Artūrs Surmovičs, jurists
Man pagaidām nav bērnu. Bet salīdzinoši nesen (13 gadus atpakaļ) pats vēl biju bērns (Bērnu tiesību aizsardzības likuma izpratnē), tāpēc par 23.janvāra Latvijas Radio 1 raidījumā “Krustpunktā” dzirdēto diskusiju “No cik gadiem ļaut lietot medību šaujamieroci?” spriedīšu kā “bērns” ar 18 gadu stāžu, kurš “mazliet” ir paaudzies, “mazliet” pamācījies, “mazliet” pastrādājis, īsāk sakot, apbružājies pieaugušo cilvēku dzīvē. Es arī neesmu bērnu tiesību aizsardzības eksperts (tieši tāpēc spriedīšu no iepriekš minētās pozīcijas), bet arī studijā runājušie bērnu tiesību aizstāvji nav eksperti.
Viena no dalībniecēm tāpēc, ka atzina to pati sakot: “Es neesmu bērnu tiesību aizstāve”, savukārt otra cienījamā dalībniece, iespējams, ir eksperte tikai teorētiskā, nevis praktiskā bērnu tiesību īstenošanas līmenī.
Raidījumā notikušās diskusijas iemesls ir normatīvo aktu grozījumu projekts, kas ļautu 16gadīgiem bērniem vecāku uzraudzībā medībās izmantot medību ieroci. Šeit uzreiz jāizbeidz visas iespējamās spekulācijas par tēmu: ak, vai bērniem iedos vieniem pašiem ieročus, bērni varēs spēlēties ar ieroci, bērni varēs doties uz skolu ar ieroci utt. Atbilde uz visiem šiem jautājumiem ir nē! Diskusija izmaiņām normatīvajos aktos pieprasa pragmatisku, faktos balstītu pieeju, nevis pieņēmumus.
Tātad par faktiem īsumā. Sešpadsmit gadus vecumu sasniedzis jaunietis (man ir sajūta, ka 16 gadīgie nav sajūsmā, ka viņus sauc par bērniem) varēs medībās izmantot medību ieroci, ja īstenojas visi turpmāk minētie apstākļi:
1. Jaunieša veselības, tostarp psiholoģiskais stāvoklis atbilst normatīvo aktu prasībām ieroča iegūšanai (lai gan viņš to neiegūs);
2. Jaunietis ir nokārtojis mednieka eksāmenu, tostarp praktisko sadaļu – šaušanu;
3. Jaunietim ir jāsaņem vecāku piekrišana;
4. Medības notiek pieaugušas personas, medību ieroča īpašnieka, vadībā un uzraudzībā.
Tātad, ja grozījumi tiks pieņemti, tie nedos nekādu iespēju jaunietim vienatnē rīkoties ar ieroci pēc savas patikas, lai arī ko kāds mēģinātu iestāstīt. Savu gatavību izmantot medību ieroci jaunietim ir jāapliecina, pierādot teorētiskās zināšanas, drošības tehnikas zināšanas un praktiskās iemaņas. Līdz ar to kurš katrs nevarēs izmantot ieroci.
Šie ir sausi fakti, skaidri un gaiši, balts uz melna, var saukt to kā grib, viss pārējais ir fantāzijas un spekulācijas, kas uzskatāmi parāda šo fantāziju autoru nezināšanu un neizpratni par tēmu. Jaunietim nebūs tiesību nedz glabāt, nedz pārvietot ieroci vienam pašam, tikai izmantot kontrolētos apstākļos.
Bet, kā tas diemžēl notiek, fakti nav interesanti, tie nav viegli sagremojami, tie nepaķer, tomēr fantāzijas gan. Tad mazliet par fantāzijām, kas tika pieminētas “Krustpunkta” diskusijā.
