Mednieku patronu maciņos arvien biežāk svinu saturošo vītņstobra munīciju aizstāj bezsvina. Tā ir arī manā patronu maciņā, kurā svina saturošas munīcijas nav jau gadus piecus sešus. Kāpēc? Nu, kaut vai tāpēc, ka nevēlos lietot uzturā medījuma gaļu, kura būtu īpaši papildināta ar sīkām svina daļiņām, kas rodas, ekspansīvas darbības lodei sadaloties triecienā pret kādu lielāku kaulu. Savukārt bezsvina munīcija ar katru jaunu ložu ražotāju piedāvāto modeli kļūst arvien efektīvāka. Un galu galā, ja pieturas pie teiciena, ka tā trubiņa jāpavērš pret medījumu pareizi, ne tikai tā virzienā, medījums nav jāuzspirdzina ar īpaši ekspansīvu lodi.
Un tomēr mednieku sabiedrībā vēl joprojām ir gana daudz mītu un aizspriedumu attiecībā uz bezsvina munīciju. Cilvēks, kas Latvijā par vītņstobra ieročiem domātajām bezsvina lodēm zina teju gandrīz visu, ir SIA Anima libra vadītājs Dmitrijs Kļešņins, kura dibinātajā uzņēmumā ražo bezsvina lodes.
Kura munīcija cilvēka organismam spēj nodarīt lielāku postu – svina vai bezsvina, ja tiek ēsts ar šo munīciju nomedīts medījums?
Pirms vairākiem gadiem bija pētījums, kur mežacūka tika nomedīta ar gludstobra ieroča svina lodi un ar tērauda lodi. Šaujot ar gludstobra ieroci, lode deformējās, tai bija neliels svara zudums – daži procenti no lodes svara. Taču rentgena uzņēmumā bija redzams, ka, trāpot krūškurvī, smalki svina gabaliņi bija arī aizmugurējā ciskā! Un tie mazie gabaliņi, aptuveni pusmilimetru caurmērā nav sajūtami, pat sakožot tos starp zobiem. Bet! Ja pārrēķina šo mazo gabaliņu bīstamajā devā, tad efekts ir tāds pats, kā vairākus gadus nostrādājot akumulatoru rūpnīcā!
Bet vītņstobra munīcijas lodes lidojuma ātrums ir ievērojami lielāks! Un svins pēc trāpījuma pret cietu kaulu šķīst kā ūdens!
Jā. Man ir labs piemērs. Kāds mans paziņa Lietuvā nomedīja stirnu. Tika atklāts sens aptuveni 10 cm dziļš brūces kanāls virs lāpstiņas no iepriekšēja ievainojuma, kas, visticamāk, radies, kad stirnu nesekmīgi bija mēģināts nomedīt ar mazkalibra ieroci. Interesanti, ka brūces kanāla galā netika atrasta lode. Tāda 2,5 g smaga svina lode. Svins vairāku gadu laikā bija uzsūcies dzīvnieka organismā. Mednieks izgrieza gabaliņu no aizmugurējās ciskas un nosūtīja uz laboratoriju izmeklējumiem. Tika atklāts, ka svina līmenis paraugā, kas bija ļoti tālu no trāpījuma vietas, ir pārsniegts 300 reižu! Kad viņš man to stāstīja pa tālruni, viņam aiz muguras esot stāvējusi sieva un klausījusies. Kad pagriezies, viņas rokās jau bija panna un atskanēja skarbs jautājums: “Ar ko tu mūs esi barojis visus šos gadus!”
Jā, un, ja saliek kopā lielāko daļu gados veco mednieku kaites, tām var atrast arī kopsaucēju – saindēšanās ar svinu.
Par saindēšanos ar svinu ir ļoti daudz datu. Savulaik pie auto degvielas pievienoja tetraetilsvinu. Tā ir degvielas piedeva, kas samazināja detonāciju. Tieši saindēšanas dēļ šīs vielas lietošana ir aizliegta. Saindēšanās pazīmes bija centrālās nervu sistēmas traucējumi. Un nevienam nav noslēpums, ka smago metālu uzņemšana agri vai vēlu izbeidz dzīvības procesus cilvēka organismā.
