“Man ieroču glabāšanas apstākļu pārbaudes laikā policijas inspektors norādīja, ka tagad nepieciešamas tukšās patronu čaulītes (izšautās un nepielādētās) glabāt seifā, jo tās esot būtiska munīcijas sastāvdaļa. Lūgums skaidrot, kurā normatīvajā dokumentā šāda prasība ir noteikta,” žurnālam Medības vaicā kāds mednieks.
Skaidro Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vecākā speciāliste Līna Bagdone: “Saskaņā ar Ieroču aprites likuma (stājās spēkā 2019. gada 10. aprīlī) 35. panta otro daļu fiziskā persona ieroča atļaujā norādīto šaujamieroci, tā maināmās būtiskās sastāvdaļas, munīciju un tās sastāvdaļas, kā arī lielas enerģijas pneimatisko ieroci glabā ieroča atļaujā norādītajā adresē slēgtā metāla seifā, metāla skapī (metāla kastē) vai rūpnieciski ražotā, speciāli šaujamieroča glabāšanai paredzētā, cita materiāla seifā, nodrošinot tādus glabāšanas apstākļus, kas nepieļauj nejaušu ieroča, tā maināmo būtisko sastāvdaļu, munīcijas un tās sastāvdaļu nokļūšanu nepiederošu personu rokās.”
Tas nozīmē, ka patronu čaulītes patiešām jāglabā tāpat kā pats ierocis un tā būtiskās sastāvdaļas. Tāpat jāņem vērā, ka izšautās čaulītes tiek uzskatītas par bīstamajiem atkritumiem. Ministru kabineta noteikumos Nr. 302 “Noteikumi par atkritumu klasifikatoru un īpašībām, kuras padara atkritumus bīstamus”, kas stājušies spēkā 7.04.2011., minēts atkritumu veids “Munīcijas atkritumi” (klase 160401), kas atzīmēti kā bīstamie atkritumi.
Munīcijas atkritumi var būt ļoti dažādi un ar dažādu bīstamības pakāpi, piemēram, neizsprāgušas kapseles, šaujampulvera atlikumi. Savukārt izšautās patrunu čaulītes gludstobra ierocim sastāv no plastmasas un misiņa, vītņstobra ierocim – no misiņa vai atsevišķos gadījumos tērauda.
Te būtu darbs Mednieku organizācijām un šaušanas sporta organizācijām. Kāpēc čaulītes, kas paliek pēc patronas izšaušanas šautuvē ir tikai bīstamie atkritumi, bet čaulītes, ko mednieks aiznes mājās jāglabā seifā? Un kā ar tām čaulītēm, ko pēc šaušanas dabā šāvējs neatrod? Tās var mierīgi palikt mežā, kur tās var atrast nejaušs garāmgājējs, vai izmisīgi jāmeklē, veltot tam visas pūles?
Pirms trim gadiem Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļas speciāliste Vita Krieviņa žurnālam Medības skaidroja:
“Munīcijas atkritumi tiešām ir klasificēti kā bīstamie atkritumi. Ar šāda veida atkritumiem to radītājam vai valdītājam ir jārīkojas atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kas nosaka veicamās darbības:
* jāatdala bīstamie atkritumi no citu veidu atkritumiem, tātad tos nedrīkst izmest kopā ar citiem;
* jāuzglabā bīstamie atkritumi vai ražošanas atkritumi tā, lai tie neapdraudētu vidi, cilvēku dzīvību un veselību, kā arī personu mantu;
* jānogādā bīstamie atkritumi vai ražošanas atkritumi speciāli aprīkotās bīstamo atkritumu savākšanas vietās vai jāslēdz līgums ar attiecīgo atkritumu apsaimniekotāju par bīstamo atkritumu apsaimniekošanu;
* jāsedz bīstamo atkritumu vai ražošanas atkritumu apsaimniekošanas izmaksas.
Lai atkritumu apsaimniekošanas komersantam būtu tiesības veikt munīcijas atkritumu apsaimniekošanu, minētajam atkritumu veidam un atkritumu klasei ir jābūt norādītai atkritumu apsaimniekošanas komersanta, tajā skaitā arī komersanta, kurš pieņem melno vai krāsaino metālu lūžņus, darbībai izsniegtajā atļaujā.”
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļā žurnāls Medības uzzināja, ka šobrīd (2024. gada februārī) šāds kods ir pieejams tikai SIA Tolmets Vidzeme.
Tas nozīmē, ka tikai šis uzņēmums likumīgi drīkst pieņemt pārstrādei munīcijas atkritumus…
Jājautā, kāpēc tik svarīga joma, ja jau čaulītes drīkst glabāt apstākļos, kas ir tieši tādi paši, kā paša šaujamieroča glabāšanai, nav pienācīgi regulēta? Kāpēc ir tikai viens uzņēmējs, kas tās tiesīgs pieņemt? Ko darīt medniekiem un sporta šāvējiem, kuri dzīvo pietiekami tālu?
Fiziskajai personai praktiski čaulītes nav kur likt, ja vien tās nekrāj atkārtotai pielādēšanai. Protams, kā jau visas ar ieročiem saistītās lietas var nest uz policiju un tā jau būs likumsargu problēma, kā no tām likumīgi atbrīvoties. Taču vai tas patiešām ir labākais risinājums?