Mednieki ir māņticīgi. Citi vairāk, citi mazāk. Ir individuālas veiksmes vai neveiksmes pazīmes, ko ievēro kāds viens mednieks, ir lietas, kam tic vairākums.
Nesen nejauši uzzināju jaunu ticējumu. Ar kādu mednieku runājām par medību sekmēm un veiksmi, no kā tā atkarīga. Spriedām, vai sīpoli uz medniekmāju jāved pirms medībām vai tad, ja kaut ko izdosies nomedīt… Mums klubā ir tā, ja sīpolu nav, tad arī aknu cepšanai nebūs!
Un sarunas gaitā viņš pateica: “Jābrauc mājās un jāpagatavo pēdējais aknu gabals, citādi sestdien nedabūs jaunas aknas, ko gatavot.” Sak, ja iepriekšējā medījuma aknas nav apēstas, neko nomedīt neizdosies.
Nesaki veiksme vai neveiksme
Veiksmes novēlēšana medībās daudziem medniekiem nav pieņemama. Mēs paši viens otram sakām un citiem mācām, ka medniekam jāvēl šaut garām vai ne spalvas. Galvenais neteikt: “Lai tev veiksmīgas medības!”
Man personīgais ticējums – nedrīkst teikt, ka tev neveicas, ka sākusies neveiksmju josla. Jau vairākas reizes pēc šādas frāzes vai domas šī josla patiešām arī sākas un vajadzīgs laiks, lai lāsts izgaistu.
Labāk par veiksmi vispār nerunāt. Medības ir medības, un gadīties var jebkas. To vajag pieņemt ar rāmu sirdi un skatienu nākotnē.
Jāņem tas, ko dod
Daudzi mednieki uzskata, ka nedrīkst nievāt medību dievietes Diānas dāvāto iespēju. Piemēram, ja dodies bebru medībās un esi noskaņojies nomedīt to lielo melno, kas dzīvo tur tajā mājā, bet atpeld jaunulis, nevajag to laist garām.
Tas nekas, ka maziņš un gaiši brūns. Ja Diāna dod, ir jāņem. Iespējams, pēcāk atpeldēs arī tas lielais. Taču, ja neizmantosi dāvāto iespēju, visticamāk, tajā vakarā vairs neko neredzēsi.
Ar bukiem tā ir bijis daudzkārt. Brauc uz mežu, noskaņojies uz konkrētu vietu un buku, bet pa ceļam ieraugi kādu selektīvo āzīti ganāmies. Un no mašīnas tas nenobīstas, un vieta laba, un pieiet nebūtu problēmas, bet tu esi apņēmies medīt citur un citu stirnāzi un pabrauc garām. Un neko nenomedīsi ne tajā, ne arī vairākos nākamajos vakaros.
Vēl nedaudz pacietības
Šis arī daudzreiz ir nostrādājis. Kad esi sēdējis tornī vai slēpnī vairākas stundas, kad vairs nav spēka un nemiers dīda, ir jāatceras, ka galvenais mednieka tikums ir pacietība. Katru reizi, kad medībās esmu padomājusi par to, pēc brīža ir nācis gaidītais dzīvnieks un šāviens parasti ir veiksmīgs.
Indiāņu ticējums par pūci
Ziemeļamerikas indiāņi tic – ja tu redzi pūci, medības būs veiksmīgas. Ticējums ir sens. Tad nebija ne tikai termokameru, bet pat šaujamieroču, kad indiāņi ticēja pūces pareģojumam.
Man ir bijis gan tā, gan citādi. Redzu pūci un nomedīju, piemēram, lapsu pie ēsmas. Vai arī redzu pūci un nenomedīju jenotsuni barotavā, un tā deviņas reizes pēc kārtas…
Patronas rokās nedot!
Daudziem ir gadījies atbraukt uz medībām bez patronām vai bez aptveres. Karabīnei tā nav nekāda problēma, ja vien patronas ir. Bet ja runa ir par bisīti… Tad tu vienmēr padomā, labi, ka ir kolēģi. Vairākums medību gludstobru ir divpadsmitajā kalibrā, un palienēt patronas nav problēma.
Viens vecs mednieks stāstīja par tradīciju, kas ir saistīta ar patronu aizdošanu. Ja kāds mednieks bija aizmirsis patronas mājās, tad kolēģi nevis deva tās pa tiešo rokās aizmāršīgajam medniekam, bet nometa zemē pie kājām. Un tam bija jāpaceļ šāviņi, sakot: “Re, kādam patronas no kabatas izbirušas. Būs manējās!”
Ēd veikala desu
Dodoties medībās, nedrīkst pusdienu kārbā likt neko, kas pagatavots no medījuma gaļas. Tad nebūs veiksmīgas medības.
Labs ticējums, daudzi to ievēro, bet ne vienmēr arī tas strādā. Dzinējmedībās visus neizkontrolēsi, un kādam noteikti būs līdzi brieža desa, un tik un tā dienas beigās parasti kaut kas tiek nomedīts.
Kur Tev tas ierocis mājās stāvēs – blakus gultai? “Šauj garām!” #249 epizode
Abonē žurnālu Medības!