Interesanti, kādu rezultātu iegūtu, ja smago metālu analīzes veiktu gados vecākiem medniekiem…
Skaidrs, ka smagie metāli būs viņu organismā. Un vienam cilvēkam šāda doza var būt nāvējoša, citam vēl nebūs izraisījusi smagas sekas, bet process vienalga būs sācies.
Un kā ar bondētajām lodēm, kur svins ir sasaistīts ar lodes apvalku?
Pirmkārt, neviena, arī bondēta lode pilnībā nesaglabā savu svaru pēc trāpījuma. Ražotāja dati liecina, ka pēc trāpījuma šādas lodes saglabā 95–97 procentus svara. Bet tie daži procenti paliek dzīvnieka audos. Ja jau no gludstobra ieroča lodes, kuras ātrums, sasniedzot dzīvnieku, ir aptuveni 350 metru sekundē, atdalās sīkas daļiņas, tad kas notiek ar vītņstobra ieroča lodi, kuras ātrums pie dzīvnieka ir 700–800 metru sekundē? Līdz ar to sīkie svina gabaliņi, visdrīzāk, būs ļoti tālu no trāpījuma vietas.
Un runa ir ne tikai par dzīvnieku, bet arī par augsni, gruntsūdeņiem. Šāviena laikā lode tiek pakļauta lielām mehāniskām slodzēm. Gaisā paliek arī neliels daudzums svina mikrodaļiņu, ko ieelpo mednieks. Un šīs mikrodaļiņas organisms nespēj izvadīt ārā.
Vēl viens no mītiem, ko arī popularizē gados vecāki mednieki, ka bezsvina munīcija tikai cauršauj medījumu un tas ļoti tālu jāmeklē vai reizēm vispār nav atrodams.
Man atkal ir stāsts. Kāds mednieks stāstīja, ka nelieto bezsvina munīciju, jo, to izmēģinot, vairākas reizes perfekti trāpījis desmitniekā, bet pēc tam nācies meklēt vairāk nekā desmit kilometrus un meklēšanu nācies pamest, kad dzīvnieks bija vairākas reizes šķērsojis medību platības, līdz beidzot aizgājis pie kaimiņiem. Kad jautāju, kā viņš zina, ka tiešām trāpījis desmitniekā, viņš atbildēja: “Es taču māku šaut!”
Šis ir fantastisks apgalvojums! Īpaši pēc tam, kad pa asinspēdām noiets ne viens vien kilometrs!
Pirmkārt, patiešām jāiemācās šaut un trāpīt. Ja dzīvniekam ir bojāti dzīvībai svarīgi orgāni, kas atrodas krūškurvī, tas nenoies pat kilometru! Tas ir izslēgts. Tas noies desmit metrus, četrdesmit. Varbūt simt metrus. Ja trāpīts plaušās, tas var iet, līdz asinīs būs skābeklis. Ja sirdī – kamēr vēl notiek asiņu cirkulācija. Bet tas viss notiek neilgu laiku.
Otrkārt, jebkuram medniekam jābūt atbildīgam par to, ko viņš dara. Ja tiek medīts dzīvnieks, tas jāizdara tā, lai dzīvniekam sagādātu pēc iespējas mazāk ciešanu, respektīvi, jānomirst momentāni. Nedrīkst būt tā, ka dzīvnieks mokās.
Ja tu trāpi ar vieglu lodi, kas viegli šķīst, atsitoties pret kādu lielu kaulu, piemēram, lāpstiņu, dzīvnieks gūst triecienu un asinsizplūdumu. Kauls var tikt salauzts, bet nav skarti iekšējie orgāni. Uz trijām kājām tas patiešām skries tos padsmit kilometrus.