FANTĀZIJA NR.1 – 16 GADĪGI JAUNIEŠI NAV PIETIEKAMI NOBRIEDUŠI IZMANTOT IEROCI MEDĪBĀS, JO TAS IR BĪSTAMI
Vēl 16 gadīgie nav pietiekami pieauguši, lai lietotu virtuves nazi, jo tas ir ass un var sagriezties, to saku, protams, ar ironiju.
Neapšaubāmi, ka ierocis ir paaugstinātas bīstamības avots, bet tāda ir arī mašīna, motorolleris vai mopēds un tas pats virtuves nazis vai malkas krāsns. Ir tāds labs teiciens – ieroči nenogalina cilvēkus, cilvēki nogalina cilvēkus. Ar ko ierocis atšķiras no automašīnas vai virtuves naža? Savā būtībā ne ar ko. Ar virtuves naža palīdzību var pagatavot vakariņas, var arī kādu traumēt vai nogalināt.
Kāpēc neviens nerunā par virtuves nažu aizliegšanu? Tas noziegumos tiek izmantots biežāk nekā ierocis. Tāpēc, ka nazis nodara ļaunumu, tad, ja to izmanto citiem mērķiem, kā tas paredzēts. Tāpat ir ar ieroci. Nevis ierocis var nodarīt kaitējumu pats par sevi, bet nepareiza un neprasmīga tā lietošana. Ierocis ir tāds pats instruments kā nazis, zāģis vai āmurs. Medības iemāca rīkoties ar ieroci un saprast atbildību, kas ar to saistīta.
Diskusijā 16 gadīgie tiek pasniegti kā nenobrieduši infantīļi, kuri ir gatavi, labi, ja uz tualeti vieni paši aiziet. Man kā ex-sešpadsmitgadniekam ir aizvainojoši to dzirdēt. Interesanti ir arī tas, ka Latvijā spēkā esošie normatīvie akti (pretēji ekspertiem) uzskata sešpadsmitgadīgos par gana pieaugušiem un nobriedušiem.
Daži piemēri, kas uzskatāmi pierāda, ka 16 gados persona ir gatava uzņemties atbildību:
1. Krimināllikuma 11.pants – likumdevējs uzskata, ka jau 14 gados persona ir pietiekami pieaugusi, lai uzņemtos kriminālatbildību par savu rīcību. Tas nozīmē, ka šajā vecumā persona ir pietiekami attīstīta un nobriedusi, lai saprastu savu rīcību un tās sekas, un nepieciešamības gadījumā atbildēt par savu rīcību saskaņā ar Krimināllikuma normām, bet doties medībās, redz, nevar.
2. Civillikuma 33. pants – no 16 gadu vecuma persona ir tiesīga stāties laulībā (ar vecāku piekrišanu). Stāšanās laulībā nozīmē arī tiesības radīt pēcnācējus. Tātad persona 16 gados ir pietiekami nobriedusi, lai precētos un pati kļūtu par vecāku bērnam, bet nepietiekami nobriedusi, lai dotos medībās savu vecāku uzraudzībā?
3. Civillikuma 195.pants. No 16 gadiem personai ir tiesības uz brīvo mantu, kas izņemta no vecāku pārvaldības. Jā, 16 gados personai var būt manta, ar kuru tā var rīkoties, nerēķinoties ar vecāku viedokli.
4. Civillikuma 220.pants. Persona 16 gados var tikt atzīta par pilngadīgu. Proti, 16 gados persona var būt tik nobriedusi, lai baudītu gandrīz visas tiesības, kuras bauda pieauguši, bet uz medībām doties – nē?
