Kurtu šķirņu grupā ietilpst aptuveni 30 pamatšķirnes. Īpašās pazīmes ir visiem labi zināmas – garas kājas, izteikti slaids, lokans ķermenis, šaura, ķīļveida galva un straujš raksturs. Neparastā galvaskausa forma nodrošina plašāku redzes leņķi, savukārt sausnējā miesasbūve līdzīgi kā gepardam ļauj attīstīt ļoti lielu ātrumu. Kakls ir lepni pacelts, tas uzlabo manevrētspēju un ķermeņa kustību līdzsvaru skrējienā. Galva ir augstu virs ķermeņa, nodrošinot labāku skatpunktu vērīgajām acīm. Dziļais krūškurvis ietver apjomīgas plaušas un spēcīgu sirdi. Kurtus izmanto zaķu, lapsu, vilku un pārnadžu medībās. Šiem medniekiem ir jābūt līdzsvarotiem, bet ar zibenīgu reakciju un spēcīgu mednieka instinktu, lai panāktu dzīvnieku, nospiestu vai nogalinātu to, bet nebojātu kažokādu un gaļu. Vējasuņu medīšanas paņēmiens droši vien ir visvecākais pasaulē.
Panākt un noķert! Dabiski un likumsakarīgi.
Cilvēks kopš vilka pieradināšanas ir veicis lielu un daudzpusīgu selekcijas darbu. Putnusuņa darba stils un paņēmiens ir sarežģītu iemaņu komplekss, bet vējasuns ir salīdzinoši vienkāršāks. Angliski šīs šķirnes visas tiek dēvētas par sighthound. Burtiski tulkojot, tas nozīmē skatdzinējs – suns, kas dzen to, ko redz. Pamatā visas šķirnes ir piemērotas medībām plašās, atklātās un pārskatāmās teritorijās. Ja suns ierauga medījumu, tas momentā metas tam pakaļ un dzen, līdz panāk. Vējasuņus no dzinējsuņiem atšķir spēja medīt, izmantojot tikai redzi, nevis ožu un dzirdi. Sekojot upurim, kurti attīsta apbrīnojamu ātrumu – no 49 līdz 61 km/h! Kurtu šķirņu grupā ietilpst visiem tik labi zināmie krievu vējasuns, greihaunds, levrete, kā arī lieliskās modeles ar apburošo, liegi plīvojošo spalvu – afgāņu kurti, kas ir viena no senākajām medību suņu šķirnēm. Protams, ir vēl daudzas citas kurtu šķirnes.
Iedzimto instinktu attīstīšana un fiziskā veidola pilnveidošana ir devusi pasaulei suņus, kuru ātrums, veiklība un reakcija pārsteidz un vienlaikus valdzina. Mednieki, kam bijusi iespēja vērot zaķa skrējienu atklātā laukā, kad tas bēg no kāda plēsēja, neļaus samelot – dažreiz pat mūsu trenētā acs nespēj izsekot zaķa manevriem, tik zibenīgi tie ir! Kurtu straujais raksturs izriet no lielās psihiskās aktivitātei, kas ir nepieciešama pakaļdzīšanās medībām. Bez zibenīgās reakcijas un tūlītējas rīcības šie suņi nespētu panākt zvēru. Sekundes desmitdaļas šķir acu kontaktu ar medījumu un pirmos spējos suņa ķepu atspērienus pret zemi. Fiziskais veidols un kondīcija arī ir stingri pakārtoti medību vajadzībām. Lokanais, bet ļoti stiegrainais ķermenis ļauj sunim vienā acumirklī mainīt skrējiena trajektoriju, sekojot zaķa mestajām cilpām un līkločiem. Vienam sunim ir grūtāk panākt garausi, bet divatā viņi spēj to paveikt samērā ātri. Tomēr pakaļdzīšanās var turpināties arī 15 minūtes un ilgāk. Tikai kurtu ķermenis ir pielāgots tādām ilgām maksimālām slodzēm. Neaizmirsīsim arī, ka liela daļa šķirņu ir radušās tuksnešu, stepju un skarbo kalnu apvidos, kur medīšanas apstākļi ir simtkārt sarežģītāki nekā mūsu valstī. Šie suņi ir unikāli!
