Top Latvijas mednieku ētikas kodekss0

Foto-Linda Dombrovska

Mednieki, atsevišķās situācijās diskutējot ar pārējo sabiedrību, mēdz atsaukties uz ētikas normām. Taču, kad saruna kļūst konkrētāka, tiek piesaukti nerakstīti likumi: medniekiem ir pieņemts, mednieki dara tā, nerakstīti likumi nosaka tā.

Latvijas Mednieku savienības organizētajā darba grupā tapis pirmais Latvijas Mednieku ētikas kodekss. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, jāteic, Latvijas Mednieku savienība uz to nepiesaka autortiesības un ir atvērta priekšlikumiem, kā papildināt nule radīto dokumentu sadarbībā ar Latvijas Mednieku asociāciju. Labām un vajadzīgām lietām mednieki ir jāapvieno, nevis jāšķeļ, un būtu jocīgi, ja taptu vēl viens dokuments ar līdzīgu saturu, tikai citā kārtībā sastādīts.

Kodeksa nebija arī padomju gados
Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Baumanis skaidro, ka Latvijas medniekiem aktuālās ētikas normas, uzrakstītas uz papīra, tā arī nav izdevies atrast. Nav apstiprinājies savulaik dzirdētais apgalvojums, ka šāds dokuments bijis padomju gados. Arī pieredzējušie mednieki, kuri medījuši jau pagājušā gadsimta 60. – 70. gados, neko tamlīdzīgu nespēja atminēties. Bijuši vien Mednieku un makšķernieku biedrības iekšējie kārtības noteikumi.

“Ierosmi šāda kodeksa radīšanai deva arī pirms diviem gadiem teju masu histēriju izraisījušais lūšu skandāls. Vai medniece ētikas ziņā bija ko pārkāpusi vai nebija? Ja kodekss būtu, sabiedrībai būtu daudz vieglāk paskaidrot, ko un kāpēc mēs darām. Arī pašiem būtu vieglāk izvērtēt kāda mednieka rīcību, ja tas tiktu prasīts,” saka Jānis Baumanis. “Kamēr nav uzrakstīta dokumenta, par kuru būtu vienojusies lielākā mednieku daļa, jebkurš spriedums ir tikai un vienīgi subjektīvs. Tajā mirklī svarīgi, cik liela vai maza autoritāte ir pats vērtētājs. Nākamais grūdiens bija šīpavasara medību konference. Arī tur galvenā diskusija bija par medniekiem izvirzāmajām kvalitātes prasībām. Nepieciešamība pēc šāda dokumenta izskanēja vairākās prezentācijās – tas palīdzētu medniekiem pašiem sakārtot savas vērtības un priekšstatus. Protams, vienmēr būs kāda melnā avs, kas šo ētikas kodeksu neievēros, taču vairākums mednieku to akceptē.”

Atvērti priekšlikumiem
“Kad dokuments bija sagatavots, to izsūtījām mūsu biedriem. Komentāru bija ļoti maz, tas liek domāt, ka dokuments bijis sagatavots gana kvalitatīvi, nevis nevienu neieinteresējis,” skaidro Baumanis. “Mēs esam atvērti priekšlikumiem no Latvijas Mednieku asociācijas puses, lai Latvijā būtu nevis LMS un LATMA mednieku ētikas kodekss, bet viens Latvijas mednieku ētikas kodekss. Jā, mēs esam sagatavojuši dokumentu un ieguldījuši lielu darbu, kas ir pamats, taču tas nav akmenī iecirsts un esam to gatavi pilnveidot.”

Pamats – neapstiprināts CIC mednieku kodekss
Runājot par ētikas kodeksa radīšanu, Baumanis saka, ka LMS nav centusies izgudrot no jauna riteni, bet skatījusies, kas pasaulē šajā jomā jau ir radīts. “Jāsaka, tie dokumenti, ko atradām, ir ļoti smagnēji vai ļoti vienkāršoti, tajos sajauktas ļoti vispārīgas lietas ar absolūtām detaļām. Tā ir izdarīts Igaunijas mednieku ētikas kodeksā. Lietuviešiem tādu dokumentu neatradām, tāpat kā Skandināvijas valstu medniekiem. Interneta resursos tādu neatradām arī vecās Eiropas valstu medniekiem. Mūsu ētikas kodeksā principi ir līdzīgi kā Medību un medījamo dzīvnieku aizsardzības komitejas (CIC) mednieku ētikas kodeksā, kas gan nav apstiprināts šajā organizācijā, bet to izstrādāja organizācijas jauniešu darba grupa, kurā agrāk darbojos arī es. Darba grupa, kurā bija divdesmit pārstāvji no desmit Eiropas valstīm, dokumentu triju dienu laikā sagatavoja Zviedrijā. Man nav kauns, ka esam iedvesmojošies tieši no šī dokumenta.”

