“Iztrūkstot humora izjūtai, iekļauties mednieku saimē ir gandrīz neiespējami!” uzskata Zigmunds Jaunķiķis.
Foto: Indulis Burka
Valsts meža dienesta Meža un vides aizsardzības daļas vadītāja vietnieks Zigmunds Jaunķiķis par mednieku kļuva pirms 28 gadiem. Pērn viņš kļuvis par CIC trofeju ekspertu, lai gan kā asistents šajā jomā darbojies jau pēdējos divpadsmit gadus. Zigmunds medī Ķemeru Nacionālā parka teritorijā un var pastāstīt gan par dabas draugu vai malumednieku nodedzinātiem medību torņiem, gan par malumednieku izliktām cilpām.
Kāpēc tu esi mednieks?
Paldies jāsaka manam tēvam, kurš nu jau pats gadus sešus medī citos medību laukos. Taču interese par dabu un dzīvniekiem man bijusi vienmēr. Tēvs bija mednieks, un mans ceļš uz medībām sākās jau agrā bērnībā. Loģiski, gribējās tēvam doties līdzi medībās par dzinēju. Man bija desmit gadu. Mamma ar vecmammu bija pārbijušās – kā, puika tagad uz mežu, tur padomju laika ieroči, šņabis, nošaus taču to puiku! Viss būs slikti! Tēvs cietās, cietās un, kad man palika divpadsmit gadu, sita dūri galdā, un puika brauca medībās! Pietika ar vienu reizi, lai es saslimtu ar medībām! Vakarā, protams, sveiks un vesels atgriezos mājās, un pret manu došanos uz mežu neviens vairs neiebilda. Tā arī nākamos sešus gadus gāju dzinējos. Jau mācoties septītajā klasē, zināju, ka būšu mežsargs. Un, loģiski, devos loģiskajā latviešu mežinieka ceļā: vidusskola – Ogres Meža tehnikums – Lauksaimniecības universitātes Meža fakultāte Jelgavā. Klasika.
Tad pie tavas tapšanas par mednieku roku pielicis arī Modris Grantiņš
Protams! Man bija tā laime un gods mācīties pie vecajiem Ogres Meža tehnikuma korifejiem! Diemžēl vairākums no viņiem nu jau citā saulē. Ar cieņu atceros Andri, Ivaru un Ritu Insbergus, Tehnikuma direktoru Modri Grantiņu, Gunāru Veldri un citus tehnikuma pasniedzējus, kuri iedeva ceļamaizi tālākajām mežinieka gaitām. Kursa audzinātājai Olgai Miezītei īpašs paldies par toleranci un sapratni, darbos un nedarbos apgūstot mežinieka arodu. Ogres Meža tehnikumā iestājos 1994. gadā un tur arī nokārtoju mednieka eksāmenu. Tēvs tolaik medībās veselības stāvokļa dēļ vairs nedevās. Pavaicāju Modrim Grantiņam, vai drīkstu tehnikuma kolektīvam iet līdzi kā pilntiesīgs mednieks. Tā savu pirmo medību sezonu bija tas gods medīt kopā ar tehnikuma pasniedzējiem.
Tā noteikti bija fantastiska jaunā mednieka skola!
Jā! Gadījumi, protams, bija dažādi, taču pats svarīgākais, ko iemācījos: medībās nav priekšnieku un padoto, medībās nav pasniedzēju un studentu. Ir tikai mednieki un viens medību vadītājs. Un to šie pieredzējušie pasniedzēji lieliski parādīja. Arī no Modra Grantiņa puses, jo ne vienmēr viņš vadīja medības. Tur valdīja pozitīvisms un kolektīva gars. Bija pārdzīvojumi, un emocijas sita augstu vilni. Gadījums – divi pasniedzēji raidījuši šāvienu uz aļņu govi un tad nu bija jāizlemj, kura trāpījums bija tas nāvējošais. Gaidot medību vadītāja lēmumu, pasniedzējs, kurš ikdienā nesmēķēja, uztraukts velk vienu dūmu pēc otra. Izrādās, arī viņam nervi uzdod! Pats savā pirmajā medību sezonā neko nenomedīju, taču bija pirmais pūdelis…
Vai saņēmi smilgu pie cepures?
