Veikalā Ieskaties.lv jūs visbiežāk satiksiet kādu smaidīgu un optimisma pilnu mednieku, kurš par binokļiem, nakts tēmēkļiem, termālajām ierīcēm, optikas stiprinājumiem, meža kamerām, mikroskopiem un teleskopiem zina visu vai gandrīz visu. Kļūt par mednieku veikala vadītāju Viesturu Arklonu pamudinājis… darbs. Viesturs šo izvēli nenožēlo ne mirkli un, kad vien ir brīvs laiks, dodas aizraujošākajā piedzīvojumā – medībās!
Kāpēc tu esi mednieks?
Principā viss sākās ar darbu. Darbs pie visa vainīgs! Es par to jau ilgi biju lauzījis galvu – uz veikalu atveda digitālos tēmēkļus un nevienā šautuvē tos negribēja redzēt, neviens negribēja piešaut. Tur bija arī tādas uzlikas, kuras biju izkodis, lai piešaušanu padarītu ērtāku un precīzāku. Protams, kamēr pašam nav ieroča, nav arī lielas saprašanas. Ir tāds foršs un, manuprāt, inovatīvs mednieks – Edgars Senbergs, kurš taisa tādus medību torņus kā neviens. Apbrīnojams cilvēks! Viņš reiz vaicāja, ko es vēl darot bez tā, ka eju uz darbu. Atbildēju, ka braucu uz mājām… Viņš bija izbrīnīts: “Kā, tu nemedī?!” Tas bija pagrieziena punkts. Iestājos mednieku kursos pie Aivara Dundura. Lekcijas lasīja Viktors Ivanovs. Kursi tiešām noderīgi un galvenais – interesanti!
Biju jauns mednieks un iekļūt kādā klubā bija problēma. Vienojos ar Viktoru, lai paņem mani līdzi uz medībām Plakanciemā. Viktors organizēja īpašas medības, jo viņam patika daudz staigāt, skatīties pēdas, un man tā bija laba sākotnējā skola. Taču tur es sajutu kādu īpašu lietu. Pats esmu izaudzis pie Lubāna ezera. Tur ir lapu koku meži, purvains, ļoti daudz putnu, brikšņu. Un tā ir arī pie Plakanciema. Man bija sajūta, ka šajā mežā esmu jau bijis, it kā atgriezos bērnībā.
Vai tavā ģimenē neviens līdz tam nebija bijis mednieks?
Mans vecvectēvs Kārlis Arklons, kurš dzimis 1890. gadā, bija ļoti kaislīgs mednieks. Kas interesanti – ir saglabājusies vēl viņa pēdējā 1958. gada medību sezonas karte. Protams, arī es vēlējos medīt tur, kur pagāja mana bērnība, tādēļ centos tikt Murmastienes kolektīvā, kas medīja mana tēva māju apkaimē. Kolektīvs bija diezgan pilns, un jaunajiem medniekiem bija arī sevi jāpierāda, gluži kā sportā jābūt ar pozitīvu lietderības koeficientu.
Manam vecvectēvam piederēja ķieģeļu ceplis, ko viņš bija mantojis no sava tēva, un, protams, bija ļoti svarīgi uzturēt labas attiecības ar vietējo mežsargu Pēteri Strodu, kuru nezin kāpēc dēvēja par Apeščuku, – ceplim nepārtraukti vajadzēja daudz malkas. Apeščuks bija leģendāra persona – viņš bija mežsargs gan Latvijas laikā, gan vācu laikā, gan arī krievu laikā. Stāsti par viņu piedzīvojumiem man bērnībā bija paši vērtīgākie. Tie bija arī stāsti par pēckara laiku, kad tika nomedīts buks vai vēl labāk ruksītis un visi bija paēduši…
Tas ir laiks, ko mums ar savu šīs dienas dzīves uztveri laikam ir pagrūti saprast…
Jā, lai dotos medībās, tu izraujies no ikdienas, centies izdarīt labu dabai, bet tad tas bija izdzīvošanas jautājums. Makšķerēšana un medības bija vissvarīgākais. Arī mans vectēvs, kas atgriezās no kara savainots, ķēra zivis, kūpināja tās un veda pārdot uz Varakļāniem, lai gan viņam darba kārtībā bija tikai viena roka. Reiz kāda ģimene man stāstīja, ka laikā, kad atgriezušies no Sibīrijas izsūtījuma, mans vectēvs Jānis Arklons viņiem atnesis pilnu grozu zivju. Tolaik visi izvairījušies no cilvēkiem, kuri nesen bija atgriezušies no Sibīrijas, tomēr manam vectēvam tas nebija šķērslis.
