Magnuss Pelcs, HUNTINMOTION
Situācija ir gana ierasta. Nekustīgi stāvu laukmalē, un apmēram simt metrus no manis pilnmēness gaismā redzu tik pazīstamos rukšu siluetus. Tur ganās vesels rukšu bars. Pilnmēness plus vēl tuvējās pilsētas atspīdums rada tādu dzeltenīgi sārtu gaismu. Tālumā skan arī disko mūzika. Jā, šī aina ir gana pierasta, medījot mežacūkas naktī, bet ne šoreiz. Jo es neatrodos Bavārijā, Brandenburgā vai pat Latvijā. Un tas nav zirņu lauks, ko tagad vēroju ar savu Minox 8×56 binokli. Esmu Dienvidāfrikas Limpopo provincē, bet rukši, kas netālu no manis meklē ēdmaņu, nav parastās Eiropas suskrofas, bet gan Āfrikas krūmucūkas, kuras bieži sauc par nabagā leopardiem tikai tādēļ, ka tās var būt tik bīstamas.
Šeit, Dienvidāfrikā, medīju kopā ar Outfitter Roossteyn Safaris. Ierados šeit, lai medītu antilopes. Vēl tikai šorīt mana lidmašīna nosēdās Johannesburgas lidostā, kur mani sagaidīja Jāku Rūss un Korne Basons. Katrs, kas reiz ieradies Dienvidāfrikā ar savu šaujamieroci, zinās, ka tā var izvērsties par diezgan piņķerīgu procedūru. Lai gan šoreiz viss notiek bez aizķeršanās, tik un tā tas prasīja apmēram divas stundas, līdz es savam Mauser 03 8x68S kalibrā saņēmu importa atļauju.
Pēc lidostas dodamies uz medību vietu Pretorijas ziemeļu virzienā, līdz pēc trim stundām ierodamies nelielā Dienvidlimpopo provinces pilsētiņā Groblersdalā. Šeit plānojam palikt vietējā viesu namā, lai pārlaistu nakti un rīt agri dotos tālāk uz medību platībām. Esam ērti iekārtojušies pie ugunskura, kad ierodas fermas menedžeris Eduans. Draudzīgi pļāpājam par Braai (grilēšana), regbiju un pasaules politiku, kad saruna nonāk līdz mana ceļojuma mērķim šeit, Dienvidāfrikā. Izstāstu par saviem plāniem. Esmu iecerējis nomedīt zebru, dižantilopi elandu, gnu un krūmāzi (Tragelaphus scriptus).
Pēc mirkļa, uzmetis skatienu mēnesim, Eduans man prasa: “Vai esi kādreiz medījis krūmcūku? Tagad, kad ir pilnmēness, tās nāk uz laukiem, meklē ēdamo un nodara lielus postījumus. Varu derēt, ka arī šonakt tās būs klāt.” Eduanam uzaicinājums nav jāatkārto. “Tad dodamies,” viņš saka. “Es gaidīšu tevi pēc divdesmit minūtēm pie mašīnas ar ieroci.”
Brauciens ar Land Cruiser nav tāls, jau pavisam drīz redzam sētos laukus. Noparkojam automašīnu un pārbaudām vēju. Tas ir perfekts – pūš no kalniem mūsu virzienā. Eduanam līdzi ir termokamera, viņš nesteidzīgi nopēta laukus.
“Lauka tajā galā es redzu deviņus objektus, varu derēt pie savas sievasmātes, ka tās ir krūmcūkas,” nosaka Eduans.
Rukši ir kādus 300 metrus no mums, ar savu binokli, protams, neko neredzu. Arī ar LTO-Tracker termokameru šajā distancē grūti atšķirt sugu. Eduans pieliecas man tuvāk un saka: “Tev līdzi ir atbalsts, tas ir labi. Mēģināsim lēni un klusi pret vēju pietuvoties krūmcūkām. Kad būsim šaušanas attālumā, tev jāsagatavojas. Kad būsi gatavs, es ieslēgšu lukturi. Tas dos tev apmēram trīs sekundes, lai izšautu, jo tad tās skries.”