Latvijā
Medības ar kurtiem mūsu valstī nav aizliegtas. Sekojot principam, kas nav aizliegts, tas ir atļauts, mēs gluži likumīgi drīkstam medīt zaķus, lapsas, jenotsuņus, pat stirnas ar kurtiem. Diemžēl nav dzirdēts, ka kāds mednieks izmantotu vējasuni. Mums nav šādas tradīcijas viena vienkārša iemesla pēc – Latvija ir ļoti mežaina valsts un lielas atklātas teritorijas te ir retums. Ja nu vienīgi Zemgales līdzenumā varētu medīt ar kurtiem.
Lietuvā
Lietuvas kolēģi ir pievērsušies kurtu lauka pārbaužu organizēšanai. Lietuvas kurtu pārbaužu eksperti stažējušies un pieredzi guvuši Krievijā un Ukrainā, kur medības ar vējasuņiem un lauka pārbaudes ir ierasta un tradicionāla lieta. Arī noteikumi ir aizgūti no Krievzemes kolēģiem. Kurtu darba testos piesakās un piedalās krievu vējasuņi, Ivisas dzinējsuņi (Podenco Ibicenco), saluki, vipeti un afgāņu kurti. Vējasuņu darba īpašību pārbaudes Lietuva notiek medību laikā. Piedalās arī dzinēji un mednieki. Suņus pārbauda pa vienam, pāros un baros. Vērtēšana nedaudz atšķiras – baram var nebūt vērtējuma par medījuma notveršanu. Tā kā testi risinās reālās medībās, saglabājas pārsteiguma moments. Darbs reālās medībās nozīmē arī nestandarta situācijas un neprognozējamus apstākļus. R. Čekavičjus stāsta, ka nereti zaķim izdodas tikt līdz mežmalai vai grāvim un tad jau viņš ir paglābies no kurta zobiem. Arī lapsas ir viltīgas un var izvairīties. Neko nevar prognozēt! Tāpat nevar paredzēt, kuram sunim būs kāds medījums.
Mūsu broļi lietuvieši ne tikai diplomu pēc ved kurtus uz testiem, bet reāli arī medī ar viņiem. Bez ieročiem. R. Čekavičjus pats ir mednieks, un viņam pieder krievu vējasuns. Viņš stāsta arī, ka Lietuvā ir vēl citi vīri, kuri medī zaķus un lapsas ar kurtiem. Populārākie ir greihaundi, jo šie suņi ir visātrākie, taču krievu borzojs ir ne tikai ātrs, bet arī gudrs. Lieliskus rezultātus dod abu šo šķirņu suņu izmantošana pārī – greihaundam ir lielāks ātrums kājās, toties borzojs paspēj arī padomāt un aprēķināt medījuma iespējamos nākamos manevrus un, ja uzminēs sekojošo garauša līčloci, vējasuns to arī notvers!
Sports
Pazīstamākās kurtu grupas šķirnes aktīvi tiek izmantotas sportā. Kursings ir populārākais no sacensību veidiem, taču vējasuņi veiksmīgi startē arī adžiliti, frisbijā un citās līdzīgās disciplīnās, kā arī kanikrosa trasēs. Vipeti ārzemēs ir ļoti populāri gan flaibolam, gan frisbijam. Suņu frisbiju izgudroja tieši vipeta īpašnieks. Skandināvijā vipetus izmanto arī ievainota dzīvnieka meklēšanai pēc asinspēdām. Levretes ar sportu nodarbojas maz, izņemot kursingu. Diemžēl azartiskākajā un populārākajā no sporta veidiem, proti, kursingā, kur apgrozās liela nauda, suņa dzīvībai ir maza vērtība. Ir daudz dzirdēts stāstu par nodzītiem greihaundiem. Labāk viņus izmantotu medībās…
Raksturs
