Būt par veterinārārstu – tas ir aicinājums. Šajā profesijā var strādāt tikai ar visu sirdi, citādi vienkārši nevar būt. Tieši tādi speciālisti strādā SIA J&G Veterinārais serviss. Pilns veterināro pakalpojumu serviss – sākot no maza mīļdzīvnieciņa līdz lielam lauksaimniecības dzīvnieku ganāmpulkam. Plašs darbības spektrs un, iespējams, labākie savā nozarē. Tādēļ uz sarunu par medību suņu traumām un veselību kopumā aicināju SIA J&G Veterinārais serviss vienu no īpašniekiem un komandas līderiem – veterinārārstu Gati Kalniņu.
Kāda ir vispārējā situācija, cik bieži atved medībās ievainotus suņus?
Ved diezgan daudz, un loģiski, ka vairums ir tieši dzinējmedību sezonā. Protams, ka ne mazums cietušo ir arī ārpus šīs sezonas. Tāpat mežā tiek iets un skriets, alās līsts, kur arī rodas šīs kostās un plēstās brūces, atrautās ausis un daudz citu savainojumu. Lielākie cietēji no šķirnēm, domāju, ir laikas, kas cīnās ar mežacūkām, briežu un aļņu buļļiem. Nereti nākas ārstēt jagdterjerus, jo tas ir dulls suns, kam drosme lielāka nekā augums un varēšana. Pacientu vidū ir arī alu suņi.
Varu teikt, ja alu suns saķeras ar spēcīgo bebru, tad tas ir ļoti nopietns pretinieks. Dažreiz pēc cīņas ar bebru saplēstā suņa āda izskatās tā, it kā kāds ar šujmašīnu būtu pārgājis pāri, un šīs mazās, plēstās brūces nav nemaz tik viegli ārstējamas.
Tās tipiskākās traumas, ko novēroju, ir dažādi sastiepumi, mežģījumi un plēstās brūces, kad skrienot āda tiek pārdurta vai uzplēsta uz kāda koka zara. Tad nāk jau nopietnākas, kas ir saistītas ar mežakuiļa ilkņu un lielo pārnadžu ragu caurdurtu ādu, miesu, līdz pat pārdurtiem un atrautiem iekšējiem orgāniem. Nezinu, vai tas saistīts ar Covid-19 laiku un medību intensitātes samazināšanos, bet pēdējos divos gados, jāsaka, ir gājušas mazumā traumas, kas saistītas ar suņu sašaušanu. Tomēr diemžēl jāsaka, ka ir arī šobrīd šādas traumas un nākas ārstēt arī šādus suņus. Vai tas ir kāds rikošets, mednieku nolaidība, neprofesionalitāte savākties spriedzes apstākļos ar ieroci rokās vai vienkārša neuzmanība? Nu, tas jāizanalizē medniekiem un jāizdara secinājumi pašiem. Bija arī smaga trauma, ko vairāku mēnešu garumā nācās mums ārstēt, lietojot dažādas ķirurģiskas manipulācijas saistībā ar sašautu suni, kam medībās tika atšauts apakšžoklis. Cik man ir zināms, tad suns Arno turpina savas medību gaitas arī šobrīd.
Ērču pārnēsātās slimības. Kā pasargāt medību suni no nāves?
