Trofejmeistars un mednieks Uldis Macats nezinātājam nav viegli atrodams, jo viņš un mamma dzīvo patiešām kā pasakā – dziļa meža vidū Raiskuma pagastā, Gaujas Nacionālā parka teritorijā. Ceļš ved pa mežu vien, un dažviet šķiet, ka brauc cauri milzīgu egļu sienām. Gluži vai gar mājas pašiem logiem debesīs skrien slaidas priedes un pavisam netālu starp kalniem un siliem gozējas skaistais Ķiržu ezers.
Uldim trofeju izgatavošana sākusies neplānoti – pirms apaļiem divdesmit gadiem izlīdzot draugam, taču darbiņš iepaticies un tagad jau izveidojies savs noformēšanas stils. Skaistuma izjūta, precizitāte un cieņa pret dzīvniekiem nākusi mantojumā no tēva, kura vairs nav šajā saulē. Tētis Artūrs Macats pēc profesijas bijis koktēlnieks, daiļamata meistars, arī mednieks, kurš dzīvniekus nevis fotografējis, bet zīmējis vai attēlojis kokgrebumos. Par viņa talantu stāsta daudzās gleznās skatāmas atmiņas, kas tagad papildinātas ar Ulda mednieka gaitās iegūtajām trofejām.
Uldis, iepazīstinot ar sevi, spriež, ka noteikti neesot trofeju izgatavošanas korifejs. Vismaz vēl pagaidām. Taču šo to zinot. Kopumā trīs tūkstoši vai pat vairāk ragu, galvaskausi un ilkņi apstrādāti, uz dēlīšiem salikti un nu kļuvuši par savu kādreizējo nēsātāju mūžīgās dzīvošanas lieciniekiem. Uldis arī pasmejas, ka divu vienādu trofeju neesot, tādēļ katrs klients pēc ģīmja viegli atšķirams. Uzklausīt bija aizraujoši un pamācoši, jo trofeja taču nav tikai ragi, āda vai nagi. Trofeja ir cieņa pret to, kas reiz bija dzīvs.
Trofeja bez stāsta ir nulle
No praktiskā viedokļa es teiktu, ka trofeja ir viss, izņemot gaļu. No filozofiskā – arī viss plus stāsts, kā dzīvnieks nomedīts, un kādēļ lai šīs atmiņas nešķetinātu, piemēram, ēdot garšīgu brieža karbonādi. Esmu sastapies ar dažādiem medniekiem, un viņus man gribas sadalīt divās daļās: tie, kam absolūti necili radziņi vai ilknīši tik un tā būs trofeja, un tie, kam vienkopus lielā maisā vai pavisam zaimojoši – kaut kur garāžas vai šķūņa kaktā samesti gadu gadiem krāti kauli. Kad nu uznāk liela patikšana jeb, kā man dažreiz teikuši, vajadzība lietas sakārtot, parokas pa kaudzi, izceļ kaut cik pieklājīgi saglabājušos galvaskausu ar radziņiem un grib, lai es to pielieku pie dēlīša. Vēl kuriozāk, ja atved visu to mantību pie manis un pēc kāda laika prasa, cik īsti to trofeju esot. Jā, es jau pastrādāšu, un tam īpašniekam ragi rindā būs, bet stāsta nebūs. Tāpat man nepatīk dažu mednieku lielīšanās ar cipariem, ka nošauti, jā, nošauti, nevis nomedīti pārsimt buki, tik un tik mežakuiļi. Un arī te atmiņu nav. Un tas jau ir bēdīgi, jo trofeja bez stāsta ir nulle.