Medniecības definīcija
Ētikas kodeksā pirmo reizi mēģināts definēt arī to, kas tad īsti ir medniecība, jo ir senākas un ne tik senas definīcijas tam, kas ir medības, medību saimniecība, taču visu jomu tās nespēj aprakstīt. Runājot par ētikas kodeksu, šīs definīcijas nav īsti piemērotas. Ir nosaukti principi vai vērtības, uz kurām tad tiek balstīts ētikas kodekss, – tās ir cieņa, zināšanas, atbildība, ilgtspēja un tradīcijas. Šie pieci vārdi un apgalvojums, ka mēs uz tiem balstāmies, ir ētikas kodeksa visīsākā forma.

“Protams, lasot dokumentu, var rasties sajūta, ka dažas lietas vairākās sadaļās pārsedzas, atkārtojas, taču labāk lai doma atkārtojas, nevis paliek nepateikta. Piemēram, starp cieņu un atbildību robežu reizēm novilkt ir ļoti grūti,” turpina Jānis Baumanis. “Šobrīd gaisā virmo ideja, ka nepieciešams radīt mednieku ētikas rokasgrāmatu vai labās prakses grāmatu, kurā būtu apkopoti piemēri attēlos un skaidrojumi, ko vajadzētu veicināt, bet no kādām darbībām atturēties. Piemēram, attiecībā uz fotografēšanos ar medījumu, cieņas izrādīšanu, citām lietām. Līdzīgi kā, piemēram, uzņēmums Latvijas valsts meži izveidojis rokasgrāmatu medību infrastruktūras iekārošanai. Tas būtu nākamā gada lielais darbs, kur roka būtu jāpieliek abām mednieku organizācijām un arī par medībām rakstošajiem un raidošajiem medijiem.”

Cieņa
Mednieks apzinās, ka medību nākotne ir atkarīga no mednieku un pārējās sabiedrības sekmīgas līdzāspastāvēšanas un abpusējas sapratnes. Mednieki respektē citu sabiedrības locekļu viedokļus, komunicē ar tiem pieklājīgi, izglīto par medību nozīmi un veido pozitīvu iespaidu par medībām un mednieku saimi.

“Šobrīd liela daļa mednieku aktīvi komunicē sociālajos tīklos. Diemžēl reizēm neiztiek arī bez rupjībām, un tā ir pamatīga darvas karote medus mucā. Te pats svarīgākais ir saprast, ka mednieka tēlu neveido tik daudz mednieku organizācijas un stāsti par labajiem medniekiem, cik katra atsevišķa mednieka rīcība. Ne velti ir teiciens par darvas karoti. Ja mednieki ir viens procents no sabiedrības, tad viens cilvēks, kurš savārījis ziepes, atstāj ietekmi uz visiem medniekiem. Medniekiem būtu diezgan stingri jāskatās pirmkārt uz sevi un tad uz saviem kolēģiem. Princips, ka vārna vārnai acīs ne-knābj, nav pareizs. Ja cilvēks ir pelnījis nosodījumu par savu rīcību, tas arī jāizsaka,” tā Jānis Baumanis.

“Savukārt, ja medniekus nepatiesi apvaino kādos grēkos, balstoties uz emocijām, jāatbild argumentēti un pieklājīgi, balstoties uz faktiem. Es vēlos salīdzināt divas visai līdzīgas un tajā pašā laikā atšķirīgas situācijas. Gunitas lūšu stāsts, kura sākumā domāju, ka sabiedrības sašutuma vētras iemesls ir neveiksmīgs komentārs. Iespējams, tik detalizēts komentārs bija lieks. Taču šī gada novembra sākumā mana pārliecība ievērojami mainījās. Es ieliku savā Facebook profilā fotogrāfiju, kurā redzams mednieks ar septembrī baura laikā nomedītu briežu bulli, lielisku izcilas kvalitātes dzīvnieku. Nākamajā attēlā bija redzama jau apstrādāta trofeja, vēl nākamajā – vērtēšanas protokols. Bullim kā minimums bija 13 gadu, tas bija sasniedzis absolūto maksimumu visās nozīmēs un, visticamākais, jau bija sācies viņa laika noriets. Arī fotogrāfija ar mednieku bija lieliska, tā iederētos labās prakses rokasgrāmatā. Tur bija četri pieci simti komentāru un atkal gānīšanās, atkal Elitas Veidemanes un Co ierastie teksti: slepkavas, nelieši un tamlīdzīgi. Tajā brīdī es sapratu, ka nav svarīgi, kas ir nomedīts, kurš ir veiksmīgais mednieks un kāds ir komentārs. Vienkārši ir sabiedrības daļa, kura, redzot attēlu ar jebkuru mednieku un jebkādu medījumu, uz to reaģē kā bullis uz sarkanu plandošu lupatu… Šiem cilvēkiem širmis aizveras, un viņi gatavi gāzt citiem uz galvas samazgu un žults spaiņus. Pret šiem cilvēkiem ētikas kodekss nelīdzēs. Šos cilvēkus nekad nevarēs padarīt par mūsu domubiedriem. Mums ir jāstrādā ar neitrālo, neizlēmušo vai domājošo daļu, lai skaidrotu viņiem medības. Tad varam cerēt, ka viņi nekļūs par medību noliedzējiem.”

