Laikā, kad Kuldīgā Vimbas jau pa kādai sākušas lēkt pāri Ventas rumbai, kad vīri velk normas vienu pēc otras atspērušies, Lielupē iestājies dīvains klusums. Aptaujātie pazīstamie un pilnīgi svešinieki copmaņi visi kā viens apgalvo, ka vimbas vēl nekāpj.
Taču nepamet doma, ka normālā ziemā vīri no ledus tās ķertu veiksmīgi. Tad nu, apnicis kacināt asarzeļļus, nolemju doties pirmajā šīs sezonas vimbu odisejā. Bija 1.marts.
Vilšanās un tikai
Vimbu cope man sākās ar pamatīgu vilšanos. Izrādījās, ka copes veikals, kurā vienmēr pirku motiļus, sestdienās vairs nestrādā. Citos veikalos, kuri ir pa ceļam, motiļu nav. Atliek vien piepirkt prāvus krājumus ar mazajiem krāsainajiem mušu kāpuriņiem jeb pinkiem, sarakt kompostkaudzē sliekas un cerēt, ka visi vimbu dievi būs man labvēlīgi.
Drošības pērc nobraucu vēl arī uz pārtikas veikalu, lai nopirktu vienu paciņu visprastāko vārīto garneļu. Visi tak zin, ka vimbas jāķer uz garnelēm un ne uz ko citu. Es gan uz to raugos skeptiski, jo savās attiecībās ar vimbām nespēju tās iejūsmināt ne ar ko citu, kā tikai ar mušu kāpuriem un motiļiem. Garneles man nav nesušas veiksmi vispār.
Esmu izmēģinājis gan “pareizās” tīģergarneles, gan “nepareizās” vārītās, gan lobītās, gan saldētās, gan atdzesētās, vārdu sakot, visu, kas ir bijis pieejams veikalos. Pa nullēm… Tāda nu diemžēl ir mana pieredze. Laikā, kamēr veči uz garnelēm velk vimbas atspērušies, es niekojos ar trīsuļodu kāpuriem jeb motiļiem. Jāsaka gan, par lomiem nevaru sūdzēties. Motilis manā arsenālā priekš vimbām ir ēsma numur viens.
Otrā vilšanās sekoja, ieejot šķūnī, kur kaktā saslietas makšķeres un citi copes piederumi. Paceļot somu, konstatēju, ka no tās laukā birst zivju barība. Nu pa smuko! Pele izgrauzusi caurumu somai, maisam, kur ieliktas paciņas ar barību, un sagrauzusi arī oriģinālos barības iepakojumus.
Pēc īsas un emocionāli pārsātinātas revīzijas, konstatēju, ka grauzējs uzvedies samērā pieklājīgi un savu barības galdu nav pieķēzījis. Līdz ar to barība, lai gan visa kopā sajaukusies, ir lietojama. Es vismaz tā cerēju. Izvēles gan nebija nekādas. Visi veikali jau ciet un kaut ko svaigu nopirkt nav iespējams. Ja vien nav slepenas vēlmes barību uzmeistarot pašam (un šādas vēlmes nav), tad nu jāiztiek ar peles apskādēto. Vājš mierinājums – ja pelei garšoja, tad gan jau vimbām arī ies pie sirds.
Copei sagatavoju divus fīderus. Abus 4,2 m garus ar testu pāri par 100 gramiem. Abiem pītā pamataukla, 0,25mm šoklīderis. Vienam sēju asimetriskās cilpas sistēmu, otram – paternosteri.
Lai arī kā centos upmalā ierasties vēl tumsā, gaisma mani apsteidza, un pie Lielupes piebraucu, kad laukā bija gana gaišs. Kamēr saridāju kātus, iemaisīju barību, iekārtoju vietu, tikām vēl viena stunda riņķī. Vietu izraudzījos ne pašu perspektīvāko. Augšpus Jelgavas apvedceļa tiltam. Lielupes kreisā krasta līkumā.
Galvenais aprēķins šoreiz bija aizvējš. Solīja stipru vēju, un šeit, krasta krūmu aizsegā, varēja justies kā Dieva ausī. Galvenie mīnusi – patālu jāiet, galvenā straume, kur virzās vimbas, ir tālu – jāmet uz pretējo krastu. Nekad šajā vietā neesmu ticis pie pēterloma, taču gandrīz vienmēr kādu zivi ir izdevies noķert. Turklāt tajā līkuma ik pa laikam atpūšas breksēni, raudas, pliči. Šad tad var tikt pie skaistiem asariem.