Pirms nospied sprūda mēlīti, aprunājies
Smejos, ka esmu medniekus iedresējis pareizā virzienā, jo par trofeju jārūpējas gandrīz jau tad, kamēr tā vēl jož pa mežu. Ideāli, ja pēc dzīvnieka nomedīšanas man piezvana un pajautā, kā pareizi nogriezt galvu. Jaunie mednieki, sēžot uz gaidi, pat liek lietā šodienas modernās tehnoloģijas – nofotografē briedi un atsūta man uz mobilo telefonu bildi, lai pasaku, ir vai nav vērts medīt. Cik zinu, tik pasaku, jo kādus četrsimt staltbriežu ragus esmu caur savām rokām laidis un savā laikā Gunāra Skribas pieredzi iepazinis. Humors ir tad, ja atved man galvu trofejas izgatavošanai un pajautā, vai šito vajadzēja medīt. Man atliek vien noplātīt rokas, jo tāpat augšā to briedi vairs neuzstutēs, kas padarīts, padarīts.
Pielikums. Medību trofejas
Par lietām, ko nevajadzētu un vajadzētu darīt
Pirmkārt, lielākās problēmas ir ar dzīvnieka galvas pareizu nomontēšanu. Nekādus cirvjus! Nekādus zāģus! No trieciena galvaskausā var rasties plaisas, var nocirst pamatnes kauliņus un tamlīdzīgi. Dzīvnieka galva, pat uz kāda cieta pamata uzlikta, kustas, un ne jau ar pirmo cirtienu trāpa precīzi un nost pavisam. Rezultātā trofeja vērtēšanai vairs nav iesniedzama, un man bijuši gadījumi, ka, šādi pavirši darbojoties, medniekam iet secen zelta medaļa. Visu pavisam vienkārši var izdarīt ar nazi un mierīgi, nesteidzoties, kamēr atrod aiz ausīm skriemeli, kur galvaskausa pamatne savienojas ar kaklu, un tajā vietā 90 grādu leņķī pārgriež. Nav jau nekāda problēma, ja pāris lieku skriemeļu arī atstāj klāt. Ja nav īstas pārliecības, vai izdarīs pareizi, labāk lai tā kakla daļa paliek garāka. Protams, ja vēlas veidot izbāzni, tad gan likumi citi, taču es ar taksidermiju nenodarbojos un vajadzības gadījumā varu vien teorētiski paskaidrot, kā darāms.
Ja trofeja ir atbilstoša vērtēšanai un lai tai nezustu svars, es galvaskausam pēc apstrādes neko nost nezāģēju – tur jāpaliek visiem kauliem un kauliņiem, ko daba paredzējusi. Izņemot, protams, apakšžokli, kas vārīšanas laikā nokrīt pats. Staltbriedim, piemēram, pēc vērtēšanas formulas tāpat jau nāk nost 750 grami no galvas svara. Ja vēl galvaskauss apzāģēts vai sacirsts, uz labu rezultātu necerēt.
Manuprāt, aplamības tiek izdarītas arī šaujot – īsti nepārliecinoties, pat lāgā nenotēmējot. Esmu bebra galvaskausu lipinājis kopā no atsevišķiem gabaliņiem kā mozaīku. Kādēļ? Tādēļ, ka mednieks nav pacieties, līdz dzīvnieks izlien no alas visā augumā, bet bliezis pa galvu, līdzko parādījies purns. Kad nu izvelk beigto bebru dienas gaismā, sākas vaimanas, jo tēvainis tāds – galva uz sudraba medaļu, ja ne zelta. Es nesaprotu, nu kur jāsteidzas, var taču mazliet pagaidīt. Esmu vienmēr uzsvēris gan semināros, gan individuāli medniekiem, ja īsti nemāk, lai ved pie manis kaut vai pilnīgi visu dzīvnieku. Paņemšu trofeju un lai tad kārtojas paši ar gaļu tālāk. Ja galvas dīrāšanas laikā ir sagraizīti galvaskausa kauli, švīkas pielabot grūti. Turklāt tāds piešpaktelētais variants trofejai var sist nost vērtējuma punktus. Vēl lielākas ziepes sadara, par trofeju nerūpējoties, kamēr to aizved līdz mednieku mājai, vai pie manis. Ja dzīvnieku velk pa zemi aiz mašīnas, tad tai ir jābrauc gliemeža ātrumā un laimīgajam medniekam jāiet kājām, vēl pieturot un sargājot savu trofeju. Diemžēl lielākoties brauc, ka vai put, ragi, ilkņi ķeras aiz katra šķēršļa, tiek nobrāzti, reizēm pat nolauzti. Ja bebru piesien mašīnai un velk, biezajā pavilnā ierauš visu, kas uz zemes atradies un āda faktiski ir metama ārā, jo gružus iztīrīt nav iespējams.