No ētikas kodeksa
Mednieks izrāda cieņu pret dabu un medījumu, nomedījot dzīvnieku iespējami ātri un nesāpīgi, neradot medījamajam dzīvniekam nevajadzīgas ciešanas, kā arī izmanto tikai ētiskus un likumīgus medību rīkus un aprīkojumu.Ētiska attieksme pret nomedīto dzīvnieku ietver sevī arī atbilstošu un cieņpilnu medījuma izmantošanu un eksponēšanu tādā veidā, lai tas nebūtu aizskaroši citiem medniekiem un sabiedrības locekļiem.

“Medniekam jebkurā gadījumā jāpieliek visas pūles, lai medību procesu nepārvērstu par medījumam nevajadzīgām ciešanām,” turpina Baumaņa kungs. “Jāatceras, ka mums rokā ir rīki nonāvēšanai. Mūsu pienākums šo procesu padarīt maksimāli ātri un nesāpīgi. Tas noteikti paredz visdažādāko apmācību, lai ieroči tiktu lietoti pēc iespējas efektīvāk. Ir ļoti svarīgi: ja medījums ir iegūts, tas arī jāizmanto. Protams, neviens neprasa, lai tiktu izmantota kašķaina lapsa, ko noteikumi prasa aprakt. Ja esi aizbraucis, piemēram, uz pīļu medībām, esi ļāvies azartam un nomedījis lielāku daudzumu pīļu, tavs pienākums ir tikt ar medījumu galā, apstrādāt un izmantot. Savās mājās ar medījumu, piemēram, darbojos es pats. Man sirdsapziņa neļauj šo darbu uzkraut sievai. Ne reizi vien ir bijis tā, ka vienu dienu esi veltījis medībām, otru – lai šo medījumu sastrādātu un sagatavotu glabāšanai. Tas reizēm pat prasa vairāk laika nekā pašas medības.” Mednieks ciena un ņem vērā citu sabiedrības locekļu tiesības būt klātesošiem dabā.

“Šajā gadījumā jāmeklē kompromiss un jārunā ar cilvēkiem. Tajā pašā laikā es sagaidu līdzīgu attieksmi un respektu no citiem,” skaidro Baumaņa kungs. “Dabas fotogrāfi, atpūtnieki, sēņotāji, ogotāji, vietējie iedzīvotāji, kas vienkārši dodas pa īsāko ceļu cauri mežam. Viņus visus zināmos apstākļos var sastapt mednieks. Jābūt pieklājīgam un korektam, lai neveidotos konfliktsituācijas. Ir jāsaprot, ka mežā neesam vienīgie. Tos, kuri mežā uzvedas skaļāk, var saklausīt un saskatīt bez problēmām, toties ir, piemēram, daži dabas fotogrāfi, kuri nerespektē nevienu citu. Nomaskējušies kamuflāžā un saplūduši ar dabu, viņi mēdz briežu baura laikā lavīties klāt dzīvniekam. Bet iedomāsimies, ka tam pašam briedim no otras puses lavās klāt mednieks ar vītņstobra ieroci. Bieži vien lode lido medījumam cauri… Mednieks pie labākās gribas nevar ieraudzīt otrā pusē paslēpušos fotogrāfu, kurš būtībā ir uz ugunslīnijas. Un tās vairs nebūs tikai patraucētas medības… Te ir stāsts par drošību. Kādā televīzijas raidījumā šāds fotogrāfs negatīvi izteicās par medniekiem. Taču vēlāk intervēja dabas fotogrāfu Andri Eglīti, ko es šajā jomā patiešām uzskatu par autoritāti. Viņš pateica ļoti skaidri – ja fotogrāfs vēlas bildēt medījamos dzīvniekus atbilstošā brīdī, pirmais, kas jāizdara, – savas darbības jāsaskaņo un jāvienojas ar medniekiem, kuri tur medī. Tas ir tāpat kā medniekiem, kuri piesaka koordinatoram savas medību vietas, lai nenotiktu nelaimes gadījums. Fotogrāfs ir nomaskējies pats, un pat fotoaparātam darīts viss, lai nebūtu atspīdumu. Fotogrāfs ir būtībā neredzams. Mednieks ir ievērojis visu, bet viņš nevar zināt, ka tur var būt arī nomaskējies fotogrāfs.