Vai tev palikušās prātā atmiņas no tavām pirmajām medībām?
Nu, varoņdarbi jau vienmēr paliek prātā! Linda Dombrovska man reiz teica: “Tu nekad nepērc to Iženi vai MP 27”, kā to tagad sauc, bet es nopirku Talsu mednieku veikalā! Aigars Ralle man atlasīja vislabāko eksemplāru. Šāva precīzi. Laidei uztaisīju vaidziņu un uzliku platleņķa optiku. Atceros, pie Viktora kāds no medniekiem sašāva aļņa teļu, bet es to aukstasinīgi piešāvu ar savu Iženi. Biju izglābis medības un dabūju pirmo skuju pie cepures!
Jā, ierocis no sākuma lāgā nevērās ciet, es kvēpināju ar svecīti un pulēju metālu, līdz viss darbojās nevainojami. Arī laidi nācās pagarināt. Šo ieroci nesaglabāju, bet pārdevu vienam jaunam medniekam. Viņš bija ļoti priecīgs un jau visai ātri ziņoja, ka esot guvis medījumu.
Atceros, kad braucu uz Lubāna ezeru pīlēs, par to ieroci īpaši nerūpējos. Jā, laiku pa laikam ieeļļoju. Varēja divas dienas atstāt netīrītu – rūsa nemetās virsū, bet ar itāļu ieročiem tā apieties nevar. Iespējams, tas tādēļ, ka šie ieroči ir dārgāki un tu pārdzīvo par katru pumpiņu uz tiem.
Kā tu redzi medības mūsdienu sabiedrībā? Varbūt taisnība ir tiem, kuri saka, ka medīt nevajag?
Tas ir tā, kā paņemt suni, pieradināt pie mājas dzīves, tad pēkšņi izdomāt, ka tas tomēr ir vilks un palaist mežā, jo tas varbūt vēlas brīvību. Ar medībām ir tas pats. Cilvēks ir iejaucies dabā un ne tik daudz ar medībām, cik ar lauksaimniecību, mežsaimniecību un pilsētvidi. Lai kā arī tas kādam nepatiktu, bez medībām nevar. Tās ir rūpes par dabu un mums pašiem. Un, ja reiz kāds ir pieradināts, par to ir jāturpina rūpēties, kā to teicis Antuāns de Sent-Ekziperī savā grāmatā Mazais princis.
Es medīju nedaudz ilgāk par septiņiem gadiem. Šajā laikā medības ir ļoti transformējušās. Man ir sava veida vājība uz ieročiem. Man tos patīk iegādāties, pilnveidot un pēc tam pārdot. Piemēram, pielāgojot īpašu tēmēkli, stiprinājumus vai klusinātāju, laidi, siksnas, atbalsta kājiņas. Kad šķiet, esmu savācis pilnību, mainās likumi un var sākt pilnveidošanu no jauna. Mainās arī medījamo dzīvnieku populācijas, medību veidi, un tā atkal ir vieta jaunradei.
Tu saki, ka lauksaimniecība un arī pilsētvide ir tās, kas iejaukušās dabā. Lauksaimnieki saprot medniecības nozīmi. Kāpēc to nesaprot pilsētvidē dzīvojošie?