Trakākie un sarežģītākie gadījumi, kas mums šeit tiek atvesti, ir uzplēsti, vaļēji krūškurvji, kas ik pa laikam gadās. Šajā gadījumā suņi veiksmīgi var tikt glābti, pateicoties saimniekiem, operatīvi jānoreaģē un cietušais jānogādā pie mums laikus, pirms tam izdarot pareizās lietas. No manas puses šajā sakarā gribu ieteikt visiem medību suņu īpašniekiem, ja ir plēstas, kostas vai durtas brūces, liekam spiedošu pārsēju tieši tāpat, kā to dara cilvēkiem. Nekādus žņaugus! Iesaku turēt pa rokai parastāko pārtikas plēvi, sliktākā gadījumā parasto polietilēna maisiņu, un ar marli vai elastīgo saiti šo traumēto vietu notīt, nofiksēt. Plēve ir tādēļ, ja nāk gaiss no plēstās brūces, tad labāk, ka tur ir kaut kas priekšā, kas šo gaisu aptur. Tāpat, ja gadījumā ir iznākušas zarnas vai kas cits caur brūci, tad saudzīgi nofiksējam ar to pašu plēvi pie miesas un dodamies uz klīniku. Nav jātēlo no sevis mediķis, sākot kaut ko tīrīt vai bakstīt un uzstādīt diagnozes. Viss maksimāli vienkārši – spiedošs pārsējs, ja plēsta brūce, ja brūce, kur nāk gaiss, tad tinam plēvi un tālāk jau pēc iespējas ātrāk vedam uz klīniku, tur jau ārsts zinās, kas darāms. Otra ziņa, ko varu nodot medniekiem, – ja ir pat neliela brūce, labāk tomēr parādīties ārstam, jo virspusēji varbūt šis caurums ir neliels, taču iekšā zem ādas, kur neredzam, var būt ļoti nopietni un dzīvībai bīstami ievainojumi. Nav tā, ka jāskrien pa taisno uz klīniku, bet dienas laikā vajadzētu atrādīties. Ir bijis gadījums, ka ārēji brūce ir neliela, kur pirkstu var tikai ielikt, taču iekšā bija atkosta niere un vajadzīga nopietna ķirurģiska operācija. Šeit ir tas pats stāsts par to, ka nav nevienam no sevis jātēlo mediķis. Ir trauma, ir dakteris! Tas ir jūsu suns, jūsu ģimenes loceklis.
Protams, ir gadījumi, kad neizdodas glābt pat pēc visām pareizajām mednieka darbībām un savlaicīgas nogādāšanas klīnikā. Atkostas zarnas, saplēsti iekšējie orgāni, ir nācies izņemt nieri pēc saķeršanās ar kuili un tā tālāk.
Kā ar parazītiem, kas skar medību suņus?
Suns, kurš aktīvi piedalās medībās, būtu jāapstrādā biežāk nekā parasts mājas vai sētas mīlulis. Ir dažādas kaklasiksnas un preparāti apstrādei gan ārēji, gan iekšēji tablešu veidā. Tomēr svarīgākā un primārā būtu attārpošana iekšķīgi ar medikamentiem, kas pieejami visās veterinārajās aptiekās un klīnikās. Es teiktu, ka aktīvajā medību sezonā attārpošana būtu jāveic reizi mēnesī un maksimāli jāizvairās no termiski neapstrādātas medījuma gaļas došanas. Tieši tāpat kā cilvēkiem. Kad nogriežat kādu gabaliņu gaļas, dīrājot medījumu, un pametat sunim par labu darbu, neko labu šajā brīdī neizdarāt savam sunim. Tad labāk ieaudzināt sunī to, ka apbalvojums par darbu ir līdzi paņemtais suņa gardums, kas būs pilns ar vitamīniem, taukiem un proteīnu, kas labāk atjaunos un pabaros suni pēc smagās dienas, nekā dot termiski neapstrādātu gaļu.
Tas saistīts ar to, ka šī tablete jau nav kā vakcīna, kas pasargā organismu un iemāca cīnīties, ja uzrodas parazīts atkal citu reizi. Tablete vai jebkurš pretparazītu līdzeklis ir vienreizējs pasākums, kad, apēdot šo tableti, izdzenam parazītus un to tur vairs nav. Bet, ja pēc trijām dienām iedodam šo invadēto gaļu atkal sunim, tad tārps vai kāds cits parazīts atkal ir organismā. Mūsu uzdevums ir regulāri šos parazītus izdzīt un nepieļaut to atgriešanos. Biežāk sastopamie parazīti medību sunim ir lenteņi, cērmes un trihinellas. Trihinellas ir izteikts gaļēdāju parazīts, ar kuru ir ļoti sarežģīti cīnīties to dabisko izdzīvošanas un vairošanās spēju dēļ jebkurā organismā. Cīņa ar to, kurš ir paspējis un atradis savu mājvietu, iekapsulējoties organismā, jau ir praktiski zaudēta, un šī kapsula muskuļa audos paliek. Tādēļ labākā aizsardzība ir ar to nesaskarties, nebarojot suni ar termiski neapstrādātu medījuma gaļu, it īpaši mežacūkas gaļu. Protams, ir veidi, kā citādi iespējams uzņemt dažādus parazītus, ne tikai tos apēdot, bet šajā gadījumā šis ir veids, kā mēs paši varam maksimāli novērst suņa saskari ar parazītiem. Konstatēt, ka jūsu mīlulis ir invadēts ar parazītiem, ne vienmēr ir vienkārši. Nepieciešamas fekālās vai citu veidu analīzes, lai būtu pilnīga pārliecība. Bet, ja novērojam, ka suns ir saguris, viņam ir mainīga vēdera izeja – tad cietāka, tad mīkstāka vai ūdeņaina, vai svara zaudēšana, apetītes zudums, pie cērmju migrēšanas organismā var būt arī klepus, kucēniem no liela parazītu daudzuma uzpūšas vēders, tad noteikti ir jāvēršas pie veterinārārsta.