Trofeju meistars Toms Poškus. Video ekstra #23
Pieļauju, trofeja bieži vien nav nekāda īpašā, bet mana filozofija ir tāda: lai cik liela, sīka, kropla un neizdevusies, bet tā ir tava. Tava! Tu to esi nomedījis, un ir morāls pienākums tev uzsmaidījušai veiksmei un dzīvniekam atdot pienācīgo godu.
Jā, esmu dzirdējis nicīgus izteikumus, ko uztraucos, tie taču štrunts, ne ragi. Es tad pārvaicāju – ko tad šāvi? Azarta pēc, gaļas pēc? Manā praksē bija gadījums, kad viesmednieks no Francijas nomedīja stirnāzi ar pāris centimetrus gariem radziņiem. Kā viņš priecājās! Un viņam noteikti visu mūžu būs stāsts, kā ticis pie šīs trofejiņas.
Man liekas simpātiski, ka ārvalstu mednieki vairāk pievēršas lietām, ko mūsu mednieki vai nu nezināšanas, vai vienaldzības dēļ pat neievēro. Viņi, piemēram, noteikti grib buka galvaskausu ar visiem zobiem, jo tie atspīd kā nedaudz zeltīts perlamutrs. Āzīši taču barojas ar dažādiem ķērpjiem, un visi tie, protams, minimālās devās satur dārgmetālus. Vācieši vienmēr pieprasa staltbrieža pērļu zobus. Dažreiz tos piestiprina pat blakus trofejai uz paliktņa, citreiz izgatavo rotaslietu. Manā praksē bijuši gadījumi, ka mednieks nemaz nezina, kur tādi meklējami.
Nav jau nekāda kāpostu zupa
Varbūt no malas šķiet, kas tur liels – novārīt galvu. Ārkārtēja, dabiski, nekā nav, tomēr daži zelta likumi jāievēro. Ideāli, ja ūdens ir no avota vai akas. Pilsētu dzīvokļu rūsainais vai pārmēru kaļķainais krāna ūdens var kaulā atstāt tonējumu. Nākamais. Stirnāža galvu var pārvārīt: atlec plānākie kauliņi deguna rajonā, vaigu daļas kustas pa šuvēm. Brieža galvu nevar pārvārīt. Aļņa, ja trofeju gatavo pēc amerikāņu modes, atstājot klāt visu garo lūpu, vārīšana ļoti jāuzpasē. Parasti gan alnim galvaskausu apzāģē, jo šim dzīvniekam ir ļoti neglīts galvas kopskats. Ne velti viņu sauc gan par kamieli, gan gumijas lūpu. Pirms vārīšanas es galvas vienmēr mērcēju. Ļoti labi, ja to var darīt zem tekoša ūdens. Ja nav tādas iespējas, ūdens jānomaina reizes trīs. Man ir dažāda lieluma katli, lai pilnībā var ievietot visu izmēru galvas, taču nekāda skāde nebūs, ja ūdenī atradīsies nedaudz arī no ragu pamatnes. Agrāk valdīja uzskats, ka to noteikti nedrīkst darīt, ka kronīši kļūstot gaiši. Nekā tamlīdzīga.