Ja pašam fotogrāfam ir vienalga, kas notiek ar viņu, varbūt vērts padomāt par mednieku, kurš nevēlas sabojāt savu dzīvi tāpēc, ka trāpījis kādam, ko pie labākās gribas nav bijis iespējams saskatīt… Visa pamatā ir savstarpēja cieņa. Ja mēs ejam ar cieņu, mums ir pamats ko tādu sagaidīt arī pretī. Arī mēs, mednieki, priecājamies par dabas fotogrāfu veikumu un izmantojam viņu uzņemtos attēlus, lai mācītos.

Tas pats attiecināms uz zemes īpašniekiem un lauksaimniekiem. Jābūt korektai diskusijai, tad konfliktsituāciju būs daudz mazāk.”

Ilgtspējība
Mednieks apzinās, ka no viņa darbiem un rīcības ir atkarīga dabas un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana visas sabiedrības un nākamo paaudžu interesēs. “Ikvienam medniekam jāapzinās, ka nesaimniekojam vienai dienai. Mūsu mērķis ir ne tikai medīt pēc pieciem, desmit vai divdesmit gadiem, bet lai varētu medīt arī mūsu bērni un mazbērni,” tā Baumaņa kungs. “Vēlams, lai varētu medīt visas tās sugas, ko medījam šobrīd un pat vairāk. Lai neietu mazumā arī medību veidi. Jā, notiek evolūcija un mazāk iedarbīgi medību rīki tiek nomainīti ar efektīvākiem. Atceramies stāstu par kājķeramajiem slazdiem, kurus aizstāja rāmju lamatas. Taču slazdošana turpinās. Man ļoti svarīgi šķiet, lai pie mums būtu arī medības ar loku. Nedrīkst rīkoties kā atsevišķi indivīdi, kuri teic, ka nav medību pretinieki, tajā paša laikā ar putām uz lūpām apgalvo, ka putnu medības būtu jāaizliedz. Šādi cilvēki gribētu mednieku atstāt tādā līmenī, kurā jāmedī tikai tas, kas rada problēmas.”

Mednieks nodrošina, ka iespēju robežās tiek samazinātas viņa klātbūtnes pēdas dabā. “Negribu apgalvot, ka mednieks ir lielākais piesārņotājs starp tiem, kuri savu brīvo laiku pavada dabā, taču ir daži aspekti, par ko varbūt daļa mednieku neiedomājas,” skaidro Baumaņa kungs. “Aizejot pīļu medībās, man nepatīk ieraudzīt uz zemes 40 vai 50 izšautas patronu čaulītes. Es cenšos tās vienmēr savākt. Nemedīju ar pusautomātisko ieroci, un man to izdarīt ir vieglāk. Pat šaujot ar karabīni, vienmēr cenšos savākt izšautās čaulītes. Jābūt principam ienesi – iznes. Mums nepatīk, ja nemednieki vai makšķernieki aiz sevis nesavāc atkritumus. Arī čaulītes ir atkritumi. Plastmasa dabā nesadalās ārkārtīgi ilgi.”

Mednieks uzskatos, darbos un iespēju robežās finansiāli atbalsta uz saprātīgu saimniekošanu balstītas medību saimniecības, dabas aizsardzības un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas iniciatīvas, t. sk. ievācot, apkopojot un iesūtot datus par medījamajiem dzīvniekiem.

“Vēlos uzsvērt, ka pēdējos gados bijuši aicinājumi medniekiem iesaistīties dažādos pētnieciskajos projektos un informācijas vākšanā par medījamo dzīvnieku sugām, to populācijas stāvokli. Piemēram, ornitologu aptaujas par nomedītajām pīļu sugām. LATMA uzsāktais projekts par nomedītajām sējas zosīm, Valsts meža dienesta aicinājums ziņot var vilku un lūšu pēdām. Šī informācija palīdz mums, medniekiem, saglabāt medību daudzveidību. Šoruden, apspriežot lūšu limitu, tika izmantotas kartes, kurās apkopotas iesūtītās ziņas. Lūšu kartē bija ļoti daudz balto plankumu vietās, kur – esmu pilnīgi pārliecināts – lūši ir. Acīmredzot mednieki vienkārši bijuši par slinkiem, lai to fiksētu. Ir pilnīgi skaidrs, ka turpmāk šīm neinvazīvajām monitoringa metodēm – kameru bildēm, pēdu fiksācijai ar laiku un koordinātām – būs arvien lielāka nozīme, lai mēs varētu pierādīt, ka populācija ir pietiekami liela un tai ir pietiekami laba izplatība, lai varētu medīt. Ja mednieki būs par slinkiem, tajās vietās, kur nebūs datu, nākotnē var nebūt arī nomedīšanas limita. Skandināvijā vai Rietumeiropā mednieki daudz aktīvāk iesaistās datu vākšanā un iesūtīšanā.”