Šie cilvēki ir ļoti tālu no dabas. Var paņemt gandrīz jebkuru cilvēku, kurš ir izaudzis pilsētā, un uzaicināt kaut vienu diennakti doties pastaigā uz mežu. Vislabāk tādos laika apstākļos, kā bija janvāra sākumā, kad ir lietus, sniegs un slidens, turklāt vakarā vai naktī, kad lielāki mīnusi. Šāds cilvēks pret rītu jau būs praktiski pagalam, jo viņš par dabu spriež pēc televīzijā redzētā. Ne vienmēr tas, ko mums rāda digitālie ekrāni, ir objektīvs viedoklis. Tu nevari saprast, kas un kāpēc dabā notiek, ja tu pats neesi šo procesu sastāvdaļa, neatrodies šajos procesos. Medniekiem ir ne tikai jāmedī, bet arī ļoti daudz jākomunicē ar tiem, kas nav mednieki, par to, ko redzam dabā. Kaut vai tie paši lāči. Ja nebūtu mednieku, mēs attaptos tad, kad lāči būtu saplēsuši kādu sēņotāju vai ogotāju Biķernieku silā…
Vēl viens faktors – pilsētā pie atkritumu konteineriem staigātu lapsas un raktos mežcūkas… Šobrīd mednieki nomedī ļoti daudz, taču tik un tā savvaļas dzīvnieki arvien biežāk redzami pilsētā vai tās tiešā tuvumā. Vai pilsētnieki ir gatavi saskarties ar mežonīgu zvēru, kuru vada tikai instinkti? Vai viņi ir gatavi, ka meža dzīvnieki skries uz autoceļiem? Kamēr tā nenotiek, šķiet, ka viss ir kārtībā, bet, kad alnis ietriecas automašīnā, neviens nav īpaši laimīgs.
Alnis un automašīna, tas ir nopietni!
Jā, un tie stāsti reizēm ir ar skumjām beigām. Pietiek ar buku, lai tu nobītos un iebrauktu pretējā joslā. Neviens arī nevēlas sadauzīt savu automašīnu sadursmē ar lapsu vai jenotsuni. Arī pašam ar automašīnu vairākkārt ir nācies uz ceļa satikties ar meža dzīvniekiem.
Bet atgriežoties pie medību nozīmes skaidrošanas…
Jā… No kāda klienta dzirdēju: “Man vajag to meža kameru!” Vaicāju, vai ar attēlu sūtīšanu vai bez. Viņš atbildēja – bez, jo vēlas tikai uzzināt, kad atnāk dzīvnieks, lai pēc tam ietu un pētītu pēdas, uzzinātu, kur un kā dzīvnieki migrē. Šādam cilvēkam, kurš pats vēlas zināt, skaidrot medību nozīmi, ir vieglāk. Vidējam Latvijas iedzīvotājam – grūtāk. Arī medniekam visbiežāk gribas pazust no visiem kādā meža nostūrī, salikt sāls klučus un klusībā vērot meža iemītnieku dzīvi. Uztaisīt tornīti un kaut ko nomedīt, nevis nodarboties ar skaidrošanu auditorijai, kas nevēlas dzirdēt no savējā atšķirīgu viedokli.
Taču no tā jau nemazināsies fakts, ka lielā savvaļas dzīvnieku skaita dēļ tiek apdraudēta satiksmes drošība, plēsēji var atnest kašķi vai trakumsērgu un nākt cilvēku mājokļu tuvumā. Kamēr nebūs kliedzošu gadījumu, neviens par to nedomās.