Smilgas nelika. Stāvēju uz masta, un tieši pretī iznāca mežacūka. Ļoti tuvu, tieši pretī. Raidīju šāvienu pierē. Pilns sniegs ar spalvām, un Grantiņš, novērtējis situāciju, noteica: “Jā, tuvu garām.” Biju šāvis ar virpoto tērauda lodi, ko toreiz dēvēja par blondo.
Un kad tad saņēmi egles skuju pie cepures?
Pēc tehnikuma dažus gadus nemedīju. Pirmais medījums bija sloka. Tāpēc arī sloku medības man ilgu laiku bija tās mīļākās. Pirmais dižmedījums bija stirnu kazlēns, ko nomedīju viesmedībās. Kopumā par Meža mātes labvēlību man ir grēks sūdzēties. Turklāt es uzskatu, ka jebkura trofeja neatkarīgi no tā, vai tā ir medaļas vērta vai nav, ir cienīga, lai to pienācīgi apstrādātu un novietotu goda vietā pie sienas viesistabā, gaitenī vai mednieku mājā. Medību loģiskais noslēgums ir tieši trofejas noformēšana un novietošana goda vietā.
Tāpat loģiskais medību procesa noslēgums ir arī virtuvē…
Protams! Medības ir komplekss pasākums – būšana dabā, tikšanās ar domubiedriem, trofejas, medību produkcijas iegūšana un pagatavošana. Mans tēvs savulaik pateica ļoti zīmīgus vārdus: “Dēls, kad nospied ieroča mēlīti, viss ir jāizdara tā, lai pāri paliktu tikai rukša kvieciens!” Ar to gribu teikt – ja ir kaut neliela interese par medījuma gaļu un subproduktiem, var sagatavot makten gardas medījumu riktes, piemēram, vienā no kolektīviem, kur medīju, pēc medībām ir cieņā pagatavot aļņa un staltbrieža stilbu kaulu smadzeņu maizītes.
Un kā ar parazītiem, kas var būt medījumā?
Galvenais, no kā jāuzmanās, ir trihinellas mežacūkas gaļā. Ja mežacūka nav pārbaudīta, par pannā ceptām kotletēm, šašliku un desām ir jāaizmirst.
Un kā ar bebru?
Arī par bebru un trihinelozi pēdējā laikā runā arvien vairāk. Lai arī mehānisms, kā bebrs var iegūt trihinelozi, ir neraksturīgs bebra barošanās paradumiem, tā mēdz notikt. Būtu vajadzīgi sīkāki pētījumi. Ar trihinellām nav joki.
No Zigmunda Jaunķiķa arhīva
Kāpēc, tavuprāt, ir mednieki, kuri riskē un lieto šajā ziņā nepārbaudītu gaļu?
Domāju, ka daļa mednieku sabiedrības tā īsti neapzinās, ar ko riskē… Neaizdomājas par sekām. Īpaši, runājot par bebriem. Kopš sloku medības pavasaros ir aizliegtas, tieši bebru medības pavasarī man ir kļuvušas mīļas. Ar medību kolēģi esam arī nokūpinājuši pa kādam bebram.
Kā mainījušies mednieki kopš tā laika, kad tu medīji kopā ar Modri Grantiņu, citiem Ogres Meža tehnikuma pasniedzējiem, un tagad?
Ir interesanti vērot paaudžu nomaiņu. Mednieki viennozīmīgi ir kļuvuši izglītotāki. Ir daļa gados vecāku mednieku, kuri jaunu bullīti ar tieviem 10–12 žuburu radziņiem joprojām dēvē par krūminieku un raida šāvienu, apgalvojot, ka nekas jau no tā neizaugs… Braucot viesmedībās, šādus stāstus nākas dzirdēt visai bieži.