Trīs sekundes nav daudz, nodomāju, bet pilnmēness gaismā ar to vajadzētu pietikt, lai ieņemtu šaušanas pozīciju un notēmētu. Soli pa solim mēs tuvojamies rukšiem. Eduans ik pa laikam apstājas un ar savu termoierīci nopēta medījumu.
“Tās lēnām mums tuvojas,” viņš čukst, un mēs mēģinām kustēties vēl uzmanīgāk nekā līdz šim. Salīdzinājums ar Eiropas mežacūku ir acīmredzams. Es tuvumā nekad neesmu redzējis krūmcūku, bet vismaz uzvedības ziņā var vilkt paralēles starp šīm divām sugām. Par to aizdomājies, gandrīz uzskrienu virsū Eduanam.
“Gatavojies,” viņš čukst. Man vairs nav laika pavērties savā binoklī. Ātri sagatavojos šaušanai. Eduans norāda uz punktu tieši mums priekšā, un tajā brīdī, paraudzījies caur savu tēmēkli (šoreiz man līdzi ir Minox ar 50 mm lēcu), es sastingstu. Tikai trīsdesmit metru attālumā deviņas krūmcūkas tuvojas. Spilgtajā mēnessgaismā es saskatu sivēnus, kā arī dažus vidēja izmēra indivīdus. Pa kreisi no visiem stāv kuilis, kurš auguma ziņā izceļas uz citu fona.
“Dod man ziņu, kad ieslēgt lukturi,” dzirdu Eduanu sakām, bet man principā gaisma nav vajadzīga. “Es varu izšaut,” saku, un līdz ar Eduana ok atskan šāviens. No lauka prom aizskrien vismaz astoņas cūkas, šāviena troksnis apklust un iestājas baismīgs klusums. Lai gan paspēju pārlādēt, tomēr atsitiena dēļ neredzu vairs mērķi. Es paņemu binokli un paskatos virzienā, kur atradās rukši. Redzu lielu, melnu masu, kas nekustīgi guļ. “Gar zemi,” saku Eduanam. Tā kā Dienvidāfrikā šādos apstākļos bez luktura nešauj, viņš saka, ka neko nav redzējis, un tajā brīdi šiem vārdiem uzrodas pavisam cita nozīme. Pēkšņi atceros, ko pirms došanās prom man teica Jāku: “Esi uzmanīgs, šie rukši var būt ļoti, ļoti bīstami!”
Kad esam pie rukša, tas turpina nekustīgi gulēt. Kuilis jau ir izdzisis. Beidzot pirmo reizi man ir iespēja krūmcūku aplūkot tuvumā. Divas milzīgās kārpas deguna pamatnē liek kuilim izskatīties biedējošam, it kā tas būtu tikko izlēcis no filmas Gredzenu pavēlnieks. Trāpījums ir labs, un Norma lode ir izpildījusi savu uzdevumu.
Āfrikā tikai medībās iet kājām, var smejoties teikt, jo Eduans ar auto brauc pāri laukam pie medījuma. Nez kurš tagad sējumiem nodara lielāku postījumu, smaidot nodomāju. Pēc nelielas fotosesijas dodamies uz viesu māju.
Nākamajā rītā ļoti agri dodamies uz plānotajām medību platībām, kas atrodas netālu no pilsētas Canēnas. Pēc neveiksmīgām rīta medībām mēs nobaudām brokastis, dzerot karstu kafiju. Korne un Jāku spriež, kādi būs mūsu plāni. Fermas īpašnieks savā meža kamerā fiksējis lielu krūmcūkas kuili, un, tā kā jau klīst runas par vācieti, kurš šauj tumsā, viņš grib, lai es to nomedīju. Dodoties uz Dienvidāfriku, šie dzīvnieki nepavisam nebija manu ieceru sarakstā, bet nu, rādās, man būs iespēja nomedīt jau otru krūmcūku.