Modernie digitālie tēmēkļi ļauj ierakstīt šāviena brīdi. To vērts izmantot, lai mednieks saprastu, kur patiesībā viņš ir trāpījis. Kas notiek tieši pirms šāviena un paša šāviena laikā. Varbūt šāvējs rausta ieroci, varbūt izvēlas nepareizu apsteigumu. Tas ļoti palīdz, īpaši tad, ja mednieks apgalvo, ka māk šaut! Pēc ieraksta noskatīšanās dažs mēdz brīnīties, kāpēc dzīvnieks vispār ir nomedīts.
Tas nozīmē, ka jāizvēlas konkrētajam medījamajam dzīvniekam piemērots kalibrs un munīcija.
Munīcijai jābūt tādai, kas rada bojājumus, kas nav savienojami ar dzīvību. Brūcei jābūt pietiekami dziļai, lai dzīvnieks gūtu nāvējošus ievainojumus. Un tāpēc lodei jāspēj nodarīt pēc iespējas lielākus bojājumus. Bojājumus gan nervu sistēmai, lai dzīvnieks nejustu ciešanas, gan iekšējiem orgāniem, kuru bojājumu dēļ tad arī iestājas nāve. Lodei jābūt ar lielu caursišanas spēku, jo tai jāspēj šķērsot masīvus kaulus, arī biezu bruņu mežakuiļa gadījumā.
Un aiz tās bruņas ir vēl lāpstiņa!
Tieši tā. Lode nedrīkst atvērties pārāk ātri, kā tas ir gadījumā ar ļoti ātrām lodēm nelieliem kalibriem.
Tas nozīmē, ja stobra galā lodes enerģija ir pāri 3000 džouliem, var būt situācija, kad lodes īpatnību dēļ tā nederēs, lai dzīvnieku efektīvi nomedītu, jo pie dzīvnieka šis enerģijas daudzums jau būs samazinājies?
Tā var būt, un lode var būt pārāk mīksta. Šādā gadījumā enerģijas pietiek, taču lode tik ātri sadalās, ka tai pietrūkst enerģijas, lai kaut ko caursistu.
Vai šāda situācija var būt arī ar bezsvina lodēm?
Nē, tas nav iespējams. Lode pēc uzbūves sastāv no apvalka un serdeņa. Svina lodes gadījumā serdenis ir no svina, kas ir mīkstāks nekā apvalks. Serdenis spiež uz apvalku no iekšpuses, un apvalks trieciena brīdī deformējas uz āru kopā ar serdeni. Bezsvina lodes gadījumā serdeņa nav. Iekšējā daļā ir gaiss. Taču šādas lodes nav tukšas pilnībā. Šāda lode ir monolīts metāla gabaliņš, kam priekšējā daļā ir ar gaisu pildīts urbums. Trieciena brīdī audi iespiežas lodē un sākas deformācija – lode atveras tā, kā to paredzējis ražotājs.
Svina lode spēj deformēties visā garumā, un var nepietikt masas, kas spēj turpināt caursišanu. Bezsvina lodei deformējas priekšējā daļa, kurā bija tukšums, izveidojot sēni, bet paliek pietiekami liela masa (parasti 2/3 lodes garuma), kas spēj ceļu turpināt. Jā, lode vairs nelido taisni. Deformācijas trajektorija vairs nav stabila, lode kūleņo, un tiek radīti ievērojami bojājumi audiem. Ja enerģijas ir pietiekami, lode var iziet arī cauri medījumam, taču radot ievērojamu izejas brūci ar lielu asiņošanu.
Vēl viens no mītiem – bezsvina munīciju nevajadzētu izmantot dzinējmedībās, jo tā vieglāk rikošetē. Svina lode ātrāk deformējas un zaudē enerģiju.