Nevar viennozīmīgi teikt, ka visiem vējasuņiem ir vienāds raksturs. Vieni ir neatkarīgāki, citi mīlīgāki. Piemēram, Āfrikas suns azavaks ir viens no nopietnākajiem. Labs sargs. Savā dzimtenē viņi nereti sēž uz mājas jumta, lai pēc iespējas labāk pārraudzītu apsargājamo teritoriju. Tā runā, ka azavaki ir diezgan neprognozējami ne tikai medībās, bet arī ikdienā. Toties tā ir ļoti liela vērtība. Ja ciltī ir azavaks, tas ciems skaitās ļoti turīgs, jo ganāmpulks neies mazumā plēsēju dēļ. Tas būs kārtīgi apsargāts. Krievu vējasuns jeb tā sauktais borzojs – lepns, noslēgts individuālists, kurš necieš familiāru apiešanos. Attiecībās ar bērniem ļoti atturīgs, bet bez socializācijas var rasties nopietnas uzvedības problēmas. Tomēr visa šī neatkarība maskē lielu prātu un patstāvību. Eksperts un kinologs, mednieks R. Čekavičjus, salīdzinot borzoju ar saviem tagadējiem un iepriekšējo gadu citu šķirņu medību suņiem, norāda, ka kurti ir visvieglākie suņi, kādi var būt. Viņiem nevajag tik daudz fiziskās slodzes, kā runā, mājās viņi ir neuzbāzīgi, korekti, pat savaldīgi. Ārā, ja nenotiek medības un pakaļdzīšanās, suns neskrien tālu prom un tūdaļ atgriežas, ja neko interesantu neierauga vai ja viņu pasauc. Salīdzinājumā ar krievu vējasuņiem laikas, takši, terjeri prasa daudz vairāk vērības, ar visiem jāuzmanās, ka tik kaut ko nesastrādā vai neaizmūk. Cik nav GPS kaklasiksnas pazaudētas! Itāļu levretes, kas bija radītas žurku medībām, ir maigas un jautras būtnes. Tas pats sakāms arī par vipetiem. Kopumā visiem vējasuņiem ir raksturīgs divējāds enerģijas tērēšanas režīms – aktīvais ārpus mājām un gulošais mājās. Kurti ir mierīgi un nosvērti suņi.
Veselība
Kurti ne ar ko daudz neatšķiras no pārējām medībām radītajām šķirnēm. Viņi mēdz slimot ar parastajām kaitēm, piemēram, gūžas displāziju, acu slimībām, mēdz būt alerģiski un piedzīvot kuņģa samešanos, bet kopumā tās ir veselīgas šķirnes. Daudzi no aprakstītajiem suņiem nekad nav bijuši izstāžu zvaigznes, un tas nozīmē, ka ierastās nepareizā un nepārdomātā vaislas darba radītās slimības tiem nav raksturīgas. Arī mūsdienās populārās un izstādēs redzētās vējasuņu šķirnes tiek rūpīgi izkoptas, nereti piejaucot aborigēnsuņu asinis. Piemēram, azavaku audzētāji dodas ekspedīcijās uz Āfriku, lai iegādātos labākos vietējos suņus un tādējādi uzlabot civilizētajā pasaulē mītošo suņu populācijas genofondu. Tāpat rīkojas arī afgāņu kurtu audzētāji. Ir īpašs gods, ja kaut kur ciltsrakstos pavīd šāda suņa vārds un asinslīnija.
Jāpiebilst, ka kārnā miesas būve, kas nereti izraisa vaidus un žēlas nopūtas par skopajiem saimniekiem ir nevis badināšanas, bet gan ārkārtēji ātrās vielmaiņas rezultāts. Vējasuņu ķermeņa temperatūra ir augstāka nekā vairumam citu šķirņu – ap 40 – 42 grādiem, un arī vielmaiņa ir daudz straujāka. Organisms ražo daudz vairāk enerģijas, it kā spēka koncentrātu, kas noder medībās ilgi un ļoti ātri sekojot medījumam sarežģītos apstākļos. Tāpēc arī vējasuņi izskatās nobadināti. Bet pievērsiet uzmanību muskuļiem!
Vēsture un kurtu tipi
Par vējasuņu dzimteni uzskata Arābiju, no kurienes šie suņi nonāca senajā Ēģiptē vai Mezopotāmijā. Izrakumos bijušajā Persijas teritorijā, Sūzu pilsētā, tika atrasti aptuveni 4000 gadus veci keramikas fragmenti ar mūsdienu saluki līdzīgu suņu attēliem. Džebel-Barkalā – klinšu masīvā Ēģiptē – atrasti klinšu gleznojumi, kas veidoti piektajā līdz septītajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Senās Ēģiptes kapenēs zinātnieki uzgājuši pat mumificētus vējasuņus, zīmējumus un šo suņu skulpturālus atveidojumus. Austrumu vējasuņi ar karavānām cauri Irānai un Afganistānai nonākuši līdz Kaukāzam un Volgas stepēm. No Sīrijas šie suņi ieceļojuši Eiropā. Savukārt Maķedonijas Aleksandrs cita veida vējasuņus ieveda no Gallijas.
