Zvaigžņu ģimenes vecākos pazīst liela daļa medību suņu īpašnieku Latvijas Kinoloģiskās federācijas (LKF) ietvaros, jo Pēteris ir medību suņu treneris un lauka pārbaužu tiesnesis, bet Evija – Latvijas Medību suņu kluba valdes locekle un ilggadēja aktīviste. Vecākā meita Agnese arī ir tiesnese un trenere. Ģimene audzē vācu īsspalvainos putnusuņus un aktīvi medī. Audzētavas nosaukums – Arabel Rex.
Šogad plašāk izskanēja arī jaunākas meitas Zanes vārds. Septiņpadsmit gadu vecumā viņa jau ir medniece – eksāmenu nokārtojusi un apliecību saņēmusi, kad viņai apritēja sešpadsmit. Taču pats spilgtākais jaunums ir Zanes dalība un sasniegumi Eiropas čempionātā stenda šaušanā Itālijā pilsētā Lonato, kur spēcīgā junioru dāmu konkurencē viņa izcīnīja devīto vietu, kas dotu viņai tiesības iekļūt Latvijas olimpiskās vienības sastāvā.
Par divām vietām uz augšu
Šī bija otrā reize, kad jaunā medniece piedalījās šāda līmeņa sacensībās. “Es jau pagājušā gada Eiropas čempionātā ar vienpadsmito vietu iekļuvu olimpiskajā vienībā. Šogad kopvērtējumā pakāpos par divām vietām, par trīs punktiem uzlabojot savu personīgo rekordu,” sarunas sākumā atklāj Zane.
Viņa vēl mācās skolā. Mācību gada beigas ar gatavošanos eksāmeniem un vienlaikus Eiropas čempionātam prasīja no jaunās sportistes ļoti lielu koncentrēšanos un spēju tikt galā ar stresu: “Tā maija nedēļa bija ļoti sarežģīta. Pēdējie kontroldarbi atsevišķos priekšmetos un vēl eksāmeni. Tas viss bija tik stresaini, ka es, aizbraucot uz čempionātu, necerēju ne uz ko un vienkārši nezināju, ko sagaidīt. Pagājušajā gadā bija gājis tik labi, protams, ka gribējās atkārtot to sasniegumu. Ja zini, ka vari, jo esi jau to paveicis, ir vēl sarežģītāk. Sajūta bija tāda, ka viss iet autopilotā.”
Vaicāta, vai domas par skolu un eksāmeniem netraucēja treniņos un sacensībās, Zane atbild, ka šaušanas laikā viņa par to pilnībā aizmirsusi un, tikai pabeidzot vingrinājumu, galvā atkal atausušas domas par gatavošanos eksāmeniem un citām ar mācībām saistītām lietām. “Šoreiz bija tā, ka man tieši no šaušanas bija stress 24/7, lai gan parasti tā nav. Droši vien tādēļ, ka es zinu, ka varu. Man visu laiku bija ļoti stabili rezultāti – 22 no 25 šķīvjiem,” saka Zane.
Čempionātā bija jāšauj trīs dienas. Kopā piecas sērijas, tātad maksimums – 125 mērķi. Divas dienas pa divām sērijām un trešajā viena. “Savā ziņā tas arī sarežģīja uzdevumu, jo nebija tā, ka izšauj un viss. Trīs dienas sanāca dzīvot saspringumā! Šoreiz tieši šaušana dēļ es tiešām jutu stresu, taču, sākot šaušanu, arī par to aizmirsu. Kad šauju, man parasti vispār nekas cits nav prātā!” par savām izjūtām pastāsta sportiste.
Zvaigžņu meita Zane. Sporta šāvēja un medniece 17 gadu vecumā
Atziņas pēc čempionāta
Pēc Zanes teiktā, šaušanas komūnas cilvēki ir ļoti draudzīgi, atvērti, gatavi sarunai. “Tu vienmēr vari pieiet, aprunāties. Neviens nekad neliedz padomu, un visi ir ļoti draudzīgi. Šis ir olimpiādes gads, un organizētāji gribēja, lai viss notiek pēc iespējas ātrāk, tādēļ jaunieši un pieaugušie startēja kopā, līdz ar to sacensību dienas bija garākas. Protams, vērtēšana notika atsevišķi, taču šāva visi vienā laikā. Kopumā sacensības bija citādas – dienas garākas, pauzes starp sērijām ilgākas, toties laika apstākļi iepriecināja. Bija Itālijai neraksturīgi vēss laiks – ap divdesmit grādiem virs nulles. Var teikt, ka mums, junioriem, paveicās, jo, kad mēs šāvām, bija labs laiks, bet pieaugušajiem lija lietus,” atceras sportiste.