Ja mēs runājam par kādiem sīkiem šķēršļiem, tad jebkura (!) vītņstobra munīcija ļoti labi rikošetē. Nav svarīgi, kāda ir lodes konstrukcija. Un rikošets ir neprognozējams un bīstams! Nedrīkst šaut cauri krūmiem! Izņēmums teorētiski varētu būt gludstobra ierocim domātās Monolit tērauda lodes. Taču arī šajā gadījumā es neiesaku eksperimentēt. Gludstobra munīcija lidojumā nestabilizējas ar rotāciju, kā tas ir vītņstobra munīcijai. Tāpēc saskarsme ar vieglu šķērsli neizraisa tik lielu trajektorijas izmaiņu. Ja lode lidojumā rotē, ir citādi. Jo lode ir īsāka un pēc formas tuvāka bumbai, jo tā vieglāk rikošetē.
Dzirdēts apgalvojums, ka bezsvina munīcija vairāk nekā svina munīcija ietekmē šaujamieroča stobru un tā kalpošanas laiks ir īsāks.
Jāsāk ar to, no kādiem materiāliem un kā tiek izgatavos katrs no ložu veidiem. Svina lodes sauksim par apvalka lodēm, bet bezsvina lodes par monolītām. Apvalka lodēm tiek izmantots cietāks materiāls nekā monolītajām. Tieši tāpēc, ka monolītajām lodēm vajag ieprojektēt konkrētu deformāciju. Jo materiāls ir mīkstāks, jo vieglāk to izdarīt. Līdz ar to pareizi deformēsies mazākā ātrumā, sastopot šķērsli – medījamo dzīvnieku.
Apvalka lodēm materiālu izvēlas, vadoties no tā, cik tas maksā. Līdz ar to apvalku parasti izgatavo no misiņa, nevis tīra vara, ko izmanto monolītajām lodēm. Misiņam cietība ir lielāka. Arī pilnībā atlaidinātā stāvoklī.
Apvalka lodes apvalku izgatavo štancējot. Jebkurš vara sakausējums šajā procesā cietību palielina. Šī iemesla dēļ štancēšanas laikā sagatavi atlaidina vairākas reizes. Pēc serdeņa ievietošanas ir vēl vairākas štancēšanas operācijas, pēc kurām neviens neko vairs neatlaidina. Līdz ar to apvalks kļūst diezgan ciets. Taču tik un tā šis materiāls ir trīs četras reizes mīkstāks par stobra tēraudu.
Tad cietības dēļ ietekme uz stobru ir ļoti neliela?
Cietības dēļ – jā. Daudz svarīgāka ir saskarsmes virsma starp lodi un stobru. Jo šī virsma lielāka, jo lielāka berze un stobram lielāks stress. Parasti apvalka lodes ir gludas. Tām nav rieviņu ap lodes garenasi. Savukārt cilindriskā lodes daļa ir garāka nekā monolītajām. Tas atvieglina štancēšanas procesu. Tāpēc štancētai lodei būs sliktāka aerodinamiskā formā. Lodes priekšējo daļu nevar izgatavot pietiekami garu un slaidu. To ierobežo izgatavošanas process un štances ģeometrija.
Parasti apvalka lodei saskarsmes virsma ir divas līdz četras reizes lielāka nekā monolītajai lodei.
Rieviņas ir grūti izgatavot – štancētai lodei tā ir papildu operācija. Turklāt nevis ar materiāla noņemšanu, bet iespiešanu. Katra šāda operācija lodes kvalitāti samazina. Tā zināmā mērā kļūst šķībāka. Pasliktinās lodes precizitāte un palielinās izkliede.
Monolītās lodes visbiežāk izgatavo ar virpošanu, lieko materiālu noņemot. Tas nekādā veidā neietekmē lodes ģeometriju.
Rieviņas samazina saskarsmes virsmu. Monolīta lode, kad tā iegriežas stobra kanāla vītnē, vītnes izspiestais materiāls nonāk rieviņās. Lode nedeformējas un nerada stobram papildu slodzi. Apvalka lodei nākas deformēties. Un šī deformācija nekad nav ideāla.
Visi faktori liecina par labu monolītajām jeb bezsvina lodēm, un nav nekāda pamata runāt, ka tās vairāk ietekmē stobru.