5. Ceļu satiksmes likuma 24.pants. 16 gados var iegūt traktora tiesības, līdz ar to veikt lauksaimniecības darbus, ko, starp citu, daudzi jaunieši dara no daudz agrāka vecuma, palīdzot saviem vecākiem. Ar mācību atļauju no 16 gadiem var piedalīties ceļu satiksmē pieredzējušas personas uzraudzībā -šajā gadījumā nav iepriekš jāpierāda savas zināšanas par ceļu satiksmes noteikumiem. 16 gados persona ir gana nobriedusi, lai piedalītos intensīvā ceļu satiksmē, piedevām vēl ar pasažieriem automašīnā, un teorētiski tiek apdraudētas daudzu personu veselība un dzīvība, bet izrādās, ka 16 gados persona nav gana nobriedusi, lai atrastos mežā kopā ar vecākiem medījot?
6. Darba likuma 37.pants. Bērns Darba likumā izpratnē ir persona, kas jaunāka par 15 gadiem. Tātad 15 gados persona ir gana pieaugusi un nobriedusi, lai stātos darba tiesiskajās attiecībās un atbildētu par savu pienākumu izpildi, bet ne doties kopīgā atpūtā un piedzīvojumā ar vecākiem?
7. Ministru kabineta 2012. gada 4. septembra noteikumi Nr. 619 “Noteikumi par atpūtas kuģu vadītāju apmācību, sertificēšanu un reģistrāciju” 7.punkts un Ministru kabineta 2016. gada 9. februāra noteikumi Nr. 92 “Noteikumi par kuģošanas līdzekļu satiksmi iekšējos ūdeņos” 14.punkts. Sasniedzot 16 gadus persona tiek uzskatīta par pietiekami nobriedušu, lai būtu tiesīga vadīt atpūtas kuģi, kura garums nepārsniedz 12 metrus. Atkārtošu – 12 metrus garu atpūtas kuģi ar pasažieriem, bez jebkādas vecāku uzraudzības! Un jā, šīs tiesības nāk ar pienākumiem, kuru starpā ir pienākums veikt visus pasākumus, lai nodrošinātu cilvēku dzīvības un veselības apdraudējumu novēršanu. Sešpadsmit gados persona ir tiesīga Rīgā pa Daugavu kuģot ar 12 metru garu atpūtas kuģi, atbildēt par citu personu dzīvību un veselību bez jebkādas uzraudzības, bet lai dotos medībās vecāku uzraudzībā vēl jāizaug no mazajām bikšelēm?
Šo uzskaitījumu varētu turpināt, bet doma ir skaidra. 16 gadus veca persona virknē normatīvo aktu tiek uzskatīta par gana pieaugušu un nobriedušu, lai uzņemtos saistības, stātos laulībā, vadītu auto un traktortehniku, atbildētu par savu rīcību likuma priekšā, kā arī atbildētu par citu personu veselību un dzīvību. Lieki pieminēt, ka arguments, ka persona 16 gados nav gana nobriedusi doties medībās ar ieroci vecāku uzraudzībā, uz minēto apstākļu fona šķiet smieklīgs. Sešpadsmitgadīgie, ja Jūs šo lasāt, Jums nesāp, ka Jūs uzskata par infantiliem? Jūs taču tādi neesat, vai ne?
FANTĀZIJA NR.2 – SABIEDRĪBAS DROŠĪBA, TERORISMS, “IEROČU DIREKTĪVA”
Diskusijā izskanēja apgalvojums, ka , ja jaunieši izmantos ieročus medībās, tas apdraudēs sabiedrības drošību, pieaugs terorisma draudi.
Savukārt “Ieroču direktīvas” mērķis ir novērst terorismu, kā arī pasargāt sabiedrību, ierobežojot noteiktu ieroču apriti. Pirmkārt, gribētos lūgt statistiku par terora aktiem, kurus ir paveikuši mednieki vai kuri ir paveikti, izmantojot medību ieročus. Sabiedrības drošība nav vienkārši karogs, kuru vicināt, lai attaisnotu jebkādas iedomas, ir nepieciešams pamatojums. Ja nav statistikas, diskusija par personas tiesību ierobežošanu nevar notikt. Tiesības neierobežo tāpēc, ka kādam kaut kas šķiet.