Vēl dzirdēts arguments – cik tad ilgi vēl medīšu, šis briedis man, visticamāk, ir pēdējais vai pirmais un vienīgais…
Ja tas tiešām cilvēkam ir pirmais bullis, tādā situācijā tas varbūt arī ir piedodams. Bet ja mājās jau ir vesels strēķis šādu ragu… Tad kaut kas īsti nav kārtībā. Nav tā, ka šie mednieki nevēlētos ko mācīties, tā drīzāk ir pašpārliecinātība: “Es taču esmu mednieks ar daudzu gadu desmitu stāžu! Es taču labāk zinu! Ko tie jaunie man stāsta!”
Atceros, strādājot Valsts meža dienestā par mežsargu, bija jāapkopo informācija ar mednieku sezonas kartēs norādīto par nomedītajiem nelimitētajiem dzīvniekiem. Bija gadījums, kur glīti uzskaitīti nomedītie nelimitētie dzīvnieki, pieminot dzīvnieku dzimumu un to aptuveno vecumu. Kādas sezonas kartes pēdējā rindiņā bija ieraksts: divi cekuldūkuri… Solīds kungs pats bija pieteicis savu pārkāpumu. Bijis arī tā, ka krievu valodā ieraksta, ka nomedītas divas pīles. Bet kādas? Vai tad nav intereses saprast, kas nomedīts, un ierakstīt nomedītā ūdensputna sugu?
Tagad ūdensputnu noteicēju var atvērt viedtālrunī…
Jā, tikai jābūt interesei tajā ieskatīties, nevis tikai – pīle ir pīle vai ziemeļniece un vietējā. Atceros pirmo reizi, kad Babītes ezerā nomedīju kādu pīli. Likās, ka mercene, taču putns šķita aizdomīgs. Intensīvi šķirstot profesora Jāņa Vīksnes ūdensputnu noteicēju, noskaidroju, ka esmu nomedījis pelēko pīli, kas, protams, ir medījama. Abu sugu mātītes ir ļoti līdzīgas. Līdz tam, kad visi mednieki spēs precīzi noteikt pīles sugu lidojumā un nekļūdīties, mums vēl ir jāaug.
Un kā ar tehnoloģiju izmantošanu medībās?
Savulaik arī vītņstobra ierocis medībās bija kaut kas ekskluzīvs, bet tagad tā ir ikdiena, par dažādām digitālām un termālajām ierīcēm nemaz nerunājot.
Pašlaik medniekiem jāsāk lietot lietotni Mednis. Domāju, situācija būs līdzīga kā tad, kad praksē ieviesa limitēto medījamo dzīvnieku atļaujas jeb savilcējus. Pirmie savilcēji bija neizturīgi, bija dažādas problēmas, taču tās atrisinājās. Tehnoloģijas neizbēgami attīstās, un jaunākās un vidējās paaudzes medniekiem nekādu problēmu ar Medņa lietošanu nebūs. Arī vecāka gadagājuma cilvēki pāriet no podziņtelefoniem uz viedtālruņiem.
Varbūt iebildumi ir tikai pretestība pret jaunu lietu kā tādu?
Jā, jo ir jāmaina ieradumi un jauni vēl nav izveidojušies. Cilvēks ir sev iekalis galvā, ka viņam ir labi, un viņš nevēlas mainīties. Tāpat ir bažas, ka medniekus izspiegos. Tas nav iespējams. Taču jāpajautā pašiem sev, kāpēc rodas bailes no satikšanās ar VMD inspektoru. Ja viss medībās tiek izdarīts likumīgi, no inspektora nav jābaidās. Pie stūres taču arī mēs sēžamies, nezinot, kur uz ceļa būs ceļu policija…
Tu taču zini, kāpēc latvieši Latvijā lieto Waze, kaut visi tāpat zina, kur jābrauc…
Zinu, lai redzētu, kur ir ceļu policija… Ir cilvēki, kuri apzināti pārkāpj noteikumus, un Mednis šo iespēju liedz.
Medībās labāk doties ar bisi vai vītņstobra ieroci?
Medīju divos kolektīvos, no kuriem viens ir Ķemeru Nacionālā parka teritorijā. Lai arī vārnukājas ir sagatavotas un stigas iztīrītas, šaušanas attālumi ir tik mazi, ka ar vītņstobra ieroci ir sarežģīti. Ar bisi šo uzdevumu paveikt vieglāk. Uz lauka un izcirtumos ērtāka, protams, ir karabīne. Jāizvēlas arī atbilstoša munīcija.
