Savu pirmo vilku nomedījis Andis Žeikars no Jelgavas novada. Vēstulē viņš raksta: “Pirms divām nedēļām devos mežacūku medībās. Izvēlējos zirņu lauku, kurā ienesu pārvietojamo torni. Dziļā krēslā iznāca divas briežu gotiņas ar teliņiem. Tām sekoja vientuļa gotiņa. Tajā brīdī nodomāju, ka tā ir ālava briežu govs. Vakarā devos mājās ar skaistiem saulrieta iespaidiem un bez medījuma. Citvakar cūku medībām izvēlējos kviešu lauku, kur novietoju tornīti tā, lai labāk redzētu meža stūri un labībā meža dzīvnieku izbradātos laukumus. Tālumā redzēju, kā no meža iznāk briežu govs ar teļu. Drīz mežā sadzirdēju skaļus trokšņus. Nodomāju, atkal brieži. Pēc kāda brīža sadzirdēju troksni labībā. Briežus neredzēju. Labībā pavīdēja tumšs siluets. Beidzot būšu sagaidījis mežacūku! Dzīvnieks nāca manā virzienā. Kad tas izgāja laukumiņā, sapratu – vilks! Pelēcis turpināja kustību. Lai šāviens būtu drošs, ar lūpām iepīkstējos. Dzīvnieks sāka iet lēnāk. Vilks šāviena brīdī bija aptuveni divdesmit metru attālumā no manis…
Man likās dīvaini, ka briežu bara tuvumā staigā vilks. Un tad es atcerējos vientuļo briežu govi. Mans medību biedrs stāstīja, ka netālajā Pokaiņu mežā ir manīti vilki. Vilks izrādījās jauns tēviņš, aptuveni trīsdesmit kilogramu smags.”
Pirmais vilks
Foto no Anda Žeikara albuma
Kā sivēnmāte aizsargā savus sivēnus pret vilku uzbrukuma. Aculiecinieka video
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
