Ernests G., mednieks
Kā jau minēju mūsu telefona sarunā, tad labprāt klausos Jūsu ‘’Šauj garām’’ ierakstus, un tādēļ vēlējos izteikt savu viedokli par dažādām nepilnībām un dīvainībām, kas manuprāt sastopamas mūsu medību likumos, pie, kā tās noved un iespējamiem risinājumiem.
Rakstīšu savas pārdomas par dažādiem procesiem, kam esmu izgājis cauri sākot no medību kursu apmācības un eksaminācijas, un beidzot ar pieredzi un novērojumiem, ko esmu ieguvis, medījot un iesaistoties medību procesu organizēšanā un medību klubu apsaimniekošanā.
Ar medībām esmu saistīt jau kopš bērnības, jo mans tēvs un vectēvs ir bijuši mednieki, taču pats, kā pilntiesīgs mednieks esmu gadus sešus un tādēļ vēl jo projām sevi uzskatu par jaunu mednieku. Kopš ieguvu mednieka apliecību esmu izbaudījis procesus, kad, kā jaunam medniekam principā nav, kur medīt līdz šim brīdim, kad esmu trīs medību klubu biedrs un divus pieklājīga lieluma medību iecirkņus (vairāk vai mazāk apsaimniekoju pats).
Kā pirmo un vienu no lielākajām dīvainībām, kas man radīja neskaidrības jau medību kursu apguves laikā, vēlos izcelt Medību likuma 3.nodaļas 19.pantu par Minimālās medību platības, kurās ir atļauts medīt limitētos medījamos dzīvniekus attiecīgajā medību iecirknī. Kad sāku studēt Medību likumu, man radās jautājums tieši par staltbriežu noteiktajām minimālajām medību platībām un galvenais jautājums radās par to, kādēļ vienas sugas dzīvnieki tiek medīti no dažāda lieluma apsaimniekotajām platībām. Kad uzdevu šo jautājumu kursu vadītājam, viņa skaidrojums bija tāds, ka briežu buļļiem esot nepieciešama lielāka platība, lai tos apsaimniekotu. Kādu brīdi, šī atbilde man likās izskaidrota, taču sākot medību gaitas, iedziļinoties medību procesos un apsaimniekošanā, esmu atkal nonācis pie secinājuma, ka briežu govju, teļu un buļļu iespējamai medīšanai no dažādiem medību platību lielumiem nav nekāda pamata un šāds likuma pants ir lielā pretrunā ar to, ko mēs uzskatām par pareizu medījamo dzīvnieku populācijas veidošanu un uzturēšanu.
Apmeklējot dažādus seminārus par staltbriežu selektīvām medībām un populācijas veidošanu, no vadošajiem ekspertiem bieži dzirdēju izskanam viedokli, ka mums būtu jācenšas veidot kvalitatīva dzīvnieku populācija, kas maksimāli būtu pietuvināta modelim 1:1. Uzskatu, ka pats likuma pants un būtība par to, ka briežu govis un teļus mēs drīkstam medīt no 1000 ha meža zemes, bet briežu bulli no 2000 ha meža zemes, jau pašā saknē mums izslēdz šādu iespēju jo ar šādu likumu mēs parādam attieksmi, ka vienas sugas īpatņus mēs vērtējam dažādi, šeit pat varētu izteikties nedaudz ar humoru, ka ‘’briežu gotiņas un teļi tiek diskriminēti attiecībā pret briežu bulli’. Uzskatu, ka šāds likuma pants neļauj apsaimniekot populāciju vispār, jo, ja medību iecirknis atbilst tikai briežu govju un teļu minimālajām platību prasībām, bet staltbrieža buļļa medībām meža zemes pietrūkst, šādā medību iecirknī ir iespējama tikai populācijas kropļošana un šeit būtu jāpiebilst fakts, ka starp 1000 ha meža un 2000 ha manuprāt ir ļoti liela starpība.
Tāpat uzskatu, ka šī likuma panta būtība, diskriminē arī lauksaimnieku intereses, jo atšķirībā no mežacūkas un stirnas, staltbriežu medījamās platības noteikšanai, lauksaimniecības zeme nespēlē nekādu lomu, tiek ņemta vērā tikai meža platība, neskatoties uz to, ka šī lielā pārnadža ieradumi ir tiešā mērā saistīti ar barības meklēšanu lauksaimniecības zemēs, ja tādas ir šīs sugas apdzīvotajā areālā. Medību sabiedrībā mēs cenšamies uzsvērt lauksaimnieku un mednieku sadarbību, taču šis likuma pants mums atkal vēsta pretējo, zinot, ka staltbrieži nodara postījumus ne tikai mežā, bet arī lauksaimniecības zemēs.