Tāpat būtu prātīgi izlasīt direktīvu pirms to sāk pieminēt šī temata kontekstā. Direktīvas 2.pantā norādīts: “Šī direktīva neskar valstu noteikumu piemērošanu attiecībā uz ieroču nēsāšanu, medībām vai šaušanu mērķī, izmantojot ieročus, kuri ir iegādāti un tiek glabāti likumīgi saskaņā ar šo direktīvu.” Izlasot šo, Direktīvas piesaukšana medību kontekstā šķiet nekorekta labākajā gadījumā vai apzināta maldināšana, nezināšana un izglītības trūkums sliktākajā gadījumā. Neapšaubāmi, ka cīņa par bērnu tiesībām, izmantojot melus un lepojoties ar nezināšanu, ir “lielisks” piemērs, ko rādīt bērniem.
Bet, ja runājam par direktīvu, tā skaidri un nepārprotami vēstī, ka mednieki nav drauds sabiedrības drošībai, medībām un medību ieročiem nav nekāda sakara ar terorismu. NEKĀDA!
Terorisma sakarā drīzāk varētu fantazēt par auto aizliegšanu. Mednieki teroristi un teroristi ar medību ieročiem ir dažu personu izdomājumi, bet smagās mašīnas, kas ietriecas cilvēku pūļos Berlīnē (12 bojāgājušie) un Nicā (84 bojāgājušie) diemžēl ir fakts. Prasmes šaut uz kustīgu mērķi un ātri novērtēt situāciju, kuras iegūst medībās un medību šaušanas sportā, šādā situācijā, iespējams, būtu glābušas dzīvības.
Ko vēl pasaka “Ieroču direktīva”? To, ka ieroci var izmantot medībās arī pirms 18 gadiem. No cik? Tas ir katras valsts ieskatā, kaut no 14 gadiem. Briselē medniekus neuzskata ne par draudu drošībai, ne teroristiem, kā arī situāciju, kad jaunietis kontrolētos apstākļos izmanto medību ieroci, uzskata par normālu. Briselē uzskata, ka 16 gadīga persona nav nekāds neizlēmīgs infantils, kāpēc tad tāds uzskats valda Latvijā?
Rezumējot jābilst, ka pirms kaut ko teikt, kaut kas ir jāizlasa, it īpaši, ja savu sakāmo uzdod par sabiedrības viedokli. Protams, tas prasa piepūli, bet tā ir lieliska iespēja no pseidoeksperta visās jomās kļūt vismaz par zinātāju. Tas būtu labs piemērs bērniem, vai ne?
FANTĀZIJA NR.3 – MEDĪBAS IEMĀCA CIETSRIDĪBU
Nē, medības ieaudzina pavisam citas vērtības. Cieņu pret medījumu, atbildību par veikto šāvienu, izpratni par dabas procesiem, tostarp sapratni par to, kā cepetis nonāk uz vakariņu galda. Pietāti pret visu dzīvo, jo tu saproti, ko nozīmē nomedīt, tu saproti praksē, kāda ir tā cepeša cena. Medības nav savienojamas ar vārdu “cietsirdība”.
Medību viens no galvenajiem principiem, kas tiek mācīts un atkārtots visā mednieka dzīves laikā – dzīvnieks ir jānomedī tā, lai neradītu tam nevajadzīgas ciešanas. Ātri un precīzi. Medības ir visgodīgākais veids, kā iegūt gaļu sev pārtikai. Protams, var teikt, ka nav jau pašam jānogalina, var nopirkt, bet vai tā nav liekulīga attieksme? Bēgt pašam no šīs atbildības un lūgt, lai to izdara kāds cits?
Savukārt ierocis ir instruments, kurš iemāca atbildību. Lasot neskaitāmās drošības tehniskās prasības, kā arī pielietojot to praksē, cilvēks saprot atbildības apmērus. Nepatikšanas ar ieroci sadara nevis tas, kas zina, kā lietot ieroci, bet gan tas, kuram iespēja iegūt šīs zināšanas bija liegta.