Medības ar vējasuņiem visos laikos nav bijušas tikai medījuma iegūšanas veids, bet tika kultivētas arī kā sporta veids, īpaši tām tautām, kuru kultūrā un dzīvesveidā liela loma bijusi zirgiem. Austrumu valdnieki piekopa dzinējmedības zirga mugurā ar kurtiem tikpat plaši kā plēsīgo putnu izmantošanu. Arābu rikšotājs, saluki un vanags – nekas nevarēja būt vērtīgāks par šiem trim kompanjoniem. Krievijā medības ar vējasuņiem arī bija dižciltīgo ļaužu privilēģija. Aizraušanās ar šīm dārgajām un krāšņajām medībām veidoja īpašu attieksmi pret vējasuņiem salīdzinājumā ar citām medību suņu šķirnēm. Interesanti, ka šī cildinošā un gādīgā izturēšanās ir krievu vējasuņa raksturam piešķīrusi arī zināmu iedomības un pašlepnuma noti.
Maskavas valstī medības ar krievu vējasuņiem bija valdošās elites sports. Tajos laikos radās arī komplekta medības, vienlaikus izmantojot vēja un dzinējsuņus: dzinēji sameklēja zvēru meža biezoknī, izdzina to klajā vietā, kur jau borzoju bars ķērās pie darba un noķēra to. Vējasuņus izmantoja pa diviem trim vai arī lielākā skaitā un, pateicoties fenomenālajam ātrumam, tie ļoti ātri panāca medījumu. Šāds pielietojums ietekmēja šķirnes veidošanos: suņiem ir jāuzrāda ļoti liels ātrums, lai ātri panāktu medījumu; suņi medību laikā neiet tālu prom no medniekiem, gaidot, kad jātnieki vai citi suņi izcels zaķi vai lapsu; oža neattīstījās un netika ņemta vērā vaislas darbā, pat tika uzskatīta par trūkumu, toties īpašā vērtē bija laba redze, koncentrēšanās un ātra reakcija.
Komplekta medības un tām raksturīgais vējasuņu tips, pamatā krievu vējasuns un horti, Krievijā bija izplatīti no 17. līdz 19. gadsimtam. Līdzīga veida suņi ir angļu īsspalvainais, itāļu vējasuns, kā arī asspalvainie īru un skotu vējasuņi. Eiropas vējasuņiem raksturīgas atglaustas ausis, kas satraukumā saslejas uz priekšu.
Ziemeļāfrikas, Mazāzijas un Vidusāzijas reģionā, Kaspijas jūras un Melnās jūras stepēs vējasuņu šķirnes veidojās atklātas ainavas apstākļos un cita veida medībām. Šeit tas vairs nebija sports, bet gan iztikas ieguve. Medījumu meklēja bezgalīgajos zāles līdzenumu plašumos un palaida suņus jau lielā atstatumā, turklāt pamatā pa vienam. Šiem suņiem bija jābūt ļoti izturīgiem un ātriem; patstāvīgi jāspēj atrast medījumu, izmantojot ne tikai redzi, bet arī ožu; mierīgi sagaidīt mednieku pie panāktā dzīvnieka un pat pienest to. Austrumu vējasuņiem ir nokarenas ausis, apaugušas ar garu un zīdainu vilnu, košumšķipsnas uz ķepām un astes, astes gals gredzenā. Galvenās šā tipa šķirnes ir taigāns, tazi, slugi, afgāņu kurts un 19. un 20. gadsimta robežā izzudušie Krimas un kalnu vējasuņi. Cienītāji uzstāj, ka tieši austrumu vējasuns izdzīvoja lielajos plūdos kopā ar citiem dzīvniekiem, kas tika paglābti Noasa šķirstā.
Praktiski katrā Dienvideiropas, Vidus un Ziemeļu Āfrikas, Centrālās un Mazāzijas valstī pastāv vai agrāk ir eksistējusi sava kurtu šķirne. Starptautiskā kinoloģiskā federācija (FCI) atzīst 13 vējasuņu šķirnes un vairākas primitīvās šķirnes, kas faktiski arī ir vējasuņi, piemēram, faraonu suns, Etnas čirneko, Ivisas dzinējsuns un citas.