Latviju apaļā stenda šaušanā Eiropas čempionātā pārstāvēja četri juniori – divas meitenes un divi puiši.
Junioros līdz 21 gadam
Skīts, sportings un pārējās šaušanas disciplīnas no citiem sporta veidiem atšķiras ar to, ka junioru vecuma ierobežojums ilgst līdz brīdim, kad sportists sasniedz divdesmit vienu gadu: “Tas ir tādēļ, ka persona drīkst iegādāties savu ieroci tikai no astoņpadsmit gadiem, un, nosakot šādu vecuma gradāciju, tiek radīta iespēja sportistiem vismaz trīs gadus startēt jauniešu kategorijā ar personisko ieroci,” paskaidro mūsu sarunas biedrene, atklājot, ka viņas šaušanas sporta ierocis ir reģistrēts un atrodas glabāšanā pie trenera, bet medību ierocis ir iegādāts uz tēta vārda un par tā drošību rūpējas viņš.
Katrai lietai savs ierocis
Sākotnējā doma bija iegādāties tikai vienu ieroci, kas tiktu izmantots gan medībās, gan šaušanas treniņos un sacensībās. “Un tad es reiz aizgāju uz medībām ar tēvu. Un tur caur niedrēm, pa ūdeni… viss ierocis ar zirnekļu tīkliem. Man kļuva žēl, un tā tika nolemts medībām iegādāties citu ieroci,” atklāj Zane Zvaigzne.
Mednieka apliecība sešpadsmit gados
Savu mednieka apliecību Zane saņēma pagājušā gada pavasarī. Vaicāta, kā pie tāda lēmuma nonākusi, viņa pastāsta, ka ģimenē teju visi ir mednieki! “Mans vectēvs un tētis ir mednieki, bet pirms diviem gadiem arī mana vecākā māsa un viņas vīrs nolika mednieka eksāmenu. Un, tā kā es vienmēr esmu gājusi kopā ar viņiem ūdensputnu medībās, kas mūsu ģimenē ir primāri, jo mums ir vācu īsspalvainie putnusuņi, kā arī uz gaidi kopā ar tēti, nodomāju, kāpēc gan ne. Latvijā tika pieņemti grozījumi likumā, kas atļauj no sešpadsmit gadu vecuma lietot medību ieroci, kas pieder citam medniekam, viņa klātbūtnē. Es izmantoju šo iespēju,” stāsta Zane, atklājot, ka arī iepriekš vienmēr devusies tētim līdzi, bet, kopš viņa ieguvusi iespēju izmantot medību ieroci, kopīgo aicinājumu Zvaigznes realizē jau pavisam citā līmenī: “Tomēr galvenais man ir nevis medījuma iegūšana, bet gan pats pasākums kopumā.”
Veči uzņēma pozitīvi
Mūsdienās sieviete medībās, šaušanas sportā vai jebkurā citā tradicionāli vīrišķīgas nodarbes sfērā vairs nav nekāds brīnums. Ir novērots, un to atzīst arī paši nopelniem bagātie mednieki, ka meiteņu klātbūtne medībās liek padomāt par valodu un apģērbu, rada patīkamu atmosfēru un pacilātu noskaņojumu. Ļoti reti kāds no medniekiem izsakās nievājoši vai noraidoši. “Patiesībā mani uzņēma pat ļoti pozitīvi. Tie kolektīvi, uz kuriem mēs dodamies, ir ļoti labi. Daudz pazīstamu cilvēku, visi draudzīgi, taču pamatā tā arī sanāca, ka es tāda sešpadsmitgadniece (tagad jau teju astoņpadsmit) viena pati veču starpā, un tas bija nedaudz savādi. Tomēr jāsaka, ka pret mani vienmēr ir izturējušies ar tādām kā tēvišķām rūpēm un ļoti pozitīvi, atvērti!” daloties savā medību pirmsākumu pieredzē, atklāj Zane.
Zanes pirmais medījums bija balodis. Ne māla, bet īsts. Ir nomedītas arī pīles un šis tas lielāks. “Pagājušajā sezonā nav sanācis pārāk bieži būt medībās, jo man ir jāiet kopā ar tēti, bet viņš bija diezgan aizņemts. Šogad man aprit astoņpadsmit. Mēs varēsim pārrakstīt ieroci uz mani, un es varēšu iet medībās patstāvīgi,” priecīgi paziņo jaunā medniece.