Ja pieturas pie šīs fantāzijas, būtu jāaizliedz arī dzīve laukos līdz 18 gadiem. Dzīvojot laukos, bērns saskaras ar tām pašām īstenībām, ar kurām medībās. Un negribas ticēt, ka bērni, kas uzauguši laukos, kur bija saimniecība, mājlopi, ir izauguši par cietsirdīgām personām ar psihes novirzēm. To neapstiprina arī profesionāli ārsti, kuru intervijas var izlasīt jebkurš. Tad kāpēc mēs ticam tiem, kas par medībām nezina neko, savukārt neticam ārstiem un jomas lietpratējiem?
FANTĀZIJA Nr.4 – POLIJAS PIEMĒRS
Diskusijā tika pieminēts Polijas piemērs, kur nesen tika pieņemti grozījumi, kas paredz pat kriminālatbildību par jauniešu iesaistīšanu medībās. Šeit būtu jāsāk ar to, ka šie grozījumi ir sekas Polijas mednieku slinkumam un pilsoniskās aktivitātes trūkumus. Lielisks atgādinājums Latvijas medniekiem par to, kāda nozīme ir mednieku organizācijām un katra individuālajai aktivitātei un personiskai atbildībai pret medībām.
Šeit jānorāda, ka Polija ir izņēmums nevis likumsakarība uz pārējās Eiropas fona, kur šādu ierobežojumu nav. Turklāt pēdējā laikā Polija nav labākā izvēle demokrātisko reformu piemēram. Kaut vai pēdējās reformas, kas būtiski ierobežo tiesu neatkarību. Polija flirtē ar autoritārismu, aizmirstot kā 20.gs trīsdesmito gadu autoritārisma uzplaukums beidzās Eiropā.
Novērtēt, vai ir korekti izņēmumu dēvēt kā vispārizplatītu likumsakarību, atstāšu katra lasītāja ziņā.
NOSLĒGUMĀ
“Krustpunkta” diskusijā izteikto fantāziju uzskaitījumu un to absurduma akcentēšanu varētu turpināt vēl ilgi. Bet tad raksta garums pārsniegtu jebkādas saprāta robežas. Noslēgumā vēlētos pateikties savam brālim, kura uzraudzībā 16 gados nomedīju pirmo dzīvnieku. Jā, viņš riskēja saņemt sodu, formāli pārkāpjot likumu, bet ļaujot man iesaistīties medību procesā.
Vai es sevi 16 gados uzskatīju par tādu, kādu sešpadsmitgadnieki tika pasniegti diskusijā? Nē, jo 16 gados tu esi gana pieaudzis, lai izvēlētos savu karjeru un iegūstamo izglītību (18 gados to darīt jau ir par vēlu), uzņemties atbildību vai darīt kaut ko no iepriekš uzskaitītā, tad kāpēc tu neesi gana pieaudzis, lai medītu? Es ticu, ka tie, kam šobrīd ir 16 gadi, arī ir gana pieauguši un neuzskata sevi par tādiem, kādus tos vēlas pasniegt.
Bērnu tiesību aizsardzības likums nosaka, ka bērna tiesību aizsardzību vispirms nodrošina vecāki. Savukārt Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija paredz tiesības vecākiem audzināt bērnus atbilstoši savai pārliecībai. Viedokļi var atšķirties, bet, pamatojoties uz tikai izdomātām problēmām, nedrīkst liegt kādam īstenot tā tiesības.
Medības ir brīvprātīgs pasākums. Ja kāds pusaudzis vai tā vecāki uzskata, ka šī nodarbe nav piemērota, tad tas nav jādara, un gluži pretēji, ja kāds to vēlas, kāpēc to liegt, turklāt vēl nomelnojot un izplatot nepatiesus faktus?
Vairāk par šo tematu lasiet šeit
