir stāsts nevis par pašu nomedīšanu, bet nokļūšanu tiešā dzīvnieka tuvumā. Vai tu spēj būt uzmanīgāks un veiklāks par savvaļas dzīvnieku vai tomēr ne.
Bet tas jau arī pats interesantākais – sacensties ar šo dzīvnieku. Tajā mirklī, kad ir nospiesta sprūda mēlīte, sākas smags darbs!
Protams! Taču ne jau vienmēr tā sprūda mēlīte ir jānospiež, citreiz gandarījums ir lielāks neizšaujot.
Man patīk arī dzinējmedības, taču ar nožēlu jāsaka, ka tas, ko es kā instruktors ikdienā samērā bieži redzu šautuvē, man liedz pilnībā uzticēties cilvēkiem ar ieroci rokās. Īpaši, ja tas ir gludstobra ierocis. Es redzu, kā šauj…
Kādas emocijas ir tad, kad tu esi tiešā dzīvnieka tuvumā?
Nu, sirds pumpē kārtīgi, un tajā pašā laikā ir milzīgs gandarījums, ka ir izdevies sasniegt to, par ko citi var tikai sapņot.
Mans pirmais medījums bija sivēns. Dzinējmedībās. Līdz tam biju šāvis šautuvē un sacensībās. Man tajā brīdī nebija nekāda purekļa. Vienkārši precīzi darīju to, kas tajā brīdī jāizdara: novērtēju drošību, apstrādāju mērķi un raidīju šāvienu.
Protams, gadās visādi. Reiz raidīju šāvienu uz skrejošu alni. Tēmēju bārdā. Viss kā pēc grāmatas, it kā, taču trāpīju teju pa… pakaļu. Un tad es vairāk sāku aizdomāties par to, kāds ir dzīvnieka ātrums savvaļā un ka tas, ko esi iemācījies šautuvē, kur mērķis vienmēr pārvietojas ar vienu un to pašu ātrumu un ir vienmēr vienā un tajā pašā attālumā, reālā medību situācijā var nederēt, ir jāsaprot, kāds apsteigums vajadzīgs konkrētajā situācijā – šeit ļoti labi man palīdzēja šķīvīšu šaušana.
Bet, ja neiesi uz šautuvi, šīs izjūtas neiegūsi!
Jā, tās var iegūt tikai šautuvē, analizējot savas kļūdas, iemācoties apstrādāt mērķi. Un, šaujot papīra mērķī, neviens no tavām kļūdām necieš. Ir jāpierod pie sava medību ieroča, un arī to var izdarīt tikai tad, ja tas tiek izņemts no seifa un ņemts rokās regulāri.
Medības jau ir process, kuru veiksmīgai norisei apakšā ir jābūt kārtīgi nostiprinātām prasmēm. Īpaši tajā brīdī, kad raidi šāvienu. Tu esi savā cietajā diskā saglabājis medību pieredzi, situācijas un to starta analīzi – kur drīkst šaut un kur ne.
Taču ir jābūt pamata zināšanām par mežu, par vēju, par dzīvnieku paradumiem, par ieroča darbību, desmitiem citu faktoru, ir jābūt muskuļu atmiņai un tikai tad var ļauties procesam.
Tā tas ir. Un vēl jāsaplūst ar apkārtējo vidi. No tās nedrīkst izcelties. Vislabāk man patika kāds no veco mednieku padomiem: “Jo tu vairāk od pēc jenota, jo labāk!” Līdz ar to medību apģērbu, īpaši virsjakas un bikses, nevajadzētu bieži mazgāt, ja vien nav īpašas nepieciešamības, vislabāk tikai izskalot.
Un tevi ar tādu apģērbu laiž istabā?
Nu, es ieeju pagrabā un tur šo apģērbu novelku. Protams, ja jaka un bikses patiešām ir netīras, tās izmazgāju.
Tāpat es cenšos pēc iespējas neizmantot apģērbu ar kabatām. Lai arī medību apģērbs ir skaists un funkcionāls, tas tomēr bieži vien čaukst un rada papildu troksni, kas medībās var traucēt. Un čaukst tieši membrānu dēļ. Ir reizes, kad es medībās dodos treniņbiksēs. Tās nečaukst un netraucē kustēties. Ar tām var rāpot, līst pa zemi, pietupties bez kādiem ierobežojumiem.
Es vēlētos kādreiz doties medībās zirga mugurā. Tas būtu lieliski – klusu doties mežā zirga mugurā, piemēram, uz bauri. Man šķiet, tas būtu lieliski. Brieži domātu, ka no tā nav jābaidās. Vienīgais, kā iemācīties vadīt zirgu un pieradināt to nebaidīties no šāviena… Bet zirgu gādāt man laikam jau mazliet par vēlu.
Kā tad ir ar mednieku šaušanas prasmēm? Tu teici, ka bieži grūti uzticēties citiem šāvējiem.