Eiropā bija savas asspalvaino vējasuņu šķirnes. Tās veidojušās, sajaucot austrumnieku un vietējo aitu ganu asinis. Vēsturiski ir divu veidu asspalvainie kurti: Kurlandes vai skotu un angļu karaliskie. Tie gandrīz vienmēr ir pelnu pelēki, gaiši brūni, rūsgani, balti vai melni. Tiem ir bārda, ūsas un biezas uzacis. Vilna izskatās kā izplūkāta. Kurlandes jeb skotu klokiem (krieviski: klok – kušķis) ir cita vilna, līdzīga kā āpsim vai ronim. Šie suņi cēlušies no Baltijas jūras piekrastē mitušo normandiešu cilšu suņiem. Angļu klokiem ir garāka, mīkstāka un lokaina vilna. Šiem suņiem ir labi apspalvots purns un bārda. Slavenākie no asspalvainajiem vējasuņiem ir dirhaunds un īru vilku suns (wolfhound).
Kalnu vējasuņi cēlušies Kaukāzā un Mazāzijā. Tiem ir absolūti sauss, ļoti šaurs purns, smails pakausis, šaura piere, plānas, nokarenas, pūkainas ausis, garš un taisns kakls, īsa un zīdaina vilna.
Krimas vējasuņi, kā izriet no nosaukuma, mīt šīs pussalas stepēs.
Mūsdienu šķirnes
Azavaks – Sahāras tuksneša mednieks. Šie suņi ir lieliski sargi un ir piemēroti medībām ļoti ekstremālos apstākļos. Mednieki pārvadā azavakus seglos līdz brīdim, kad ievēro medījumu. Tad suni nolaiž zemē, tas panāk medījumu, piespiež pie zemes un gaida ierodamies mednieku. Medījumu azavaks nenogalina, tikai nospiež.
Afgāņu kurts – piemērots medībām kalnos un tuksnesī. Izcelsme ir leģendām un nostātiem tīta, jo šī ir viena no senākajām medību suņu šķirnēm. Garā skaistā vilna ir raksturīga arī aborigēnsuņiem, jo tā veidojusies, lai aizsargātu kurtu aukstajās naktīs kalnos.
Greihaunds – viens no visātrākajiem suņiem. Liels, spēcīgs, ātrs, ļoti izteiktu muskulatūru un īsu, piegulošu vilnu. Precīzu datu par izcelsmi nav. Tiek uzskatīts, ka šķirne veidojusies Tuvajos Austrumos vai Austrumeiropā, taču ģenētiskie testi rāda, ka tā radusies pirms divarpus tūkstošiem gadu Anglijā no suņiem, kurus ieveduši ķelti no Eiropas. Greihaundi vienmēr ir maksājuši ļoti dārgi, piederējuši tikai dižciltīgajiem un baudījuši atbilstoši greznu dzīvi. Populārs suns zaķa un lapsas medībām, kā arī sporta sacīkstēm. Šiem suņiem pirmo reizi tika būvēti skriešanās treki ar mehānisko zaķi. Mūsdienās vispopulārākā sporta kurtu šķirne.
Dirhaunds – vēl viens karaliskais suns. Liels, masīvāku miesas būvi nekā greihaundam, ar diezgan asu vilnu apveltīts, šis suns bija labi piemērots medībām Skotijas kalnos un klajumos. Radīts briežu medībām. Dirhaundi medī pāros, panāk upuri, nogalina vai pietur, līdz ierodas mednieks.
Īru vilku suns, volfhaunds – augumā augstākais suns pasaulē. Standarts nosaka tikai minimālo augumu – 79 cm skaustā suņiem un 71 cm kucēm. Izcelsme nav zināma. Tiek uzskatīts, ka īru vilku suns ir cēlies no ķeltu suņiem. Pirmo reizi skaidra informācija par šo šķirni parādās dokumentos jau mūsu ēras 391. gadā, kad šos suņus nosūtīja uz Romu, lai tie cīnītos arēnā. Viduslaikos volfhaundus izmantoja, kā tas izriet no nosaukuma, vilku medībām. Šie suņi ir lieli, masīvi, ļoti muskuļoti, galvas aprises ir dižciltīgas, ausis mazas un zīdainas, žokļi ārkārtīgi spēcīgi un apveltīti ar četrus līdz sešus centimetrus gariem ilkņiem un jaudīgiem dzerokļiem. Raksturā ļoti miermīlīgi un inteliģenti, mīl un aizsargā visu ģimeni, respektē arī pavisam mazos saimniekus. Medībās vienatnē var nogāzt pieaugušu vilku.