Un galu galā, ja kaut mirkli šaubies, labāk ieroča mēlīti nespiest. Un noteikti nevajag būt skaudīgam! Ja tavam medību kolēģim veicies, par to ir jāpriecājas un jānovēl veiksme arī turpmāk. Meža māte atsūtīs medījumu arī tev! Tikai jāmāk sagaidīt.
Atveros, pirmajās medībās, kurās piedalījos kopā ar tehnikuma mācībspēkiem, piedzīvoju situāciju, kurā sapratu, ka jābūt ļoti uzmanīgam un pozitīvas emocijas var gūt, arī nenospiežot ieroča mēlīti. Bija kolektīvo medību sezonas pēdējās medības un pēdējais masts. Mastā ielenktas cūkas. Stāvēju uz vārnukājas. Suņi rej. Pirmajā vārnukājas slejā nozibēja melnums. Uz vidējās apstājās liels melns dzīvnieks. Mežacūka! Sirds sitās ka negudra, ruksis jau bija uz grauda. Vajadzētu spiest. Pēkšņi galvā iešāvās doma – bet ja nu tas nav kuilis? Nolaidu ieroci. Cūka aizgāja un pēc dažām sekundēm tai sekoja virtene mazu sivēntiņu… Tā bija lieliska sajūta! Es nebiju izšāvis! Jau daudz vēlāk vienā sezonā esmu apžēlojis četrus jaunus, perspektīvus briežu buļļus un juties gandarīts, ka neesmu nospiedis ieroča mēlīti. Nenospiest ir jāiemācās! Līdzīgi ir arī ar standarta trīsžuburu āzīšiem. Ar laiku iemācies, ka jāņem vai nu medaļnieks, vai tāds, kuram ir kādas problēmas ar galvas rotu, varbūt arī jau cienījams vecums.
Nomedīts bronzas medaļas vērts briežu bullis.
No Zigmunda Jaunķiķa arhīva
Tu medī Ķemeru Nacionālā parka teritorijā. Vai tiešām ir tā, kā savos ierakstos min parka vadošie speciālisti, ka Āfrikas cūku mēris parkā nav nekas īpašs, lai gan šī iemesla dēļ valstīs izsludina ārkārtas situāciju un sērgas ierobežošanai tērē miljonu eiro?
Jā, atsevišķas personas, kas saistītas ar Ķemeru Nacionālo parku, uzskata, ka cūkas neslimo un vilki un lūši arī tādi mīļi dzīvnieciņi vien ir, kas, rokās sadevušies ar stirnām, dodas pa pļaviņu.
Taču mums, medniekiem, ir skaidrs, ka cūkas slimo un vilki un lūši savus paradumus nav mainījuši. Skaidrs, ka mums visiem jāmēģina sadzīvot līdzās. Gan vilks, gan lūsis ir neatņemama Latvijas dabas ekosistēmas daļa. Skaidrs, ka plēsējiem arī ir jāēd, bet, ja tiek nodarīti postījumi lauksaimniekiem, kas nodarbojas ar mājlopu audzēšanu, un no pagalma tiek aiznests mīļais Duksis, plēsēju skaits ir par lielu. Pļavās, kur savulaik pēc stirnu āzīša varēja aiziet kā uz Rimi pēc maizes klaipa, stirnu vairs nav jau vairākus gadus, toties daudz ir lūšu un vilku pēdu…
Taču ir vēl kāda svarīgāka lieta, ko pseidozaļi noskaņotas personas nespēj saprast: tur, kur ir mednieki, nav malumednieku! Un Ķemeru Nacionālais parks tam ir piemērs. Esam aktīvi sadarbojušies ar Valsts policijas darbiniekiem, lai ķertu malumedniekus. Bijušas pat epizodes ar pakaļdzīšanās elementiem. Medību laikā dzinējs ir iekāpis cilpā… Arī pašam bija neomulīgs gadījums. Staltbriežu baura laiks gāja uz beigām. Ar kolēģi nolēmām iet pameklēt Lielo Stalto. Bija agrs rīts, un tālumā dzirdēju, kā bauro bullis. Aizgāju līdz ieplānotā maršruta galapunktam un, ejot atpakaļ, saklausīju brikšķi. Kāds tuvojās. Atdrošināju ieroci. Kā jau septembrī pamežs lapas vēl nav nometis… Pēkšņi no krūmiem iznāca vīrs brezenta jakā. Pulkstenis pusseši no rīta. Sēņu un ogu mežā nebija, groziņa vīra rokās arī nav. Mani pamanījis, viņš steigšus apcirtās un pazuda mežā. Tāda neomulīga situācija.