Atbildība
Ja medījamais dzīvnieks tiek ievainots, mednieks dara visu iespējamo, lai to atrastu un pēc iespējas ātrāk izbeigtu dzīvnieka ciešanas, t. sk. izmantojot apmācītu medību suni.

“Runājot par medību suņu izmantošanu medībās, jāsaprot, ka suns var dažās minūtēs izdarīt to, ko mednieks spētu dažās stundās. Tāpat suns spēj to, ko mednieks pats nevarēs nekad. Nesen bija gadījums, kurā mednieks šāva briežu teļu. Medniekam bija pārliecība, ka teļš turpat palicis, taču atrast medījumu neizdevās. Apmācīts medību suns šo teļu atrada 150 metru attālumā. Cilvēkiem pat prātā neienāca, ka medījums varēja tik tālu aizskriet. Galvenais ir uzticēties sunim, viņš zinās labāk. Par medību suņu izmantošanu ir jāstāsta, šis process ir jāpopularizē. Es gribētu iztikt bez normatīvajiem aktiem, kas medību suņu izmantošanu uzliktu par pienākumu. Labāk, lai tā ir labā pieredze. Man ļoti patika pirmie gadījumi, kad mednieki lika Facebook tīklā informāciju par to, ka ir gatavi braukt palīdzēt atrast medījumu ar medību suni. Cilvēki gatavi braukt pat 60 un vairāk kilometru, neprasot par to atlīdzību, tikai lai sunim būtu iespēja strādāt. Skandināvijā šāda sistēma ļoti labi darbojas. Medniekam, kurš šāvis, ir pārliecība, ka trāpījis, bet medījumu nevar atrast, sajūta ir briesmīga. Tāpēc, ja ir iespēja, jāizmanto apmācīts suns. Uz trim četriem apkaimes klubiem viens suns jau šobrīd ir noteikti. Esam uz pareizā ceļa, tikai jāturpina strādāt!” skaidro Jānis Baumanis. Mednieks iespēju robežās dalās ar medījumu ar citiem sabiedrības locekļiem, veicinot medījuma pilnīgu un daudzveidīgu izmantošanu.

“Šis ir samērā jauns punkts, par kuru reti kāds aizdomājas, taču esmu konstatējis, ka, pietiekami aktīvi medījot, ir reizes, kad gaļas ir daudz vai ļoti daudz un pašam nav iespējas to visu izmantot. To vajag piedāvāt citiem cilvēkiem, kuriem pie medījuma gaļas nav iespējas tikt. To var darīt arī par samaksu, kas nav nekas slikts. Manas sievas kolēģēm, piemēram, ir mazi bērni, kuri dažādu iemeslu dēļ nedrīkst ēst veikalā nopērkamo gaļu. Tajā pašā laikā medījuma gaļa viņiem veselības problēmas nerada. Šīs ģimenes ļoti novērtē piedāvājumu iegādāties medījuma gaļu. Protams, gaļa ir jāsadala, atbilstoši jāiesaiņo, lai nemedniekam varētu viegli izskaidrot, kā to vislabāk sagatavot un izmantot,” uzskata Baumaņa kungs.

“Šie cilvēki viennozīmīgi pieskaitāmi mednieku atbalstītāju pulkam. Tas ir veids, kā bez ieguldījumiem, pat atgūstot degvielā iztērēto, iegūt sabiedrotos Tāpat var izmantot bižutērijas izstrādājumiem ādas, kaulus, kā to jau dara Lady HUNT kluba dalībnieces. Pirms neilga laika mani uzrunāja attālāks kaimiņš, ar kuru bijām vien sveicinājušies, un vaicāja, vai nav iespēja iegūt neapstrādātu lielāka pārnadža ādu. Izrādās, viņš nodarbojas ar etnogrāfisko mūziku un šādas ādas izmanto bungu un tamburīnu darināšanai. Protams, tiklīdz būs, es viņam tādas aizvedīšu. Šis cilvēks nav mednieks, bet mednieks viņam būs palīdzējis un atkal par vienu mednieku atbalstītāju būs vairāk. Savukārt mēs šīs ādas labākajā gadījumā būtu aprakuši, sliktākajā vienkārši iesvieduši krūmos lapsām. Šādu gadījumu ir daudz, tikai uz tiem jāatsaucas.”