Tā vietā tiek skandinātas frāzes: “Ārprāts, ieroči!”, “Kāpēc vīriešiem un ne tikai viņiem vajadzīgi ieroči!”, “Ieroči ir slikti, par tiem nevajag ne domāt, ne runāt, tos nevajag rādīt!” Un tad pienāk X stunda, kurā var izrādīties, ka lielākā daļa Latvijā dzīvojošo vīriešu un sieviešu nezina, kā pielādēt ieroci, kā notēmēt un izšaut, lai aizstāvētu savu zemi. Cik tas ir svarīgi 21. gadsimtā, mēs to redzam Ukrainā. Un mednieki bija to vidū, kas pirmie spēja ar ieročiem rokās iekļauties valsts aizsardzībā. Tas ir arī valsts drošības jautājums.
Jā, mednieki ir valstij lojāli pilsoņi, kuri māk apieties ar ieročiem, un viņi vajadzības gadījumā jāapmāca daudz īsāku laiku…
Jāsaprot arī tas, ka mednieku ieroči ir tādi, ar kuriem var raidīt precīzu šāvienu daudz tālākā distancē.
Kā tu redzi tehnoloģiju izmantošanu medībās, Latvijas mednieka ikdienā?
Lai arī mēs reizēm sūdzamies par likumdošanu, kas regulē medniecību, salīdzinājumā ar citām valstīm mēs esam ļoti inovatīvi un elastīgi. Mēs varam izmantot jaunākos tehnikas sasniegumus, kas kaut vai tepat kaimiņvalstīs ir liegts. Piemēram, Lietuvā pat klusinātājus nedrīkst izmantot.
Ļoti daudzos kolektīvos ir liels skaits meža kameru, un tās fiksē absolūti visu, kas notiek mežā. Tas palīdz novērtēt meža dzīvnieku populācijas.
Es uzskatu, ka medībām jābūt tehnoloģiski attīstītām arī tajā ziņā, lai viedierīcē varētu izpildīt medībām nepieciešamo dokumentāciju: uzsākt medības – kā individuālās, tā arī dzinējmedības, norakstīt medību atļaujas un noslēgt medības, sagatavojot pārskatus. Izmantot citas tehnoloģiju sniegtās priekšrocības, piemēram, izsekojot ievainotu dzīvnieku.
Tomēr negribētos, lai tehnoloģijas cilvēku padarītu slinkāku. Piemēram, ja pastkastīte ir desmit metrus no mājas, tas nedrīkst būt par iemeslu, lai ziņas pasūtītu viedtālrunī. Arī par mežu un medībām runājot – ir svarīgi, lai cilvēks ietu mežā, pētītu pēdas savām acīm, nevis tikai lūkojoties ekrānā.
Katru dienu, dodoties uz darbu pa Jūrmalas apvedceļu, šķērsoju Varkaļu kanālu, kur neatkarīgi no laikapstākļiem vienmēr pulcējas daudz makšķernieku. Apbrīnojami, cilvēki iegulda laiku un līdzekļus, pielāgo apģērbu. Tas nozīmē tikai vienu – mūsos joprojām ir mednieku un makšķernieku instinkti tāpat kā pirms 30 000 gadu, kad nokusa un atkāpās ledājs. Vienkārši tehnoloģiju izmantošana ir mūsu atbildība. Tehnoloģijas mums ļauj precīzāk apjaust dzīvnieku skaitu un pieņemt atbildīgākus, precīzākus lēmumus.
Vai medniekiem ir liela interese par termālajām un digitālajām ierīcēm?
Protams! Tagad ir ļoti grūti iedomāties situāciju, ka tu tā vienkārši paņem savu bisīti, nober spaini graudu un turpat eglē ierāpies, lai vaktētu, vai iekārtojies auzu lauka malā. Kaut kādi rukši nāk, bet tu krēslā vairs īsti nesaproti, kas tieši ir atnācis, jo redzi tikai melnus punktiņus. Tu šauj, īsti nesaprotot, trāpīsi vai ne. Šobrīd tehnoloģijas ļauj precīzi saskatīt medījumu arī tumsā un to novērtēt. Tāpēc var saudzēt sivēnmātes. Izšķirt, kurš kuilītis ir saudzējams un kurš nav. Un, ja dzīvnieks nav medījams, var nospiest video ierakstīšanas pogu un gūt lieliskus kadrus, ko parādīt ģimenes vai draugu lokā. Var saprast, tie ir tie paši rukši, ko kolēģi redzēja otrā pagasta pusē, vai citi.