Nez ko viņš tur darīja?
Labs jautājums. Šajā meža masīvā tika atrastas cilpas. Kopš notiek intensīvas medības, situācija ir mainījusies. Diemžēl tas rezultējas nogāztos un sadedzinātos medību torņos un citos sabojātos medību infrastruktūras objektos.
Vai ir gadījies mežā sastapt kādu dabas vērotāju, kurš agresīvi centies iestāstīt, ka mežā ar ieroci nav ko darīt?
Tā gan nav bijis, taču kolektīva biedram Ķemeru Nacionālajā parkā gadījusies vārdu pārmaiņa ar kvadriciklu vadītājiem, kas pārvietojās ugunsnedrošajā laikposmā ārpus ceļiem.
Tu esi VMD Meža un vides aizsardzības daļas vadītāja vietnieks. Kā tu redzi medniekus no sava amata skatu punkta? Un nemedniekus, protams, arī?
Tam jābūt cilvēka dabā – rūpēties par vidi, kurā atrodies, kas tev ir apkārt. Strādājot Rīgas virsmežniecībā mežsarga amatā, pirms krietna laika Meža dienās ar mežniecības kolēģiem un skolēniem no Jūrmalas pilsētas Lielupes pamatskolas izdomājām sakopt Lielupes krastu no Lielupes tilta pirms iebraukšanas Jūrmalas pilsētā līdz Varkaļu kanālam. No plānotā maršruta nogājām labi ja trešdaļu, traktora piekabe bija pilna ar atkritumiem. Protams, nevar vainot tikai makšķerniekus. Tur bija arī atpūtnieku atstātie atkritumi. Ir fiksēti gadījumi, ka no makšķernieku atstātiem ugunskuriem izceļas meža ugunsgrēki. Piemērs bija Usmas pagastā, kad nodega gandrīz desmit hektāri meža. Blakus upe, ugunskurs un steigā pamesta cepure…
Tuvojas ugunsnedrošais laikposms. Mednieki gan šajā laikā akniņas mežā uz ugunskura necep…
Mednieki tāpat kā citi ir sabiedrības daļa, kam ir jāievēro vispārīgās drošības prasības. Mežā ar uguni jābūt izmanīgam jebkurā laikā.
Kāpēc uguns nedrošajā laikposmā aizliegts nobraukt no ceļiem ar motorizētiem transportlīdzekļiem?
Uz transportlīdzekļu kolektora uzkrājas kūdras putekļi. Tie sakarst un sāk kvēlot. Šāda oglīte spēj izraisīt meža ugunsgrēku.
Kurš ir tava autoritāte Latvijas medniecībā?
Uldis Krūmiņš, bijušais padomju laiku galvenais mežzinis un viens no labākajiem vilku piegaudotājiem. Viņš man savulaik teica: “Tu vēl esi jauns. Medību piedzīvojumi vēl tikai nāks un krāsies, taču ar laiku visus galvā nepaturēsi. Kaut vai pāris teikumu vērts pierakstīt uz papīra.”
Vai tas nozīmē, ka tu raksti memuārus?