Pilnībā katrs varam uzticēties tikai pats sev. Kas attiecas uz medniekiem ar gludstobra ieročiem medībās, diemžēl pieredze rāda, ka nekad īsti nevar zināt, ko kurš ir iestūķējis stobrā. Šautuvē šaujot skrejošo mežacūku, regulāri mednieki izšauj ar trijnieku (trim liela izmēra renkuļiem polietilēna apvalkā) vai renkuļiem un pat skrotīm. Un atliek tikai minēt, kas notiek medībās, kad ir ātri jāpārlādē, bet patronjosta pilna ar dažādiem brīnumiem. Otrs – es baidos, ka vītņstobra ieročiem var neaprēķināt lodes trajektoriju, rikošeta iespējas. Bet varbūt es par daudz baidos…
Ikdienā šautuvē esmu redzējis daudz. Šautuvē jau tu esi ierobežots. Tur nevar būt situācija, kurā mērķis parādās tev no sāniem vai muguras. Un jāizdara viens šāviens, bet mežā tev šāda ierobežojuma nav un tu vari to rori dūšīgi izrūcināt. Mērķa apstrādes kvalitāte krītas ar katru nākamo šāvienu. Ja pirmais vēl ir ok, tad nākamais jau kaut kā. Protams, tas ne par visiem. Jaunajiem medniekiem es ieteiktu kā pirmo neizvēlēties pusautomātisko ieroci. Ar kloķējamo pēc šāviena, kad tu attaisi aizslēgu un taisi ciet, tev vēl ir laiks domāt, raidīt nākamo šāvienu vai ne. Pusautomātam tu tikai spied sprūda mēlīti… Nepieredzējušam šāvējam precizitāte zūd katastrofāli. Ātri savaldīt ieroci var iemācīties tikai daudzos un regulāros treniņos. Un, ja medījums nekrīt, tev ir vēlme to apturēt pēc iespējas ātrāk.
Kad, tavuprāt, ir lielāks uztraukums – šautuvē vai medībās?
Šautuvē, īpaši sacensībās, kad aiz muguras vai blakus ir sāncenši. Bet tas viss ir jānoliek malā un jāizpilda sērija.
Ar ko būtu jāsāk trenēties šaut?
Ar skatīšanos un atdarināšanu. Ir vērts pavērot pieredzējušus šāvējus. Kā viņi tur ieroci, kā iepleco, kā stāv, kā pagriežas, kā sagaida mērķi un kā nospiež sprūda mēlīti. Un tad ir jāmēģina atkārtot kustības. Un nav jau reāli jāšauj, var izmantot treniņpatronas, kurās nav pulvera lādiņa. Tās ir domātas tieši tam, lai trenētos nospiest sprūda mēlīti un vienlaikus nebojātu ieroča belzeni.
Šaujot ar īstu munīciju, lielākā kļūda ir gaidīt šāviena brīdi. Tam mirklim, kad atskan būkšķis, ir jābūt negaidītam. Tu nedrīksti domāt par to, ka būs skaļš troksnis, būs atsitiens. Pretējā gadījumā tu pārāk sasprindzināsies un šāvienu norausi.
Kāds šautuves apmeklētājs, topošais mednieks, gatavojoties eksāmenam, šāviena brīdī pamatīgi rāva uz leju stobru. Norādīju, ko viņš dara nepareizi. Topošais mednieks iebilda, ka tā neesot. Piedāvāju pirms šāviena pielādēt ieroci, ko izmantoja šaušanai. Munīcijas vietā, viņam neredzot, ieliku treniņpatronu. Šāviena nebija, bet stobrs tika pamatīgi rauts uz leju. Tas ir vienīgais veids, kā iemācīties stobru šāviena brīdī neraut uz leju… Ir jāsavācas uz katru šāvienu. Pretējā gadījumā lode ķer smiltis arī tad, ja līdz mērķim ir tikai trīsdesmit pieci metri.
Un kā ar šaušanas treniņiem, kad mednieka apliecība jau ir kabatā?
Ir jaunie mednieki, kas turpina trenēties, ir tādi, kuri to nedara. Taču noturēt šaušanas prasmes līmenī ir ļoti svarīgi. Mani pārsteidz tie pieredzējušie mednieki, kuri, kad klubs rīko šaušanas pārbaudījumus, sašauj jaunā mednieka minimumu un ir apmierināti ar sevi. Bet tu taču esi pieredzējis mednieks. Tavam līmenim jābūt augstākam nekā iesācējam!
Ja tu esi mednieks ar ieroci, tev nav brīv apmierināties ar tiem jaunā mednieka 50 punktiem! Tā drīkst šaut tikai tas, kuram sava ieroča nav, kurš to iznomā, lai nokārtotu eksāmenu. Tu jau esi mednieks! Tu nedrīksti savu latiņu nolaist zemāk!
Un kā ar gados vecākajiem medniekiem?