Tāpat šeit vēlos izteikt piebildi, ka, manuprāt, pareizai medījamo dzīvnieku apsaimniekošanai un platību lielumam nav nekā kopīga. Lai pareizi apsaimniekotu medījamos dzīvniekus ir vajadzīga mednieku izglītošana un izpratne par dzīvnieku paradumiem un ģenētiku. Ja šīs izpratnes nav, pārnadžu trofeju populāciju var sabojāt pat ļoti lielā medību iecirknī. Lai pareizi un selektīvi medītu, nebūt nav nepieciešama liela platība, bet izpratne par pareizu sugas kvalitātes izkopšanu. Domāju, ka šim apgalvojumam, kā lielisks piemērs kalpo mūsu lielais skaistais dzīvnieks alnis, kura trofeju kvalitāte mūsu mežos ir tikpat kā iznīcināta, un šīs sugas īpatņus neesam iemācījušies apsaimniekot visā Latvijas teritorijā tikai tādēļ, ka par šīs sugas pārstāvjiem neveidojam seminārus, par maz atgādinām un skaidrojam medniekiem, ka arī šīs sugas pārstāvim ar kvalitatīviem ragiem ir jāizaug līdz medījamam vecumam un jānes kvalitatīvs pienesums nākamajai paaudzei un nekvalitatīvie pārstāvji ir jāizņem no populācijas.
No vienas puses mēs it kā to izprotam, taču mani novērojumi medību laikā ir pretēji, diemžēl esmu nonācis pie secinājums, ka lielai daļai mednieku alnis ir “gaļas klucis”, kas dzīvo mežā un pusaugu alnis, kam tikko sākuši veidoties skaisti un kvalitatīvi ragi, jau tiek uzskatīts kā milzīga trofeja. Es saprotu, ka aļņa apdzīvotības areāls ir krietni lielāks nekā briedim, un esmu dzirdējis atrunas, ka “alni jau nevar izkopt”, taču, ja kopējā Latvijas mednieku attieksme būtu vienotāka, domāju ir cerība citām mednieku paaudzēm atstāt jau kvalitatīvāku aļņu populāciju.
Tādēļ neredzu nekāda iemesla, kādēļ staltbriežu buļļu medīšanai ir vajadzīga tik liela meža zemes platība un tos nevarētu medīt kaut no tiem pašiem 1000 ha it īpaši, ja konkrētajā apvidū šīs sugas populācija ir laba.
Es saprotu, ka ir vajadzīga kārtība, ir vajadzīgi minimālie medību iecirkņa lielumi un Valsts meža dienests ir vajadzīgs, lai izsniegtu medījamo dzīvnieku licences, taču uzskatu, ka tādu medījamo dzīvnieku kā staltbriedis un alnis minimālā medīšanas platība ir noteikta par lielu. Mans viedoklis ir tāds, ka mēs medījamās licences izsniedzam pēc kaut kāda uz papīra mistiski rakstīta lieluma nevis, ņemot vērā konkrētās sugas apdzīvotību un blīvumu konkrētā vietā un platībā. It kā medniekiem ir iedots instruments, kā šo problēmu risināt mazākos iecirkņos vai iecirkņos, kas neatbilst konkrētām prasībām – slēdzot koplīgumus taču redzam, ka bieži vien dzīvē tas nestrādā. No tā atkal cieš medījamo dzīvnieku populācijas apsaimniekošana.
Es nesaprotu situācijas būtību, ka, piemēram, Latvijas ziemeļaustrumos medību iecirknim ar kopējo meža platību ap 2200 ha, kur ir augsta aļņu populācija, nav iespēja medīt alni tikai tādēļ, ka šis iecirknis neatbilst likumu prasībām. Pēc koplīguma noslēgšanas šim medību iecirknim tiek izsniegtas desmit aļņu nomedīšanas atļaujas.
Man rodas jautājums, vai pēc koplīguma noslēgšanas šajā teritorijā pēkšņi sāka dzīvot aļņi un tos ir iespēja medīt? Vai konkrēts piemērs – no manis apsaimniekota medību iecirkņa Vidzemē – iecirkņa kopējā platība ir 4200 ha, no kā meža zeme sastāv 1910 ha. Šis ir iecirknis, kurā staltbriežu populācija ir ļoti augsta, šis ir iecirknis, ar pieklājīgu apsaimniekojamo kopplatību, taču briežu bulli nav iespēja medīt, jo uz papīra pietrūkst 90 ha meža zemes, kaut gan situācija dabā un medību iecirknī liecina absolūti par pretējo, lai pieļautu briežu buļļu medības un tās pat būtu vēlamas.