Izejot no fizikas likumiem un materiālu pretestības, apvalka lodes stobram rada lielāku stresu. Šo ložu dēļ stobrs nodilst par pieciem līdz septiņiem procentiem ātrāk, nekā izmantojot monolītās lodes. Nenozīmīgi. Taču šis aspekts svarīgs kļūst tajā brīdī, ja lodes apvalks nav izgatavots no misiņa, bet tērauda. Vara sakausējumi pie stobra tērauda pielīmējas. Kad pielīmējas vairākas kārtas, nākamā lode šis kārtas norauj nost. Protams, līdzi tiek norauta arī zināma daļa stobra materiāla – daži atomi, un rodas mikroplaisa. Tajā tiek ielīmēts jauns vara slānis. Pulvera gāzu iedarbībā veidojas dzelzs nitrīts, kas ir ciets, bet trausls materiāls. Arī tas tiek norauts, un pa stobru lido ļoti sīki asmenīši, skrāpējot stobru.
Ja izmanto lodes ar mīksta tērauda apvalku, nodiluma būtība mainās un kļūst abrazīva. Daļa stobra tērauda ar katru šāvienu tiek noslīpēta kā ar smilšpapīru. Pēc tūkstoš šāvieniem šādā situācijā no vītņstobra ieroča tiek iegūts gludstobra.
To, vai lodes apvalks ir izgatavots no tērauda, viegli pārliecināties ar magnētu. Un nav svarīgi, ka lode no ārpuses izskatās it kā vara… Tēraudam ar elektroķīmiskām metodēm tiek uznests dažus mikrometrus biezs cita metāla slānis. Ražotāji ar vārdu, piemēram, Norma, Lapua, RWS vai GEKO, šādi nerīkojas. Bet, piemēram, Barnaul tā rīkojas vienmēr. Ir arī Eiropas ražotāji, kas izgatavo ekspansīvas medību lodes ar tērauda apvalku.
Lai samazinātu iespējamo stobra nodilumu, svarīgi ir pēc iespējas biežāk kopt – tīrīt pēc iespējas biežāk, lai samazinātu vara aplikumu. Kamēr stobra iekšējā virsma ir gluda un spoža, tā mazāk pakļauta korozijai un vara aplikumam – pie gludas virsmas kaut ko pielīmēt ir ļoti grūti. Tiklīdz stobrs kļūst porains, tā tālāka degradācija notiek ģeometriskā progresijā.
Tāpēc stobrs jātīra pēc katra pārgājiena pa mežu, arī tad, ja nav šauts. Savukārt vara aplikumu var viegli notīrīt ar ķīmiskiem līdzekļiem.
Vai esi dzirdējis vēl par kādiem mītiem, kas attur no pāriešanas uz bezsvina munīciju?
Cilvēki uztraucas par lodes svaru. Ja salīdzina apvalka lodes ar monolītajām lodēm, pēdējām svars ir mazliet mazāks, aptuveni par 10–20 procentiem. Svins ir blīvāks un smagāks. Līdz ar to starp viena un tā paša garuma lodēm svina lode būs smagāka. Tiek uzskatīts, ka smagākai lodei ir vairāk enerģijas. Taču šī enerģija daudz lielākā mērā ir atkarīga no lodes ātruma. Enerģiju aprēķina pēc formulas E=(mc2)/2. Tādējādi, jo ātrāka lode, jo tai lielāka enerģija. Vieglākai lodei būs lielāks sākotnējais ātrums. Kad lode aizlido pie medījuma, tai, piemēram, no sākotnējiem 3000 džouliem palikuši 2000.
Tas ir daudz vai maz?
Es uzskatu, ka tam jāpietiek, lai radītu ievainojumu, kas nav savienojams ar dzīvību. Vai enerģija pati par sevi var nogalināt? Ir vienkāršs salīdzinājums. Cilvēks savā būtībā arī ir dzīvnieks, bioloģiska būtne. Cik daudz džoulu vajag cilvēkam? Aprēķināts, ka cilvēkam, lai to nogalinātu, vajag 120 džoulus. Stirnai 800, mežacūkai 1200. Mēs esam visšvakākie, jo esam izlutināti. Ja dzīvniekam tiek iedots šāds enerģijas daudzums, tas vēl neko nenozīmē. Salīdzinot ar dzīvnieka kinētisko enerģiju tajā brīdī, tas ir nepietiekami. Ir jānotiek vairākiem procesiem.