Kā sākusies šaušana
Katrs cilvēks pie sava hobija nonāk citādi. Katram savs ceļš ejams. Zane nonākusi šaušanas sportā, pateicoties tam, ka nolēma stāties mednieku kursos. Pēc tam kad mednieka eksāmens bija nokārtots, bija jāsper nākamais solis – jāiegādājas medību ierocis. Ņemot vērā, ka meitenei ir īpaši smalka miesas uzbūve, tika nolemts, ka jāmeklē viegls modelis.
Zane atceras nesenās pagātnes dilemmu: “Tētis gribēja, lai man ir divdesmitā kalibra ierocis. Tas būtu vieglāks un ērtāks. Vienlaikus ir savi mīnusi – šim kalibram grūti atrast munīciju. Jautājums – kādu ieroci pirkt? Caur paziņām dabūjām mana tagadēja trenera Daiņa Upelnieka telefona numuru ar ieteikumu, ka viņš daudz zina par ieročiem un varētu pakonsultēt. To, ka viņš ir labākais stenda šāvējs Latvijā, mums tā īsti nepateica.”
Sazinoties ar topošo meitas treneri, Pēteris Zvaigzne saņēma uzaicinājumu ierasties kopā ar Zani šautuvē Garozā, kur varēs izrunāt visas ieroča izvēles nianses un izmēģināt savas spējas apaļā stenda šaušanā. “Dainis Upelnieks ir ļoti liels šī sporta veida entuziasts! Un mudina visus sākt trenēties un piedalīties sacensībās,” saka Zane un piebilst – pirms viņa sāka nodarboties ar šo šaušanas sporta veidu, Latvijas izlasē bija tikai viena junioru meitene un tā bija Daiņa Upelnieka meita.
Šautuvē topošais treneris palīdzēja Zanei izpētīt pieejamos ieročus un apsprieda ar abiem dažādu ieroču marku un kalibru priekšrocības: “Dainis no savas puses ieteica, ka labāk tomēr ir iegādāties divpadsmitā kalibra gludstobra ieroci, jo tad būs vieglāk atrast munīciju. Piemēram, mans tagadējais medību ierocis – divpadsmitā kalibra Beretta Ultraleggero – patiešām ir ļoti viegls. Tam ir īss stobrs, kas ir lieliski piemērots putnu medībām. Ieskrūvējot citus čokus, var bez problēmām šaut arī diezgan tālās distancēs.”
Beretta Ultraleggero ir inovatīvi jauns gludstoba ieroču modelis, kas ir pieejams ar dažāda garuma stobriem, sākot no 61 centimetra, un ieroča svars ir aptuveni divi kilogrami un astoņsimt gramu.
Iemēģinājusi šaušanu apaļajā stenda, pēc vairākiem treniņiem Zane sapratusi, ka šī ir tā lieta, kas viņu patiešām aizrauj: “Es sapratu, ka būs. Un kļuva skaidrs, ka ir jāpērk sporta ierocis, jo es vēlos trenēties un sākt sporta šāvējas karjeru!”
Prieku sagādā tieši spēja trāpīt mērķī
To, ka Zanei patīk precizitātes sporta veidi, viņa biju izjutusi jau iepriekš: “Pirmo reizi tā sajūta mani piemeklēja ģimenes pasākumā, kur mēs visi kopā piedalījās loka šaušanas treniņā. Jau divpadsmit gadu vecumā es braucu kopā ar tēti uz Riga Shooting Center, kur mēs šāvām sportingu. Tētim ir ieradums ik gadu pirms pīļu medību sezonas atklāšanas dažas reizes aizbraukt uz šautuvi, lai patrenētos. Pateicoties tam, es sapratu, cik lielu prieku man sagādā apziņa, ka es spēju trāpīt mērķī! Toreiz es pat neaizdomājos, ka ir tāda opcija, ka šāds sporta veids – apaļā stenda šaušana – pastāv.”
Zane atzīst, ka jau toreiz domājusi, ka ar laiku nokārtos mednieka eksāmenu un, iespējams, reizi pa reizei aizbrauks uz šautuvi pašaut, bet nebija iedomājusies sevi kā nopietnu sportisti: “Sportings nav olimpiskā disciplīna, bet tas, ko es šauju – apaļais stends jeb skīts un tranšejas stends – ir. Tomēr tas nav galvenais iemesls, kādēļ izvēlējos šo šaušanas disciplīnu. Junioru treneris ir tieši apaļajā stendā, un tagad, kad es jau diezgan daudz šauju, esmu sapratusi, ka tieši apaļais stends man arī patīk vislabāk.”