Kā jau minēju, ir pareizi noteikt medību iecirkņa, medījamo dzīvnieku minimālās prasības, bet, ja mēs redzam, ka platību prasību lielums bieži neatbilst patiesajai situācijai dabā, tad uzskatu, ka būtu jābūt arī instrumentam likumā, kas mežniecībām ļauj izsniegt medījamās licences arī mazākos apgabalos (iecirkņos). Tagad tās vienkārši tiek izsniegtas atbilstoši iecirkņa lielumam un medījamo dzīvnieku populācijas blīvumam. Kā lielisks piemērs tam, ka medījamo platību un licenču izsniegšanas kārtībā ir nepieciešamas izmaiņas, domāju, kalpo situācija ar Āfrikas cūku mēri (Āfrikas cūku mēris) un mežacūku blīvumu Latvijā. Visiem zināms, ka pirms ĀCM, mežacūku populācija visā Latvijas teritorijā bija ļoti augsta, taču mazajiem medību iecirkņiem 200 – 1000 ha medīt mežacūku nebija iespējams.
Tajā brīdī, kad situācija sāka kļūt nopietna, un populācija apdraudēja pati sevi tieši augstā blīvuma dēļ, mēs attapāmies, ka arī mazajiem medību iecirkņiem var izsniegt kādu licenci. Uzskatu, ka tas ir pareizi un šie likuma grozījumi nav jāatceļ. Ja iecirknis ir mazāks, arī licenču skaits ir mazāks. Ja mēs apskatām šo situāciju kontekstā ar staltbriedi, domāju, ka mēs pamazām kāpjam uz tā paša grābekļa kā ar mežacūku. Daudzviet Latvijā staltbriežu populācija ir ļoti augsta.
Vai tiešām mums jāgaida kāds lielo pārnadžu slimības uzliesmojums, lai mēs saprastu, ka kāds no šiem lielajiem pārnadžiem ir medījams arī mazākā teritorijā nekā 2000 ha meža zemes?
Medību iecirkņu izveidošanas kārtība
Kā nākamo tēmu vēlētos minēt tā saukto medību iecirkņu izveidošanas kārtību un veidošanu, kā arī likuma izpratni par medījamās kopplatības uzskaitīšanu. Daudzviet Latvijā klubu starpā ir nesaskaņas par medību līgumu un platību sadali. Kā vienu no iemesliem es atkal varu minēt tieši minimālās kopplatības prasības konkrētu medījamo dzīvnieku atļauju iegūšanai. Kā jau minēju, medniekiem ir instruments, ko sauc par koplīguma slēgšana, lai šo problēmu risinātu, bet diemžēl dažādu personīgu neatrisinātu jautājumu dēļ medību klubu starpā un, protams, arī pašu mednieku vainas dēļ šis instruments nestrādā, un atkal cieš tieši medījamo dzīvnieku apsaimniekošana konkrētā platībā. Uzskatu, ka kārtība, kad zemes īpašniekam pieder medību tiesības savā īpašumā un tās ir iespēja uz līguma pamata nodot citai fiziskai vai juridiskai personai vai tieši otrādi, nenodot nevienai trešajai personai, ir ļoti pareiza. Ir dzirdētas dažādas diskusijas par medību klubu ārējo robežu noteikšanu, medību klubu vēsturisku platību noteikšanu u.c. Man būtu grūti iedomāties, ka ar likuma palīdzību zemes īpašniekam tiktu noteikts un norādīts, kurš medīs viņam piederošā īpašumā, domāju, tas būtu klajā pretrunā ar īpašumtiesību un zemes īpašnieka izpratni par tiesībām rīkoties savā īpašumā.
Šeit vēlētos apskatīt daudz dzirdētas diskusijas par to, kas tiek uzskatīts par medību iecirkņa kopplatību un vienlaidu platību. Šobrīd par medību iecirkņa kopplatību tiek uzskatītas tikai tās zemes vienības, kurās zemes īpašnieks ir nodevis medību tiesības konkrētam medību tiesību lietotājam uz līguma pamata, un tās neatrodas tālāk par 100 m viena no otras. Tāpat zināms, ka daudzu medību iecirkņu ietvaros ir tā sauktie “tukšie pleķi” jeb zemes vienības, kurās dažādu apstākļu dēļ nav noslēgts vai zemes īpašnieka nevēlēšanās dēļ nav iespējams noslēgt līgumu par tiesībām medīt.
Pieņemsim, ka atbildību par nelimitēto medījamo dzīvnieku apsaimniekošanu savā īpašumā zemes īpašnieks uzņemas pats un viņam ir tiesības to darīt, bet šeit rodas situācija, ka principā konkrētā zemes vienība atrodas medību iecirknī, šo zemi apdzīvo medījamie dzīvnieki, šī zeme – īpašums principā veido medību iecirkņa kopplatību, bet tajā pašā laikā no likuma izpratnes šī zemes platība pilnībā netiek ņemta vērā attiecībā uz medību iecirkņa kopējo meža vai lauksaimniecības zemes daudzuma noteikšanu.