Tāpat aktuāla ir ikdienas problēma kašķis. Mums katru nedēļu atved kādu dzīvnieku, jo ir aizdomas par šo kaiti. Tam pat nav jābūt medību sunim, kas biežāk, protams, saskaras ar lapsām vai āpsi, lienot to alās vai izejot caur krūmiem, kur bijis inficētais. Ja parkā bijis slims dzīvnieks, cits suns, lapsa vai āpsis, kas sakasījies un kura spalva kaut kur mētājas, visticamāk, ka jūsu suns tajā izvārtīsies un šī inficēšanās notiks. Taisnības labad jāpiemin, ka ne vienmēr saskaroties aplips ar kašķa ērcīti. Ir pat tā, ka vienā saimniecībā ir četri un vairāk suņu, viens slimo un pārējie ne, vai arī otrādi – trīs slimo un viens ir ticis sveikā cauri. Saslimšanas smagums arī ļoti atkarīgs no katra īpatņa dabiskajām aizsargspējām un imunitātes. Ārstēšanā atkal vislabākais ir nesaskarties ar šiem inficētajiem dzīvniekiem, bet, ja tā tomēr noticis, tad jālieto dažādu veidu veterinārajās aptiekās pieejami līdzekļi. Pieejami ir gan pūšamā, gan pilienu veidā lietojami medikamenti tieši kašķa ērcītēm vai arī kompleksie medikamenti, kas palīdz arī pret blusām, ērcēm un citiem parazītiem. Nekādā gadījumā nedrīkst paļauties, ka tas beigsies pats no sevis, un ielaist slimību. Dzīvnieks sevi noplēsīs no niezes, un, iespējams, ar visām pavadošajām infekcijām caur bojāto ādu iznākums var būt diemžēl arī letāls. Šad tad arī cilvēks var inficēties no sava dzīvnieka gan ar kašķi, gan sēnīšu izraisītu kailo ēdi. Vienkāršoti sakot, rūpējieties par savu dzīvnieku arī profilaktiski, ne tikai tad, kad jau notikusi saslimšana.
Nopietna problēma medību suņiem, un ne tikai medību, ir ērču pārnēsātā babezioze, kas mūsu klīnikā parādās, teiktu, ap trim gadījumiem nedēļā. Tā ir ērču pārnēsāta slimība, kas sunim nodara smagus audu un orgānu bojājumus. Inficētā ērce ar siekalām suņa asinsritē ievada slimības ierosinātāju. Slimības gaita ir ārkārtīgi atkarīga no suņa imūnās sistēmas un dažādiem blakus faktoriem, konkurējošām slimībām, iekaisumiem, infekcijām, vecuma un vispārīgā veselības stāvokļa. Ja suns ir nomākts, apātisks, guļ ar augstu temperatūru pat līdz 40 un vairāk grādiem, atsakās no ēdiena, kā arī pamanāt kafijai līdzīgu tumšas krāsas urīnu, nekavējoties ir jāvēršas pie veterinārārsta. Profilakse ir tā pati jau iepriekš pieminētā – lietot medikamentus pret parazītiem, tostarp ērcēm. Pasaulē vispār vakcīna pastāv, bet tā ir tāda, kas nenovērš saslimšanu. Tā atvieglos simptomus un slimības gaitu. Tieši tāpat kā šīs Covid vakcīnas. Mīnuss šai vakcīnai ir tas, ka tā, iespējams, var apgrūtināt saslimšanas diagnostiku. Dzīvnieks var būt nēsātājs vai hroniski slimot, bet līdz galam izprast, kas par problēmu, ir sarežģīti. Pagaidām ir jāskatās, ja tiks izstrādāta labāka vakcīna, tad būs arī plašāk pieprasīta un pieejama Latvijas tirgū. Diemžēl ārstēšana nav vienkārša, jāārstē ir intensīvi, bet ir izārstējama. Bet, ja ir ielaista slimība, tad ar visu organisma skalošanu un asiņu pārliešanu nākas saskarties ar situāciju, ka tomēr neizdodas suni izglābt. Pēc izslimošanas lielākajā skaitā gadījumu paliekošu seku nav, bet var būt līdz pat neiroloģiskām problēmām, aknu un nieru funkciju traucējumi un citas sarežģītas lietas. Nav izslēgta saslimšana pat vairākas reizes gadā. Kā arī šī slimība var būt organismā snaudoša tāpat kā ērču pārnēsātā Laimas slimība. Organisma stresa gadījumā tā atkal var saasināties.