Krasta apbūve
Galvenais mīnuss šai vietai ir cilvēku darbība. Daudzi makšķernieki ir iedomājušies uzsliet dažāda līmeņa un komforta būdas. Cik noprotu, būdas paredzētas brekšu makšķerēšanai naktīs. Nav jau nekādu būtisku iebildumu, lai jau. Taču ir viens milzīgs bet. Cilvēki, uzslienot šīs nojumes, iedomājas, ka ir tiesīgi aizņemt konkrēto copes vietu.
Un tad veidojas dīvaina situācija. Tu vari visu dienu nocopēt neērtā vietā, kur grūti iemest makšķeri, sarežģīti izvilkt zivi, bet blakus ir izcila laba vieta, kurā tajā dienā neviens tā arī nemakšķerē. Taču, ja tu iekārtojies šādā labiekārtotā vietā, iebaro, tev sāk ķerties zivis, pēkšņi dienas vidū uzrodas kāds, kurš paziņo, ka tā ir viņa vieta un paģēr, lai tu kopies nost un lasies prom.
Un te nu iestājas neveiklais brīdis – no vienas puses, nav tak aizliegts gribēt pie upes ieriktēties maksimāli ērti. Bet no otras – tās būdas ir reāla krasta sacūkošana – plēves, šīferi, bleķa gabali. Kas nu kuram ir bijis pie rokas. Tiek izcirsti koki būdas karkasam. Palos un ledus iešanas laikā tās būdas tiek aiznestas pa straumei vai sastumtas gružu čupās turpat krastā.
Man šķiet, ka loģiskākais risinājums te būtu Jelgavas novada pašvaldības iejaukšanās. Vienkārši atbraukt un nojaukt tās būdeles un uzlikt zīmi, ka krastā pagaidu būves uzsliet aizliegts. Jo centīgajiem būvniekiem jau nepietiek ar būdām, viņi rok arī krastus, veido savus stiprinājumus un visādi citādi maina dabisko vidi.
Bet nu… Izvēle izdarīta, vieta izraudzīta, barība uzmaisīta, un kāti sastellēti. Piestiprinu pie skanīgākā kāta marķiera svariņu un laižu straumē. Mēģinu atrast vietas ar gliemežiem vai vismaz akmentiņiem. Taču neizdodas. Palu šopavasar nav bijis, ledus krastus nav skrāpēji, zāles uz gultnes nav norautas un aiznestas pa straumei. Tādēļ nāksies nodarboties ar ravēšanu.
Izraugos daudz maz cietāku vietu uz lielās straumes malas 31 metru no krasta. Otram fīderim piemeklēju piekrastes slīpuma beigas ar cietu gultni, bez dūņām. Un aiziet! Sāku ar 0,16 mm pavadiņu, jo ķeru tak vimbas.
Vimbas par manu klātbūtni neuzzināja
Tā es ķeru stundu, ķeru divas, un nekā. Sākumā tālajā distancē pēc katra iemetiena biju spiests tīrīt āķi no zālēm, jo zāles nav aiznesusi straume. Vēlāk, veiksmīgi trāpot iebarotajā punktā, zāļu kļuva mazāk. Vietu biju iztīrījis. Taču copes nav, nav pat piesitiena. Saprotu, ka neko gudrāku neizdomāšu, jāmaina pavada uz tievāku un āķis uz mazāku. Laiks pagājis jau krietni, tādēļ uzreiz iekrītu otrā galējība – 0,12 mm pavadiņa un 18. numura āķītis. Pārtaisu tuvās distances makšķeri un… jau pirmajā iemetienā sparīga cope.
Diemžēl netrāpu. Zivs noraujas. Mainu ēsmu uz svaigu un, jā! Kārtīga cope un kārtīga zivs. Smuka rauda uz 300 gramiem ieslīd uztveramajā tīkliņā. Nu pa smuko! Fiksi nomainu uz smalkākiem arī tālās distances makšķeres āķi un pavadu. Bet tur kustības nekādas.
Savukārt tuvajā distancē ik pa laikam kāds pakustina fīdera spici. Šad tad manā zivju uzglabāšanas tīkliņā iepeld pa zivtiņai. Šoreiz tikai un vienīgi smukas raudas. Tā, trenējot reakciju, nepamanu, ka vējš sagriezies un no mākoņiem izlīdusi saule. To saprotu tikai tad, kad jau 4 – 5 reizi pārmetu makšķeri pa tukšo bez copes. Nelīdz nekas – ne kapātas sliekas, ne garneles, ne dažādi atraktori. Cope ir beigusies. Vimbu nav, bet gan jau… bija sajūta, ka vimba tur ir, tikai nemācēju paņemt.