Protams, visādi kuriozi tāpat ar to vārīšanu gadās. Atveda man reiz aļņa galvu, ragi plati, nevienā katlā neiet iekšā. Izgrozu visādi, beidzot ienāk prātā pārklāt galvas virspusei drānu, lai sutinās. Īpaši laika meklēt neko noderīgu nebija, ieraudzīju vienu sarkanu lupatu un plāju virsū. Pēc kāda laika spriežu, nu būs gaļa novārījusies, celšu to galvu ārā. Ak tu mīļā pasaulīt, viss galvaskauss rozā! Ko teikšu medniekam? Bet, tā kā uz medaļnieku nevilka, visā nopietnībā stāstīju, ka no šāviena vietas kaklā laikam tās artēriju asinis tā piesūcinājušas kaulus, ka ne novārīt nevarēju… No tās reizes klāju virsū tikai baltu, ja vajadzība sutināt.
Kad gaļa novārījusies, es galvaskausu padzesēju un, kamēr kauli vēl nedaudz silti, mitri (liekais slapjums gan jānoslauka) un mīksti, ar otu uzklāju 30 – 50% ūdeņraža pārskābi. Tad vislabāk ievelkas. Kad kauls jau pilnībā atdzisis un kļuvis ciets, balinātājs nesūcas tajā iekšā, bet izgaro gaisā. Par ūdeņraža pārskābes uzklāšanu gan es vēl un vēlreiz atgādinu: obligāti rokās jābūt gumijas cimdiem, uz acīm brillēm, uz deguna respiratoram. Pēc procedūras galvaskausu ielieku plastmasas maisā, galu nosienu un nolieku tumšā vietā uz kādām 12 stundām. Tad ņemu ārā un sakrājušos šķidrumu izleju cauri galvaskausam no otras puses – lai iztek pa visiem acu, deguna un citiem dobumiem. Ūdeņradis saēdīs tur palikušās gaļas un cīpslu atliekas, kas vēlāk būs vieglāk iztīrāmas. Tad trofeju nesu uz pastiprinātu, tas ir, vismaz plus 60 – 70 grādos, žāvēšanu. Vislabāk, ja to var darīt izkurinātā pirtiņā. Ja ne, tad uz siltās grīdas. Saulē gan nedrīkst, jo tad tūlīt ir klāt mēslu mušas.
Zobus gropītē, skrūvi biezumā
Pārnadžu trofejas zobu daļas ievietošanai es paliktnī iefrēzēju gropīti – tad purns nestāv tā neglīti atstatu. Galvaskauss pie paliktņa tiek piestiprināts ar vienu vienīgu skrūvi, ko ievieto kaula biezākajā daļā. Tad trofeju ir ērti noņemt vērtēšanai. Nereti man atnes restaurācijai trofejas, kam galvaskauss sadzeltējis vai kļuvis pelēcīgs – nu vispār bez skata. Pirmais, ko īpašniekam pajautāju, – kur glabājies. Ja vietā, kur tiek klāt ēdienu gatavošanas tvaiki no virtuves, ja dūmojušas krāsnis, kauls ir visu uzsūcis.
Tomēr galvenā nelaime, kādēļ vispār jau pēc novārīšanas kaulam uzrodas dzeltenā krāsa, ir smadzeņu un acu neizņemšana pirms vārīšanas. Bieži mednieki trofeju pie manis ved tikai noformēt. Gaļu ir nodabūjuši nost paši, bet nav zinājuši, ka nedrīkst podā likt galvu ar šīm sastāvdaļām. Acīs ne tik daudz, bet smadzenēs ir milzum daudz tauku, kas ilgās vārīšanās laikā sasūcas kaulaudos, tos padarot netīri dzeltenus. Bukam izņemt nav sarežģīti, briedim, alnim var izplēst ar kādu āķveidīgu instrumentu garā kātā.