Kā lode iedarbojas uz medījumu?
Lai lode spētu paveikt to, ko no tās gaida, ir jāizveido pietiekami liela un plaša brūce. Tāpēc lodei ir jādeformējas. Savukārt, lai sāktos deformācija, lodei pie dzīvnieka nepieciešama zināma enerģija un zināms ātrums. Parasti tas ir pietiekams, lai lode sāktu deformēties tā, kā to ir paredzējis ražotājs. Ja lodei pie dzīvnieka ir ātrums ap 600 metru sekundē, var būt diezgan drošs, ka lodes deformācija notiks.
Taču nepieciešams arī hidrostatiskais šoks – nervu sistēmas bojājums, no kura dzīvniekam momentā tiek izslēgtas sajūtas uz 10–15 sekundēm. Šis šoks nav saistīts ar tiešu lodes kontaktu, bet ar tās radīto triecienvilni, kas sabojā nervu sistēmu. Dzīvnieks zaudē samaņu, un, ja tas vēl nav nomiris, medniekam ir iespēja veikt otru šāvienu. Taču, lai sāktos hidrošoks, lodes ātrumam pie dzīvnieka jābūt vismaz 700 metru sekundē. Ja ātrums būs mazāks, lode deformēsies, bet hidrošoka nebūs. Lidojot tālāk, lode radīs iekšējo orgānu bojājumus un dzīvnieks nomirs, to nesajūtot.
Taču ir vēl divi svarīgi faktori. Jo lielāks ir lodes sākotnējais ātrums, jo lēzenāka ir lodes trajektorija. Lielākā attālumā var tēmēt tajā punktā, kurā vēlies trāpīt, nerēķinoties ar lodes patieso lidojuma trajektoriju.
Piemēram, kalibram 7×64 ar svina munīciju sākotnējais ātrums ir zem 900 metriem sekundē, bet ar bezsvina munīciju – 1000 metru sekundē, starpība ir milzīga lodes sēšanās ziņā. Pat 220 metros nebūs jāuztraucas par lodes trajektoriju.
Šie dati parasti ir uzrakstīti uz munīcijas iesaiņojuma.
Jā, tikai tie jāvērtē uzmanīgi. Lielākā daļa ražotāju šos datus norāda neprecīzi…
Kāpēc tā?
Tā ir daļa no mārketinga. Jo labāki būs dati, jo lielāka iespēja, ka preci nopirks. Tomēr arī aplami šie dati nav. Testam tiek izmantoti speciālusi ballistiskie stobri. Tie ir krietni garāki nekā medību ieročiem, un līdz ar to tiek iegūts lielāks sākotnējais ātrums. Tas ir atskaites punkts, taču realitātē par lodes ātrumu var pārliecināties šautuvē. Zinot ātrumu, lodes svaru un ballistisko koeficientu, var aprēķināt arī lodes enerģiju un lodes ballistiku līdz pat 300–400 metriem.
Tāpat, jo lielāks ir lodes ātrums, jo mazāks apsteigums nepieciešams. Ērtāk taču ir tēmēt pa skrejoša aļņa priekšējo kāju, nevis bārdu… Un tā ir atšķirība starp lodi ar ātrumu 800 metru sekundē un 1000 metru sekundē.
Jo mēs ilgāk diskutējam, jo bezsvina munīcijai plusu kļūst arvien vairāk…
Par sākotnējo ātrumu teiktais attiecas uz jebkuru munīciju, kas ir pieejama. Ja veikalā ir vairāki munīcijas veidi ar svina lodi, jāizvēlas nevis tā ar smagāko lodi, bet tā ar lielāko lodes ātrumu. Protams, arī lodes svaram jābūt pietiekamam. Jāvadās pēc veselā saprāta.