Zināšanas
Mednieks regulāri izkopj, pilnveido un uzlabo savas zināšanas un prasmes. It īpaši tas attiecas uz zināšanām par vides un dabas aizsardzību, procesiem dabā, medījamo dzīvnieku bioloģiju un šaušanas prasmēm. “Medības ir tā joma, kurā nepieciešama nepārtraukta izglītošanās. Ir iespēja pilnveidoties un piestrādāt pie tā, lai iemaņas neierūsētu,” pārliecināts Jānis Baumanis. “Kaut vai šaušanas prasme. Lai cik bieži tu šautu medībās, uzskatu, tik un tā regulāri jāapmeklē šautuve. Tie, kuri šauj reizi vai divas gadā vai reizi pāris gados, par iemaņām vispār nedrīkst runāt. Tie ir tikpat bīstami kā kundzītes, kuras iereibušie vīri beidzot nosēdina pie stūres 24. jūnijā. Viņas apdraud sevi un pārējos satiksmes dalībniekus.” Šautuvē uzlabo savas prasmes, taču lielākā vērtība – iespēja apzināt savu iespēju robežas un mežā prast atšķirt tos brīžus, kad nešaut. Ja ir tikai cerība, ka varbūt trāpīšu, ieroča melīti labāk nespiest. Šāvienam vienmēr jābūt tēmētam, mērķtiecīgam un ar pārliecību par iznākumu. “Tāpat nevar dzīvot ar apziņu, ka pietiek ar zināšanām, kas iegūtas pirms četrdesmit gadiem. Ir jāiet laikam līdzi, jo nāk jaunas atziņas, mainās mežs un situācija tajā.”

Tradīcijas
Mednieks velta laiku un resursus vietējo medību tradīciju saglabāšanai, izkopšanai un nodošanai nākamajām paaudzēm.

“Ir svarīgi, lai mēs saglabātu un koptu tieši vietējās tradīcijas. Mums nav jāskraida ādas šortos, nav mums medību ragu ansambļu. Var nerīkot medījuma parādi pēc medībām, taču pēc masta nedrīkst neapsveikt veiksmīgo mednieku! Viņam jādod vārds, lai izstāsta to, ko piedzīvojis, jāapbalvo ar egles zariņu. Tas ir absolūtais minimums, ko nevajadzētu aizmirst. Jā, protams, medījuma parādes ar zviedru lāpām stūros ir skaisti, bet ne vienmēr tas iespējams un vajadzīgs, tāpat ragu mūzika vai signāli. Arī spalvu pušķis pie cepures ir pakārtots jautājums. Svarīgi ir saglabāt tradicionālos medību veidus ar dzinējiem, suņiem vai lamatām, putnu medības. Bieži vien šos veidus uztur neliels cilvēku pulciņš. Viņi ir jāatbalsta, jo, ja šis pulciņš pazudīs, jauns, visticamāk, neradīsies un medības kādā apvidū kļūs nabadzīgākas… Paaudžu maiņai jānotiek nesāpīgi, nododot tālāk medību tradīcijas.

Iespējams, kādā brīdī mūs ir izlaidusi medījuma pārbagātība. Ir klubi, kuros, tiklīdz porcija ir mašīnā, visi steidz katrs uz savu pusi kā tarakāni, kad ieslēdz gaismu. Taču tā nedrīkst. Ir jāsēžas pie galda, jāpaēd vakariņas un jāparunājas. Tikai tā veidojas kluba dzīve un tradīcijas.” Mednieks iespēju robežās piedalās medību sabiedrību saliedējošos pasākumos, festivālos un izstādēs, kā arī atbalsta ar medību nozari saistītos amatniekus, periodiskos izdevumus un literatūru.

“Iegūtās trofejas ir jānovērtē. Ne visi tam atsaucas. Bieži vien zinām par fantastisku trofeju, taču jābrauc pie mednieka un gandrīz jālūdzas, lai viņš to vestu uz izstādi,” atzīst Jānis Baumanis. “Tā nav normāla situācija. Tāpat medniekiem jāatbalsta ar nozari saistītie preses izdevumi. Tajā brīdī, kad tie pazudīs, jauni neradīsies vai būs kas daudz nekvalitatīvāks. Ja mums ir vairāk nekā 20 tūkstoši mednieku, bet profesionālu žurnālu abonentu skaits ir tikai daži tūkstoši, tas ir nožēlojami… Mēs varam runāt par to, ka preses izdevumiem klājas grūti, taču situācija pirms desmit gadiem bija līdzīga un tad visi nesēdēja glaudāmajos telefonos. Slinkums šajā gadījumā arī nav attaisnojums, tā drīzāk ir nevēlēšanās uzzināt ko jaunu. Līdzīgi ir ar semināriem – ja tos neapmeklē, attīstība apstājas.”