Apaļais stends jaunās sportistes skatījuma ir dinamiskāks, tur ir vairāk izaicinājumu nekā tranšejas stendā, kur ir piecas pozīcijas un piecas vietas, no kurienes var izlidot šķīvītis: “Tu izsauc mērķi, bet nekad nezini, kā tas lidos, jo šķīvītis no mašīnas izlido katru reizi citā leņķī. Te ir vajadzīga reakcija uz šādiem lidojumiem. Apaļajā stendā laukums ir veidots pusapļa formā ar divām šķīvīšu mašīnu būdām – augsto un zemo. Ir septiņas pozīcijas pusaplī un viena tam pa vidu, un, ejot pa šīm pozīcijām, ir jāšauj vieninieki un dupleti. Tas, manuprāt, ir dinamiskāk, jo tu staigā pa laukumu, mainās leņķi, vējš uzpūš un ietekmē šķīvīša trajektoriju, turklāt katrā šautuvē mašīnītes ir noregulētas citādi. Tādēļ man šis šaušanas veids patīk daudz labāk nekā citi.”
Pēc Zanes teiktā, šaujot dupletus, pirmā šķīvīša apstrādei ir mazāk nekā sekunde laika. Pēc tam jāpaspēj trāpīt pa otru. Šķīvīšu ātrums ir 90 kilometri stundā!
Nedrīkst pārlieku koncentrēties
Šaušana uz mērķi prasa lielu koncentrēšanos, sevišķi, piedaloties sacensībās. Vismaz tā šķiet, no malas vērojot sportistus. Zanes secinājumi liek domāt, ka te drīzāk ir jāmeklē kaut kāds līdzsvars starp instinktiem, intuīciju un mehānisko muskuļu atmiņu: “Tā tas ir visos precizitātes sporta veidos. Tev tas ir jāizpilda, bet nedrīkst pārāk daudz par to domāt. Jātrenējas, lai ķermenis pats atcerētos, kas jādara. Jāspēj koncentrēties uzdevumam un vienlaikus rīkoties instinktīvi.”
Zane trenējas tikai otro gadu un pati ir pārsteigta, cik ātri šis sporta veids aizgāja. Pēc viņas teiktā, šajā jautājumā liels nopelns ir trenerim, kurš kopš brīža, kas jaunā sportiste kaut cik labi varēja sašaut uzstādīto sēriju skaitu, virzīja viņu dalībai sacensībās. “Pirmo reizi piedalījos Baltijas kausa posma sacensībās Riga Shooting Center šautuvē. Nekādi izcilie rezultāti nebija, taču arī dalības mērķis bija cits – izjust sacensību gaisotni. Tas ir ļoti svarīgi. Vispār šis sporta veids tik ļoti dod pa nerviem. Atliek tikai iedomāties, ka tu varētu netrāpīt, un tas noteikti notiks. Sevišķi, ja kāds skatās,” dalās pieredzē sportiste.
Kontrolēt savas domas un ķermeni
Zanes pirmais padoms ir uzticēties sev! “Šajā sporta veidā ir vēl arī tāds moments: kad tu izsauc mērķi, tas var izlidot uzreiz, pēc divām vai trīs sekundēm, un tu nekad nezini, kad tas notiks. Man nav problēmu ar sagatavošanos šāvienam. Visgrūtāk ir nepieļaut kaut kādu domu momentā starp mērķa izsaukšanu un pašu šāvienu. Mans ieteikums – nedomājiet!” saka Zane un piebilst, ka viņai pašai ir vieglāk, ja nedomā par pašu šaušanu, bet par kopējo uzdevumu: “Kad es uzkāpju uz galdiņa, kā mēs to saucam, es domāju tikai par to, kas man ir jāizdara, nevis par detaļām. Protams, sākumā tas nav iespējams, bet, kad ķermenis jau zina, kas tam ir jādara, var ļaut tam darboties autopilotā.”
Vistrakākais esot reaģēt uz savām nullēm. Netrāpot mērķī, nedrīkst domāt par neveiksmi un ļaut emocijām uzvirmot, nedrīkst arī prātot, kā tagad iedzīt vai uzlabot rezultātu. Pēc mūsu sarunas biedrenes teiktā, tas viss ļoti stipri ietekmē rezultātu.