Taču jā – bezsvina munīcijai lode būs vieglāka un tās ātrums lielāks. Pati lode būs aerodinamiski labāka. Šīs lodes izgatavo gan virpojot, gan arī štancējot. Virpotās lodes atšķiras ar to, ka uz to virsmas redzamas sīkas griežņa pēdas. Labākajām lodēm tās var saskatīt tikai palielinājumā.
Kā pēc formas var spriest par lodes ballistiku?
Pēc lodes slaidās daļas. Ja salīdzina divas slaidas lodes, labāka ballistika būs tai, kuras priekšgals būs garāks un slaidāks.
Jo lode strupāka, jo tai grūtāk caursist gaisu. Taču strupākai lodei labāk sākas ekspansija, un tā ir straujāka. Tāpēc šādas lodes galā iestrādā polimēra uzgali, kas uzlabo lodes aerodinamiku, padarot to garāku un slaidāku.
Mednieka pieredze
Aivars Bundzens, pieredzējis sporta šāvējs
Svina piesārņojums, tas ir ļoti nopietni
“Viens no mītiem, ko piemin, tiklīdz sākas diskusija par to, vai tiešām svinu saturošā munīcija jāaizstāj ar bezsvina, – ka mūsu tēvi un vectēvi ļoti ilgi lietojuši svina munīciju. Viņiem nekas nav noticis, un vai tad mēs esam sliktāki un knapāki? Taču jāņem vērā, ka mūsu tēvi un vectēvi pamatā lietoja gludstobra ieročus. Svina lodes lidojuma ātrums bija samērā zems – 400 un nedaudz zem 400 metriem sekundē. Lielajai svina pikai trāpot arī dzīvnieka lielajos kaulos, no tās atdalījās salīdzinoši neliels svina daudzums. Lode faktiski neizšķīda. Lielākais posts bija tad, ja svina lodi neatrada un gaļu nodeva desās, kur tā tika samalta smalkos gabaliņos. Taču šobrīd, lietojot svina munīciju modernajiem vītņu kalibriem, lodes ātrums ir nesalīdzināmi lielāks. Svina serdenis pēc saskares ar kaulu burtiski tiek izšļakstīts pa medījumu sīku svina daļiņu veidā. Pētījumus, kas notiek ar svina lodi pēc trāpījuma medījumam, ir veicis visiem pazīstamais Aivars Dundurs, kura uzņēmums ražo tērauda munīciju. Rentgena uzņēmumos ir labi redzams, ka gaļa ir piedzīta ar svina šļakatām, turklāt teju visā liemenī, ne tikai ap trāpījuma vietu.
Svina piesārņojums – tas ir ļoti nopietni. Tu kādu brīdi ēd šādu gaļu un nekā nejūti, taču svins uzkrājas organismā un dara posta darbu. Un ar laiku sākas neizskaidrojamas saslimšanas – alerģijas, neiroloģiski traucējumi, locītavu problēmas un citas kaites. Jā, tās ir arī vecuma kaites, taču tāpat tās var būt sekas pēc saindēšanās ar svinu.
Mednieki saka, ka izgriežot trāpījuma vietas. Un kam tad tās tiek? Arī suns nav pelnījis, lai to indētu ar svinu.
Es uzskatu, ka šis vien jau ir pietiekami, lai pēc iespējas ātrāk pārietu uz bezsvina munīciju. Visu var nomedīt, un visu var paveikt, arī neizmantojot svinu.
Līme nepalīdz
Jā ir munīcija, kurā svins ir galvaniski pielīmēts pie lodes apvalka. Svins no šādām lodēm šķīst mazāk, un tā bēda ir mazāka, bet problēma netiek atrisināta pilnībā. Piecas sešas bondētās lodes (ar svinu, kas pielīmēts lodes apvalkam) dos to pašu svina piesārņojuma efektu, ko viena parastā svina lode.