Vērtē LATMA
Haralds Barviks, Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs: “Es izlasīju Latvijas Mednieku savienības sagatavoto dokumentu un piekrītu visam, kas tur rakstīts. Kā pamatu to Latvijas Mednieku asociācija noteikti atbalstīs. Jānis Baumanis kopā ar kolēģiem tiešām ir izdarījis lielu darbu. Tomēr dokuments pašreizējā redakcijā ir tikai ētikas kodeksa pats pamats, var teikt, skelets. Katrs punkts tajā prasa iztirzājumu un apaudzēšanu ar konkrētām lietām. Man ļoti patika, kā vecajās mednieku grāmatās bija aprakstīts, kā jāpieiet pie nomedītā brieža, kā jāpagriež, kā jānoplūc zariņš medījuma godināšanai, kā un kur tas jāuzliek uz medījuma. Tas ir detalizēti jāapraksta.

Šis papildināšanas darbs, visticamāk, pat nav paveicams vienā gadā, dzīve nepārtraukti prasīs korekcijas, un ētikas kodekss būs atkal un atkal jāpapildina. Šis ir ētikas kodekss visiem medniekiem Latvijā neatkarīgi no piederības kādai organizācijai. Protams, šajā gadījumā vairāk ir pastrādājusi Latvijas Mednieku savienība. Abu organizāciju kopējā vēlme – lai mednieki ievērotu šīs ētikas pamatnostādnes, kurām neseko likuma sankcijas. Pieklājīga komunikācija – pašsaprotama lieta. To, ka medniekiem šāds dokuments, turklāt ar skaidrojumiem, nepieciešams, apliecina kaut vai tas, ka pēdējā laikā, bez pārspīlējuma, saņemu divus trīs tālruņa zvanus no zemes īpašniekiem, kuri ir neapmierināti ar atsevišķu mednieku rīcību. Neskatoties uz to, ka nav slēgti medību tiesību nomas līgumi, šie mednieki pa īpašumu pārvietojas ar ieročiem, ar zemes īpašniekiem nerunā, ja arī ko bilst, tad uzvedas augstprātīgi. Šiem medniekiem noteikti jāpārdomā sava rīcība un izturēšanās, kas nav savienojama ne tikai ar mednieku ētikas principiem, bet arī ar normatīvo aktu prasībām. Ar nepiedienīgu uzvedību un draudiem izrēķināties ar īpašnieka suņiem mēs nepanāksim mednieka tēla uzlabošanos. Tāpat nepanāksim labvēlīgu attieksmi pret medniekiem kopumā. Savukārt bravūrīgajiem var nākties piedzīvot visai nepatīkamas sankcijas… Tāpat vajadzētu rūpīgi pārdomāt, kādā formā izteikties, atbildēt uz jautājumiem, replikām. Pieklājīgai komunikācijai jākļūst par pašsaprotamu lietu.

Vēl viena lieta – medniekiem aktīvi jāiesaistās un jāziņo par malumedību gadījumiem. Latvijā ir organizētas grupas, kas medījumu ar malumedību metodēm iegūst rūpnieciskos apmēros, nerēķinoties ne ar ko. Cilvēki baidās par viņiem ziņot, taču, tā rīkojoties, šo sērgu apturēt neizdosies.”

Vērtības, ko akceptējam
Artūrs Surmovičs, BDO Law vecākais jurists, mednieku ētikas kodeksa darba grupas loceklis, mednieks: “Mednieku ētikas kodekss nav tikai kādi priekšraksti. Ar to tiek nosauktas arī vērtības, kuras mēs akceptējam, par kurām mēs cīnāmies. Vēlamies, lai visiem medniekiem šīs vērtības būtu kopējas. Tāpat kodekss dod iespēju par tām pastāstīt arī pārējai sabiedrībai, pateikt, kādi mēs esam un kādus vēlamies redzēt visus medniekus Vienlaikus tas ir labs dokuments jaunajiem medniekiem, kuri mēdz nokļūt dažādās situācijās, dažādos mednieku kolektīvos, iespējams, arī tādā, kurā izpratne par ētiku nav visai augstā līmenī. Šis ir dokuments, kurā pasmelt zināšanas un teikt: tas, ko darām, nav īsti labi! Radot mednieku ētikas kodeksu, iedvesmojāmies no, mūsuprāt, labākās pasaules prakses, bet darba rezultātā sanāca kaut kas savs un unikāls. Kodekss, kā normatīvo aktu piramīd Kas tad ir mednieku ētikas kodekss? Man kā juristam gribētos to salīdzināt ar Latvijā pastāvošajiem normatīvajiem aktiem. Mums ir Satversme, proti, konstitūcija, mums ir likumi un Ministru kabineta noteikumi. Tā ir normatīvo aktu piramīda. Mednieku ētikas kodekss būtu kā konstitūcija – īss, kodolīgs un vienkāršs. Tas tāds arī ir izdevies. Ir apkopotas vienkāršas, skaidras lietas. Tas ir pats pamats, kuru nevajadzētu grozīt ik pēc pusotra diviem gadiem. Taču ir vajadzīgs detalizētāks apraksts, līdzīgi kā ir likumi un Ministru kabineta noteikumi, kas tiek izdoti, balstoties uz kāda Satversmes panta pamata vai izriet no tā.