Jā, šis ir koks ar diviem galiem. Mans opis ir cienījamos gados un nevar vairs sašaut skrejošo mežacūku. Bet tajā pašā laikā medības ir tās, kas viņu izrauj no mājas. Ir veci vīri, kam neviena cita vairs nav, kā tikai medību kolektīva biedri un iespēja iet medībās. Viņi tādēļ dzīvo. Šādiem kungiem pietiktu, ja viņi laiku pa laikam izšautu stāvošā mērķī. Sirdī šie vīri ir jauni un ar prātu spēj daudz ko, tikai rokas vairs īsti neklausa.
Un tas ir iemels, kāpēc šaušanas pārbaudījumiem jāpaliek klubu kompetencē. Nedrīkst noteikt visiem vienotu standartu un kādus normatīvos aktus.
Ko tu ieteiktu tiem, kuri vēlas treniņos izšaut pēc iespējas vairāk šāvienu?
Šādos gadījumos jāizvēlas mazkalibrene – .22 LR. Munīcija ir ļoti lēta, īpaši, ja pērk ģimenes paku (munīcijas iesaiņojums, kurā ir 500 un vairāk patronu). Viena patrona maksā nedaudz virs desmit centiem.
Es uzskatu, ka izmaksu ziņā tas ir labākais risinājums. Ar šī kalibra ieroci var šaut visai dažādus vingrinājumus, tostarp skrejošo mežacūku. Trīsdesmit piecos metros mazkalibra ierocim šaušanas tehnika ir tāda pati kā bisei. To var darīt arī piecdesmit metru distancē. Ar šo ieroci var labi trenēties kustību. Protams, jāsaprot, ka, šaujot ar medību ieroci, būs jārēķinās arī ar atsitienu un pats šāviena mirklis, kamēr lode pamet ieroča stobru, būs ātrāks.
Jā, būs vajadzīgi divi ieroči. Viens treniņiem, otrs medībām un treniņiem.
Ir mednieki, kuri izvēlas ieročus ar šnelleriem. Vai tie ir tā vērti?
Pats šādus ieročus nekad neesmu izmantojis. Tos īsti nerekomendēšu arī citiem. Īpaši dzinējmedībās. Mežs noteikti klusē par daudziem gadījumiem, kad ar šādu ieroci ir izšauts neplānoti… Drēgnā un aukstā laikā, ir visbīstamāk. Pirksti nav tik jutīgi, un var nesajust, ka esi jau pieskāries šāviena palaišanas mehānismam. Īpaši slikti, ja ierocim ir šnelleris un tev ir ieradums gaidīt šāvienu.
Tu šobrīd darbojies Infiray Latvija. Kā modernās tehnoloģijas maina medības?
Modernās tehnoloģijas Latvijā ienāca jau pirms kāda laika. Vispirms tie bija klusinātāji, bez kuriem es savas mednieka un šāvēja gaitas vairs nespēju iedomāties. Pirms to ieviešanas bija vesels trādirīdis, ka nu visās malās tik šaus un bez skaņas. Tā notiek tikai kinofilmās. Reāli medībās klusinātājs palīdz saglabāt dzirdi medniekiem un suņiem. Taču šāviens tik un tā ir pietiekami labi dzirdams. Dzīve ir pierādījusi, ka klusinātājs ir viena no labākajām lietām, kas var būt medniekam.
Otra modernā tehnoloģija ir tēmēkļi – nakts redzamības un termālie, šis ir sektors, kur šobrīd esmu iekšā. Teikšu, ka šī tehnoloģija ir viens no lielākajiem palīgiem medniekam – tā ļauj redzēt jebkurā laikā, kā arī ietaupīt laiku, apsekojot medību platības.
Un kā ar klasiskajiem dienas tēmēkļiem? Cik svarīgi ir izvēlēties kvalitatīvu optisko tēmēkli?
Pēc paša ieroča pats svarīgākais, kāds tēmēklis uz tā tiek uzmontēts. Tēmēklis ir lieta, uz kuras rēķina ar taupīšanu aizrauties nevajadzētu. Pašlaik ražotāji piedāvā ļoti plašu kvalitatīvu un pat izcilu tēmēkļu klāstu par vidusmēra rocības medniekam ļoti pieejamām cenām. Tas, kas vēl ir mainījies, – ir pieaudzis tēmēkļa palielinājuma reižu skaits. Savulaik tas bija lielākoties četrkārtīgs un seškārtīgs, bet šobrīd vienā tēmēklī ir iespējams palielinājumu mainīt deviņas un vairāk reizes. Šīs tehnoloģijas strauji attīstās, un medniekiem ir iespējas izvēlēties tieši viņu paradumiem un maciņa biezumam piemērotas ierīces.
Ko tu novēlētu topošajiem un esošajiem medniekiem?
Pirms kādiem gadiem katram bija pa lukturim kabatā vai uz ieroča, ko paspīdināt, lai palūrētu, kur ir medījums. Šogad novēlu, lai katram medniekam būtu pa termiķim kabatā!
Attālajā Vaiņodē InfiRay prezentē jaunāko produkciju!
Abonē žurnālu Medības!