Otrais mēģinājums
Precīzi nedēļu vēlāk nolemju doties meklēt vimbas vēl vienu reizi. Izvēle krīt uz to pašu vietu. Dīvainis, jūs nodomāsiet. Jā, bet kaut kad taču vimbām tur jāparādās? Turklāt es jau tajā vietā biju, sabēru upē kaudzi ar barību, kurai bija piejaukti mušu kāpuri un kapātas sliekas. Vieta smuki iebarota, tālā distance no zālēm atbrīvota. Kādēļ nepamēģināt tieši tajā pašā vietā? Jo sajūta parasti nepieviļ – vimbas tur ir! Vismaz man labpatīk tā domāt.
Diemžēl, atkal vilšanās. Motiļu tirgotājs veiksmīgi iztirgojis visus motiļus. Atkal jāpaliek pie pinkiem, lielajiem mušu kāpuriem, sliekām un garnelēm. Vēl priekš raudām sasautēju saujiņu grūbu.
Ierados jau krietni tumsiņā. Pieejot pie upes, mani sagaida pārsteigums – ūdens līmenis krietni cēlies, straume lielāka, un visā upes platumā nes zāles un visādu drazu. Tas nozīmē korekcijas arī makšķerēm – pielieku klāt distancei vēl nedaudz vairāk par metru. Ja pirmajā reizē strādāju ar 70 gramus smagu barotavu, tad šoreiz noteikti būs jāņem smagāka. Taču pēc kontroles iemetiena sapratu, ka varēs strādāt ar tādu pašu. Barotava tikai retu reizi parāvās prom pa straumei. Noteikti to veicināja zāļu saķeršanās uz auklas.
Neko vairāk nemainīju. Atstāju arī šoklīderi, riskējot, ka straumes nestā zāle sakrāsies uz auklas un savienojuma mezgls iesprūdīs pirmajos makšķeres riņķos.
Barība šoreiz no iepriekšējās reizes pārpalikumiem. Tieši tā pati, kas pirmajā reizē. Tātad, eksperiments gandrīz līdzīgos apstākļos – viss faktiski tas pats. Sāku tuvajā distancē ar 0,13 mm pavadu un 16 numura āķīti. Tālajā tomēr uzliku 0,16 mm. Ja nu vimba.
Lēns sākums vēl nenozīmē, ka nebūs
Sākums kluss. Kādi trīs – četri iemetieni ik pēc pāris minūtēm nedod rezultātu. Tad pēkšņi tuvajā distancē kāds piesakās. Taču es nogulēju. Mušu kāpuri izsūkāti, zivs galā nav. Ātri pārmetu abas makšķeres. Ilgi nav jāgaida, kad tuvajā distancē atkal cope un aptuveni 100 gramus smaga rauda ir rokās.
Atkārtojās pirmās copes reizes scenārijs. Tuvā distance darbojas. Zivis, lai gan nav lielas, tomēr ik pa laikam piesakās. Tālajā klusums. Tikai zāļu kušķi uz auklas neļauj iemigt un turēt pārāk ilgi nepārmestu makšķeri. Regulāri jāvelk laukā un jātīra aukla, āķis, barotava.
Taču pēc kādas stundas tālajā distancē makšķeres spice pēkšņi iztaisnojas. Barotava sāk slīdēt pa straumi uz leju, bet var redzēt, ka spice trīc. Piecērtu. Saprotu, ka zivs ir cienījama izmēra. Taču… pa ceļam nodilst. Nezinu, vai nemācēju izvadīt, vai āķis bija kļuvis neass, visu rītu valkājot to pa zālēm. Drošības pēc nomainu pavadu un āķi un turpinu strādāt abās distancēs.
Kopš copes sākuma pagājušas jau pāris stundas, kad no pretējā krasta pēkšņi sāka velties migla. Auksta, dzestra un riebīga. Neredz vairs zosu kāšu, kas visu rītu sparīgi lidoja pāri galvai, arī cīruļi apklusuši. Diemžēl pierimst arī cope. Taču spītīgi turpinu darboties, līdz pirmie saules stari aizslauka miglu, bet ņiprais vējelis izdzenā pēdējās pelēkās dūmakas lēkšķes pa piekrastes krūmājiem.
Var teikt, ka tad arī pa īstam sāka ķerties. Pirmais par to signalizēja prāvs plicis, kas pieķērās tālajā distancē. Savukārt tuvo apsēda sīko zivju orda, kas sparīgi pluinīja ēsmu uz āķa, bet neļāvās piecirsties. Tikai pa retam izdevās izvilkt kādu bērza lapas lieluma plici vai maziņu raudeli. Risinājums bija skaidrs – jānomaina āķis uz mazāku un jāķer ar maksimāli mazu kumosu. Taču vai tad es biju braucis pēc sīkaļām. Es ķēru vimbas tālajā distancē. Es zināju, ka tās tur ir.
