Tā bija brīnišķīga diena Vaiņodes mednieku kolektīva platībās. Pirmais sniegs un saule. Kas var būt labāks! Un tādā dienā nomedīju ļoti vecu un, gribētos domāt, pieredzējušu briežu govi.
Viss notika tā. Otrajā mastā gājām ļoti prātīgi. Sākumā mednieki aplenca atpēdu malu, tālāko flangu un fronti. Pēc tam klusītiņām iekšā gāja grupa, kurā biju arī es. Šajā kolektīvā medniekus nostāda uz numuriem, un man bija iekritis pats pēdējais.
Pirmajā mastā man ar savu divdesmit otro numuru bija jāiet līdz pašam galam, toties otrajā mastā mani nolika pirmo. It kā ne gluži tā labākā pozīcija, taču vieta izrādījās lieliska. Mednieki tik tikko bija pazuduši aiz meža ceļa līkuma, kad es izdzirdēju klusu čaboņu. Kreisajā pusē bija manāma kāda kustība, un drīz jau ieraudzīju briežu govi, kas, uzmanīgi sperot soļus, meta līkumu ap nelielo pakalnu man priekšā. Es nekustējos. Kad tā aizgāja aiz kokiem, ieplecoju. Kā dzīvnieki vienmēr zina, kur apstāties, lai gan neredz mednieku? Tikai vienu brīdi tā pabāza plecu no koka stumbra aizsega.
Es bažījos, ka trāpīšu stumbrā, taču cita varianta kā tēmēt precīzi gar koka mizu nebija. Pēc šāviena briežu govs aizgāja, un par veiksmīgo trāpījumu uzzināju tikai tad, kad dzinēji teju uzkāpa virsū manam medījumam.
Mājās, gatavojot galvu vārīšanai, uzzināju, cik ļoti veca bijusi mana gotiņa – zobi nodiluši gandrīz pilnībā. Pēc trofeju vērtēšanas rokasgrāmatas sanāk, ka tai bija četrpadsmit līdz piecpadsmit gadu.