Vēl viena no kļūdām, kādēļ kauli paliek dzelteni, ir ziņkārība. Vārītājs vai vārītāja no katla ik pa laikam galvu izceļ un pārbauda, vai gaļa jau nelobās nost. Pie tam ilgi un kārtīgi pārbauda. Bet trofejas sagatavošana nav nekāda kāpostu zupa, kur pēc mīkstuma jātausta. Tikko kaulu no verdoša ūdens izceļ, tas momentā, burtiski sekundēs apžūst un, katlā atlikts, sāk vārīties it kā no jauna. Taču tā apžuvuma kārta saglabājas un vairs nenovārās, un paliek dzeltenīga.
Brr…
Es ļoti vēlos, lai trofeju man atgādā tūlīt pēc nomedīšanas un nedīrātu. Ja ne, var sasaldēt. Diemžēl karstā laikā esmu saņēmis trofejas ar neskaitāmiem tūkstošiem blakusiemītnieku un brr, kādu smaku… Par laimi, tādi gadījumi ir reti, bet man sirdī tā kā mieles aizķeras. Par mani laikam padomā, sak, vecīt, es taču tev maksāju, tad arī strādā.
Atrasto trofeju valdzinājums
Man patīk apstrādāt trofejas, ko cilvēki atrod mežā. Atnes tev tādus galīgi apsūnojušus ragus, ar pelējuma kārtu apaugušu galvaskausu un tad iztaisi nu smukumu. Bet arī tai kaitei ir zāles. Vispirms ar juveliera precizitāti no ragiem notīra sakrājušos netīrumus, smiltis, galvaskausu pabalina. Skaisti, kaut arī nav trofejiskās nozīmes.
Bēdīgāk, ja atraduma ragi jau izbalojuši. Mūsdienās gan pieejamas visādas ūdens noturīgās beices, bet vai vajag tēlot to, kā nav? Starp citu, atbilstošā vietā, pirtiņā, patumšā gaitenī tādi gandrīz balti ragi izskatās ļoti efektīgi.
Gadījies dzīvē ragus arī pielīmēt, ja kāda daļa ir atšauta nost. Interesanti bija apstrādāt aļņa ragus, kam, dzīvniekam krītot uz akmens, deformējušies divi žuburi. Kalu, piešpaktelēju, līmēju ar epoksīda sveķiem un dabūju oriģinālu. Brieža ragā esmu atstājis tur iestrēgušu svina lodi. Nereti gadās, ka tieši medību laikā staltbriedim pienācis ragu krišanas mirklis. Ja vien iespējams šo trofeju atrast, var droši vest pie manis – rags augs ārā no īstās vietas. Vēl es gribētu atgādināt medniekiem, ja ir dzīvnieks jānomedī, nevajag to darīt tieši pierē. Ir taču vairākas citas iespējas, lai nesacūkotu trofeju.
Ilknis nav rags
Vēl uzmanīgāk nekā briežiem vai aļņiem ar galvaskausa zāģēšanu vai ciršanu ir jāuzmanās mežakuiļu trofeju saglabāšanai. Ilkņu trīs ceturtdaļas atrodas iekšā kaulā un, neprasmīgi rīkojoties, var zaudēt visu izcilību. Es parasti medniekiem mācu, ka apakšējam žoklim zāģēšanu izdara starp trešo un ceturto dzerokli, augšējam – virs acīm. Ilkņus pārvārīt nevar, bet atkal cita problēma. Jauniem kuiļiem ilknis ir konusveida un tad, lai dabūtu ārā, ir uzmanīgi jānoskalda nost žokļa kauls. Vecu kuiļu ilkņi, kur trofeja jau velk uz zeltu, vārīšanas laikā iznāk viegli.