Centība šoreiz tika atalgota. Kārtējais iemetiens, barotava teju nostājusies uz grunts, aukla nostiepjas straumē un… sparīgs parāviens, barotava ripo, fīdera spice trīc. Paceļu makšķeri un jūtu, ka ir! Ir pirmā šī gada vimba. Spēcīgā straumes zivs neļauj to strauji pacelt līdz ūdens virsmai un cīnās, spiežoties uz grunti. Taču jaudīgais kāts atņem tai jebkādas cerības. Vēl mēģinājums ieskriet piekrastes niedrēs, taču arī tam es biju gatavs, un pirmā sudraba skaistule ir krastā!
Prieks, sajūsma neaprakstāma! Esmu gatavs gavilēt līdzi cīruļiem. Pat nezinu kādēļ. Neba pirmā, ne pēdējā vimba. Bet laikam jau manai makšķernieka sirdij tā iezīmē pavasara sezonu. Tā beidzot ir pilnvērtīgi atklāta.
Sajūsma sajūsmai, bet jāturpina makšķerēt. Diemžēl mušu kāpuri spēj ieinteresēt tikai un vienīgi raudas un pličus, bet sliekai šķauda virsū pat tie. Tādēļ nolobu vienu garneli, nogriežu tai astīti un spraužu uz āķa. Vēl tikai viens rozā mušas kāpuriņš āķa spicē, lai garnele iemetienā nenokrīt, uzpildu barotavu un laižu straumē.
Nekādu ilūziju. Man uz garnelēm neķeras, bet jāpamēģina ir. Sēžu, ar dziestošām cerībām skatos uz fīdera spici, un tā gandrīz vai palecās! Tie bija instinkti nevis reakcija, kas lika paķert makšķeri un piecirst. Un atkal jūtu galā lielas zivs rāvienus. Un atkal sparīga cīņa, nu jau ar precīzi pieregulētu spoles bremzi. Zivij nav izredžu. Manā kontā ir otrā šīs sezonas vimba. Ātri to atbrīvoju no āķa, ielaižu tīkliņā, uzkabinu garneli un… nekas vairs nenotiek. Trīs iemetieni pēc kārtas pa tukšo, tad cope, un uz garneles astītes noķeru prāvu raudu.
Atkal pāreju uz mušu kāpuriem dažādās krāsu kombinācijās, smidzinu virsū ķiplokus, anīsu, krabju aromātu. Taču nekā. Arī grūbas nespēj sajūsmināt raudas. Vienīgi tuvajā distancē sīkaļas turpina pārbaudīt manu nervu sistēmu.
Nu kad nav, tad nav. Vēl pēdējo reizi iemetīšu un sākšu kopties nost. Iemetu vispirms tālās distances makšķeri. Tad sāku spraust uz āķa mušu kāpurus otrai makšķerei, kad sajutu, jā, tieši sajutu, nevis ieraudzīju copi. Un atkal patīkams smagums auklas galā, īsa, bet sparīga cīņa. Un trešā vimba, nedaudz mazāka, nokļūst blakus sugas māsām.
Tas deva jaunu sparu, taču rezultātu nebija. Laiks jau bija krietni pāri pusdienai, kad nolēmu doties mājās. Atlaidu visas sīkaļas un dažas lielās raudas, savukārt vimbas nolēmu vest mājās. Lai nebūtu mājās jākavē laiks, nolēmu tās upmalā notīrīt.
Kamēr tīrīju otro vimbu, tikmēr kāds bija iekārojis uz āķa uzsprausto garneli un rāva ūdenī makšķeri. Hops! Ceturtā vimba. Šoreiz ar tās izvadīšanu negāja viegli, jo makšķere ūdenī bija pārāk ilgi un uz auklas bija saķērušās daudz zāles. Protams, tās sastūmās pa auklu līdz šoklīdera mezglam un iesprūda makšķeres spices riņķītī. Vai tad nu pirmo reizi? Noliku makšķeri blakus un izvilku vimbu ar rokām velkot aiz auklas.
Nu gan viss. Notīrīju zivis, nokopu makšķeres un prom. Vēl tikai pie automašīnas atskatījos uz upi. Saules staros vizēja viegla vējiņa radītā ņirba. Majestātiski un cēli Lielupe zīmēja savu tecējumu cauri palienēm. Virs galvas sasaucās zosu kāši, bet cīruļi, it kā sacenšoties sajūsmas izrādīšanā, izkliedza savas balsis. Nu arī man bija sācies pavasaris. Ne asakas!