Arī ētikas kodeksa detalizētajam aprakstam jāizriet no konkrētajiem kodeksa punktiem un pamata principiem. Pašā kodeksā nav nepieciešams aprakstīt konkrētas lietas, piemēram, ka mežā nedrīkst atstāt izšautas čaulītes, izsmēķus, sērkociņus, tukšas pudeles. Ja tā izdarīs, kodekss kļūs smags un nelasāms. Tas būs novecojis brīdī, kad tiks pieņemts. Ētikas kodeksam ir jābūt universālam, nosacīti stāvošam pāri laikam.

Konkrētas lietas jāapraksta atsevišķi
Konkrētas lietas būtu jāapraksta labās prakses grāmatā, kuras radīšana, visticamāk, būs ne viena vien gada darbs.Tajā lielai daļai skaidrojumu jābūt par komunikāciju sociālajos tīklos. Pasakot, ka tajos neko nevar publicēt, mēs pateiktu ardievas visiem jauniešiem, kuriem komunikācija šajos tīklos ir ļoti svarīga. Taču jāizskaidro, kas ir pareizi, kas ne, kā jāuzņem fotoattēli. Ja esi ko nomedījis, tu esi atņēmis dzīvību. Pareizāk gan būtu teikt, ka tev savu dzīvību ir atdevis. Tad arī pret medījumu būtu jāizturas ar atbilstošu cieņu. Pagodini to, pienācīgi izmanto! Ne tikai attēlojot fotogrāfijās. Visu saskaldīt gabalos un pārvērst maltajā gaļā arī nav visai ētiski. Saproti, ar ko viens gabals atšķiras no otra, un pienācīgi izmanto. Līdz ar to ētikas kodekss kalpo ne tikai tam, lai uzlabotu mednieka tēlu sabiedrības acīs, bet arī lai pašiem medniekiem būtu jāiespringst, lai patiešām kļūtu labāki un zinošāki, atbilstu tam, kas tur rakstīts. Viens lineāls nederēs.

Daudz diskusiju ir par medību tradīcijām. Vai tas, ko cenšamies piekopt, atbilst latviešu medību tradīcijām? Pirmās republikas laikā piekoptās medību tradīcijas bija bagātākas un pompozākas, var teikt, vācu baronu tradīcijas. Tātad domātas elitārai publikai. Padomju laikos aristokrātu izgājienus mēģināja izskaust. Taču šīs tradīcijas ir ne tikai medījuma un veiksmīgā mednieka godināšana. Tā ir iespēja dalīties ar zināšanām, pieredzi. Mums darba grupā bija diskusija tieši par tradīcijām. Katrā kultūrvēsturiskajā novadā – Latgale, Kurzeme, Vidzeme, Zemgale – šīs tradīcijas atšķiras. Tāpat tās atšķiras vēl smalkākā dalījumā. Mēs tikai zaudētu, ja visi sāktu piekopt tikai vienas tradīcijas, mērot ar vienu lineālu. Tāpēc ir svarīgi saglabāt tās nianses, kas ir katrā atsevišķā vietā. Protams, tām jāatbilst vispārpieņemtajiem ētikas principiem. Tāpat medniekiem jāapzinās, ka esam pirmie, kuri saskaras ar dažādām meža dzīvnieku saslimšanām, kas var apdraudēt tautsaimniecību. Palīdzēt zinātniekiem vākt datus par situāciju arī ir ētiskas dabas jautājums. Tas uzliek lielu atbildību, jo mēs palīdzam rūpēties par bioloģisko daudzveidību. Mēs, mednieki, nedarbojamies tikai sev, bet gan visai sabiedrībai. Ja jau mums ir ētikas kodekss, būtu nepieciešama arī ētikas komisija. To varētu izveidot abas mednieku organizācijas – LMS un LATMA – no cilvēkiem, par kuru reputāciju un izpratni par ētiku šaubas nerodas. Kāpēc? Ļoti daudzu mednieku klubu statūtos ir ierakstīts, ka no kluba var izslēgt par rupjiem ētikas normu pārkāpumiem. Bet kurš to izvērtē? Šāda komisija varētu sniegt klubam viedokli, vai konkrētajā gadījumā ētikas normas ir pārkāptas vai nav. Līdz ar to klubam būtu vieglāk pieņemt lēmumu par tālāko rīcību.”

Vairāk lasiet žurnāla “Medības” decembra numurā

• žurnāls Medības