Rudenī biju iekārtojies ar tristendu prāvā alksnī jaunaudzē un saucu aļņus. Atnāca govs ar teliņu – man pie balss vēl jāpiestrādā. Vēl pēc laika atnāca rukši. Termomonoklī ievēroju, ka viens no viņiem tā jocīgi staigā. Nolēmu nomedīt. Atklājās, ka tam ir kājas anomālija. Ievainojuma nebija, bet kāja bija nepareiza.
Tomēr jāatceras, ka, izmantojot tehnoloģijas, jābūt ļoti kritiskam. Vispirms jāsaprot, ka tu esi atbraucis uz mežu atpūsties un paklausīties putnu dziesmas. Ierīces ļauj saskatīt to, kas tumsā notiek kilometra un pat divu attālumā. Nevajag uztraukties, ka kaut ko nepaspēsi. Ja ir kaut vismazākās šaubas, ka vari kļūdīties, nemedī! Nemedī, kaut kārdinājums ir liels! Lai arī termālās tehnoloģijas ir ļoti attīstījušās, tāpat noteicošais ir objektīva un sensora izmērs. Ar telefona kameras izmēra lēcu nekas prātīgs nevar sanākt!
Vēl pirms gadiem pieciem sešiem, kad termomonokļi tikai parādījās, vīri skatījās uz saulē sasilušu akmeni un priecājās, ka pamanījuši kuili…
Termālajā attēlā tu redzi garumu un platumu, kas var maldināt. Tā ir optiska ilūzija. Protams, attīstoties tehnoloģijām, attēls kļūst arvien labāks un iegūst zināmu telpiskumu. Taču joprojām āpsi no jenotsuņa termālajā attēlā atšķirt būs ļoti grūti. Neliels dzīvnieks, bet sajaucot problēmas būs ļoti lielas. Izmantojot digitālās nakts redzamības tehnoloģijas, attēls joprojām ir telpiskāks.
Tehnoloģijas arī izlaiž cilvēku: es apsēdīšos un ieraudzīšu, man vairs nevajag klausīties. Šādas attieksmes dēļ medības var zaudēt savu burvību. Cilvēks kļūst arī izklaidīgāks. Līdzīgi kā viedtālrunis. Savulaik, kad nebija mobilo tālruņu, norunātās tikšanās notika gandrīz vienmēr. Tagad tās ir iespēja atcelt pat piecas minūtes pirms tās sākuma. Un otrs neuzzinās, vai tu tiešām netiec vai banāli par tikšanos biji aizmirsis.
Tā pati ēst gatavošana. Piezvani, un ēdienu tev atved… Bet kur tad paliek gatavošanas prieks? Paša gatavotajā ēdienā tu vienmēr pievieno kādu īpašu sastāvdaļu – savu mīlestību. Pirktā ēdienā šīs sastāvdaļas nav…
Starp citu, ko tu pats gatavo no medījuma? Varbūt zvani un pasūti kaut ko no paša nomedītās stirnas ciskas?
Es tāpat kā liekākais vairākums mednieku – pasūtu pelmeņus, čeburekus, burgeru gaļu, kotletes, steikus, desiņas. Tos atliek tikai izņemt no saldētavas un pagatavot. Piemēram, čeburekus man patīk vārīt katlā kā tādus lielus pelmeņus, un tiem klāt ir kinza, kas dod unikālu garšu.
Es pats gatavoju mazāk. Tam vairāk pievērsusies sieva. Es ikdienā neesmu liels pavārs, un tam visam vajag laiku, kura man pietrūkst. Uz darbu vien man jāceļo praktiski stundu… Atpakaļ vēl viena stunda. Ja darbā aizkavējos, mājās esmu ap astoņiem deviņiem vakarā. Sestdienās, svētdienās jādodas medībās vai jāpavada laiks ar ģimeni. Stāvēt pie plīts īsti nav laika.