Vēl spīd saule, kad mēs ar Jāku dodamies uz torni pie barotavas. Tas, ka šeit ir medību tornis – kaut kur Āfrikas nekurienē, man šķiet mazliet dīvaini, jo pats esmu piekritējs medībām ar pieiešanu.
Iekārtojamies tornī, un uzreiz atsaucu atmiņā, kā medījam mežacūkas Eiropā. Apsēžamies pēc iespējas ērtāk, bet, kad noriet saule, kļūst pavēss, vēl jo vairāk tādēļ, ka pūš spēcīgs vējš. Par laimi, tas pūš no barotavas mūsu virzienā. Tagad ir laiks gaidīt, un jāsaka, ka Āfrikas krūmājā nekad nav garlaicīgi. Garām paiet neliela impalu grupa, turpat kārpcūka vārtās smiltīs – tieši zem torņa. Vēroju putnus mums apkārt, līdz kļūst tik tumšs, ka nevar vairs atšķirt krāsas un ar neapbruņotu aci grūti kaut ko saskatīt. Atmosfēra kļūst arvien saspīlētāka. Lai gan rokā turu binokli, mēness vēl nav uzausis, tādēļ neko neredzu.
Atliek vien ieklausīties naktī. Pēkšņi apmēram 150 metrus no mums atskan troksnis – it kā suns purinātu ausis. “Tās nāk,” saka Jāku, kurš pirms mirkļa bija iesnaudies, bet tagad jau atkal ir možs. Paņemu binokli, lūkojos tumsā, mēģinot kaut ko saskatīt, konstatēt kādu kustību, bet neredzu pilnīgi neko. Dzirdama čāpstināšana, lūzt zari – rukši mums tuvojas, tomēr joprojām nekas nav redzams. Un pēkšņi rukši ir barotavā, es paņemu binokli. Nekā!
Apmēram desmit minūtes no barotavas nāk dažādas skaņas, un es visas savas domas sūtu medību dievietei Diānai ar lūgumu, lai tak beidzot austu mēness. Es tapu sadzirdēts! Pēc dažām minūtēm mēness jau apspīdēja barotavu un, protams, tēmēklī redzu trīs rukšus, kas mielojas ar kukurūzu. Viens no rukšiem ir ievērojami lielāks nekā pārējie divi. Tam ir baltas ūsas un bārda.
Mēness gaisma ar katru mirkli kļūst gaišāka, un jau pavisam drīz es tēmēklī skaidri redzu ne tikai lielākā rukša kārpas, bet arī ilkņus. Kad atskan šāviens, mēģinu vēl tēmēklī saskatīt mērķi, bet liesma no stobra mani apžilbina. Uz īsu mirkli neredzu neko, bet tad jau saskatu barotavu. Tā ir tukša, tur nav beigtas krūmcūkas. Bet divdesmit metrus krūmājā dzirdam čaboņu. Jāku saka, ka tā ir laba zīme, jo vesela cūka tādas skaņas nerada. Saspringti gaidām desmit minūtes, pirms kāpjam lejā no torņa. Šāviena vietu ir viegli atrast, un varam sekot asinspēdām, kas ved uz krūmiem.
Nabagā leopards, jo šie rukši var būt tik sasodīti bīstami, nodomāju brīdī, kad ar mazu lukturīti dodamies pakaļ medījumam. Par laimi, pēc trīsdesmit metriem atrodam beigtu krūmruksi. Šis pat ir lielāks nekā iepriekšējā dienā nomedītais. Lielāks un vecāks, un šī rukša izbāznis pie manas sienas tagad bieži atgādina par nakts medībām Āfrikas bušā.