Ilkņi ļoti jāsargā, arī velkot dzīvnieku laukā no meža vai sviežot mašīnas kravas kastē. Ja attieksme pavirša, trofeju nolauž. Diemžēl restaurētu ilkni neviens nevērtēs. Trofejas ilkņus nedrīkst arī balināt, jo būtiska nozīme ir krāsai. Galvenā problēma ilkņiem ir bijusi un būs plaisāšana. Lai to novērstu, es izmantoju PVA līmi, kas pati par sevi nekļūst ļoti cieta. Ieleju apmēram trešdaļu no ilkņa garuma un presēju iekšā vati. Ilknim deformējoties, vate ar savu elastīgumu novērsīs plaisāšanu. Diemžēl esmu redzējis tādas šausmas, ka ilkņi ir piepūsti ar celtniecības putām. Kā tie bija sasprāguši! Vispār uz dēlīša var noformēt arī visu mežakuiļa galvaskausu. Tādas trofejas sevišķi patīk viesmedniekiem, un esmu izpildījis vāciešu, dāņu un zviedru pasūtījumus. Tādā gadījumā ilkņi nav jāpiepilda, jāizņem vienīgi no žokļa kaula, lai iztīrītu zoba nerva atliekas, un jāieliek atpakaļ.
Paviāns. Tinis. Čačariņš. Leopards
Nācies saskarties ne vien ar Latvijas un Krievijas faunas pārstāvjiem. Man atveduši sagatavot un noformēt arī leoparda, paviāna trofejas. Šim pērtiķu dzimtas pārstāvim ilkņi ir ievērojami iespaidīgāki un garāki nekā mūsu vilkam un lūsim. Visgrūtāk bija novārīt Grenlandes muskusvērša galvu. Dobradžiem, ilgāk vārot, no ragiem atdalās it kā līme. Kad es ieraudzīju, kas tajā katlā notiek, gandrīz nobijos – būšu vēl salaidis kaut ko grīstē. Bet kopumā jau ar eksotiem īpašu problēmu nav bijis. Antilopes galvaskauss gan atšķīrās no mūsu stirnas – formas ziņā. Tinim ir interesants galvaskauss un īpatnība – pēc novārīšanas nevar atdalīt apakšžokli. Tas ir tādās kā eņģēs. Lāča galva ir tik tauka, ka pat pēc vairākkārtējas trofejas apstrādes no kaula sūcas ārā tauku pilītes un galvaskauss izskatās kā norasojis. Taču tā nedrīkst būt. Izdomāju, ka galva pirms vārīšanas jāieliek plastmasas maisiņā, gals jānosien un uz kādu nedēļu jānoliek. Kad taisīju vaļā, iekšā bija kārtīga zapte, toties trofeja pēc tam iznāca balta, smuka, nekādu tauku pazīmju. Tāpat rīkojos ar lūšu galvām, jo arī tās mēdz būt tauku pilnas. Maldinošs stereotips ir dzirdētie ieteikumi, ka dzīvnieka galva jāieliek skudru pūznī. Jā, gaļu no kauliem noskrubinās, taču skudrskābes iespaidā trofejai ilgs mūžs nav lemts – tā vienkārši sadrups. Visvismazākais galvaskausiņš, ko esmu sagatavojis trofejai, ir meža strazdam, ko mūspusē sauc par čačariņu. Varētu jau gatavot arī mežapīļu, zosu galvaskausus, bet ar putniem ir problēmas vārīšanā – no knābja nāk nost tādas mīkstas plēksnes un izbojā visu kopskatu.
Nemoderns? Varbūt
Man bieži jautā, ja es sagatavoju trofejas no tik eksotiskiem dzīvniekiem, vai nevēlos arī pats būt šādas trofejas īpašnieks. Nē, nē un vēlreiz nē. Kamēr es no visiem Latvijā medījamiem dzīvniekiem nebūšu dabūjis medaļas vērtu trofeju, man citur laime nav jāmeklē. Mūsu zemītē taču ir tik daudz un tik labu izcilnieku, jāsagaida tikai savs veiksmes mirklis.
Ainiņas no Lubānas trofeju izstādes 2019
Par aļņu un citu medījamo dzīvnieku apstrādi lasi pielikumā “Medījumu gaļa”
MEDĪBAS + PIELIKUMI = 6 žurnāli + 2 pielikumi