Taču esmu nolēmis, līdzko beigsies dzinējmedību sezona, pagatavot īpašu sāļo torti no aļņa aknām. Pēc garšas tās ir neitrālas, ne tā kā brieža aknas, kuru garšu var sajust uzreiz. Aļņa aknas samaļ kuterī, pieliek olu, sāli, miltus kā plānajām pankūkām. Izcep daudz šādu pankūciņu. Kārto formā, starp kārtām liekot ceptas garšsaknes – burkānu, ķiploku un sīpolu maisījumu. Lai sulīgāk, var pievienot pašgatavotu majonēzi. Pa virsu pārkaisa ar parmezāna sieru. Liek uz nakti ledusskapī ievilkties un pasniedz aukstu ar svaigiem dārzeņiem un zaļumiem. Ir sanācis degustēt, debešķīgi. Aļņa aknas man ir, vēl tikai roka jāpieliek.
Ko ģimene saka par tavu aizraušanos ar medībām?
Lai pievērstos medībām, man bija jālieto liela diplomātija. Sieva ir īsta rīdziniece, izaugusi pilsētas centrā un vēl joprojām ar sarauktu pieri uztver manu aizraušanos. Jā, viņai reizēm bija grūti pa pļavu pastaigāt, jo tur taču ir čūskas un dažādi kukaiņi, bet nu jau brauc ar mani vienā laivā uz pīļu medību atklāšanu Lubānā. Tā mēs cenšamies sadzīvot vairākas stundas uz ezera, bez telefoniem un ar nakšņošanu ezera krastā.
Pēc iespējas cenšos ģimeni pievērst medībām. Iespaidojoties no Mārča Mūrnieka, arī mums ir tās foršās pirts filca cepures – tur ir lūsis sieva Ieva, lapsa meita Tīna, vilks dēls Tomass, lācis es un mazais ūpītis dēls Harijs. Tā mūs mežs pavada arī pirtī. Vecāko dēlu es ņemu līdzi medībās. Vienas bija mistiskas, tad es nomedīju lūsi, kad tas vēl bija atļauts. Tajās medībās satikās ikdienas nogurdinātais cilvēks ar bērna rotaļīgumu. Bija brieža atļaujas, dziļš sniegs. Es aizkavējos darbā. Tomēr ejam. Sniegs dziļš, un brieži mūs pamanīja. Dēls teica, ka paņēmis līdzi svilpīti, ko es viņam biju atdevis. Tālumā pamanīju – kāds trenkā bukus. Dēls iepūta svilpītē zaķa brēcienu un… lūsis bija klāt. Galvaskauss ir zelta medaļas vērts. Starptautiskajā taksidermijas izstādē Budapeštā ar Jāņa Granāta veidoto izbāzni ieņēmām godpilno otro vietu.
Tāpat man patīk dēlu ņemt līdzi uz vilku piegaudošanu. Mūsu puses vilkiem mana balss jau ir apnikusi. Kad piebalso dēls, tas izklausās kā kucēns un vilki atsaucas. Pienāk līdz meža malai un gaudo pretim. Arī bērnam tas ir varens piedzīvojums – redzēt termokamerā vilku. Dēls par savām medību gaitām stāsta skolā. Kāds viņa draugs, kuram vecais sunītis nomira, vecākiem palūdza Bavārijas asinspēdu kucēnu. Nu tas jau paaudzies, un draugs vēlas nākt kopā ar mums medībās. Tā mēs dzinējmedībās dodamies Baldones medību kolektīva pasakainos mežos un asprātīgu vīru kompānijā.