Vēl, runājot par medību suņiem, jāpiemin kuņģa sagriešanās. Tā var notikt, ja suns uzreiz pēc ēšanas tiek fiziski nodarbināts. Visizteiktākais simptoms, protams, ir palielināts vēders, tā apjoms kļūst lielāks, piepūšas nevis krūškurvis, bet tieši no pēdējām ribām līdz cirkšņiem. Grūti elpot, izteikta siekalošanās, neproduktīva vemšana, kad suns it kā mēģina vemt, bet nekas nenāk laukā. Var būt bālas mutes un deguna gļotādas. Ja šādas pazīmes novēro, tad nevajag sēdēt gūglē un meklēt visādas gudrības, bet nekavējoties meklēt veterināro palīdzību. Šī nu ir tā lieta, kas ir steidzama un kad jārīkojas nekavējoties.
Kāda ir kopējā aina par to, kā mūsu mednieki rūpējas par saviem suņiem?
Jāsaka, ka rūpējas. Nāk un dažreiz arī pakonsultējas par konkrētas šķirnes izvēli pirms tās iegādes, lai labāk saprastu, kādas iespējamās problēmas varētu piemeklēt nākotnē. Kā arī, ja kaut kas ir noticis, tad stāv un krīt par saviem mīluļiem. Viens ir tas, ka, lai izaudzinātu tiešām labu medību suni, tiek ieguldīts milzīgs darbs un līdzekļi, lai to trenētu un uzturētu. Kā jebkuram sunim, medību jo īpaši, aktīvajā sezonā ir nepieciešams sabalansēts un veselīgs uzturs. Es vispār neesmu no tiem, kas atbalsta kaut kādas piedevas, bet, ja man jārekomendē kaut kas suņiem, kuri dodas medībās, tad tā noteikti ir barība aktīviem suņiem un piedevas, kas satur zivju eļļu, omegas taukskābes un locītavām domātos vitamīnus. Tas viss ir pieskaitāms finansiālajam ieguldījumam. Bet suns ir pilntiesīgs ģimenes loceklis uz vairāk nekā desmit gadiem.
Ko jūs varētu ieteikt mums, medniekiem, sakarā ar saviem medību palīgiem?
Šajā sakarā būtu divas lietas. Pirmā, ja esat nolēmis turēt medību suni, tad viņa dzīvesveidam un apstākļiem vajadzētu būt maksimāli pielīdzinātam medībām. Nedrīkst būt tā, ka suns mēnesi nosēž voljērā un tad, iedzīts mežā, metas pakaļ zvēram. Tad viņš nākamajā dienā ir nekāds, ne locītavām labi, ne sirdij un asinsrites sistēmai, tik daudz kā kaut kādam fiziskās slodzes treniņam ir jābūt pietiekami regulāram.
Otrā, ja tas vispār iespējams, iemācīt savam dzinējsunim šo dzīšanas kultūru, lai mums, dakteriem, būtu mazāk darba. Mums pietiks ko darīt arī bez medību suņu lāpīšanas un kopā stellēšanas. Tīrākais apmācību process, kur suns apzinās, ka mežacūku var noturēt uz vietas vai izdzīt pie mednieka, nemetoties ar to cīņā un nelecot tai krāgā. Medību suņiem ir pieejamas aizsargvestes, kas var pasargāt no traumām. Izmantojiet arī GPS kaklasiksnas, lai redzētu, kur suns atrodas un var laikus atrast un sniegt palīdzību, ja nepieciešams.
Veterinārārste Lita Konopore par izmaiņām Veterinārmedicīnas likumā, kas skar medību suņu īpašniekus
Par aļņu un citu medījamo dzīvnieku apstrādi lasi pielikumā “Medījumu gaļa”
MEDĪBAS + PIELIKUMI = 6 žurnāli + 2 pielikumi