“Ja es netrāpu, proti, ir nulle, es labāk pasmejos par savu neveiksmi, nevis pārdzīvoju. Pavisam nedomāt par to pagaidām nesanāk, bet smaids par savu kļūdu ļauj vieglāk to uztvert un virzīties tālāk,” pieredzē padalās Zane, atklājot, ka lielā mērā viņas spējas darboties šajā jomā un sekmes ir vecāku nopelns: “Vecāki man ir devuši visu! Sākot ar spēcīgu nervu sistēmu un beidzot ar ģimenes atbalstu visos jautājumos. Es vienmēr varu paļauties uz viņiem, uzdot jebkuru jautājumu. Labi ir arī tas, ka tēvs un mamma ir studējuši medicīnu, tādēļ es vienmēr varu aiziet pie viņiem un pajautāt to, kas mani interesē. Arī treneris mani ļoti atbalsta un palīdz.”
Apiešanās ar ieroci būtu jāmāca mednieku skolā
Pie mērķiem un plāniem, par kuriem Zane ir domājusi, var pieskaitīt plānu iziet pašaizsardzības kursus, kad viņai apritēs divdesmit viens gads. “Man šķiet, ka mācēt šīs pamata lietas katram ir ļoti svarīgi, lai varētu adekvāti rīkoties nestandarta situācijās, kas var izveidoties dzīvē. Tādēļ tagad visiem skolās būs obligāta valsts aizsardzības mācība,” saka Zane.
Apiešanās ar ieroci un drošības prasību praktiskās nodarbības, pēc jaunās sportistes domām, būtu jāiekļauj mednieku kursu programmā: “Man pašai šķiet ļoti noderīgi, ja man kāds parāda un paskaidro, kā tur viss strādā un kā ir jāapietas ar ieroci. Kad es liku mednieka eksāmenu, vēl netrenējos šaušanā. Man ierocis bija rokās, bet es īsti nezināju, ko ar to darīt. Sacensībās man jau ir bijis teju viss: ierocis neizšauj, patrona iesprūst, ierocis netaisās vaļā vai ciet. Tagad es zinu, ko darīt. Tagad ierocis ir kā daļa no mana ķermeņa, bet toreiz man gribējās, lai kāds ir līdzās, kas var parādīt, ko darīt un kā viss strādā,” saka Zane un piebilst, ka mednieka kursu dalībniekiem būtu ļoti lietderīgi praksē apgūt arī drošības prasības, īpaši, atrodoties šautuvē vai kolektīvajās medībās.
Mērķi
Zane atzīst, ka viņa neizvirza sev konkrētus mērķus, taču dažas vēlmes tomēr ir. Piemēram, sašaut 25 šķīvīšus vienā sērijā. Līdz šim labākais rezultāts ir bijis 24 šķīvīši. “Es domāju par to, taču līdzko tu sāc kaut ko ļoti stipri gribēt, tas nesanāk. Mans personiskais rekords, ko uzstādīju šogad, ir 111 mērķi. Finālā, man šķiet, tika dalībniece ar 114 mērķiem. Pasaules līmenī ir cilvēki, kas šauj 125 no 125. Lai sasniegtu šādus rezultātus, ir jāsaprot, ka tā cilvēciskā kļūda vairs vispār nav pieļaujama. Nevar teikt, ka es neizvirzu sev mērķus, taču es labāk par to visu nedomāju. Vienkārši daru, kas jādara, un kādu dienu tie 25 atnāks!” spriež jaunā skīta šāvēja. Viņa plāno turpināt treniņus, lai gan vēl nezina, kā nākotnē apvienos sportu un mācības.
Nākotne medībās
Pavisam noteikti jaunā dāma gatavojas kārtot karabīnes šaušanas eksāmenu un turpināt medīt: “Uz gaidi man patīk pasēdēt. Tu redzi visu to dzīvi, kas notiek krēslas stundās un tumsā. Viss pasākums, medības kopumā man šķiet ļoti valdzinošas un interesantas. Tiesa gan, es nezinu, vai bieži medīšu lielos dzīvniekus, mūsu ģimenē prioritāras ir putnu medības, taču es pilnīgi noteikti turpināšu mednieces gaitas.”
Kāmasūtra ar slotas kātu. Mārtiņu Gaņģi motivē uzvaras. “Šauj garām!” #243 epizode
Abonē žurnālu Medības!