Protams, sieva dusmojas, kad atkal gatavojos braukt medībās kopā ar abiem medību suņiem – Norvēģijas aļņusuni un vācu medību terjeru. Es gan neesmu vienīgais, kam tā ir, tā noteikti ir ļoti daudziem. Tāpēc jāatrod laiks arī ģimenei. Un ar to ir tāpat kā ar zeltu. Ja zelta būtu tik daudz kā asfalta uz ielām, tam nebūtu vērtības. Tā ir arī ar to kopā būšanu. Medības rada kopā būšanas deficītu un līdz ar to vairo kopā būšanas vērtību.
Vai esi medībās piedzīvojis arī neparastus brīžus?
Bija pagājušās sezonas rudens. Bijām ļoti jautra kompānija. Man bija aizdomas, ka tajā stūrītī, kur es ielīdu, jābūt vilkiem. Sagaudoju. Atskrēja divi ar paceltām astēm. Man tāds šoks, jo vairāk izskatās pēc suņiem, nevis vilkiem. Vienam trāpīju, taču aizskrēja abi. Piesala… Pāri upītei un garajā zālē iekšā… Ko darīt? Sagaidīju kolēģi Mārtiņu Zepu, lai mani piesedz. Izmetos pa pliko un forsēju upīti. Ūdens bija siltāks nekā gaiss… Vilks bija nomedīts ar trāpījumu krūškurvī!
Sametām naudu visurgājējam. Taču ar to braucamo sākotnēji nevedās – tam niķojās ģenerators un sanāca palikt pusceļā līdz nostādītajam mērķim. Tā mēs ar lielāko auto entuziastu Kasparu palikām pusceļā. Kāpjot no visurgājēja, pazaudēju savas mašīnas atslēgas sniegā un dubļos meža vidū. Mašīnā bija palikuši suņi. Bija nepieciešama vesela glābšanas operācija, lai atbrīvotu suņus – otras atslēgas tika atvestas no Jūrmalas uz Murmastieni. Taču atvestajām atslēgām baterija izrādījās tukša. Labi, ka derēja baterija no optiskā tēmēkļa… Nakts piedzīvojumi bija galā, bet astoņos no rīta ierinda dzinējmedībās.
Šosezon ciemos bija atbraukuši kolēģi no Somijas. Vairāku dienu medības Murmastienē noslēdzām ar dzinējmedībām Baldones kolektīvā. Interesanta situācija izveidojās, jo somi nesaprata, kādēļ mēs tās aknas alnim paturam. Vīri mūs brīdināja, ka ar glāzīti Finlandia aknas varot būt indīgas, bet draugs Jaņuks ar praktisku piemēru nekavējoties pierādīja pretējo. Somi izdzīvoja.
Kā tu vērtē medības kā procesu?
Mēdz teikt, ka mūžu dzīvo, mūžu mācies. Ar medībām ir tāpat. Tāpēc es iesaku visu mūžu medīt, jo tā ir iespēja mācīties. Mainās daba, un mainās tehnoloģijas. Vienmēr ir kas jauns, ko izzināt.
Vēl šķiet, ka medības padara cilvēku labāku, cilvēcīgāku. Mednieks vienmēr būs tas, kurš parūpēsies, palīdzēs, neturēs ļaunu prātu, nepabrauks garām, ja kāds cits ir nonācis nelaimē.
Šodienas medniekiem ir jāpasakās mūsu priekšgājējiem, kas līdzīgi kā franču astronoms Čārzls Mesjē, dzenoties pēc komētām, sastādīja 1784. gadā savu pēdējo 109 debesu objektu katalogu, ko apzīmējumos un novērojumos izmantojam vēl šobrīd. Jāteic, ka arī mūsu pieredzējušie mednieki ir sastādījuši mums sava veida priekšrakstus par to, kā medīt, izpētot dzīvnieku paradumus. Tādēļ mums ir priekšzināšanas un pašiem nav no jauna jāatklāj visas zvaigznes.
Medniekstāsts. Kā Viesturs Arklons vilku nomedīja
Jaunais žurnāla Medības numurs jau ir klāt!
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