Principā sanāk situācija, ka medību iecirknī atrodas mežs vai lauksaimniecības zeme, bet šī zeme netiek ņemta vērā, nosakot medību iecirkņa kopplatību tikai tādēļ, ka medību tiesību lietotājam nav iespēja atrasties uz šīs zemes ar šaujamieroci. Tajā pat laikā dabā un uz kartes medību iecirkņa sastāvā ir šāda platība, vienīgā atšķirība ir tikai tā, ka tieši uz šīs zemes vienības nav iespējas medīt. Medību sabiedrībā ir izvērstas dažādas diskusijas par šīs problēmas risināšanu. Ir dzirdēti dažādi viedokļi par to, vai šīs zemes būtu automātiski jāskaita medību iecirkņa kopplatības ietvaros. Kā jau visās jomās, arī šādā gadījumā ir savi plusi un mīnusi. Protams, ja mēs pieņemam likumu, ka viss, kas atrodas iekšpus medību iecirkņa ārējām robežām, ir uzskatāms par medību iecirkņa sastāvu, var novest arī pie citām problēmām. Šeit var veidoties situācijas, ka medniekiem vairs nav vēlmes slēgt vienlaidu platības līgumus, bet iet īsāko ceļu un veidot t.s. perimetrus, slēdzot līgumus. Rodas situācija, ka it kā ir liels medību iecirknis, bet faktiski medīt nedrīkst. Ar šādu paņēmienu varētu tikt ierobežotas lielas platības vai atkal veidoti jauni konflikti starp medību iecirkņiem.
Domāju, ka situācija, kad zemes vienības, kas atrodas medību iecirkņa teritorijā, tiek uzskatītas par medību iecirkņa kopējām meža vai lauksaimniecības platībām, būtu pareiza pat tad, ja šajā īpašumā nav noslēgts medību tiesību līgums, un īpašnieks atbildību par nelimitētajiem medījamajiem dzīvniekiem uzņemas pats. Lai to darītu, ir vajadzīgas konkrētas vadlīnijas, pēc kā vadīties. Domāju, ka šāds likums varētu attiekties tikai uz atsevišķām zemes vienībām, kas tieši atrodas medību iecirknī, vai varētu, piemēram, izteiktas procentuāli. Ar to es domāju, piemēram, iespējamu mehānismu, ka apmēram uz katriem medību iecirkņa 1000 ha ir kāds noteikts procents zemes vienību, kurās nav iespēja noslēgt medību līgumu. Ja šis procents uz 1000 ha nepārsniedz, teiksim, 10 %, tad šos īpašumus varētu automātiski rēķināt un pieskaitīt kā medību iecirkņa meža un lauksaimniecības zemju kopplatību.
Medību atļaujas
Vēl pavisam īsi vēlos izteikties par tēmu, kas saistās ar medījamo dzīvnieku licenču skaita izdali medību objektos. Esmu novērojis, ka dažādās Latvijas mežniecībās ir dažāda izpratne par to, cik un kādas licences pienākas konkrētā medību iecirknī. Uzskatu, ka licenču sadale atkal tiek ņemta vērā tikai “uz papīra” noteikta meža vai lauksaimniecības zemju daudzuma konkrētā iecirknī. Pārāk maz tiek ņemti vērā ieteikumi no medību klubu vadītājiem un cilvēkiem, kas tieši apsaimnieko konkrēto medību objektu. Par absurdu uzskatu daudzviet neoficiāli ieviesušos mehānismu, ka pie konkrētās sezonas licenču izdales tiek ņemti vērā iepriekšējā sezonā izmantoto medību atļauju daudzums. Reizēm man rodas jautājums, vai tiešām man obligāti savā medību iecirknī ir, rupji sakot, jānošauj viss limits, lai pierādītu, ka konkrētā dzīvnieka sugas populācija šeit ir pietiekamā skaitā? Tanī pat laikā papildus atļauju iegūšana konkrētās sezonas laikā, ja medījamo dzīvnieku limits ir nomedīts, var būt laikietilpīgs process, un ir nereti vajadzīgi kaut kādi īpaši pierādījumi, uz kā pamata pieprasīt papildus atļaujas.
Ar to gribu teikt, ka, manuprāt, sadarbība starp mežniecībām un medību klubiem daudzviet pieklibo un pārāk lielu lomu medību licenču izdalē uzņemas tieši mežniecības un nereti par maz ņem vērā tieši konkrētās vietas apsaimniekotāja ieteikumus, novērojumus un izpratni par konkrētām rīcībām savā medību iecirknī, konkrētā laika posmā.