Nē, nē, nē! Es vēl varu atcerēties, lai gan katru medījumu es piefiksēju – datumu, kas, kad un kā. Bija interesants mednieku stāsts bez šaušanas. Tepat Ķemeros. Sarunājām ar kolēģi aiziet pavaktēt kādu stirnu āzi. Uzkāpu medību tornītī. Brikšķ! Tātad nāk! Uzmanīgi vēroju, bet buka nav. Iznāca āpsis! Priekšā mitra vieta ar ciņiem. Lai nesamērcētu ķepas, āpša kungs vai kundze uzmanīgi lēca no viena ciņa uz otru. Visbeidzot pienāca pie torņa, uzlika priekšējās ķepas uz medību torņa pirmā pakāpiena, paskatījās uz mani un uzmanīgi vēroja. Mūsu skatieni sastapās. Tad āpsis pagriezās un aizgāja.
Labākā trofeja ir bronzas medaļas vērts briežu bullis – 186 CIC punkti. Baura bullis. No rīta agri izbraucām uz medībām. Draņķīgs laiks – lietus un tā kā krusa. Sākot iet pa stigu, saklausīju bulli. Pienācis pie perpendikulārās stigas, kas savieno mūsu maršrutus, piezvanīju kolēģim, ka gatavojos šķērsot stigu. Tikko pabeidzu sarunu, kā mežā atskanēja brīkšķis. Uz stigas izlidoja briežu govs ar jaunu bullīti. Viņiem pa pēdām atskanēja varens buļļa sauciens. Sagatavojos. Bullis parādījās apmēram sešdesmit metru attālumā. Izdomāju, ka aprunāsimies, kad tas iznāks uz stigas. Taču briedis izlēma citādi. Iekāpa grāvī un tuvojās man. Optika noregulēta uz vismazāko palielinājumi, bet tik un tā kadrā tikai kažoka pleķis. Pienāca kādu divu metru attālumā… Saprata, ka nav labi, apcirtās un metās projām. Pēkšņi briedis lēca pāri stigai, un es izšāvu. Attālums – tā ap metriem trīsdesmit. Bullis aizskrēja. Gāju skatīties. Asiņu ne piles. Pēc metriem 60–70 no zāles spīdēja ārā baltie žuburu gali. Prieks neaprakstāms! Un, kā saka Jānis Baumanis, pēc tam sākas netīrs un smags darbs…
Bebru medības ir viens no tavām iecienītākajām. Tu medī ar ieroci vai ķer ar slazdiem?
Citējot draugu, ar ko kopā minu medību takas, mežacūku pie mucas novaktēt ir piecpadsmit reižu vienkāršāk, nekā ar ieroci sagaidīt bebrīti.
Esi arī CIC eksperts. Kāpēc tas tev ir svarīgi?
Tā ragu lieta man vienmēr šķitusi interesanta. Trofeju vērtēšanā mani iesaistīja Nikolajs Antipenko. Sākumā biju trofeju vērtētāja asistents. Gāja gadi, un pagājušā gada augustā ieguvu CIC eksperta sertifikātu. Tās ir ļoti vērtīgas zināšanas un iespēja redzēt, kā uzlabojas Latvijas mednieku prasme, veicot selektīvās medības un arī medību trofeju apstrādē.
Kāpēc mednieki kļūdās ar staltbrieža buļļa trofejas novērtēšanu, tam vēl dzīvam esot?
Daļa mednieku kļūdās, neskatot ragus un dzīvnieka stāju kopumā. Mednieku sabiedrība ir augusi, vērtē un saprot, kāds dzīvnieks jāmedī, kāds nav. Un galu galā staltbrieža bullis ir ekskluzīvs medījums, kurš nav vienkārši nomedījams.
Kā tavu aizraušanos ar medībām vērtē ģimene?
Ģimenē medību produkcija garšo visiem, un arī pret trofejām pie sienas sieva neiebilst, izņemot guļamistabu… Ģimenei jāsaka liels paldies, ka saprot un atbalsta šo manu aizraušanos. Saprot, ka esmu neglābjami un neārstējami slims ar medībām. Medībās vienmēr dodos pacilātā noskaņojumā, jo tā ir tikšanās ar Meža mātes valstības iemītniekiem, medību biedriem.
Zigmunds Jaunķiķis. Latviešu mežinieka ceļa gājējs
Žurnāla Medības pielikums. Selekcija un piebarošana!
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