Poļu vējasuns (chart polski) – spēcīgs un liels suns, kas radies 18. – 19. gadsimtā, sajaucot vietējās šķirnes ar aziātu vējasuņiem, ko Polijas karaļi saņēma dāvanā no Austrumu valdniekiem. Poļu harti izmantoti zaķa, lapsas, stirnu un vilku medībās. Otrā pasaules kara laikā šķirne cieta zaudējumus. Vēl lielāku negatīvu ietekmi atstāja aizliegums medīt ar vējasuņiem, kas stājās spēkā uzreiz pēc kara. Poļu harti saglabājušies, tikai pateicoties malumedniekiem, un šķirnes atjaunošanas sākās tikai pagājušā gadsimta otrajā daļā.
Krievu vējasuns (russkaja psovaja borzaja) – nosaukums radies no arhaiskā krievu valodas vārda psovina – suņa vilna. Borzoja ir viens no Krievijas kinoloģijas un medniecības simboliem. Liels, spēcīgs, ātrs un ļoti skaists suns. Šķirne radusies, sajaucot seno psovaja borzaja ar Krimas, kalnu un hortu vējasuņiem. Suņa purns ir garš, šaurs, ar nelielu kumpīti, ausis cieši atlauztas, acis lielas un izteiksmīgas. Krievu vējasuņiem ir ļoti gara, zīdaina un viļņaina vilna bez pavilnas. Pieaudzis borzojs var viens pats pieveikt vilku. Tomēr šķirne izmantota ne tikai vilku, bet arī stirnu, zaķu un lapsu medībās. Krievijas dienvidu stepēs ar šiem suņiem medīja sīkās antilopes saigas un džeirānus.
Saluki – gazeļu suns. Viena no senās Ēģiptes valdnieku iecienītajām šķirnēm. Tā radusies, pateicoties Austrumu klejotāju ciltīm. Ļaudis uzskatīja saluki par Allaha dāvanu un vienīgo tīro suni. Kā zināms, islāmā suni dēvē par netīru dzīvnieku un tam nav vietas cilvēka mājā. Saluki izmantoja gazeļu, lapsu, zaķu un cita sīkmedījuma iegūšanai. Atbilstoši Korāna nolikumiem par pareizu dzīvnieka nonāvēšanu, šie suņi noķēra un tikai turēja medījumu, līdz pienāk cilvēki. Saluki ir pietiekami izturīgi, lai medītu akmeņainā vai smilšu tuksnesī. Atšķirīga veidola – gludspalvaini un ar rotas spalvu uz ausīm, astes un ķepu aizmugurē – saluki ir veidojušies dažādās ciltīs
Slugi – sena Ziemeļāfrikas suņu šķirne. Ārēji līdzīga saluki, bet DNS testi pierāda, ka tās ir divas dažādas šķirnes. Arī tīrais suns. Slugi dzīvoja mednieku teltī un tika uzskatīti par ģimenes locekļiem, tos lutināja, krāsoja ar hennu, izmantoja mežacūku un šakāļu medībās.
Tazi – viena no senākajām Austrumu tipa vējasuņu šķirnēm. Ir divi tipi: Kazahstānas un Kirgizstānas tazi. Piemēroti medībām stepē un kalnos.
Taigans – Vidusāzijas aborigēnu kurtu šķirņu grupas pārstāvis. Veidojies un izplatīts ekstremālos Kirgizstānas kalnu reģionos, pamatā Tjanšana kalnos. Galvenā atšķirības zīme ir spēja veiksmīgi medīt augstu kalnos, divus līdz četrus tūkstošus metru virs jūras līmeņa. Taiganus izmantoja, medījot āpšus un lapsas. Divu un trīs suņu grupas piedalījās vilka, kalnu āža un auna medībās. Izmantoti arī medībās ar plēsīgiem putniem. Medījot pārnadžus, taigans upuri panāk, dažreiz piežņaudz, bet nenogalina. Var noķert baibaku no slēpņa, iekams grauzējs paspēs paslēpties savā alā.
Pie kurtiem līdzīgajām primitīvajām šķirnēm pieskaitāms faraonu suns, Ivisas dzinējsuns, Kanāriju dzinējsuns (Podenco Canario) un Portugāles dzinējsuns (Podengo Portugués), Etnas čirneko (Cirneco dell’Etna) un citas līdzīgas.
Meža ķēniņš ar samta ragiem? Nē – Kvazimodo! “Šauj garām!” #238 epizode
Abonē žurnālu Medības!