Savukārt bezsvina lodes tiek izgatavotas no vara vai tā sakausējumiem. Taču tajos noteikti nav smago metālu piemaisījumu. Ja arī kāda sīka lodes daļiņa nonāks cilvēka barības traktā, tā, nenodarot kaitējumu organismam, tiks izvadīta. Arī svara zudums bezsvina munīcijai, trāpot medījumā, ir niecīgs. Konstruktori domā par lodes uzbūves risinājumu, kas tuvs ideālam, lai lode radītu nāvējošus bojājumus, maksimāli efektīvi pārnestu enerģiju no lodes uz medījumu un radītu maksimālu apstādinošo efektu un tajā pašā laikā lode pēc ekspansijas nezaudētu savu masu.
Savulaik kompānija Norma piedāvāja bezsvina lodes, kuras pieres daļā pēc ekspansijas izveidojušās plāksnītes nolūza, radot pēc iespējas lielākus bojājumus. Taču šobrīd šādas lodes vairs nepiedāvā, jo mednieku atsauksmes nebija pozitīvas.
Barness, Nosler, Hornady un citu ražotāju bezsvina lodes ir ļoti efektīvas. Ir munīcijas ražotāji, kuri iepērk lielāko ražotāju lodes un lādē tās savā munīcijā. Tāpat uz lodēm reizēm tiek uzklāts speciāls pārklājums, kas stobrā uz vītnes atstāj pēc iespējas mazāk vara atlikumu.
Divas galējības
Bieži tiek pieminētas divas galējības, ka, lūk, bezsvina lodes vai nu izšuj medījumam cauri, vai to uzspridzina. Tas drīzāk ir izvēlētā kalibra jautājums.
Ja lode ir ļoti ātra un neķer kaulus, tā, protams, medījumam var izšūt cauri. Tajā pašā laikā, trāpot plecā, tiks radīti milzīgi bojājumi un apturošais efekts būs ļoti iespaidīgs.
Man pašam ir bijusi situācija, kad pirms daudziem gadiem ar ekspansīvas iedarbības svina lodi trāpīju briedim pa plecu. Lode tikai spēja izkļūt cauri ādai un pārsist ribas, bet iekšējiem orgāniem bojājumus nenodarīja. Šo dzīvnieku mēs nomedījām otrā dienā.
Ja runā tieši par apstādinošo efektu, tad svina uzgaļa lode šajā ziņā būs jaudīgāka. Tāpēc nevajadzētu izmantot mazāk jaudīgus kalibrus, kuru jauda tik tikko iesniedzas atļautās jaudas diapazonā. Ja enerģija stobra galā ir 3000 džouli, tad lodei, aizlidojot līdz mērķim, enerģijas īpaši lielākā attālumā var būt ievērojami mazāk. Ja dod priekšroku magnuma kalibriem, jāizvēlas bezsvina lodes, kas ir pēc iespējas smagākas, bet ātrums nedaudz zemāks. Tad arī hematomas būs mazākas.
Šaujot ar ļoti ātru kalibru, kam lodes sākuma ātrums ir ap 1000 metriem sekundē, lapsu var gadīties uzspridzināt. Dzīvnieks saņem milzīgu hidrodinamisko triecienu. Šaujot ar kaut ko lēnāku, piemēram, loku un bultām, hematomas praktiski nav. Ir grieztu brūču izraisīta asiņošana.
Vēl ir mīts, ka bezsvina munīcija vairāk ietekmē stobru. Tā nav. Par šo jautājumu vispār nevajadzētu uztraukties. Medību ierocim stobra resurss ir vairāk nekā 4–5 tūkstoši šāvienu. Lai stobrs kalpotu pēc iespējas ilgāk, tas regulāri jātīra. Un nav svarīgi, tiek lietota svinu saturoša vai bezsvina munīcija.”
Mīti par svina un bezsvina munīciju. “Šauj garām!” ekstra #34
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
Jaunais žurnāla Medības numurs jau ir klāt!
