“Vai ar vienu un to pašu ieroci, vienu un to pašu munīciju, vienu un to pašu tēmēkli, šaujot diviem dažādiem šāvējiem, trāpījumu grupas var būt atšķirīgas?” Šādu jautājumu saņēmis žurnāls Medības.
Skaidro pieredzējis sporta šāvējs un mednieks Aivars Bundzens:
“Ierocis pēc šāviena nepaliek nekustīgs. Tajā brīdī, kad lode sāk kustību pa stobra kanālu, ierocis arī sāk kustību pretējā virzienā, ko sauc par atsitienu. Vītņstobra ieroča lodes ātrums ir starp 800 un 900 metriem sekundē. Mirklis, kamēr lode izlido no stobra, ir ļoti īss, un viss notiek ātri. Tomēr lādiņa radītais impulss ir ievērojams un to jāspēj savaldīt.
Ieroča smaguma centrs parasti ir zem stobra līnijas. Atbalsta punkts plecā arī zem stobra ass līnijas. Katrs cilvēks ieroci tur ar tikai viņam raksturīgu satvērienu. Savukārt šāvienu grupa veidojas no tā, cik vienādi reizi no reizes šāvējs spēj noturēt ieroci gan pirms šāviena, gan šāviena brīdī – ņemot vērā gan satvērienu, gan atbalsta vietu plecā. Pat nelielas izmaiņas atbalsta pozīcijā spēj būtiski mainīt trāpījuma vietu.
Jo šāvējam izdodas labāk atkārtot vienādas kustības, jo trāpījumu grupa būs blīvāka. Savukārt citam cilvēkam nav iespējas atkārtot tieši tādas pašas kustības kaut vai fizioloģisku ķermeņa atšķirību, ieroča satvēriena dēļ. Tāpēc arī trāpījumu grupas dažādiem cilvēkiem ar vienu un to pašu ieroci atšķirsies. Pat tad, ja šaus prasmēs un sagatavotībā līdzvērtīgi šāvēji. Tas, cik labas prasmes būs, atkarīgs no katra šāvēja iemaņām un pieredzes. Tāpat grupu ietekmēs ieroča, munīcijas un tēmēkļa kvalitāte.
Tāpēc arī šautuves instruktors sašaus labāku grupu nekā mednieks, kurš maz trenējies. Instruktoram ir izstrādājusies muskuļu atmiņa, viņš ieroci jūt. Šīs izjūtas nav izmērāmas un iegūstamas tikai trenējoties.”